Rīga +7°C 
«Cik īpašs ir tas suns, kurš ienāk tavā dzīvē, kad tev ir knapi 20. Suns, kurš kļūst par tavas dzīves patiesāko liecinieku – kā tu audz, mainies, krīti, maldies un celies. Neatlaidīgi esot tev blakus un vienkārši mīlot,» par savu mīluli raksta Laura. «Sonja redzēja mani visos manos posmos. Arī tajos, kuros es pati nemaz nezināju, kur sevi meklēt. Viņa mani izglāba vairākas reizes. Atkal un atkal.»
Sonja nebija tikai suns. Viņa bija Lauras maiguma atspulgs. Rūpes, ko redzam Laurā šodien, lielā mērā dzimušas no šīs īpašās saiknes. No mīlestības, kas audzina. «Mana laimīte. Mans dvēseles turpinājums,» saka viņa. «Es skatos bildes un video caur gadiem un domāju, cik krāšņu dzīvi mēs kopā piedzīvojām. Cik daudz pastaigu gar jūru un mežos. Cik daudz smieklu un asaru. Cik daudz, daudz mīlestības un buču.»
«Bet tagad ir klusums…» skumji saka Laura. «Un šis klusums ir skaļāks par jebkuru troksni. Tukšums mājās, kur agrāk skanēja ķepu soļi. Tukšums sirdī, kur bija kāds, kas vienmēr gaidīja. Laura teica, ka zaudēt savu pirmo īsto draugu nozīmē zaudēt daļu no sevis.
Un tomēr – šajās sāpēs dzimst arī apziņa, cik liela bija šī mīlestība.
Cik īsta. Cik reta. Jo tāda mīlestība nepazūd. Tā paliek. Katrā atmiņā. Katrā foto. Katrā vietā, kur reiz kopā būts. Esmu mūžīgi pateicīga,» norāda viņa. «Es, iespējams, nekad nespēšu izskaidrot, cik daudz man nozīmēja šis suns. Mana Duksiņa, mana Bība, mana sirsniņa,» ar asarām acīs no mīlules atvadās Laura.
