Rīga +14°C 
Piemiņas pasākums notiks, ievērojot aktiera Aigara Vilima, arī UgunsGrēka Ziga, paša izdomāto scenāriju, kā arī režijas un scenogrāfijas norādījumus. Aigars lūdzis nenest puķes. «Būs atmiņas, viņa spēlēto izrāžu afišas, videofragmenti, mazliet dzejas, bildes un stiprie dzērieni. Domāsim kopā par Aigaru un viņa mīļajiem,» vēsta Valmieras teātra pārstāvji. Pēc ilgas un smagas slimības Aigars Vilims mira 17. marta rītā.
«Mēs zinājām, ka tas notiks, bet Aigaram vien pašam zināmā cīņa bija tik iedvesmojoša, ka mēs ticējām – viņš izkaros vēl dažus gadus.
Mēs nezinājām, ka viņš ir tik vīrišķīgs un iekšēji spēcīgs, jo viņš spēlēja arī tad, kad fizika tam pretojās. Kad viņš izgāja no savas 208. grimētavas, bija skaidrs, ka Aigars būs uz skatuves, smiesies savu kreptīgo smieklu un teātra jaunajā pīpētavā smēķēs līdz pēdējam brīdim.
Viņš ironizēja par savu nāvi un bija apstāstījis, ko un kā domā par aiziešanām un atmiņām. Viņš vēlējās, lai nekas teātrī neapstātos, un to mēs varam. Un sarīkosim piemiņas vakaru Lielajā zālē tieši tā kā Aigars gribēja,» atvadu vārdos rakstīja Valmieras teātra darbinieki.
TV skatītājiem Aigars Vilims paliks atmiņā kā slavenākā latviešu seriāla UgunsGrēks varonis Zigis. Aktieris filmējies arī kinolentēs Bailes un Agrā rūsa.
Vilims savā vienīgajā teātrī spēlējis 47 gadus – no Mēmā bruņinieka 1979. gadā līdz 2026. gada 9. janvāra Četriem baltiem krekliem.
Aigars Vilims teātrī
Šajos gados Vilims nospēlējis vairāk nekā 70 lomas Valmieras teātrī pie dažādiem režisoriem. Viņš bijis gan mīlētājs, gan ārsts, kapracis, pat āksts. Māras Ķimeles režijā radītajās izrādēs Vilims bija aktieris, kurš savās lomās apvienoja gandrīz neiespējamo – seksapīlu un garīgumu, ideālo varoni – to, kurš mīl, plosās, dzesē spēku un tad cīnās, labojot jaunības kļūdas. Un atkal mīl.
Viņa zināmākās lomas bija Makmērfijs (Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, 1984), Raiņa Uldis (Pūt, vējiņi!, 1985) Blaumaņa Edgars (Ugunī, 1987). Arī Ingas Ābeles Alfs (Tumšie brieži, 2001) un Blaumaņa Roplainis (Pazudušais dēls, 2002), kas Vilimam atnesa Spēlmaņu nakts labākā aktiera balvu.
Un vēl Aigars dziedāja – viņa jaunības varoņi tad kļuva vēl romantiskāki, jo viņa samtainā balss un intonācija savulaik trāpīja arī skatītāju un kolēģu saules pinumā, savukārt, Mikus tēva vakara lūgšana Pazudušajā dēlā (2024) neko daudz neatšķīrās no baznīcas dziedājuma – kad dvēsele izlūdzas mierinājumu, zinot, ka nāk nenovēršamais, kļūstot par vienu no izrādes kulminācijām.
Teātra Apaļās zāles labajā pusē no skatītāju ieejas melnajā grīdā ir balta iedobe – tajā vietā 67 izrādes sēdēja Aigars Vilims un kā Mikus tēvs sita ritmu ar koka nūju. «Tas ir Aigara izsistais caurums – viņa lielā pēda sava teātra grīdā. Tur var pieskarties un sajust Aigara spēku. Nākot uz Pazudušo dēlu, tas tagad kritīs acīs vēl vairāk,» atvadu vārdos rakstīja Valmieras teātra kolektīvs.
