«Ir milzu vilšanās.» Oliņš paralimpiādei trenējās divus gadus, bet atstāts mājās

Vēl pagājušās nedēļas sākumā balvas Latvijas lepnums ieguvējs Mārtiņš Oliņš, kurš jau 24 gadus pārvietojas ratiņkrēslā, bija pārliecināts – viņš martā piedalīsies šā gada Milānas-Kortīnas ziemas paralimpiskās spēlēs. «Ar kalnu slēpošanu sāku nodarboties pirms septiņiem gadiem, pēdējos divus gadus to daru profesionāli,» Privātajai Dzīvei stāsta Mārtiņš.

Daudzi viņu atminas no TV šova Dejo ar zvaigzni, kura vēsturē viņš iegāja kā pirmais dejotājs ratiņkrēslā. Toreiz kopā ar deju partneri Ilzi Jankovsku viņš ieguva godpilno trešo vietu.

16 gadu vecumā viņš piedzīvoja liktenīgu kritienu no motocikla, un kopš tā laika pārvietojas ratiņkrēslā. Tas Mārtiņam nekad nav bijis šķērslis, lai piepildītu sapņus.

Viens no tiem gan nupat sagruvis… «Tas manī ir radījis rūgtuma izjūtu,» saka Oliņš.

«Jau pagājušā gada jūlijā saņēmu apstiprinājumu, ka šogad varēšu doties uz paralimpiskām spēlēm Itālijā. Visu šo laiku devos uz sacensībām un krāju punktus, kurus līdz galam neizdevās savākt, lai automātiski tiktu uz spēlēm. Taču joprojām spēkā bija pērn saņemtais ielūgums. Diemžēl 16. februārī no Starptautiskās slēpošanas federācijas saņēmu negaidītu e-pastu ar vienu teikumu, kas vēstīja – mans ielūgums nav apstiprināts,» stāsta vīrietis.

Iemesls – Starptautiskā paralimpiskā komiteja lēmusi atļaut desmit sportistiem no Krievijas un Baltkrievijas piedalīties ziemas paraolimpiskajās spēlēs ar savu valstu karogiem, un Mārtiņam tajās vietas vairs nav. Tas daudzos raisīja sašutumu.

«Es šos sportistus ne reizi neesmu redzējis nevienās sacensībās. Nezinu, no kurienes viņi ir uzradušies,» norāda Mārtiņš.  

Viņaprāt, lēmums ļaut startēt agresorvalstu sportistiem grauj godīguma un solidaritātes principu, kurā būtu jābalstās šim sporta notikumam.

«Viss jau bija noorganizēts – biļetes uz Itāliju rezervētas, palikšana nokārtota. Man bija paredzēti četri starti, taču tagad nekur nebraukšu. Ir milzīga vilšanās izjūta, taču saprotu – es nespēju šo lēmumu ietekmēt. Negribu bojāt savu nervu sistēmu. Man patīk šis sports, tādēļ plinti krūmos nemetīšu un slēpes uz vadzīša nepakāršu. Šobrīd Latvijā esmu vienīgais parasportists kalnu slēpotājs, un jau raugos uz savu nākamo iespēju – paralimpiskajām spēlēm, kas pēc četriem gadiem notiks Parīzē. Līdz tam būs gana laika sagatavoties. Kad sagatavošanās ceļš jau vienreiz ir iziets, varbūt otrreiz tas man būs veiksmīgāks,» tā Oliņš.

Vairāk par olimpisko spēļu aizkulisēm un citiem jaunumiem lasi žurnālā Privātā Dzīve!