Rīga +4°C 
Grib pagūt visu
Par Alises Zariņas filmu Nospiedumi ārzemēs atzinīgi rakstījuši tādi ārzemju mediji kā The Hollywood Reporter, Variety, Screen Daily un Roger Ebert. «Prieks, ka filma ir pamanīta ārzemēs. Cilvēki ir uztvēruši to stīgu, kas raksturīga mūsu reģionam. Kad rādīju šo filmu Baltijas kinofestivālā Parīzē, bija interesanti vērot, kā reaģē rietumeiropieši, jo šis ir tipisks Austrumeiropas stāsts. Tomēr tas uzrunā, jo aktuāls ne tikai Latvijai. Pirmizrāde pie mums būs tikai pēc Lielā Kristapa, tāpēc nedaudz bail, kā uztvers skatītāji. Atsauksmes no kritiķiem ir tik pozitīvas, ka tas var radīt zināmas ekspektācijas,» saka Alise.
Filma jau izrādīta Tallinā, Parīzē un Bostonā, un Zariņas režīms šobrīd ir dzelžains – laiks izplānots pa minūtēm. «Man ir neprātīgs plāns. Gribu piedalīties Bostonas kinofestivālā 28. februārī, kur manu filmu rādīs pulksten trijos, pēc tam sekos jautājumu un atbilžu sesija. Kad pasākums būs galā, ar taksi traukšos uz lidostu. Jau esmu sarunājusi draugu, kurš 1. martā mani sagaidīs Latvijā un aizvedīs mājās, lai es divas stundas varētu pagulēt un tad – saposties tērpā, ko jau esmu sagatavojusi Lielā Kristapa ceremonijai. Ja saņemšu kādu balvu, tad uz skatuves man būs ļoti jākoncentrējas, lai pateiktu ko sakarīgu,» smaidot atzīst Alise.
Nebaidās būt godīga un atšķirīga
Arī citi Alises Zariņas kinodarbi – spēlfilma Blakus, dokumentālā īsfilma II strīpiņas, seriāls Asistente, pie kuras viņa strādāja kopā ar režisori Lieni Lindi, – ir labi novērtēti. Viņa uzskata – skatītājus uzrunā režisori, kas nebaidās atšķirties.
«Esmu iedvesmojusies no kāda režisora, kurš teicis – jo personiskāku stāstu radi, jo universālāks tas izdodas. Piekrītu – ja veido darbu, lai tas iepatiktos visiem, pazaudēsi godīgumu pret sevi.
Man patīk darbi, kas skar realitāti.
Arī filmā Nospiedumi izstāstīju, kā galvenās varones dzīvē tēvs nav bijis klātesošs gadiem ilgi, un tad pēkšņi tajā atgriežas. Šāds stāsts ir daudziem latviešiem, taču pie mums iepriekš nav tapušas filmas par tēva un meitas attiecībām,» saka viņa.
Alise vēlējās parādīt ne tikai to, kā cilvēku ietekmē tas, ka viņš uzaudzis viena vecāka ģimenē, bet arī parādīt slimnīcas vidi un medicīnas sistēmā valdošās nejēdzības. «Mums ir brīnišķīgi mediķi, kuri ir ideālisti un strādā ilgas darba stundas. Pret viņiem izjūtu vislielāko cieņu un drīzāk kritizēju mūsu veselības sistēmu, kas vairo mediķu nogurumu un apjukumu pacientiem,» skaidro Zariņa.
Nopietnas un smagas tēmas filmā līdzsvaro veselīga humora dzirksts. «Radīt filmas par nopietnām tēmām ir grūti, bet vēl grūtāk ir prast pajokot tā, lai skatītājam tas šķistu smieklīgi un joki nebūtu dumji. Nekas nav šausmīgāks par to, ka brīdī, kad režisors paredzējis joku, zālē valda klusums un skatītāji ekrānā lūkojas ar akmens cietu seju. Līdzīgi ir tad, kad piecas minūtes kādā kompānijā stāsti joku, un neviens nesmejas,» spriež Zariņa.
Filmē pat vētras laikā
Filmas Nospiedumi tapšanas laikā Alise pārliecinājusies, ka režisora darbs ir emocionāli un fiziski izaicinošs. «Ne velti ārzemēs režisoriem ir veselības apdrošināšana, jo mums jāprot reaģēt uz dabas un cilvēku stihijām,» saka Zariņa. «Pirms dažiem gadiem Latvijā plosījās pamatīga vētra, un mums tieši tajā dienā bija filmēšana, kuru pārcelt nevarējām. Strādājām, un bija jāspēj notvert brīdis, kad darbs jāpārtrauc, lai neapdraudētu sevi un komandu. Atceros, kā saspiedušies kopā sēdējām teltī. Un tajā dienā vēl filmēšanas laukumā viesojās prese,» atminas Zariņa.
Taču gadās arī patiesa saviļņojuma brīži. Tādu režisore piedzīvojusi, vērojot jaunākās aktrises Ērikas Vilsones darbošanos filmēšanas laukumā.
«Ērikai tad bija tikai pieci gadi, bet viņa tik nopietni un profesionāli piegāja procesam! Viņa attēloja Ievas Segliņas varoni bērnībā, un bija aina, kur bija vairākas reizes jāpeld baseinā. Slodze bija patiešām liela, bet Ērika gribēja turpināt filmēties, lai gan bija ļoti nogurusi. Aiz noguruma pat sāka raudāt. Un tad man radās ideja nofilmēt to, kā viņa raud. Šo ideju atbalstīja gan Ērika, gan viņas mamma. Mēs to izdarījām, un pēc ainas beigām Ērika gluži kā profesionāla aktrise vienkārši beidza raudāt,» atceras Zariņa.
No garāmgājēja par aktieri
Filmēšanas procesā bija iesaistītas arī slavenības – hokejists Kaspars Daugaviņš un grupas Singapūras satīns dalībnieks Edgars Bāliņš. «Daugaviņš spēlēja ātrās palīdzības šoferi, kas norāja Ievas Segliņas varoni. Lai gan aina izdevās laba un arī Kaspars savu tēlu nospēlēja meistarīgi, diemžēl filmā to neiekļāvām,» atklāj Alise. Bāliņa iekļūšana filmā bijusi tīrā nejaušība. «Mēs filmējām kādas mājas pagalmā, un no tās iznāca Edgars, kurš nesa miskasti. Teicu – ja reiz ir atnācis, lai nofilmējas,» stāsta Zariņa.
Atzinīgus vārdus režisore velta galveno lomu tēlotājiem – Ievai Segliņai-Krūzkopai, Eduardam un Janusam Johansonam.
«Ieva ir profesionāla aktrise un Dailes teātra dīva, tāpēc brīnos, kā viņa līdz šim nav spēlējusi galvenās lomas kino.
Man ļoti patika, kā vienu un to pašu varoni spēlē tēvs un dēls. Eduards viņu spēlēja jaunībā, bet Januss – jau nobriedušākā vecumā,» par Johansonu talantu sajūsminās Alise. Filma tapusi ne tikai Rīgā un tās apkārtnē, bet arī attālākās pilsētās Gulbenē un Balvos. Slimnīcās masu skatos un epizodiskās lomās piedalījās vietējie iedzīvotāji. «Cilvēki, kas filmējās pirmo reizi mūžā, to darīja ar tādu entuziasmu un atdevi. Piemēram, astoņdesmit gadus vecs vīrietis piedalījās ainā, kas paģērēja, ka viņam visu dienu jāguļ slimnīcas palātā. Godam izturēja. Patika arī, cik atsaucīgas bija medmāsiņas. Viena medmāsa bija tik cītīga, ka gandrīz iedūra aktierim šļirci pa īstam, mēs viņu apturējām pēdējā brīdī,» smej Zariņa
Viņa ļoti vēlas parādīt filmu arī Balvos un Gulbenē. «Šī filmēšana bija kas īpašs gan viņiem, gan mums. Man patīk filmēt reģionos, jo tur cilvēki visā iesaistās ar lielāku atsaucību. Rīgā mēdzam būt izlutināti, jo šeit visu laiku kaut kas notiek,» saka Alise.
Uzklausa personiskus stāstus
Režisorei šī filmēšana nesusi daudz jaunu iepazīšanos, raisījusi daudz interesantu sarunu filmas dziļā stāsta dēļ. «Tallinā pirms pirmizrādes dalīju lapiņas par filmu un apsēdos kafejnīcā, lai sagaidītu draugus, pie manis pienāca kāds vīrietis. Viņš interesējās, par ko ir šī filma. Kad atbildēju, ka par sarežģītām attiecībām ar tēvu, viņš man atklāja savu stāstu. Viņš ieradies Tallinā, jo nomirusi vecmāmiņa no tēva puses. Ilgus gadus viņam ar tēvu nebija nekāda kontakta, un tagad to vajadzēja atjaunot,» stāsta Alise, kura šajā laikā uzklausījusi vairākus pieredzes stāstus.
«Esmu ļoti pagodināta, ka cilvēki man tos uztic. Tādos brīžos jūtos kā terapeite bez licences. Vienīgi, ja tā turpināsies, iespējams, man pašai būs vajadzīga terapija,» atzīstas režisore. «Aktrišu kastingā tikai viena sieviete teica, ka šis nav stāsts par viņu, jo augusi ģimenē, kurā viss bijis kārtībā. Daudziem tā nav. Arī Ieva Segliņa teica, ka viņai bijusi līdzīga pieredze kā varonei, kuru filmā spēlē,» atklāj Alise.
Vairāk jaunumu uzzini žurnālā Privātā Dzīve!
