Rīga +4°C 
Ar savu pieredzi Roberts dalījies platformā TikTok. Savu stāstu viņš sāk bez mēģinājumiem mīkstināt realitāti. Viņš atzīst, ka ilgu laiku dzīvojis dubultu dzīvi – publiski redzams kā veiksmīgs, talantīgs un izskatīgs meiteņu mīlulis, bet iekšēji arvien vairāk un vairāk grimst atkarību purvā. «Šitā vairs nevar turpināt. Man laikam kādam tas ir jāsaka, tāpēc es teikšu to visiem, jo laikam pats vairāk netieku galā ar to, kas notiek. Gribu, lai cilvēki, kas ir man apkārt, pievērš man pastiprinātu uzmanību, lai es nevarētu vairs darīt to, ko es daru,» norāda viņš.
Šie vārdi kļūst par viņa atzīšanās sākumu – ne tikai par problēmu, bet arī par izmisīgu palīdzības saucienu. Roberts atklāj, ka atkarība viņa dzīvē nav pēkšņa – tā ir kļuvusi par ikdienu. «Pēdējos sešus gadus, lai aizmigtu, man vienmēr ir bijis vai nu kārtīgi jāpiedzeras, jāsadzeras miegazāles vai jāsapīpējas,» atzīstas viņš. Roberts neslēpj, ka mēģinājis dažādus veidus, kā izslēgt domas un realitāti, bet neviens no tiem nav bijis risinājums.
Visšokējošākās ir viņa atzīšanās par ikdienu, kas notikusi aiz kadra.
«Cilvēki nemaz nenojauš, cik traki viss īstenībā ir.
Es staigāju apkārt ar pudeli somā un snīkoju iekšā ik pa laikam kādus dzērienus. Es regulāri braucu pālī, kas ir vienkārši krimināli,» ar savu atzīšanos šokē Roberts. «Esmu pārsteigts, kāpēc, pie velna, es vēl nesēžu cietumā vai neesmu kādam kaut ko sliktu izdarījis uz ceļa. Es nesaprotu! Paldies Dievam, ka vēl esmu uz brīvām kājām un dzīvs.»
@rjaylv Šo publicēt tiešām ir bailīgi, bet es nezinu ko un kā vēl vairāk varētu sačakarēt anyway
♬ original sound – RJAYLV
Līdz ar atklātību nāk arī bailes – ne vairs teorētiskas, bet ļoti reālas. «Nesaprotu, kāpēc es turpinu to darīt. Tas vienmēr notiek pilnīgā pālī, kas ir šausmīgi. No tā man pašam paliek bail. Jo vienā brīdī kaut kas notiks,» spriež Koru karu dalībnieks. Šis teikums kļūst par vienu no smagākajiem visā viņa stāstījumā – apziņa, ka sekas var būt neatgriezeniskas.
Roberts atklāj, ka šobrīd cenšas turēties pie jebkura atbalsta, ko vien spēj rast. «Es ļoti labi saprotu savas problēmas un vēlētos, lai cilvēki, kas man ir apkārt, lieku reizi uzjautā, vai es šodien esmu dzēris, lai palūdz parādīt somiņu. Man vienkārši ir vajadzīga palīdzība, tāpēc pēc palīdzības esmu griezies arī pie Dieva,» atklāj Roberts. Viņš arī runā par savu attieksmi pret ticību, kas ir sarežģīta, bet viņam nozīmīga. «Tik forši ir būt starp kristiešiem – tas ir tik skaisti un patīkami. Taču man jums ir jāatzīstas – es neticu maģiskajam onkulītim debesīs. Taču es izvēlos ticēt, iet uz baznīcu un darīt tās lietas, ko dara ticīgi cilvēki, jo vienkārši nav vairāk variantu. Esmu visu izmēģinājis,» nopūšas viņš. Roberta stāsts noslēdza ar vienu no emocionāli kailākajām frāzēm: «Piedod, mammu, ka tev tas jāredz.»
Roberta atklāsmes jau izraisījušas plašas diskusijas sociālajos tīklos. Daļa cilvēku viņu kritizē par bīstamu rīcību un publisku atzīšanos par braukšanu reibumā, citi – uzsver, ka šāds godīgums var būt pirmais solis ceļā uz reālu palīdzību. Psihologi norāda, ka tik atklāta runāšana par atkarību bieži nozīmē, ka cilvēks jau ir sasniedzis robežu, kur vairs nevar turpināt tāpat kā iepriekš. Vai šis būs pagrieziena punkts? Roberts pats vēl nezina, kā beigsies šis ceļš. Bet viņa vārdi skaidri rāda vienu – šis vairs nav stāsts par šovu vai skatuvi. Tas ir stāsts par izdzīvošanu. Un, iespējams, par pēdējo brīdi, kad vēl var kaut ko mainīt.
