Rīga +5°C 
Pastāvīgi izjutusi finansējuma trūkumu
«Protams, jūtos laimīga par paveikto. Uzskatu, ka pirmā bronzas medaļa Latvijas ratiņkērlinga vēsturē, turklāt iegūta paralimpisko ziemas spēļu 50. jubilejas gadā ir nozīmīgs sasniegums,» Privātajai Dzīvei saka ratiņkērlingiste Poļina Rožkova. 40 gadus vecā sportiste kopā ar savu pārinieku Agri Lasmanu nule atgriezās no Itālijas. «Agris ir mentāli ļoti noturīgs un stabils. Mūsu ratiņkērlinga komandai viņš pievienojās pirms desmit gadiem, un šajā reizē nodemonstrējām labu komandas darbu. Treniņos viens otram varējām arī uzbraukt, taču spēlē bijām viens vesels. Parādījām visiem, ka spējam atspēlēties arī no rezultāta 4:0,» gandarīta ir Poļina.
Vaicāta, kā nosvinējusi šo panākumu, sportiste teic: «Venēcijas lidostā apēdu tiramisu. No Milānas draugiem dāvanā atvedu stilīgas cepurītes, nekam citam nepietiek līdzekļu. Mājās sevi palutināšanu ar ķirbju vai tomātu krēmzupu. Itālijā tādas nebija,» saka viņa.
Neviens no ģimenes uz Itāliju atbalstīt sportisti klātienē nebija devies.
«Ar 426 eiro lielu invaliditātes pensiju ir grūti kādu atvest līdzi uz Itāliju. Ne es, ne Agris nesaņemam algu no Latvijas Paralimpiskās komitejas. Kā man reiz teica – ne ar ko neesmu labāka par citiem sportistiem, tādēļ arī alga nepienākas,» nopūšas Poļina. «Mums svarīgi bija visiem pierādīt, ka tomēr esam labākie,» saka viņa. «Arī tas, ka visu laiku saskārāmies ar finansējuma trūkumu, mums nebija ne apdrošināšanas, ne atsevišķa fizioterapeita kā citu valstu sportistiem, saņemtās medaļas padara īpaši vērtīgas,» piebilst Poļina.
Tas nav hobijs!
Latviju ziemas paralimpiskajās spēlēs pārstāvēja septiņi sportisti – pieci sacentās ar pasaulē spēcīgākajām nacionālajām ratiņkērlinga komandām, bet ratiņkērlinga jaukto pāru komandā par medaļām cīnījās Poļina un Agris. «Kamēr mūsu lielajai komandai kopējie treniņi bija divreiz nedēļā, piemēram, ķīnieši trenējās sešas dienas nedēļā pa četrām stundām no vietas,» stāsta Poļina. Viņa atzīst – gatavošanos paralimpiskajām spēlēm nevar apvienot ar darbu.
«Tāpēc šobrīd esmu bezdarbniece.
Mēs izvēlējāmies treniņus, kas notika dienas vidū, jo tad halles īre ir vislētākā. Tie parasti sākās pustrijos un ilga divas stundas. Turklāt jāierodas vismaz pusstundu ātrāk, lai pārģērbtos un iesildītos. Apvienot to ar darbu būtu tiešām grūti,» saka Poļina.
«Es uzskatu, ja cilvēks ir kvalificējies olimpiskajām vai paralimpiskajām spēlēm, viņam jāsaņem atalgojums par ieguldīto darbu. Tas nav hobijs. Ja gribat, lai tas ir hobijs, tad negaidiet rezultātus,» norāda Poļina.
Tieši līdzekļu trūkuma dēļ viņa pametusi arī ratiņkrēslu paukošanu ar špagu, lai gan pirms 10 gadiem Poļina vasaras paralimpiskajās spēlēs ieņēma 10. vietu. «Arī paukošanās treniņu vieta Kleisti ir pārāk tālu no manas dzīvesvietas Juglas pusē. Ratiņkērlinga treniņu vieta atrodas blakus mājām, tādēļ izvēlējos to,» tā sportiste.
No depresijas izglāb kaķis ar skroti galvā
Ratiņkērlingiste neslēpj, ka finansiālās problēmas viņai likušas ieslīgt grūtsirdībā.
«Kad uzzināju, ka algas nebūs, mani pārņēma depresija. No tās izvilka 16 gadus vecais runcis Arčibalds, kurš kopā ar mani ir jau trīs gadus.
Apsolīju – kamēr Arčibalds ir dzīvs, būšu arī es. Viens otru atbalstām,» ar asarām acīs par sevi un runci, kurš paņemts no patversmes, saka Poļina. Arčibalds ir īsta interneta zvaigzne – Poļina viņam izveidojusi pašam savu Instagram profilu, kuram ir vairāk nekā 2000 sekotāju. «Esmu apaļīgs, ruds senioru kaķis no patversmes ar lodi galvā,» vēstīts Arčibalda profilā. Viņa galvaskausā esot skrots, un problēmas piemeklējušas arī vienu aci, kas gandrīz tika zaudēta. Taču kaķim ir pasaulē mīļākā saimniece Poļina. «Viņam patīk pucēties un doties ārā, sēžot man klēpī,» stāsta viņa. Kamēr Poļina bija prom Itālijā, par Arčibaldu rūpējās sportistes māsīca.
Poļina Rožkova
ratiņkērlings
