Rīga +6°C 
"Visvairāk baidos zaudēt cilvēkus. Esmu to piedzīvojis – nāve īsā laikā atņēma man vectēvu un ļoti tuvo tēta brāli. Tas mainīja visu, acu priekšā tobrīd salūza stiprākie. Vispirms jau tētis. Viņš man vienmēr bijis lielākais paraugs, labākais draugs, mēs katru dienu sazvanāmies. Bet toreiz, kad ģimenē notika nelaime, es pirmo reizi redzēju, ka mans tētis spēj būt arī vājš. Izrādās, ir kaut kas, kas ievaino ne tikai mūs pārējos, bet pat manu stipro tēti.
Tas bija pamatīgs lūzuma punkts manā domāšanā.
Pirmo reizi pa īstam apjēdzu, cik svarīga ir ģimene. Vēl labāk to sapratu pēc negadījuma, kas notika ar mani pašu astoņpadsmit gadu vecumā, kad netīšām gandrīz sev izraisīju galu," intervijā SANTAI saka Miks un turpina – galu viņš gandrīz dabūjis no… gultā aizmirsta naža.
«Nazis iedūrās kājā, gandrīz noasiņoju. Tas bija palicis gultā, gulēju uz vēdera un skatījos sporta spēles, sasitu kājas vienu pret otru, bāc, un nazis ietriecās augšstilbā. Tikai es to spēju! Šoka stāvoklī būdams, piecēlos un to nazi pats brutāli izrāvu. Tas bija ar robiņiem, un pa visu istabu sāka gāzties asinis. Labi, ka toreiz dzīvoju pie vecākiem, mani paspēja izglābt. Ārsti teica, ka esmu idiots no visiem viedokļiem un laimes krekliņā dzimis – milimetrs līdz artērijai. Ilgi pavadīju slimnīcā, bija operācijas,» atklāj Miks.
Pilnu interviju lasi šeit:
