Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2014. gada 5. numurā.
– Kā jūs satikāties ar Imantu Ziedoni?
– Pirms pārdesmit gadiem saviem kolēģiem izteicu vēlēšanos jubilejā dāvanā saņemt Imanta Ziedoņa Kopotos rakstus. Šo vērtīgo dāvanu es arī saņēmu, un mana dzimšanas diena izvērtās par aizraujošu performanci. Kolēģi no katra sējuma bija izvēlējušies katrs sev kaut ko tuvu un sagatavojuši dzejoļu, eseju, epifāniju un poēmu izvilkumu lasījumus. Mēs bijām pārsmējušies un noraudājušies reizē. Tolaik es strādāju savā biznesā, ko izveidoju 1996. gadā, – apdrošināšanas brokeru kompānijā «Marsh». Biju sajūsmināta par kolēģu dāvanu, bet Imantu personīgi tolaik nepazinu, un, iedomājieties, – pēc mēneša viņš nāca man pretī Vērmanes dārzā, mēs saskatījāmies, es viņam uzsmaidīju, un Imants mani uzrunāja. Neko par mani nezinot, uzaicināja kopā ar viņu iedzert kafiju. Tobrīd devos uz kādu tikšanos, bet tā man vairs nelikās svarīga.
Kādas lietišķas sarunas, ja Imants Ziedonis mani aicina uz kafejnīcu!
Tā sākās mūsu draudzība, kas turpināsies mūžīgi. Lai arī Imants ir aizgājis, man ir sajūta, ka viņš nekur nav aizgājis. Viņš ir tepat blakus, un tāda sajūta mums fondā «Viegli» rodas bieži.
– Kad Imants saslima, bija ļoti maz cilvēku, ko viņš gribēja savā tuvumā un kas viņu saprata. Jūs viņa mājās bijāt gaidīta.
– Kad Imants mūsu iepazīšanās sākumā uzzināja, ka esmu uzņēmēja, viņš ļoti nopriecājās un atzinās, ka viņam jaunībā bijis sapnis kļūt par tautsaimnieku un tā ir joma, kas viņu vienmēr interesējusi. Arī kā dzejnieks Imants ļoti aizrāvās ar šīm idejām. Mēs kopā izbraukājām visu Latviju, viņš man rādīja vietas, kurās nekad nebiju bijusi, stāstīja aizraujošus stāstus, un tas bija brīnišķīgi. Un tad Imants ļoti smagi saslima, zaudēja runas spējas, sāka mācīties runāt no jauna, un Imanta tuvie cilvēki iemācījās viņu saprast. Vislabāk, protams, Ausma (dzejnieka sieva aktrise Ausma Kantāne – L. B.), un, esot kopā ar Imantu, mums bija tādas minējumu spēles, taču mani izbrīnīja, ka viņš ne mirkli nepārstāja strādāt. Pat tad, kad nevarēja ne rakstīt, ne īsti runāt, viņš sēdēja, šķiroja vecus žurnālus, plēsa laukā interesantas bildes un sūtīja tās vēstulēs sev tuviem cilvēkiem. Kādā reizē pēc Imanta vēstules saņemšanas, aizgājusi pie viņa, jautāju, ko viņš ar to bildi domāja, Imants atbildēja: «Nav svarīgi, ko es domāju. Svarīgi, ko tu padomāji brīdī, kad to bildi saņēmi.» Viņa gars un būtība – uzjundīt domas, tas ziedoniskais, radošais stils vēl arvien mūsos strādā.
– Imants jums atstāja novēlējumu, kā viņu turpināt?
– Es neesmu daudz saskārusies ar nāvi, un sarunās ar Imantu mani sākumā mulsināja, pat šokēja runas par to, kā būs, kad viņš nomirs. Un tad es pie tā pieradu, pieņēmu to kā spēli un teicu: «Labi, Imant, stāsti, kā tu gribi, lai būtu!» Pierakstīju viņa domas, un tajās ir Imanta stāsti par muzeju, kādu viņš to savā Murjāņu mājā gribētu – kā radošu mūzu māju, radošuma centru.
Mēs runājām arī par viņa apbalvojumu. Viņš to gribēja, bet bija ļoti piesardzīgs, vai varēs tam dabūt līdzekļus. Apbalvojums mūsu sarunās bija pēdējais, mēs nonācām līdz pamattēzēm, no kurām tālākais mums jārada pašiem. Imants gribēja, lai šis apbalvojums būtu latviešiem visā pasaulē. Viņš sāpīgi pārdzīvoja, ka latvieši ir sadalīti un izkaisīti. Otra viņa tēze, ko pierakstīju, – apbalvojumam jābūt ne tikai rakstniecībā, bet dažādās nozarēs, un pamatbūtībai jābūt jaunradei. Uz šīm Imanta tēzēm, kas palika kā vēstule nākotnei, mēs būvējām apbalvojumu «Laiks Ziedonim». Man ir prieks, ka Imants pats sev atrada sekotājus, un tas, ko mēs visi tagad kopā darām, man šķiet loģiski, stilīgi un ziedoniski.
Laiks visu noliks savās vietās
– Jūsu dzīve kultūras ministres amatā bija emocionāli smags laiks. Esat tikusi tam pāri, aizmirsusi?
– Kultūras ministres darbā nostrādāju divdesmit divus mēnešus, un tajā laikā man bija septiņi pamatīgi uzbrukumi. Pēc otrā sāku domāt, ka tajos ir līdzības, trešo, ka tāds būs, paredzēju mēnesi, pirms tas notika, bet ceturto – ar dienas precizitāti. Es redzēju, kā darbojas mediji, kad notiek uzbrukums, ko raksta un runā tad, kad viss ir relatīvi mierīgi, un sapratu, ka viss tiek labi organizēts.
Es vienmēr esmu uzklausījusi pretēju viedokli, to pieņemu, bet gribu izteikt arī savējo, taču darīt to zināmu sabiedrībai man bija liegts.
«Ieva» bija viens no nedaudzajiem izdevumiem, kas laikā, kad notika kāda pret mani vērsta kampaņa, piezvanīja, uzrunāja intervijai un uzklausīja manu viedokli.
Mana meita studēja žurnālistiku, ļoti sāpīgi pārdzīvoja melus, kas par mani tika tiražēti, un pateica, ka šajā profesijā nevēlas strādāt. Studijas pabeidza, bet, apzinoties, ka žurnālistikas vidi nevar mainīt, no tās aizgāja. Uzbrukumus visvairāk pārdzīvoja mani vecāki. Katru reizi, kad tie notika, man bija jāmierina mamma un tētis, vīra vecāki, visi man tuvie cilvēki, viņu atbalsts bija ļoti sargājošs.
Es tikko, «Rīgas Laika» iedvesmota, aizgāju uz filmu «Hanna Ārente», un visiem iesaku to noskatīties. Sapratu, ka ebreju izcelsmes filozofei Ņujorkā iet vēl trakāk nekā man. (Smejas.) Kad pēc dažādām peripetijām un epopejām filmas beigās viņai jautā, vai viņa otrreiz ietu to ceļu, ja zinātu, kā viss notiks, Hanna atbild: «Jā, jo es beidzot zinu, kuri ir mani draugi!» Arī es varu teikt – es beidzot zinu, kuri ir mani draugi. Vēl vairāk – esmu ieguvusi ļoti daudz jaunu, interesantu kontaktu, izjutusi cilvēku mīlestību, arī pilnīgi svešu cilvēku mīlestību un sirsnību, un esmu ļoti laimīga. Tāpēc, arī zinot, kas mani sagaida un kam būs jāiet cauri, es to darītu vēlreiz. Mana pārliecība – laiks visu noliks savās vietās.
– Jums pārmetumus tolaik izteica arī ļoti cienījami kultūras cilvēki.
– Ar piecpadsmit nozaru kultūras profesionāļiem, Kultūras aliansi, Kultūrkapitāla fonda pārstāvjiem katru pirmdienu es sēdēju un runāju līdz pēdējam klientam. Vienmēr jautāju: «Draugi, mīļie! Populisms vai sarunas pēc būtības? Ja pēc būtības, tad liekam prātus kopā un meklējam saprātīgu risinājumu!» Izrunājām visus jautājumus, kas svarīgi, un mums bija ļoti konstruktīvas sarunas.
Kultūras nozares profesionāļi paši mani uzrunāja, kad, veidojot valdību, politiķu piedāvāto kultūras ministra kandidātu noraidīja. Zinot, ka trīs gadus kā Bibliotēku konsorcija valdes priekšsēdētāja esmu strādājusi pie bibliotēku informācijas tīkla izveides, esmu darbojusies Bibliotēku atbalsta biedrībā un ne mirkli neesmu šaubījusies par Nacionālo bibliotēku kā pasaules klases objektu, kura tālākais liktenis tajā brīdī bija apdraudēts, bija svarīgi, lai kultūras nozari vada ministrs, kas saprot bibliotēkas nozīmi un pabeidz tās celtniecību. Esmu ļoti daudz laika, enerģijas un spēku atdevusi bibliotēkai, un esmu laimīga, ka mums ir Nacionālā bibliotēka.
Esmu laimīga par Dziesmusvētkiem, kādi mums izdevās ar daudzām manis radītām lietām. Gribu atgādināt, ka tajos divos gados, kad biju ministre, kultūras nozarei panācu septiņdesmit miljonu finansējumu, ko piešķīra no Eiropas un mūsu budžeta līdzekļiem. Tik daudz naudas kultūrai nekad vēl nav bijis. Mēs sākām rekonstruēt Nacionālo mākslas muzeju, vēl citus ar kultūras mantojumu saistītus objektus. Panācām finansējuma piešķiršanu mūzikas skolām un algu pielikumu šo skolu skolotājiem. Kad Nacionālās bibliotēkas atklāšanas laikā gāju gar grāmatu ķēdi, bibliotekāri teica: «Mīļā ministre, paldies par algas pielikumu!» Es vairs nebiju ministre, bet viņi šo manu darbu atcerējās.
Nacionālās attīstības plānā, pie kura kā ministre strādāju, ļoti precīzi iezīmēju līnijas nākamajiem septiņiem gadiem, kas kultūras attīstībai ir ļoti būtiskas, un plānošanā es jūtos kā zivs ūdenī. Es biju pirmā ministre, kas patiešām meklēja naudu Jaunā Rīgas teātra rekonstrukcijai un to atrada, bet izrādās, ka esmu kultūrai bīstama un ministre katastrofa.
Es nesaku, ka visu laiku jārunā tikai labais un jāslavē labie darbi.
Viss ir jāanalizē pēc būtības, bet daudzi runāja par kaut ko citu un neredzēja būtību. Teica – ministre sašķēla kultūras vidi. Ne jau es sašķēlu, viņi paši sašķēlās, jo viena puse novērtēja, ka esmu strādātāja un darītāja. Jā, es daudzreiz riskēju, jo esmu uzņēmēja un zinu – ja neriskē, nevar sasniegt rezultātu. Es nevarēju divus gadus atrasties amatā un, baidoties, lai tikai kaut kas nenotiktu, neko nedarīt un izlikties neredzam dažu cilvēku nepieņemamo pārvaldības stilu viņiem uzticētajā laukā.
Esmu saņēmusi ļoti daudz atzinības no patiešām izciliem pasaules līmeņa kultūras cilvēkiem un novērtējumu, ka biju viena no spožākajām kultūras ministrēm.
– Atstādināšana no amata jums nāca negaidīti?
– Līdz pēdējam es nespēju tam noticēt. Vēl joprojām ļoti cienu Valdi Dombrovski un uzskatu viņu par labāko premjeru, kāds Latvijai bijis. Viņš mūsu partijas vadībai ir apsolījis, ka tad, ja par Operas situāciju man izrādīsies taisnība, viņš atvainosies. Arī šajā lietā laiks visu noliks savās vietās. Pēc Zolitūdes traģēdijas Jānis Stradiņš teica, ka Zolitūdes traģēdijas galvenie iemesli ir noteikumu neievērošana un savējo būšana. Diemžēl noteikumu neievērošanā arī valsts vadītājs un inteliģence ir spēlējuši lielu lomu. Tauta atdarina inteliģenci un savas valsts vadību. No tāda skatījuma man ir jāsaka, ka Dombrovskis atkāpās pamatoti. Viņš aizstāvēja noteikumu neievērošanu un savējo būšanu arī Operas situācijā.
– Latviešu sieviete tomēr ir fenomenāla. Viņa var visu.
– Mums taču uz eiro monētas ir Milda! (Smejas.) Starp citu, Imants daudzkārt runāja par to īpašo latviskumu, kurā sievietei ir ļoti liela loma.
Sievietes lielums un spēks mums nāk jau no saknēm.
Mums ir mūsu dievības – Māra, Laima, Dēkla. Mums ir mitoloģiskie rituāli, ugunskuri, tradīcijas. Tās ir mūsu saknes, kas mūsos ir dzīvas. Katru reizi, kad ārzemēs piedalos kādos pasākumos, konferencēs, tiekos ar dažādiem cilvēkiem, viņi vienmēr apbrīno latviešu sieviešu prātu, idejas, tēlaino domāšanu, spēju izteikties, ārējo izskatu un stāju, mūsu stilu un apģērbu. Tā ir īsta komplimentu jūra, ko tur saņemu, bet, atgriežoties mājās, jābūt gatavai…
– … ne tikai par vārdiem, bet arī tērpiem saņemt pavisam citu novērtējumu.
– Uzbrukumi manām kleitām un svārku garumam mani pārsteidza. Tie svārki, kas man bija mugurā, ejot uz Veltas Līnes bērēm, bija krietni pāri celim, taču mani nofotografēja brīdī, kad kāpu augšup pa kāpnēm un šauros zīmuļsvārkus biju pavilkusi uz augšu. Tieši tā un neviena cita bilde tika publicēta lielākajās avīzēs un visos ziņu portālos. Saprotams, ka fotogrāfi un žurnālisti vienmēr ķers mirkli, lai pasmietos un parādītu kādu no neveiksmīgās puses, bet sāpīgi, ka mediji neapzinās savu atbildību. Tikmēr, kamēr tie veidos politikas vērtēšanu un apspriešanu svārku, nevis darba rezultātu līmenī, sabiedrības kultūra arī būs īsu svārku līmenī.
Dzīves jēga ir prieks
– Politika bija pilnīgi cita vide, kurā iegājāt. Nerēķinājāties, kas ar jums tajā var notikt?
– Es biju līdz tam dzīvojusi pilnīgi citā vidē un nebiju saskārusies ar tādām aizmugures spēlēm. Vienmēr esmu domājusi, ka cilvēki savā būtībā ir godīgi un krietni, dara labus darbus, lai visiem būtu labi. Man ne prātā nenāca, ka kultūra ir tik politizēta. Līdz brīdim, kad kļuvu ministre, biju pārliecināta, ka vārdi – kultūras cilvēks – nozīmē arī inteliģenci, un biju ļoti pārsteigta, ka ne vienmēr tas tā ir. Ar atvērtu sirdi nācu un teicu – darīsim! Es nenodarbojos ar spēlītēm, un maniem darbiem nav zemtekstu, bet mani pārsteidza, ka tā rīkojās cilvēki, kurus pazīstam. Nesapratu – nu, kā tas var būt, ka, nebūdama ministre, es viņiem biju laba, smuka un gudra, bet, kļuvusi par ministri, jau nākamajā dienā biju slikta un dumja? Smieklīgi, ka, beidzot darbošanos politikā, es atkal esmu laba.
– Un tie cilvēki atkal grib ar jums draudzēties?
– (Smejas.) Jā, viņi atkal ar mani grib draudzēties! Tas man rada izbrīnu, taču esmu jau tik tālu izaugusi, ka es cilvēkiem piedodu un pieņemu viņus tādus, kādi tie ir. Nenosodu, bet vēroju un analizēju, kāpēc viņi tā rīkojas.
Nevienam neatdaru par man nodarīto, un es nedomāju par viņiem, bet par sevi, jo negribu sev nodarīt sliktu.
Jau nākamajā dienā, kad biju brīva no ministres pienākumiem, atsāku iet uz dziedāšanas nodarbībām fondā «Viegli». Mēs visi kopā jau ieskandinājām bibliotēku, un interesanti, ka toreiz dziedājām telpā, kas tagad ir Imanta Ziedoņa zāle. Septiņdesmit gadu jubilejā es Imantam uzdāvināju krēslu ar uzrakstu – Ziedonis, un tagad tas ir bibliotēkā. Neticami, ka no tā krēsla izauga vesela Imanta Ziedoņa zāle. Mēs ar Ausmu runājām, kā reizēm tās lietas notiek. Kad skatos uz to, kas bijis, saprotu, ka viss piedzīvotais un pārdzīvotais man ir Dieva dāvana.
– Kā jūs svinēsiet savu nākamo gadu jubileju?
– (Smejas.) Vienu dienu sēdēju un domāju: divdesmit piecus gadus esmu nodzīvojusi PSRS un sociālismā un divdesmit piecus – neatkarīgā Latvijā un kapitālismā, un neviļus radās kārdinājums salīdzināt, bet nav iespējams salīdzināt dzīvi nebrīvē ar dzīvi brīvībā.
Šobrīd vēl nezinu, kā svinēšu jubileju. Iespējams, tas notiks ļoti šaurā lokā, tikai divatā ar vīru. Mums ar Antu ir brīnišķīgas attiecības, mēs abi kopā faktiski izdzīvojam otro jaunību. Viņš man ir otrais vīrs, un mūsu laulībai ir tikai pieci gadi, lai gan pazīstam viens otru kopš bērnības. Reizēm par Dieva lēmumiem un darbiem var tikai pabrīnīties. Mēs satikāmies orientēšanās sportā, un orientieristi ir kā viena liela ģimene, tā ir īsta mafija. Es skrienu kopš pirmās klases, Ants ir piecus gadus par mani jaunāks. Mēs satikāmies, pieaugām, izveidojām katrs savu dzīvi, lai kādā brīdī viens otru ieraudzītu citām acīm un saprastu, ka esam viens otram īstie cilvēki, kuriem jābūt kopā. Tā vienkārši notiek, un tas ir skaisti. Tam nevar pretoties. Tagad, kad mūsu bērni ir lieli, savā dzīvē, mēs ar Antu varam izbaudīt viens otru, un mūsu divatne ir ļoti piesātināta. Mums ir brīnišķīgi bērni. Antam ir divi dēli. Viens Helsinku Universitātē apgūst zaļo inženieriju, otrs studē tepat Rīgā Tehniskajā universitātē.
– Ar kādām emocijām šobrīd dzīvojat?
– Es jūtos brīnišķīgi un dzīvoju tālāk. Viss, kas ar mani noticis, bijis patiešām jēgpilns, tādu mīlestības jūru, kāda mani apņēma tad, kad mani sita, nekad neesmu baudījusi, un, ja jūs man jautātu, vai es būtu gatava to visu vēlreiz izciest, es nešauboties teiktu – jā!
– Jūsu domās un sirdī skan Ziedonis?
– Man Dievs ir devis labu atmiņu, es varētu risināt dialogus tikai Ziedonī, esmu ar viņa domām saaugusi, zinu no galvas ļoti daudz viņa dzejoļu, bet Ziedoņa dzeja nav vienīgā, ko varu runāt.
Man bieži ir sajūta, ka Imants mani tur un sargā.
Es jutu viņa tvērienu bēru rīkošanas laikā, kad to darīju ne tikai kā ministre, bet Imantam tuvs cilvēks, un tas, kas ar mani tobrīd notika, bija it kā ārpus manis. Kādā brīdī likās – viss, no pārguruma sabrukšu, nebiju gulējusi, bet tad atkal radās spēki, es cēlos, gāju, organizēju, darīju, un atvadas no Imanta bija ļoti skaistas. Kad nonācām Ragaciema kapos, spīdēja saule un visu laiku virs kapsētas lidoja kaiju bars. Kā atvadoties. Imantam viss bija skaisti.
Mēs, kas veidojam viņa apbalvojumu, zinām, ka Imants būs priecīgs, ja spēsim satvert to ziedonisko, ar ko šo apbalvojumu piepildīt. Man ir nešaubīga pārliecība, ka mums tas izdosies. Es atkal esmu nonākusi vidē, kur notiek jēgpilna rīcība, cilvēkiem ir enerģija un mirdz acis. Kad es Imantam reiz jautāju, kāda ir dzīves jēga, viņš man teica: «Dzīves jēga ir prieks!» To es arī visiem novēlu.
