Rīga +20°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2013. gada 20. numurā.
– Tagad jūs esat palikusi dzimtā vecākā?
– Jā, mani radi vienmēr saka – ciltsmāte. Bet es arī biju jaunākā māsa, viss ir godīgi. Imants ir par mani desmit gadu vecāks, māsa Daila par viņu divus gadus jaunāka.
– Jūsu ceļš nekur tālu no Ragaciema nav aizvedis.
– Nekur. Mēs te esam jau piektajā paaudzē. Vecāmāte, kas jau kapos, māte, tad es, mani bērni, mazbērni. Man labi bērni, visi augstskolas pabeiguši, paldies Dievam, nevienam uz ārzemēm prom nav bijis jābrauc. Mazmeita Ieva tāds kosmopolīts, Itālijā ieguva bakalaura grādu, tagad mācās Stambulā maģistros. Dēlam ir divas meitas, meitai – divi dēli. Meitas dēlus mēs uzaudzinājām bez tēva, – kad meita izšķīrās, puikas bija mazi. Bet galā tikām. Es arī esmu divas reizes precējusies, divas reizes šķīrusies. Arī māsa ir šķīrusies. Mums ir tā: ja ir, tad ir, ja nav – nav! Es ar pirmo vīru nodzīvoju divdesmit gadu. Nomocījos, – alkohols.
Un tad es teicu: ir mīlestība, ir naids. Bet, ja ir vienaldzība, nav vairs nekā!
Ir sievietes mātes un ir – sievas. Es esmu māte, man pirmajā vietā visu mūžu ir bērni. Ja bērniem pateiks sliktu vārdu, esmu kā mūris priekšā. Tagad man bez mazbērniem nav dzīves!
Kopš vidusskolas visa mana dzīve ar jūrmalu saistīta. Ļoti jauna sāku iet skolā. Atceros, mammai bija palīdze Velta, kas mani pieskatīja, un tad viņa pateica, ka precas. Es esot nopietni teikusi: Velta, ja tu precies, mājās viena nepalikšu, tad es eju uz skolu! Biju tik maziņa – kad skolā deva diplomu par labām mācībām, mani uz skatuves bija jāuzceļ. Man bija iesauka Ķipars. Un tad kādā vasarā ļoti izaugu.
Kad pabeidzu vidusskolu, man bija tikai septiņpadsmit. Imants teica: tev jāmācās! Viņš mācījās Maskavā literāros kursos, aicināja pie sevis. Es domāju: viņš ir dulls! Es – uz Maskavu?
Tagad reizēm domāju: ja es otrreiz dzīvotu, man nebūtu ne ģimenes, ne mājas, es būtu klaidone. Man tikai kaut kur aizbraukt!
– Tas pats tālo ceļu vilinājums, kas Imantam?
– Kad nāk sestdienas rīts, meita smejas: nu, mammu? Pēc kaut kā cēla, nezināma sirds ilgojas! Ja man vienu dienu būtu jāguļ gultā un jālasa grāmata, es to nevarētu, būtu slima!
Gribēju stāties «ģeologos», bet veselības dēļ neiestājos. Aizgāju uz tirdzniecību, izmācījos par rūpniecības preču prečzini. Radi bija laimīgi! Toreiz taču viss bija deficīts. Man bija Jūrmalas patērētāju biedrība no Lielupes līdz Kolkai. Kad šķīros, atnācu uz kolhozu «Selga». Mantas dēļ. Citādi visa māja pienāktos vīram.
Agri aizgāju pensijā, jo vajadzēja auklēt mazo Oskaru. Meita strādāja divās darbavietās, es vairāk dzīvoju ar puikām. Kad paaugās, mēs abi ar mazdēlu mūzikas skolu beidzām.
Bērni ir mana atkarība.
Mēs ar manu opelīti esam apbraukājuši visu Latviju. Kad puikas paaugās, vairs nevarēju viņus salikt vienā mašīnā, tad es visiem mācīju braukt. Visiem ir šofera tiesības.
Es glabāju kartītes no bērniem un mazbērniem – «vislabākā un visfeinākā», un visi man vēl tikai veselību! Tagad jau divus gadus nūjoju – cauru ziemu, cauru vasaru, vienmēr redzu, kāds ledus jūrā, kādi gulbji.
– Jūs esat tāda stipra jūrmalas sieviete, nekādus vīrus jums blakus nevajag…
– Pirmais vīrs dzēra. Tam es pieliku punktu. Otrais vīrs Ervīns bija kuģa stūrmanis, es viņu satiku, kad aizgāju uz kolhozu. Viens brīvs cilvēks, otrs brīvs cilvēks… Pirmie gadi bija skaisti. Mani lutināja: uz kuģa nosēdējies, kad atbrauca mājās, mašīnā iekšā, – pasaki tikai maršrutu! Braucam uz Puškina kalniem! Saskaitām naudu, vai varam vēl kādu līkumu izmest. Bet tad ar laiku apnika. Kopēju draugu mums nebija, «trādirīdis» un dzeršanas mani nesaistīja. Apbraukāts ir viss, cik vien var, pat uz Moldāviju aizbraucām. Braucam, ceļš garlaicīgs, viņš saka: ko tu klusē? Parunājies ar savu vīru! Domāju: ko lai es runāju? Man nav, par ko runāt! Kopēju radu nav, bērnu nav, liekas, ka nekā vairs kopēja nav.
Tad nāca privatizācija. Sievietes ķepurojas, bet vīrieši salūst. Kuģus privatizēja, viņš kļuva par stūrmani, bet vairs nejutās saimnieks, kļuva nervozs, sākās iedzeršanas. Sadauzīja mašīnu, tad otru un pēdējo sadauzīja manējo. Tas pielika punktu visam.
Un, cik kuriozi, es paglabāju vienu vīru un paglabāju otru! Vīrus es atdodu viņu mātēm. Ervīnu paglabāju mātei blakus Saldū, bet pirmo vīru Hari blakus mātei Ragaciemā. Tāda man tā dzīve.
Mans pirmais vīrs nāk no lielas dzimtas, no Bumburiem. Kā mana vīramāte teica: viņai dēls bija tik smuks kā kinoaktieris.
Haris negribēja šķirties! Kad šķīros, viņš no dusmām dauzīja mēbeles. Novusa galdu salauza lupatu lēveros. Sekcijā stāvēja kristāli. Viņš atved draugus pudelesbrāļus gumijniekos. Tagad dzers. Es jau viņus visus pazīstu, un viņiem no manis neērti. Taču Haris ņem tik ārā kristāla glāzes, lej šņabi un katru ceturto saplēš – katra ceturtā glāze piederot viņam!
Sākumā biju ar viņu laimīga. Nevienu sestdienu mājās nesēdējām – balles, koncerti. Ja tikai nebūtu pa darbdienām jādzer… Alkohols ir briesmīga liga. Varbūt citur nav tik traki, varbūt tikai tais zvejniekos? Kad brauc pa ciemu, kādi divi trīs pie veikala vienmēr sēž.
– Jums bija arī vecākā māsa Daila.
– Dailai bija grūta jaunība. Imantam ir tā eseja par māsu…
– Es biju domājusi, ka tā par jums.
– Tā ir apvienota – tur daudz kas ir par mani, par māsas kāzām, par baltajiem «skruļļainajiem» matiem. Bet ar tām cietām rokām – tā ir māsa. Imants tad mācījās, es gāju pamatskolā, māsa strādāja fabrikā Engurē.
Kara laikā, kad Ragaciemam pāri gāja fronte, mājas bija sašautas un visiem bija jādodas prom. Tad pārcēlāmies dzīvot aiz Engures – bija tādas mājas «Guņas». Imantam visu ceļu bija jādzen aita un govs, bet es gulēju mammai pie pupa, – tas bija 1943. gads, biju tikko piedzimusi. Tēvu jau no Engures aizveda prom uz Krieviju, viņam piesprieda divdesmit piecus gadus. Tad bija tas grūtais laiks: Imants mācījās, Daila strādāja, vecamtēvam bija jāiet jūrā. 1956. gadā bija lielā amnestija, tēvs atnāca mājās, mēs māju atjaunojām un dzīvojām atkal Ragaciemā, «Birutās».
Atceros, kā tēvs atgriezās. Bija 4. februāris, Dailai vārdadiena. Es izslēpojusies jau ņemu slēpes nost un skatos – pa veco ceļu nāk kāds vīrs ar lielu finiera čemodānu. Izejam ārā, mamma saka: Aleksis pārnācis!
Mēs nezinājām, ka viņš pārnāks.
Man stāstīja, ka esmu ieskrējusi stūrī un uzrāvusi sev uz galvas drēbes. Svešs cilvēks, un viņš te tagad dzīvos!
Vēstulēs viņš mani sauca par pelīti, sūtīja pantiņus: un mana mazā pelīte grib dejot baletā. Kad maziņa biju, es esot skatījusies pati uz sevi stikla atspulgā un dejojusi, un tad kāds vietējais dzejnieks viņam bija to uzrakstījis.
Dailai vēlāk bija vieglāk, viņa strādāja grāmatvedībā. Tad viņai gadījās smuks puisis baltiem, lokainiem matiem, apprecējās, piedzima divas meitiņas. Vīrs strādīgs, pats lēja mājai ķieģeļus, pats visu izdomāja un uzmūrēja. Bet – tā pati dzeršana! Māsa pirmā izšķīrās. Un pirmā no mums trim aizgāja. Mūsu dzimtā aiziet agri. Imants mums bija ilgdzīvotājs.
Kad Imants aizgāja, es uzreiz teicu Ausmai: es neraudu! Vai viņš kā nelaimes čupiņa bija laimīgs? Viņš ir laimīgs tad, kad aizmidzis.
Man jau tas pats draud. Mums tādi gēni. Mana vecāmāte ar infarktu nomira četrdesmit gadu vecumā. Neviens nezināja, kas tas ir. Imants bija maziņš, iegājis no rīta istabā, vecāmāte nenāk ārā, guļ. Imantam bijusi maizes šķēle rokā, un viņš bāž vecaimātei maizīti mutē.
Bet Imants tagad ir atvieglots. Tāpat es teicu arī par savu mammu. Mamma arī bija izmocīta. Par tēvu gan kliedzu balsī, jo tas notika pēkšņi.
Bet Imants bija optimists. Reizēm, kad man kāda dzimšanas vai vārda diena, viņš zvanīja: es nebraukšu pie tevis, atbrauc uz Rīgu, aiziesim uz kādu kafejnīcu mēs divi vien! Aizejam uz «Pētergaili», – viņš pasūtījis kaut kādas mīdijas. Sev ne. Tas esot man, es jau tādas neesot ēdusi. Bet es taču tādas neēdīšu! Mums ar Imantu bija vairāk kopīga. Māsa bija vairāk noslēgta sevī, dusmīga, humoru nesaprata.
– Kāds bija brālis Imants bērnībā?
– Imantu atceros jau vidusskolas vecumā. Man bija pieci gadi, viņam piecpadsmit. Viņš Engurē ir ļoti strādājis, aris un ecējis, bet to jau es neatceros. Atminos, kā viņš svētdienā ar riteni atbrauca mājās no Tukuma, no vidusskolas. Tad bija jāmaksā skolas nauda, un, kad devās prom, viņš veda līdzi žāvētas zivis, lai ar tām norēķinātos par īri un pārdotu.
Imants mani ir arī nerrojis. Braucām ar riteņiem uz Ragaciemu pie vecāsmātes Sofijas, Imants mani veda. Pavasaris, ceļi sasaluši, un viņš braukā pa ledu, – bet es ielaidu kāju spieķī un satraumēju papēdi.
Ziemā viņš ar draugiem iejūdza mūsu ķēdes suni ragavās, mani iesēdināja: tu turies! Un palaiž pa kļavu gatvi. Suns skrien, puiši kliegdami līdzi, viens kliedz: lec ārā! Otrs: turies! Iekritu kupenā, ķiršos.
Vēl viņš mani mācīja braukt ar riteni. Es minos, minos, viņš mani palaiž vaļā, es paskatos atpakaļ un – gar zemi! Kājas man bija asiņainas, līdz iemācījos braukt, vēl tagad kājā rētas. Slēpot gājām. Viņam toreiz bija tādas modernas, zaļi rūtainas bikses ar rāvējslēdzējiem galā. Un «vējene». Palika drēbe pāri, un man arī uzšuva tieši tādas pašas bikses un jaku. Un tad viņš mani reizēm sauca par Jurīti. Slēpojām, viņš palaikam pieslēpoja man klāt un paraudzīja, vai neesmu sasvīdusi.
Gandrīz visās grāmatās viņš man rakstīja – Anitai Maijai. Pēc dzimšanas apliecības man ir divi vārdi. Bija jāiet kājām uz Sloku ierakstīt mani baznīcas grāmatā. Māte tēvam teikusi: maijā dzimusi, būs Maija! Tēvs atnāk un saka: Maija nebūs, Anita būs. Tad bija iznācis pirmais «Zvejnieka dēls». Viņš reģistrējis divus vārdus.
Man ir vecātēva, vecā Zakalaušķa gēni. Vecenes par mani teica: iet tā kā vecais Zakalaušķis, ola no galvas nenokritīs. Vecaistēvs bija jau vecs, bet tāds taisns. Mēs teicām: Narciss. Viņam visur bija spoguļi. Viņš pētīja sevi. Galvu noskuvis uz nullīti, lai sirmos matus neredz.
– Tagad dažs Imanta epifānijas lasa kā Bībeli. Vai kaut ko no tā vieduma varēja jaust arī tad, kad viņam bija piecpadsmit vai sešpadsmit gadu?
– Nē. Skolā viņš bija gudrs un labi mācījās, bet pa naktīm lādēja vagonus. Tad skolas direktors teicis: Ziedoni, saņemies, tev pienākas medaļa! Un tad Imants stāstīja: medaļu iedeva Žoržikam! Georgam Andrejevam. Žoržiks taisīja sienas avīzi, Žoržiks dejoja tautas dejas, Žoržiks bija smuks un visām meitenēm patika…
– Bet Imants naktīs krāva vagonus un elpoja ogļu putekļus…
– Viņš bija maijā peldējies Melnezerā Tukuma skolas tuvumā, un viņam sākās tuberkuloze.
Visu laiku uz dzīvības un nāves robežas. Plaušu operācijas. No plaušām gaisu vilka ārā.
Bet arī Tukuma skolotāji teikuši, ka Imants bija kā visi. Drīzāk viņš tolaik domāja kļūt par dārznieku. Viņš apgrieza ābelītes, stādīja tomātus – tajos laikos jau tomātu nebija. Viņam bija tādas raibas klades ar izgriezumiem par tomātiem, par zemenēm.
Vēl viņš pats sēja grāmatas un lika zem dīvāna kājas, lai nospiežas. Vēl Imantam bija tāda doma kolhozā strādāt par kultorgu. Bet viņu nepaņēma, jo tēvs bija izsūtīts.
– Kad tad viņam atnāca dzejas dzirksts?
– Varbūt tad, kad viņš ar Rimanta mammu Ritmu dzīvoja Ķemeros? Dzīvoklī viņiem bija karsti, un tad viņš gulēja ziemas verandā. Un tur rakstīja. Tur arī neviens netraucēja, tā bija viņa valstība.
– Jums dzimtā viens vecaistēvs bija tāds dzīves dzejnieks…
– Tas bija tēsiņš, Edvards Zakalauskis. Imants viņam bija pirmais mazdēls, un vecajam viņš bija zelts: Imantiņš, dēliņš! Ko nu mēs ar māsu!
Tāpēc jau viņam tas vecātēva šķūnis. Kad māju pārdevām, Imantam palika klēts, pagrabs, šķūnis. Viņš sapņoja, ka vecajā šķūnī būs ceplis, bet ar laiku šķūnis sāka gāzties.
Vecaistēvs bija sapņotājs. Un klaiņotājs. Kur tā uzcirties? Viņam jātiek ārā no mājām! Jāaiziet uz Ķemeriem. Pītā baltmaize, saldskābmaize – kaut ko gribas! Un aizgāja. Tad nāca mājās un stāstīja Dieva zīmes: kur bijis, ko redzējis. Gāja uz «Jautro odu» Ķemeros. Mammai viņš teica: ja tu zinātu, kā tur dzīvo! Kā tur dzīvo!
Imants jau bijis reizēm līdzi. Bet tur – viegla rakstura sievietes. Imants, izstaigājies pa lauku, atnāk, un vecamtēvam sēž viena klēpī! Tad brālis viņai kniebis, lai iet prom!
Beigās vecaistēvs sāka pavisam pazust, bija jāsāk ieslēgt mājās, – nav veselu nakti mājās, mēs meklējam, uztraucamies! Nākamajā dienā smagā mašīna atved. Kur bijis, nezina. Tikai stāsta, ka bijis ārkārtīgi auksti, lietus un negaisi.
Ir tāds rakstnieks Jēkabs Janševskis. Mana vecvecmāte ir Agnese Janševska, dzimusi Kukšu muižā, un Janševskis ir no Kandavas, no Kukšu puses. Jāpapēta arhīvi.
Kad vajadzēja rakstniecei Lijai Brīdakai pastāstīt kādu atmiņu, atcerējos, kā mēs ar brāli braucām uz ballītēm. Braucam ar «moci», man kleita pa gaisu, Imants piecēlies kājās, un dziedam: «Kongo džungļos palmu ēnā stāv viens hotentots uz vakts! Tumbā, tumbarasā!» Mājās verandā mācījāmies rumbu dejot, tēvs ar māti stāvēja, skatījās un smaidīja.
Mums ar Imantu bija daudz kopīga. Esmu bijusi blakus, kad viņš šķīrās no sievas. Viņa bija traki greizsirdīga.
– Bet Ausma uzradās kā spoža zvaigzne?
– Ausma nāca vēlāk, brālis jau bija šķīries. 1966. gadā viņi apprecējās, 18. oktobrī viņiem bija kāzas, un man 12. novembrī piedzima meita. Es biju ar punci. Ausma teica: Ancīt, tev jānāk uz kāzām! Otrreiz tu tādas neredzēsi.
Tas jau vesels stāsts, kā Ausma pie mums atbrauca. 10. aprīlī ir Anitas, un Imants teica: zini, es gribētu iepazīstināt, man ir meitene, jaunāka, tavā vecumā… Man bija jāsagatavo māte un tēvs. Labi. Viņš atbrauca ar Ausmu. Viņa jau paņem uz sitienu – atklāta, smaidīga, atvērta, sabučo māti, sabučo tēvu!
Pirmā vakarā, kad oficiālā puse beidzās, mēs aizgājām uz Ragaciema kapiem. Nu dullas! Mājās bija mazkalibra šautene, patronas līdzi – jāiet pašaudīties kaut kur, kur cilvēku nebūs. Likām konservkārbas uz vecajiem metāla krustiem un bliezām.
Ausma bija varena snaipere. Visi vietējie zēni bija sajūsmā: Imant, kur tu tādu uzraki! Tas tikai ir skuķis!
Kā Ausma gāja ciemam cauri! Kādreiz vecenes sēdēja logā – nekas cits jau nenotika, televizoru nebija, skatījās laukā pa logu kā uz Brodveju un aprunāja. Saku: Ausma, tagad tu tiec novērota! Ausma lec Imantam ap kaklu, kājas gaisā! Nu vecenēm ir ko runāt.
– Jūsu mamma bildēs arī ir ļoti skaista, un tādās greznās kleitās!
– Mūsu mamma bija ļoti strādīga. Viņa ieprecējās Zakalaušķos, tēvam māsas bija slinkas, bet mamma i pati zvejoja, i brauca zivis pārdot.
Es nebiju gaidīts bērns, mamma cēla visādas smagas vannas, lai viss pajuktu. Un nekā. Bet, kad tēvu aizveda, mamma vēlāk teica: tikai pateicoties man, ir izdzīvojusi.
Mamma gulēja, es sēdēju blakus, taustīju ar roku, vai viņa neraud, un pilināju uz cukurgraudiņa zāles.
Mūža beigās mamma bija ļoti slima, es viņu divus gadus ar zondi baroju. Nevarēja parunāt, tikai rakstīja, visur bija rakstāmie un burtnīcas.
Tad bija kā Imanta dzejolī: «Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp». Man tas saistās ar mammu. Neko tu nevari palīdzēt, neko! Viņa dilst acu priekšā. Es iemācījos «špricēt», visu mājās pati darīju. Izdzisa acu priekšā.
Viņa nomira tāpat kā Imants, uz sāniem, dīvānā sarāvusies.
– Jums palaimējās, ka vēl dažas dienas pirms aiziešanas brāli satikāt.
– Biju atbraukusi noskatīties «Oņegin» un paliku pie viņiem pa nakti. Paiet dažas dienas, un Ausma zvana: «Ancīt, Imantiņš… Imantiņa vairs nav.»
Es uzreiz teicu: «Neraudi, Auķīt. Retam tik viegla nāve.» Nē, man nebija nekādas nojautas. Pat putniņš neieskrēja logā. Man jau te bieži kāds ieskrien un guļ uz flīzēm.
Bet Imants ir atkal pie mums, atkal atgriezies. Es katru pārdienu tur aizeju. Kad ziemeļu vējš, no rīta nenūjoju gar jūru, bet gar kapiem. Eju garām, saku: «Sveiks, brāli! Es jau zinu, ka tu mani redzi.»
