Rīga 0°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
9
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
Pieturzīmes
- Studējusi Rīgas Stradiņu universitātē multimediju komunikāciju, pēc studiju beigšanas strādājusi akadēmiskajā vidē ar vairākiem mecenātisma projektiem un vienmēr brīvajos brīžos gatavojusi pasakaini gardus ēdienus, kas sākotnēji izpelnījās tikai ģimenes, draugu un paziņu ovācijas.
- Zane ar savām receptēm jau bija ieguvusi neformālu slavu – ēdienu pagatavošanas instrukcijas aktīvi klejoja privātās sakrakstēs, līdz Zane nolēma tās apkopot vienuviet, radot sava kulinārā bloga pirmatnējo versiju. Tā teikt – lūdzu, lai jums labi garšo!
- Zanes popularitāte interneta vidē strauji pieauga, un šobrīd viņas Instragam kontam ir nu jau gandrīz 34 000 sekotāju un top atkal jauns projekts – kulinārijas šovs televīzijā.
– Kad grāmatu tirgotāji publicēja savus aizvadītā gada visvairāk pārdoto grāmatu topus, tava grāmata bija nepārspējama līdere. Vai tu pati zini, kāda ir bijusi Našķoties kopējā tirāža?
– Ja godīgi, es par to nemaz neinteresējos, šis jautājums lai paliek izdevēju pārziņā. Katru reizi priecājos, kad eju garām kādai grāmatnīcai un redzu, ka grāmata ir topā. Naudas lietās uzticos savam vīram, kurš pārzina manu grāmatvedību. Esam sadalījuši uzdevumus – es daru tikai savu lietu (tātad darbojos virtuvē gatavojot), viņš savukārt seko līdzi finansēm.
Man ir svarīgi, lai varu pilnībā nodoties tam, ko daru. Es arī mēģinu sevi nepārslogot, citādi ir lieks stress, un tad jau arī nav tālu no pārdegšanas.
Ļoti cenšos iet savu taciņu, nedomājot par aktuālajām tendencēm un pasaules fenomeniem.
Kad sākotnēji runājām ar izdevējiem par grāmatu, ļoti novērtēju, ka man tika dota radošā brīvība. Varēju izpausties ar savām piezīmēm pie receptēm, kas man šķita ļoti svarīgi. Tāpat es ļoti gribēju saglabāt savu rakstības stilu. Tajā pašā laikā man nav raksturīgs perfekcionisms. Patiesībā man tas nav līdz galam saprotams, lai gan zinu, ka daudzi no tā cieš.
– Kā tu pati vērtē savus panākumus?
– Atskatoties uz pagājušo gadu, varu teikt, ka arī vistrakākie sapņi piepildās. Arī tad, ja par to nemaz neuzdrošinies domāt. Jā, ir iespējams aizsniegties līdz visaugstākajam plauktam.
Kā mans vīrs skaidro mūsu ārzemju draugiem: «Mums Latvijā ir tā – pārdodas erotiskie un politiskie romāni, un tad ir mana sieva ar suni, kura vienkārši gatavo mūsu mājas virtuvē, un tur nav ne erotikas, ne politikas…»
Grāmatas panākumus es nekādi nevarēju izskaitļot. Man pašai tas ir milzīgs pārsteigums.
Patiesībā tas man ir pozitīvs šoks. Kad ar izdevēju spriedām par iespējamo tirāžu, domāju, ka mana ģimene nopirks pāris grāmatas, arī tuvākie draugi nopirks dažus eksemplārus. Parēķināju, ka kādas trīsdesmit grāmatas noteikti tiks nopirktas.
– Bet grāmatas prezentācijas dienā stāvēja gara rinda, lai saņemtu tavu autogrāfu…
– Atceros, grāmatas atklāšanas pasākums bija viena no fantastiskākajām manas dzīves dienām. Protams, bija ļoti liels satraukums. Visu iepriekšējo dienu ar mammu pavadījām gatavojot. Zināju, ka katru prezentācijas viesi vēlos sagaidīt kā ļoti gaidītu manu svētku ciemiņu.
Bet vai tad kāds varēja paredzēt, ka pasākumā ieradīsies vairāk nekā četrsimts cilvēku?!
Labi, ka atklāšana notika angārā, citādi mums nebūtu, kur palikt. Todien lija lietus, un, izrādās, cilvēki ar lietussargiem garā rindā bija stāvējuši, lai saņemtu manu autogrāfu. Man patiesībā trūkst vārdu, lai pateiktu, ko man tas nozīmē. Tagad strādāju pie jauna projekta, kas plašākai publikai tiks nodots jau aprīlī, – tas būs televīzijas raidījums, un, protams, tas būs saistīts ar ēdienu gatavošanu. Mēs ar Susuru aicināsim skatītājus līdzi mūsu ēdienu pagatavošanas gaitās un kopīgi darbosimies savā virtuvē.
– Man šķiet, tava veiksme slēpjas vienkāršībā. Kā sākās tava recepšu blogošana?
– Pirms trim gadiem izveidoju savu blogu, un iemesls tam bija pavisam vienkāršs – gribēju, lai vienā vietā mani draugi un paziņas varētu atrast visas tās receptes, kas tiek sūtītas un pārsūtītas dažādās sarakstēs. Tā nu izveidoju savu blogu, kas sākotnēji bija gaužām pieticīgs un ārēji nepievilcīgs, turpināju saturu papildināt ar jaunām receptēm, līdz kādā reizē atvēru statistikas lodziņu un ieraudzīju, ka blogam ir tūkstošiem liels skatījums.
Un tad, draugu mudināta, nolēmu šo lapu padarīt pievilcīgāku. Beigu beigās mani tas viss tik ļoti aizrāva, ka sapratu – esmu gatava riskēt un nodoties tikai savām receptēm. Soli pa solim gāju uz priekšu, darot tikai to, kas man patīk. Un brīnumainā kārtā iespēju durvis pavērās. Starp citu, tagad daudzi gribot izdod recepšu grāmatas, jo tas esot ļoti vienkārši.
– Bet tu noteikti tam nepiekristu…
– Man ir prieks, ka kāds domā, ka tas patiešām ir viegli un vienkārši. Jo darba sviedri jau nevienam nav jāredz. Manuprāt, visgrūtākais un tajā pašā laikā arī visforšākais ir tieši ēdienu fotografēšanas process, jo vienmēr jau gribas izdomāt kādu jaunu radošo risinājumu, kā vizuāli pasniegt ēdienu.
– Saki, vai tiešām tev nekad neapnīk gatavot?
– Tāpēc nevajag pārforsēt, nevajag sagrābties visus pasaules darbus.
Es negatavoju nekad, kad man nav iedvesmas, tāpēc arī sevi nesadedzinu ar darbiem.
Zinu – ja būšu pārgurusi, tas vispār vairs nesagādās prieku. Ikdienā es ļoti daudz improvizēju, un, jā, reizēm arī kaut kas nesanāk. Dažkārt izmēģinu arī to, ko pati nekad negatavotu. Man nav atbilstošas izglītības. Esmu entuziaste, bet par to, ko daru, varu teikt – foršākais darbs pasaulē.
– Kas ir tava favorītrecepte?
– Mans topa ēdiens, kad gribu nodoties daiļradei, ir fokača. Mana versija – lai izdotos, fokača ir pamatīgi jāaplej ar labu olīveļļu. Kad man saka, ka kaut kas nesanāk, es tur sajūtu bailes no eļļas.
– Tavs sunītis Susurs nu jau ir kļuvis par stabilu tava zīmola Našķoties vērtību.
– Susurs ir kungs labākajos gados. Ikdienā viņš izbauda laiskas peldes palagos un, tiklīdz sajūt rosību virtuvē, tā ir klāt ar savu dīkšanu. Tāpēc suns pavisam dabiski ir klāt gandrīz visās ēdienu fotosesijās. Ikdienā esam daudz kopā, viņš ir mans prieks un acuraugs. Cilvēki man ir rakstījuši, ka tieši Susura dēļ mana grāmata tiek lasīta kā pasaku grāmata bērniem vakarā pirms gulētiešanas.
– Minēji, ka dienā saņem 150–200 vēstuļu. Latvijas mērogiem tas patiešām ir iespaidīgi.
– Bet man arī patīk komunicēt ar cilvēkiem. Agrāk bija tā, ka uz vēstulēm atbildēju pat desmitos vakarā, jo saprotu, ka kādam tas ir svarīgi. Iedomājies, man atraksta: Zane, man nav silta sviesta, ko lai es daru? Tagad, lai saglabātu savu mieru, es atvēlu atsevišķu laiku, lai komunicētu ar saviem sekotājiem.
Ko man raksta? Galvenokārt tie ir jautājumi saistībā ar receptēm, bet ir arī tādas vēstules, kurās kāds grib noskaidrot, kāpēc man ir gari mati un kur es pirku savu kleitu.
– It kā tu būtu bijusi realitātes šovā!
– Esmu jau pieradusi, ka arī uz ielas nāk klāt cilvēki… Mēdz būt arī kuriozi gadījumi, piemēram, pienāk man uz ielas klāt sieviete un rāda savu iepirkumu maisiņu: Čau, Zane, paskaties, man te ir biezpiens, tas graudainais derēs? Es taisīšu tavus plācenīšus…
Viens no maniem pēdējā laika mīļākajiem atgadījumiem – es stāvēju krustojumā pie luksofora, un man klāt pienāca sieviete ar bērniņu ķengursomā, klusi nočukstot: Zane, tu esi brīnišķīga… Tā kā bērniņš gulēja, es tikai atčukstēju pretī: paldies. Bet blakus esošais vīrietis uz mums tā dīvaini noskatījās, viņš pilnīgi noteikti nesaprata, kas te notiek.
– Tu man aizkulišu sarunā teici, ka esi ļoti priecīga, ka visas tavas receptes vari gatavot mājās, nevis kādā mākslīgi izveidotā studijas virtuvē. Tātad varam secināt, ka tev ir pašai sava sapņu virtuve.
– Patiesībā lielākā daļa manu recepšu ir tapušas vien 3 kvadrātmetru lielā virtuvē, kad mēs vēl dzīvojām vecajā dzīvoklī. Laika gaitā koridorā parādījās atsevišķs plaukts, kur glabāt pannas, katlus un dažādus pārtikas produktus.
Kad skapji virtuvē piepildījās līdz pat griestiem, tad gan sapratām, ka jāsāk meklēt jauna mājvieta un arī jaunajai virtuvei jāatvēl daudz lielāka vieta.
Mūsu jaunajās mājās virtuve patiešām ir mana mīļākā vieta, kur pavadīt savu ikdienu, tāpēc arī uzstāju, ka ar TV raidījuma komandu darbošos tieši šeit. Tā ir pavisam ir cita laika josla, nav svešu un mākslīgu studijas dekorāciju, turklāt es savā virtuvē pārzinu katru kaktiņu un stūrīti.
– Daudzus noteikti interesē, vai ar ēdienu gatavošanu var arī nopelnīt. Kādas tev vispār ir attiecības ar naudu?
– Ikdienā es strādāju dažādos ar ēdienu saistītos projektos, un, jā, 12 stundu darba dienas nes arī ienākumus. Runājot filozofiski, pilnībā piekrītu tiem, kas saka – ja darīsi to, kas tev patīk, un darīsi to no sirds, nauda atnāks tieši tik, cik tev to vajadzēs. Cenšos dzīvot ar šādu attieksmi.
Pēc grāmatas iznākšanas man daudzi cilvēki deva padomus, ko un kā man vajadzētu darīt. Bet es ticu, ka mums katram vispirms ir jāsadzird sevi.
Šobrīd dzīvojam ekspertu laikmetā, kad ik uz soļa tiek doti padomi. Jā, arī naudas lietās. Es mēģinu no tā distancēties, jo man vispirms ir svarīgi dzīvot saskaņā ar sevi. Ja šo principu ievēro, tad miers iestājas arī citās dzīves sfērās.
– Sekojot līdzi tavām gaitām, nevar nepamanīt, ka vīrs ir tavs lielākais atbalsts.
– Smejoties saku, ka Artūram ir ļoti laba celtspēja. Gatavošanas dēļ mums bijis tik daudz jāstiepj maisiņi ar pārtiku, un šai ziņā vīrs ir mans lielākais palīgs. Viņš man vienmēr ir ticējis, vienmēr ir atbalstījis manas idejas. Un vēl – Artūrs ir sliktākais ēdienu kritiķis pasaulē. Ja es izcepšu maizi, viņš teiks – šī ir visgaršīgākā maize pasaulē.
– Jūs arī apprecējāties salīdzinoši nesen – pērnā gada vasarā.
– Mēs jau sen bijām saderinājušies. Zinājām, ka gribam precēties, bet konkrētas kāzu dienas vīzijas mums nebija. Un tad Instrumenti izsludināja koncertu 31. augustā, un es teicu Artūram – klau, varbūt apprecamies un vakarā ejam uz koncertu? Sacīts, darīts! Mēs uzreiz nopirkām biļetes sev un tuvākajiem draugiem, radiem. Laikus aizrunājām draudzes mācītāju, un kāzu plāns bija skaidrs. Kā skaists turpinājums mūsu kāzu dienai bija medusmēnesis Portugālē un Gruzijā.
– Kas radīja to sajūtu, ka Artūrs ir tavs īstais vīrietis?
– Mēs jau diezgan ilgi zinājām, ka esam viens otram īstie cilvēki. Mūsu mīlestība gan nebija kā zibens spēriens, no sākuma bija tā – paskatīsimies, tad vienu gadu mēs vispār nesatikāmies. Bet kaut kā ar laiku es nevienā citā nespēju ieraudzīt tik emocionāli spēcīgu vīrieti ar tādu apņemšanās spēju un mērķtiecību. Artūrā mani valdzina tieši viņa briedums, atklātība, viss.
Tai pašā laikā viņš nekad nenoteiks striktus noteikumus – mums būs tikai tā un tā. Līdz ar to attiecībās ir brīvības sajūta. Atklāti sakot, tur bija diezgan skaidrs – viņš ir one and only. Starp mums ir daudz mīlestības. Tas, vai katru dienu ir uķipuķi, ir otršķirīgi. Mēs varam daudz runāt viens ar otru, varam ieklausīties, apspriesties un kopīgi augt. Tas ir svarīgākais.
Jā, mēs esam mīlīgi, bet katru brīdi nekūstam viens otra klātbūtnē.
– Zinu, ka jums ir amizants iepazīšanās stāsts.
– Mēs satikāmies, kad es, Cēsu meitene, biju atbraukusi uz Rīgu un kādā darbdienas vakarā satikos ar savām draudzenēm pilnīgi tukšā dzīvoklī. Cik atceros, mēs tovakar visas sēdējām uz grīdas un dzērām vīnu. Kā jau meitenes to dara… Tai pašā vakarā arī pretējās mājas dzīvoklī notika kāds pasēdēšanas pasākums. Un tad vienā brīdī mēs ielikām logā draudzenes telefona numuru. Pēkšņi vīna skurbumā viņa konstatēja, ka saņēmusi īsziņu ar tekstu, ka raksta futbola komanda no pretējās mājas. Un viņi tūlīt ieradīšoties. Tā arī mēs tai vakarā iepazināmies un pēc miljons gadiem apprecējāmies.
– Skatoties, kā tu gatavo (pieliekam sviestiņu, nežēlojam eļļiņu…), ir pilnīgi skaidrs, ka neesi no tām, kas skaita kalorijas…
– Jo man slikti gāja matemātikā… Kad cilvēki man jautā – kā tu saglabā savu formu, atbildu, ka arī apaļš ir forma. Bet tie ir joki. Ja nopietni, tad domāju, ka našķoties vajag ar mēru. Es neapēdu visu, ko pagatavoju, jo tas, pirmkārt, ir neiespējami un, otrkārt, man šķiet, ja uzcep kūku, tas nav nekas bīstams, no tās nav jābaidās. Uzaicini ciemos draugus, pacienā kaimiņus. Ar kūku vienmēr var dalīties.
Ja uz ēdienu skatās kā uz lielu, melnu bubuli, ar domu, ka kalorijas seko ik uz soļa, tad ēdiens rada tikai stresu.
– Tu esi ļoti pozitīva, pat grūti noprast, kas varētu būt drāmas punkti tavā dzīvē.
– Es no drāmas izvairos. Ļoti nevēlos citus apgrūtināt ar savām problēmām. Mums taču katram ir sava sāpe, savs nogurums, savas samirkušās kājas. Diemžēl daudzi dara tā – ja ir bijusi nepatīkama pieredze, tad, lai sevi atvieglotu, stāsta visiem, cik viņiem ir slikti. Ja mani kas nomoka, tam ir domātas draudzenes, un vienlīdz labi varam savstarpēji apspriest, kas kurai gadījies, bet tāpēc jau nav jāiesaista vesela armija citu līdzjutēju.
– Aktīvās sociālo tīklu personības tagad daudz runā par mobingu. Vai arī tev ir bijusi šāda pieredze?
– Nekad neesmu bijusi populārākā meitene klasē un nekad arī neesmu bijusi teicamniece. Biju meitene ar apaļiem vaidziņiem un, man šķiet, diezgan jauka. Tīņu gados gan biju diezgan besīga… Bet, atgriežoties pie tava jautājuma, – jā, man ir pazīstama mobinga pieredze, un, šķiet, mums visiem dzīvē ir bijis tāds brīdis, kad esam jutušies aizvainoti. Bērnībā tētis mani iemācīja kauties. Trešajā klasē, kad zēni meitenēm bieži vien fiziski izrādīja savu vēlmi tuvoties, man bija tādas kurpes, ar kurām pratu iesist pareizajā vietā, lai sevi aizstāvētu.
Vēl man vienmēr ir bijis dibens, kas ir mazliet lielāks par vidējo. Nav gluži tā, ka tāpēc man jāsēž uz diviem krēsliem, bet, ja ienāku telpā, tad manu dibenu droši vien var pamanīt. Tīņu gados esmu saņēmusi arī dažādas aizskarošas piezīmes par savām formām, un tas, protams, nebija patīkami. Nu jau es uz to varu paskatīties ar humoru.
Starp citu, mani vienreiz, braucot ar riteni, notrieca automašīna un, pateicoties savam stabilajam dibenam, biju glābta, jo maigi atsitos pret mašīnas kapotu. Mans dibens ir labs lielums.
– Tava pašironija ir apbrīnojama!
– Jā, smieties mēdzu arī ļoti nepiemērotos brīžos. Humors bieži vien ir mana aizsargreakcija. Jokošanos esmu mantojusi no sava tēta, un no viņa man ir arī komunikabilitāte, varu sarunāties ar akmeni, ja tas ir nepieciešams.
Esmu ļoti pateicīga saviem vecākiem. Es viņiem pieteicos agri. Kad piedzimu, tētis vēl nebija absolvējis vidusskolu, un viņa izlaidumā es jau biju uz rokām.
Mamma vienmēr saka – lai cik grūti būtu bijis, mēs tevi tik ļoti mīlējām… Un es esmu uzaugusi ar tādu sajūtu.
Mums ir bijušas finansiālas grūtības, ir gājis visādi, bet tai pašā laikā ģimenē vienmēr ir bijusi kopības izjūta. Sirsnīgā vienkāršība un siltā ligzda, kurā esmu izaugusi, man dod spārnus visai dzīvei.
– Kā tu atceries savu mazās meitenes ceļu no Cēsīm uz Rīgu? Kā tev izdevās iejusties galvaspilsētā?
– Vecāki izdarīja labu lietu, viņi ātri mani nolika uz kājām – ja gribi dzīvot Rīgā, tev pašai ar to jātiek galā… Atceros, es ar autobusu no Cēsīm uz Rīgu esmu pārvedusi visas savas mantas. Iedomājies, pat plauktiņu! Toreiz dzīvoju netālu no Laimas šokolādes fabrikas.
Naudas nebija nemaz. Ar istabas biedri divus gadus pārtikām no griķiem…
Ja bija desa un ķieģelītis – tie bija svētki. Labākajās reizēs mamma iedeva līdzi sieriņu un iebēra burciņā līdzņemšanai kafiju. Toreiz darīju visādus darbiņus, vienu brīdi biju apkopēja, tīrīju dzīvokli. Šokolādes smarža man aizvien saistās tieši ar šo laiku. Toreiz bija tā – kurkst vēders, un iedomājies, ka tepat kaut kur ir šokolāde… Atmiņas ir saldas, jo es zinu, kur ir aizvedis mans ceļš.
Arī toreiz, studiju laikā, es patiesībā nemaz nejutos slikti tāpēc, ka jāpārtiek no mazumiņa. Bija sajūta, ka tas pieder pie lietas, tāda ir studentu dzīve. Iespējams, ja es būtu tāda vienīgā ar savu griķu bļodu, tad gan tas būtu diezgan nomācoši, taču lielākā daļa manu draugu bija tādā pašā situācijā, un tas patiesībā mūs saliedēja vēl vairāk. Tagad redzu, ka daudzi no maniem tā laika cīņubiedriem ir guvuši ievērojamus panākumus, un es ļoti lepojos ar viņiem. Man šķiet, ka sadzīviskas grūtības reizēm nāk par labu, norūda raksturu un vēlāk liek novērtēt dzīves iespējas.
– Kāda tev tagad ir sajūta, atgriežoties vecāku mājās?
– Šobrīd atgriežos tikai pie mammas, diemžēl tēta vairs nav starp mums… Atgriežos tai pašā siltajā vietā, bet laika gaitā ir mainījušās mūsu lomas. Tagad es esmu tā, kas pirmā pamostas un gatavo kafiju, tad man pievienojas mamma, un, kamēr pārējie vēl guļ, mēs nesteidzīgi gatavojam brokastis.
Tā arī ir brīvdienu burvība – ilgi runāties un ilgi brokastot. Mēs ar Artūru nesen iegādājāmies dzīvokli Rīgā. Tas bija nopietns solis, kam ilgi briedām, un tagad varu teikt, ka – jā, šajā dzīvoklī jūtos kā mājās. Jūtos tur droši un vienlaikus arī kā savā pasaulē, savrup no apkārtējas burzmas. Agrāk man nebija šaubu, ka Cēsis ir manas vienīgās mājas. Tagad zinu, ka man ir divas mājas. Nezinu, vai es kādreiz vēl varētu dzīvot Cēsīs, bet katrā ziņā es tur vienmēr atgriežos kā pie savējiem.
