Rīga +6°C 
Kā no iesniegtajiem 38 projektiem un 10 procesiem žūrijai acīs iekrita izvēlētie 15 finālisti? Protams, bija kritēriji «pēc Davosas kvalitātes sistēmas» – vides konteksts, ekonomika, skaistums un citi, tomēr sacījāt, ka vairāk ļāvāties realitātes izjūtai.
Ziniet, mēs šos kritērijus varbūt arī turējām prātā, bet es vairāk paļaujos uz savu arhitektes pieredzi. Tā pat vairs nav intuīcija, tu vienkārši redzi – tas ir labs projekts. Ļāvāmies savai jušanai. Žūrijā bijām dažādu paaudžu iepriekšējā gadā godalgoti arhitekti, kas saņēmuši balvas par to, ka spējuši šos kritērijus iemiesot. Lieliska komanda, ieskaitot gudro RISEBA Arhitektūras un dizaina fakultātes dekānu Rudolfu Daini Šmitu. Godīgi apbraukājām visus 38 objektus. Bija augusts, tikāmies septiņos no rīta. Aizraujoši.
Šā gada projekti ir tapuši gluži kā par spīti birokrātijai, kara ēnai un visam tam, kam beidzamos gadus iets cauri.
Un ir ļoti labs kopiespaids. Godalgotie projekti ir apbrīnojami. Bez pārspīlējuma saku, ka mums ir pasaules līmeņa arhitektūra. Mums pat nebija ļoti jāstrīdas. Atbrauca starptautiskā žūrija – arhitekti Olivjē Furno no Beļģijas, Džonotans Vudrofs no Lielbritānijas, Aļģimants Neniškis no Lietuvas –, un trīs dienas kopā ar viņiem apceļoju fināla objektus. Ir bijuši gadi, kad strīdas līdz pēdējam, šoreiz pusstundas laikā viņi prezentēja secinājumus par uzvarētāju. Un tie pilnībā sakrita ar mūsu viedokli. Tātad nav jābēdājas – esam pasaules kontekstā.
Kurš no visiem objektiem jūs pārsteidza visvairāk?
Inteliģentās augstas raudzes industriālās būves, bet visvairāk – uzņēmuma Lightguide optiskās šķiedras ražotne Līvānos. Skatē bija piedāvātas vairākas šādas ēkas, kurās domāts par to, lai cilvēkam, kas stundām ilgi dara monotonu darbu, būtu ērti, lai viņš strādātu ar prieku, nezaudējot uzmanību. Visos projektos apzaļumošanai pievērsta liela uzmanība, bet Līvānos, pārbūvētās stikla rūpnīcas sterilajā tīrtelpā, milzīgā, caurspīdīgā cehā aiz plašām stikla sienām ir gandrīz džungļi. Pavadījām tur divas stundas un mājās braucām apburti. Ir sastapies uzņēmēja Daumanta Pfafroda un arhitektes Antras Saknītes brīnišķīgs vizionārisms. Medicīnas izstrādājumu uzņēmumā astoņas stundas augstas koncentrēšanās apstākļos strādā zinātnieki, un ir izdarīts viss, lai šie cilvēki varētu pamest aci ārā un atveldzēt dvēseli zaļumā.
Otrs pozitīvais šoks bija arhitektūras studentes Martas Venteres bakalaura darbs Robežas telpiskums. Latvijas austrumu pierobežas rehabilitācija.
Sākumā žūrija brīnījusies, kāpēc līdzās brieduma arhitektūrai jāvērtē studentes debija.
Taču viņa mūs apbūra un trāpīja tieši sirdī. Latgalē ir 457 kilometrus gara robeža ar Baltkrieviju un Krieviju. Ir žogs, un vietējie iedzīvotāji dzīvo tā ēnā. Marta izdomāja, kā tā sauktajā aklajā zonā panākt dzīvību – aicinot uz turieni svētceļojumā, radot taku no koka ar sakrālām būvēm, kur sastapties ar Dievu. Kopīgi ar pierobežas ļaudīm visā žoga garumā ik pa 30 kilometriem uzbūvēs torņus – satikšanās vietu. Viens tornītis jau pabeigts, kur cilvēki lūdzas, stāda dobes. Ja jums ir brīva sestdiena, kopā ar bērniem aizbraucat uz pierobežu un noejat gabalu līdz tornim. Humāna un skaista ideja.
Trešais lielākais pārsteigums, protams, ir bērnudārzs Salaspilī – ka to var pilnībā uzbūvēt no koka. Tas it kā būtu pretrunā ar visām normām, bet ir radīta ekonomiska, videi draudzīga un droša ēka. Un cik labi bērns tur jūtas! Šis darbs izies pasaulē, par to mēs vēl dzirdēsim – Miķelis Putrāms un Linda Krūmiņa (MADE arhitekti) ir ārkārtīgi spēcīgs tandēms, jau trešo reizi saņem Gada balvu.
Šogad sāpīga tēma izrādījusies privātmājas. Kopumā «tās bija švakas», jūs teicāt. Kur švakums sakņojas?
Plānojumā. Cilvēki nespēj veidot ģimenes, noturēt attiecības, radīt bērnus, un tas atspoguļojas mājā – viss ir savstarpēji saistīts. Lai izprojektētu ēku, vajadzīga pieredze. Jauns arhitekts to nevar paveikt, ja audzis blokmājā ar kāpņutelpu – sāk zīmēt šaurus koridorīšus, mazas virtuvītes.
Es savu māju Ķīpsalā uzbūvēju 1997. gadā. Un mūsu trīs bērni un septiņi mazbērni nekad no tās nav aizgājuši
– te arvien notiek kustība. Kad bērni bija pusaudži, viņiem bija savs ēkas gals. Ir atsevišķa ieeja. Mūsu gudrais plānojums ir tāds, ka bērnu mājas daļa visu laiku ir dinamiska. Meita aizbrauca mācīties, dēls aizbrauca. Palika otrs dēls ar sievu, radīja bērnus, tad aizgāja uz savu māju. Atgriezās jaunākais dēls ar sievu, padzīvoja, aizgāja uz savu. Tad ienāca meita ar bērniem, pagaidām te dzīvo. Dinamiku redzu. Acu priekšā izaug mazbērni – tā ir laime, esmu viņus auklējusi. Tagad Ķīpsalā veidoju māju ģimenei, kurā ir septiņi bērni. Tur der mana pieredze. Stāstu – vajadzīga nodalīšanās un tomēr būt kopā, tā var bērnus noturēt pie sevis. Tas ir plānošanas jautājums. Nevis, ka, bērniem pieaugot, jāpārceļas citur, un paliek divi veci muļķi lielā mājā. (Pasmaida.)
Jūs sacījāt: jau labu laiku cenšos noskaidrot savu arhitektes lomu, un, gatavojoties balvas ceremonijai, meita jums palīdzēja sameklēt brīnišķīgu Paul Goodman citātu par arhitektūras būtību – as an architect draws, men live.
Tik vienkārši un tik precīzi – kā arhitekts uzzīmē, tā cilvēki dzīvo. Tā ir mūsu atbildība. To saku arī saviem klientiem: es nevaru atrisināt jūsu dzīvi, bet varu palīdzēt jums to sakārtot.
Kādas šajā kontekstā ir jūsu pārdomas par Latvijas arhitektūras kopējo situāciju?
Kad bija modernisma uzplaukums, augstāk vērtēja oriģinalitāti, nevis ērtumu vai vides pieejamību. Šis stārarhitektu laiks, kad katrā pilsētā vajadzēja lepošanās vērtu arhitektūras brīnumu, ir laimīgi pagājis. Šodien domā par cilvēka ērtību, par veciem cilvēkiem, kam grūti kāpt un vajag pieturēties. Ir satraukums par atkritumiem, piesārņojumu, klimatu. Tas arhitektūru noliek uz saprātīgiem pamatiem. Bet ir arī kāda slikta tendence, par to rakstīju savā gada skates esejā Iederība, – esam pārāk aizrāvušies ar mūsdienu tehnoloģijām.
Tur jūs teicāt, ka nevarat «pieņemt situāciju, ka tas, ko mēs redzam kā māju, vairs ir tikai ilūzija par materialitāti».
Jā, vairs nav iespējams uzbūvēt māju uz drošiem pamatiem, sienām un jumtu, kuri nav pārpildīti ar vadiem, kabeļiem, caurulēm, kastēm, lūkām, restēm, vati, plēvēm, plastikāta klučiem. Mana arhitektes būtība pretojas mūsdienu pārspīlētajām energoefektivitātes, klimata kontroles sistēmām un BIM modeļu obligātajām prasībām, kur Latvija akli seko Eiropas regulām. Daudz ko nosaka nozaru ražotāju lobiji. Kopā ar birokrātisko uzraudzības un kontroles mašinēriju esam zaudējuši arhitekta lomas loģisko jēgu. Nonācis tik tālu, ka māja jūras krastā vai kalna galā nav iedomājama bez sarežģītām un dārgām iekārtām, kas nodrošina kontrolētu klimatu. Valsts pasūtījumi ar pārspīlētām automātiskās vadības programmām pēc Eiropas standartiem ir projektu mākslīga sadārdzināšana. Dzīvē tās neizmanto – dārgas vai par sarežģītu.
Jaunajā Rīgas teātrī bija jātērē miljoni, savelkot visādas automātikas, ko reāli lieto labi ja pusi.
Ilgi muļļātais dārgais ēkas BIM modelis netiek izmantots. Ir laiks atjēgties, ka tas ir lieki. Arī gudrākie būvinženieri saka: pako ar vatēm un putuplastiem, līdz no mājas uztaisa termosu, kaut patiesībā būtu jāsakārto tikai apkures sistēma. Piespiedu vēdināšanas iekārtas ir ārkārtīgi dārgas, bet tās ir visās renovētajās skolās, bērnudārzos. Taču nav naudas tās darbināt. Arī Nacionālajai bibliotēkai tam nav naudas.
Pieredze jums ir ļāvusi pamestā graustā saskatīt pērli, autoritāte palīdzējusi neaizlaist to nojaukšanā vai pamestībā. Jūsu 2001. gadā iznākušais pētījums Koka Rīga bija revolūcija – pagrieziens koka mantojuma glābšanā pilsētās. Pierādījāt, ka ir vērts cīnīties arī par skaistu lapenīti aizaugušā dārzā.
Par to sāku skandināt jau 90. gados. 2001. gadā rīkojām starptautisko konferenci par koka arhitektūru pilsētās.
Tas nav mainījies – koka arhitektūra ir jūsu tēma cauri gadiem. Ar ko šobrīd ir pārņemtas domas?
Tagad ir četras koka mājas – viena uz rakstāmgalda, divas būvējas, un viena tūliņ būs gatava. Par spīti visam, joprojām turpinām arī Ķīpsalā.
Uz mana galda tapšanas stadijā ir koka privātmājas projekts Jūrmalā. Neticama sagadīšanās, ka viens veiksmīgs uzņēmējs, arī kultūras sponsors, pēc tautības moldāvs, kurš tagad dzīvo Dubaijā, pirmoreiz atbrauca uz Jūrmalu un šajā vietā iemīlējās. Teica, ka gribētu kaut ko pilsētai uzdāvināt, atjaunot koka mājas. Bulduru prospektā nopirka lielu gruntsgabalu ar divām pasakaini skaistām vecām mājām un lūdza, lai izgudroju, ko tajās likt iekšā. Man uzreiz bija ideja, ka tas varētu būt kamermūzikas centrs – Kremerata Baltica vai Raimonda Paula džezam, viņš būtu pelnījis rezidences vietu. Kaut kas līdzīgs Arvo Pērta centram pie Tallinas. Viņiem būtu rezidence, klusa, mierīga vieta, kur vingrināties, sniegt meistarklases. Uzņēmējam ideja iepatikās.
Līdzīgu modeli jau attīstījāt Mūzikas mājā – La Casa di Musica Blaumaņa ielā 19, ko veidojāt Barillas kundzei un Barišņikovam.
Tas pateica priekšā, kā Jūrmalas mūzikas centrs varētu darboties. Modeli saprast man palīdz Ingrīda Zemzare. Ja runājam par kultūru, tad domāju, ka mūzika pašlaik Latvijā ir numur viens – pasaules līmenis. To varētu sasaistīt ar Jūrmalas mūzikas skolu, nāktu talantīgi bērni. Tepat aiz kāpas jūra, brīnišķīga vieta, kur muzicēt. Nav tālu no Dzintaru koncertzāles, kur, vasarā sēžot, redzu, kā saulrietā sāk sārtoties debesis. Šeit ir līdzīgi. Pļaviņā radu jaunu koka māju ar vecajām saskanīgu, tā būs koncertzāle ar 80 vietām. Tas ir mans formāts – man patīk, ka ir vecais un pieliek klāt jaunu.
Kopš valsts neatkarības atgūšanas es taisu vienīgi vecās mājas.
Savu Rīgas karjeru jūs taču sākāt ar milzīgu profesionālu ambīciju – nolaistā un izpostītā Berga bazāra atdzīvināšanu.
Un neviens neticēja, ka vīzija iemiesosies. Arī tie, kas no Amerikas te brauca, domāja, ka mēs ar Bergu mantinieku Justu Karlsonu esam kukū. Biju vēl nepieredzējusi, bet ar milzīgu ticību un sajūsmu. Viss sākās ar to, ka Justs gribēja uz šejieni no Sanfrancisko pārcelt savu advokātu biroju un iesaistīt latviešus. Tas bija ļoti interesants projekts, ko jau divi bija mēģinājuši taisīt, bet neveiksmīgi. Tad kaut kā satikāmies, un es viņam plānu uzzīmēju – darba vidi skaisti iekomponējām vecā mājā. Vēlāk biju Karlsona birojā Amerikā, un tur man viss šķita daudz pieticīgāk. Kad veido modernos birojus, tad visi saka – vislabākā esot kastes forma. Tā nav taisnība, viņi vienkārši negrib piepūlēties.
Vērojot arhitektūras procesus, šķiet, ka beidzot kopējā tendence daudz striktāk stūrē uz veco ēku atjaunošanas pusi.
Jā, pazudusi neiecietība pret arhitektūras mantojumu, kas ilgi pastāvēja. Vēl nesen to, ko darām mēs, atjaunotāji un pārbūvētāji, pat neuzskatīja par arhitektūru. Arī Ivars Strautmanis man prasīja: «Kad tu vienreiz kādu jaunu māju uztaisīsi?»
Lielajiem arhitektiem varbūt ir slinkums rūpīgi iedziļināties vēsturē, ko vecu ēku rekonstrukcija pieprasa.
Protams, tā uzreiz ir iegrimšana arhīvos. Man šis ir lūzuma gads, kad beidzot tas, ar ko nodarbojos, tiek uzskatīts par arhitektūras vērtību. No studentiem dzirdu frāzes, ka viņi negrib jaunas būves celt, negrib zīmēt digitāli, grib izbaudīt procesu, viņus interesē amatniecība. Lielā mērogā viss iet uz labo pusi.
Lomu nospēlēja arī Jaunā Rīgas teātra rekonstrukcija.
Tagad cilvēki redz, cik var iznākt interesanti: tādu ēku jaunu uzbūvēt nevar. Bet, kad sāku projektēt, teica – nav ko ķēpāties ar veciem mūriem, var taču būvēt pļavā – teātrim neko īpašu nevajag, toties būtu, kur nolikt auto. Cilvēki pamazām sāk novērtēt, cik interesanta dzīve ir pilsētas centrā. Studenti veido komūnas neizremontētos dzīvokļos – kultūra viņus atved atpakaļ no nomalēm.
Daudzas mājas stāv tukšas. Ir jau saprotams – atjaunošana prasa tādus ieguldījumus, kādi pa spēkam vien retajam.
Tur tā nelaime, tas tiešām ir dārgi, jo gandrīz miljons ir jāierok zemē – Rīgā visām mājām ir transporta izšūpoti pamati. Jārok vaļā, jābetonē, jāmaina pārsegumi. Vēl drošības un konstruktīvās prasības tagad ir augstas.
Arī Bergu dzimtai bažas par starptautisko situāciju liek iepauzēt. Viņiem vēl ir daudz māju, kas nav atjaunotas un stāv tukšas labās vietās, piemēram, Elizabetes ielā 77 – grezns nams, ar skatu uz Vērmanes dārzu. Nevar saprast, vai neņemt vērā Putina draudus un riskēt, sākt jaunus projektus?
Esat filozofiska arhitekte – virtuozi ieplūstat savu objektu vēstures kontekstā, ielaižat to sevī un procesu pārradāt vēl arī grāmatas dimensijā. Jums ir vismaz astoņas šādas grāmatas. Kur jūs ņemat tām enerģiju?
Atrodas – ja patiesi interesē. Atkarīgs, kā iekārto savu dzīvi. Pirmdien atbrauks itāļu izdevējs, grāmatu par La Casa di Musica izdos Itālijā. Par Vāgnera namu arī būs grāmata.
Kādas ir jaunākās vēstis Vāgnera nama atdzimšanas stāstā?
Rokam ēkas pamatus, lēni, pacietīgi. Esam māju nostiprinājuši, arheologa klātbūtnē drīkstam atrakt pirms simt gadiem aizbērtos pagrabus. Strādājam kopā ar Ilmāru Dirveiku, ļoti pieredzējušu arhitektūras vēstures doktoru. Ir daudz pārsteigumu, piemēram, nupat atklājām vienu sienu ar arku.
Jūsu birojā apgrozās daudz jauniešu – brīvprātīgie stažieri.Arī viņi palīdzēja tapt pārsteidzoši skaistajam Vāgnera nama renovācijas maketam, ko aizvedāt rādīt Venēcijā. Kādi ir šie topošie arhitekti?
Nevaru komentēt izglītību kopumā, vien jaušu to, ka ir tendence uz praktisko. Tie, kuri pie manis atnāk, atved līdzi draugus un grib nākt vēl. Te ir radoša darbnīca. Es zīmēju ar roku, viņi taisa maketu: viena meitene veidoja krāsnis, cits – jumta konstrukciju zālē. Jaunieši, kas te grib nākt un strādāt, stāv rindā, gaiši cilvēki. Viņi būs labi arhitekti.
Jūsu personiskais Kaltenes «patvērums minimālismā» iekļauts Braun grāmatā Living in Style, kurā apkopotas pāri par simt neordināru rezidenču no visas pasaules. Pirms gadiem neslēpāt, ka grasāties māju pārdot, nu par to vairs nerunājat. Kā mājai klājas?
Pārdošana atcelta. Lai savienotu atbilstošu dzīvesveidu, vietu un naudu – tāda kombinācija pircēja personā nav atradusies. Vajag kādu, kuram patīk vējš. Esmu pie vēja pieradusi. Man patīk, ka jūra šalc. Es tur braucu no Rīgas projām kā uz retrītiem. Burvīgi – sēžu un zīmēju. Skatos uz jūru… Zīmēju un domāju.
Droši vien arī par to, ka esat uzaicināta strādāt Mies van der Rohe Award 2026 žūrijā. Tā ir Eiropas Savienības prestižākā arhitektūras balva, ko pasniedz reizi divos gados.
Tagad, kad esmu patrenējusies vērtēt Latvijā, turpināšu Eiropā, turklāt jāizskata būs jau 410 iesniegtie darbi, no tiem jāizvēlas 40 finālisti. Atlasīsim septiņus – tos būs jāapceļo klātienē. Kad iznāks šis žurnāls, jau būšu atgriezusies no žūrijas darba sesijas Barselonā.
Raksts tapis ar VKKF atbalstu.
