Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Alens dievina Ņujorku, te ir piedzimis, uzaudzis. Arī izkristalizējis tās filozofisko formulu: neparedzamība plus nesavienojamā savienojamība. Kurš gan to nezina? Gandrīz visu Alena filmu darbība norit šajā pilsētā. Ņujorka viņa filmās ir ļoti skaista.
Viņš saudzīgi ieaijā šo megapilsētu savā brooklynese dialektā un personiskajās atmiņās, slēptajās kaislībās, fobijās, neirozēs… Viņš radījis savu Ņujorkas tēlu, ko translējis mums, iedēstot zemapziņas visdziļākajos apcirkņos. Mūsos tas uzpeld ikreiz, kad par Ņujorku sapņojam. Mēs neapzināmies, cik lielā mērā par šo pilsētu domājam Vudija Alena filmu konstrukcijās.
Alena Ņujorka ir liriska, romantiska, skumji apcerīga. Atšķirībā, piemēram, no Skorsēzes Ņujorkas – ārēji mirdzošās, vilinošās, ekspresīvās, bet iekšienē skaudrās un bīstamās.
Bruklinas graviera dēls
Kas viņš ir par putnu? Dzimis Bruklinā kā aškenazi ebrejs Alens Stjuarts Kēnigsbergs, ar Krievijas un Austrijas emigrantu saknēm. Grāmatvedes un graviera dēls. Ar bērnībā sakņotu kino atkarību (visagrāk – Čaplins), ar pirmajiem stendapiem, sētas puiku aplausiem, ar klarnetes stundām, vēlmi pēc vientulīgas apceres un – nemotivētu nožēlojamības izjūtu, kas gadiem ilgi trenks uz psihoterapijas seansiem…
Šo laiku un iedvesmas režisors ieskicējis filmā Radio dienas (Radio Days, 1987). Tur ir 40. gadu Ņujorka un radio kā medija uzplaukums. Tur ir Kvīnsas Rockaway Beach un sīks ruds puišelis, kurš dienas vada uz jumtiem, kopā ar draudziņiem tālskatī vērodams, kā aiz pretējās mājas loga plānajiem aizkariem (radio mūzikas skaņās) izģērbjas skaistule…
Joku ģenerēšanas ģēnijs kopš bērnības, filmās saklausītā akumulators un jau 17 gadu vecumā – feļetonu publikācijas vietējā avīzē. Tieši šiem stāstiņiem par godu jauniņais Kēnigsbergs pasē pārtapa par Heivudu Alenu. Arī tāpēc, lai sacerētu jokus citu komiķu vietā un Manhetenas bāros sevi izmēģinātu stendapa mākslā, izklāstot komiskus stāstus par savām vājībām, – turpmāk tas būs iecienīts Alena paņēmiens. Elvijs Singers no Alena filmas Enija Hola (Annie Hall, 1977) ir Vudijs pats. Un viņš pats to arī spēlē. Arī šis Elvijs ir neirotisks ebrejs, Ņujorkas stendapa komiķis, kas ilgus gadus apmeklē psihoanalītiķi (tāpat kā Vudijs). Turklāt Alena dzimšanas datums uzrakstīts uz skolas tāfeles filmas sākumā.
Alenam dzīvē visādi ir gājis. Tapušas 50 trakoti smieklīgas un politnekorektas filmas, iegūti vairāki Oskari. Bet privātajā dimensijā Vudijs ir bargi samaksājis par kaisli pret sievieti.
Zākāts, bijis spiests atšaudīties no morāles kritiķiem, līdz piedzīvojis renesansi, filmējot Eiropā. Un nu atkal jau pāris gadu kino viņam ļāvis atgriezties Ņujorkā – nedaudz Bronksā – rotaļīgajā melodrāmā Smalkās aprindas (Cafe Society, 2016) un komēdijā Brīnumu rats (Wonder Wheel, 2017) – Koniailendā. Jā, un pavisam svaigajā – Lietaina diena Ņujorkā (A Rainy Day in New York, 2019).
Pilsētas rapsodija
Piederu Vudija Alena fanēm, kas mīl viņu nekritiski. Ja esat pretējā nometnē, izsaku līdzjūtību. Alena filmas ir apburoši stāstošas, gandrīz literāras. Viņš man atklāja Ņujorku, vēl ilgi pirms tur pirmoreiz nonācu 2002. gada sākumā. Tiesa, sastapu šo pilsētu elsojam sāpēs – trīs mēnešus pēc 11. septembra… Vudija Alena filma Manhetena (Manhattan, 1979) ar ikdienišķo situāciju virtuozo savērpumu, spožiem dialogiem un ainavām ar skaisto Gēršvina Rapsodiju blūza stilā manā apziņā šo pilsētu bija romantizējusi, un to neievainoja pat terorakts.
Lai saprastu Vudija Alena Ņujorkas kaislību, pietiek, ja noskatāties šo vienu vienīgo viņa filmu.
Melnbaltā lente ir stāsts par nenotikušu mīlestību lielā pilsētā. Tā ir noskaņu filma. Depresīvās realitātes poēzija 70. gadu finanšu krīzes laikā. Ne jau man vienai, daudziem šajā pasaulē Manhetena ir Vudija Alena vismīļākā filma, lai kādas viņš būtu radījis vēlāk. Gan tāpēc, ka tai ir Alena paša rakstīts scenārijs, kas atklāj apburošas smadzenes. Gan tāpēc, ka tā ir viena no pirmajām tik neslēpti Ņujorkai veltītajām. Protams, tāpēc, ka Manhattan reprezentē arī Alena mūža trīs galvenās fascinācijas: džezu, Ņujorku un romanci kā skatījumu uz dzīvi.
Arī tāpēc, ka galvenie varoņi nav vis supermeni, bet gan vidusšķiras rakstnieki un akadēmiķi. Un vēl tāpēc, ka galvenais varonis – 40 gadu vecais Aizeks – ir tik apburoši lūzerisks. Pilsētas neirotiķa konstrukcija. Un viņa attiecības ar 17 gadu veco Treisiju (Mariela Hemingveja) un jūtīgo, pārgudro žurnālisti Mēriju (Daiena Kītone) ir smieklīgi piņķerīgas un vienlaikus – tik cilvēciski saprotamas.
Alena tēlotais Aizeks ir intelektuāls TV šovu scenārists, dzīves un attiecību apmulsis… Lai pārrautu bezjēdzīgas ikdienas rutīnu, viņš uzsāk romānu ar precētā drauga jauno mīļāko. Un viss notiek uz Ņujorkas fona. Bruklina, Bronksa, Parka avēnija, Brodveja, Centrālparks, Piektā avēnija, Griničvilidža, Gutenberga rajons Rietumņujorkā, Rokavejas pludmale Kvīnsā, Kārlaila hoteļa kafejnīca…
Vēl Manhetena jāredz arī tāpēc, ka pats Vudijs to dēvējis par sliktu filmu un pat lūdzis producentiem nekad neizrādīt. Taču viņi jau nebija muļķi, neirotisko autoru neklausīja, un, laikam ejot, filma kļuvusi par hitu, par šūpļadziesmu Manhetenai. Bet tas jau Alenam ir raksturīgi: sargāt sevi aiz publiskas paškritikas vairoga: «Ja kādreiz televizorā, pārslēdzot kanālus, uzduros savai filmai, uzreiz pārslēdzu citu programmu.» Tā režisors sacījis intervijā un piebildis, ka negribot lieki šausmināties par to, ko pārfilmēt vairs nevar.
Horizontālā poza
Visbeidzot – Manhetena jums jāredz tāpēc, ka šī ir vēl viena Vudija Alena filma, kuru uzskata par autobiogrāfisku. Kaut vai nepilngadīgā meitene Treisija ar neizplūkātām uzacīm un lelles sejiņu – viņa ir aizdomīgi līdzīga aktrisei Steisijai Nelkinai, Alena mīļākajai, tobrīd vien 19 gadu vecai koledžas audzēknei, bet pašam Vudijam jau četrdesmit…
Filmas sākums ir dievīgs, plūst it kā stāsts stāstā. Uz ekrāna – Ņujorka ziemā. Skan aizkadra teksts, ieklausieties – tā patiesi ir vārdos izsacīta Ņujorkas esence un Vudija Alena privātā attieksme: «Viņš pielūdza Ņujorku, nē, viņš šo pilsētu romantizēja. Ikvienā gadalaikā varonim tā izskatījās melnbalta, bet tās sirds sitās Gēršvina melodijas taktī. Viņš izbaudīja Manhetenas ļaužu pūļu plūdumu un auto dunu. Ņujorka viņam bija skaistu sieviešu un veiklu, dzīves rūdītu vīriešu pilsēta. Nē, banāli, banāli!»
Ņujorka filmas varoņa acīs ir «mūsdienu kritušās kultūras metafora un metafora personības degradācijai», jo «te cilvēki visbiežāk izvēlas mazākās pretestības ceļus».
Un tālāk skan tā: pierakstīju vārds vārdā: «Grūti dzīvot pilsētā, narkotiku, mūzikas un skaļas televīzijas apdullinātā un slīkstošā pašas atkritumos… Varonis bija vienlaikus romantisks un skaudrs, gluži kā pilsēta, ko viņš tik ļoti mīlēja. Aiz melnajiem briļļu rāmjiem slēpās viņa kaķa dusmas. Ņujorka bija pilsēta tieši viņam…»
Nu, Alens to norakstījis no savas dvēseles un spoguļattēla. Seko aina kafejnīcā, kur pie galdiņa sēž pats Alens melnās raga brillēs… Viņa atveidotais Aizeks tik seksīgi aizsmēķē – par spīti savam neseksuālajam tēlam. Un atzīst, ka smēķē, dūmus neievelkot, citādi varot būt vēzis. Jauniņajai Treisijai viņš jautā, vai labi izskatās, un melo, ka viņam ir trīsdesmit. Meitene ir bezgalīgi iemīlējusies, tik nesamaitāta, vēl pieaugušās pasaules neirožu neskarta. Kad viņa devusies uz dāmistabu, Aizeks draugiem atzīstas, ka viņai ir tikai 17 gadu, bet viņam jau 42. «Esmu vecāks par viņas tēvu, saproti. Tiekos ar meiteni, kam varētu būt tēvs. Ar mani tā ir pirmoreiz…»
Filmas teksti ir citēšanas vērti, kā jau Alenam allaž. Lūk, Kītones varone: «Uzskatīju, ka man kaut kā pietrūkst… Vai nu gultā neesmu interesanta, vai nepietiekami gudra, vai fiziski nepievilcīga. Taču beigās izrādījās, ka viņš vienkārši ir draņķis.»
Alena varonis: «Psihoanalītiķis mani no tevis brīdināja, bet tu biji tik skaista, ka es nomainīju psihoanalītiķi.»
Kītones varone: «Tu nevari mani vienkārši apskaut? Tava mīlestība obligāti pieprasa horizontālu pozu?»
Arī atziņa, ka baumas ir mūsdienu pornogrāfija, kļuvusi par citēšanas vērtu. Manhetena izrādās lieliska vieta, lai atliktu nobriedušus lēmumus. Varoņiem izdodas labi pavadīt laiku, bet nekādi neizdodas kļūt laimīgiem.
Sezana Trīs bumbieri
Vudija Alena scenārija un režijas radītā atmosfēra maigi vai skaudrāk izgaismo faktu, ka Ņujorka neirotizē, kaut fascinē. Ņujorka norūda.
Manhetenas varoņi klejo pazīstamās Ņujorkas vietās, redzam arī Gugenheima muzeja interjeru, izslavētas kafejnīcas, bezjēdzīgas pārtijas. Viss, ko intelektuāļi lieto, lai aizbēgtu no realitātes, – par spīti ielās lidojošiem papīriem, par spīti naudas trūkumam dzīvokļa īrei un rūsainam krāna ūdenim.
Un neprātīgi skaisti šajā filmā ir rītausmas skati – ar debesskrāpju siluetiem caur Centrālparka kokiem… Gēršvina mūzika pāri monumentālam siluetam spilgtina zaudētu ilūziju sāpes. Vēl Manhetenā ir šarmanta tēvu un dēlu futbola spēles aina, kur katram mugurā krekls ar uzrakstu Divorsed fathers & sons…
Kad filmas Aizeks uzskaita lietas, kuru dēļ ir vērts dzīvot, ir labi saprotams, ka uzskaitījums faktiski raksturo pašu Vudiju Alenu: iemīļotais komiķis Graučo Marks, zviedru filmas (Alena atklātā pieķeršanās Ingmaram Bergmanam), Mocarta simfonijas Jupiter otrā daļa, Flobēra Jūtu audzināšana, Marlons Brando, Frenks Sinatra, Pola Sezana glezna Trīs bumbieri…
Vēl Mantetena jāredz tāpēc, ka tajā atklājas Vudija Alena apburošā spēja iztulkot sievieti. Vēlāk to viņš pilnveidos katrā savā nākamajā darbā.
Bet stāstā par Alenu, Ņujorku un sievietēm nedrīkst nepieminēt vēl kādu filmu. Tā ir samērā svaigā lente Brīnumu rats (Wonder Wheel, 2017) ar 50. gadu nogales Koniailendas pludmales atrakciju parku un žilbinošo Keitu Vinsletu galvenajā lomā. Vinsletas varone Džinija ir dzīvē noskrējusies Clam House oficiante, liktenīgā sieviete. Alens atļāvis aktrisei vizuāli mulsinošu īstu dabiskumu un uzbūris pārsteidzoši dziļu raksturu, traģisku apakšslāni pārklājot ar komiskiem fliteriem.
Jā, un taisnība tiem, kas šai filmā saredz Tenesija Viljamsa Ilgu tramvaja varoņu rēgus. Alens lieto šo stāstu, Vinsletas varones pameitas (Džuno Templas spēlētās Karolīnas) tēlā vilkdams vizuālas paralēles ar Blanšu, atpazīstams arī novecojis un komisks Stenlijs (Džima Beluši spēlētais Džinijas vīrs, nedzerošs alkoholiķis).
Mīla un naids
Tikpat labi kā Ņujorku Vudijs Alens pazīst arī sievietes. Savā kino tik trāpīgi translē vīrieša iekšējās nedrošības kodus, ka sevi tajos atpazīst ikviens pubertāti pārdzīvojis cilvēkbērns. Kā nu ne, ja ilgi empīriskā ceļā to visu izpētījis – paša privāto romānu saraksts ir garum garš. Turklāt pats skaļi pasludinājis savu nevaldāmo seksualitāti.
Kaut cik ilgāki Alena sakari saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem.
Pirmoreiz viņš apprecējās 21 gada vecumā ar džeza pianisti un filozofijas studenti, šī laulība ilga piecus gadus un beidzās ar kašķi. Otrā sieva uz trim gadiem bija aktrise Luīza Lesera, spēlējusi četrās Alena filmās. Īss romāns Vudijam bija arī ar spožo viņa filmu aktrisi Daienu Kītoni. Mīla pārauga ilgstošā draudzībā un radošā sadarbībā septiņās filmās.
Sekoja Alena attiecības ar Frenka Sinatras bijušo sievu Miu Ferovu, satiktu filmas Vasaras nakts seksa komēdija (A Midsummer Night’s Sex Comedy, 1982) uzņemšanas laukumā kā vēl precētu ar pianistu Andrē Previnu. Vudijs atkantēja Ferovu un apprecēja uz 12 gadiem. Aktrise spēlēja galvenās lomas trīspadsmit Alena filmās. Pēc tam bija graujoši histēriska šķiršanās. Alens ne vien pameta sievu, bet atklātībā izveda savu jauno mīļoto – tobrīd divdesmitgadīgo Ferovas pameitu Sunu Ji Previnu. Tas notika 1992. gadā, kad Alens strādāja pie filmas Vīri un sievas, tās sižets aizvijās identiski režisora attiecībām.
Vētru drīz vien savērpa Ferovas apgalvojumi, ka Vudijs esot seksuāli izmantojis viņas pameitas. Ņujorkas sabiedrība šausmās sastinga, teju ignorējot Alena jauno filmu Manhetenas slepkavības mistērija (Manhattan Murder Mystery, 1993).
Pret šiem paziņojumiem sacēlās Alena draugi, īpaši Kītone. Bet izmeklēšana secināja, ka seksuālās izmantošanas apsūdzības nav pārliecinošas un pierādāmas. Pats Vudijs to visu nosauca par sadusmotas sievietes naida sāgu, kur par trumpi lietots ietekmējams bērns. Savukārt tiesnesis Alenu noraksturoja skarbi: egocentrisks un neuzticams cilvēks.
Pēc pieciem gadiem Suna Ji un Vudijs apprecējās, vēlāk arī viņi adoptēja divas meitenes.
Klarnete
Ja gribat gremdēties Ņujorkā Vudija Alena gaumē, jums rītausmā noteikti jānostājas Sutton Square malā. Nav ikoniskāka Ņujorkas tēla par Daienas Kītones un Vudija Alena sveicienu rītausmai no šīs vietas… Pēc nakts maratona starp ballītēm, taksometriem, ēstuvēm un Manhetenas ietvēm ir jāredz tievā saules gaismas līnija virs Kvīnsboro tilta. Un episkā Midtovnas panorāma – ar gaisa vagoniņu ceļā uz Rūzvelta salu.
Vēl jums ir jāieiet Alena iecienītajās grāmatnīcās. Dažu no viņa filmās redzamajām grāmatu tirgotavām vairs nav, bet viena Īstvilidžā joprojām stāv kā stāvējusi – Pageant Book & Print Shop. Atcerieties, tajā pirms savas dēkas satiekas varoņi filmā Hanna un viņas māsas. Un vēl ir kāda Alena iemīļota un viņa Ņujorkas filmās apspēlēta grāmatnīca – The Argosy Book Store, vecākā pilsētā – Manhetenā, Vudija mītnes rajonā Midtaunā (adrese: 116 East 59th Street).
Broadway Danny Rose (1984), šķiet, ir viena no vismazāk novērtētajām Alena Ņujorkas filmām. Tas ir stāsts par neveiklu un neveiksmīgu menedžeri, ko, protams, atkal spēlē pats Vudijs. Šo filmu pieminu tāpēc, ka tajā visā krāšņumā redzama ikoniskā Midtaunas delikatešu ēstuve Carnegie Deli. Pašā dziļumā ir galdiņš tieši kā šajā filmā. Nu jau dažus gadus tur viss ir pārveidots, bet tik un tā…
Jūs varat apsēsties apmēram tajā pašā vietā un izbaudīt Vudija Alena iecienīto megalielo sendviču – (lotsa corned beef plus lotsa pastrami) par 20 dolāriem.
Ja gribat iejusties Vudija Alena bērnības dienu atmosfērā 40. un 50. gados, jums jāaizbrauc uz Midvudu Bruklinā. Viņa ģimene dzīvoja sarkanas ķieģeļu mājas pēdējā stāvā (adrese: 968 E. 14th Street, off Avenue J). Pa ceļam pieturiet Di Fara Pizza, uz stūra starp East 14th un East 15th ielu. Picērija šajā adresē saimnieko kopš 1964. gada, un Vudijs tur baudījis gardāko picu pilsētā.
Stāstā par Vudija Alena Ņujorku nedrīkstam nepieminēt klarneti. No pirmās klavierstundas Manhetenā līdz Eiropas apceļošanai kopā ar Ņūorleānas džeza orķestri. Un nebūs brīnums, ja prestižās Kārlaila viesnīcas intīmajā bārā joprojām satiksiet Vudiju Alenu ar klarneti rokās spēlējam versijas par dažādiem džeza standartiem. Leģenda vēsta, ka pārtraukumos starp filmēšanām viņš tur mēdzot uzspēlēt. Ņūorleānas stilam raksturīgajā veidā – improvizējot trijatā ar kolēģiem, katram spēlējot citu melodijas variantu. Jūs to dzirdēsiet pirmdienu vakaros, ja vien neiebilstat pret biļetes cenu (no 145 dolāriem plus 25 dolāri par lētāko dzērienu).
The Carlyle viesnīca parādās vairākās Vudija filmās, arī lieliskajā Manhetenā.
Starp citu, būdams četrpadsmit reižu izvirzīts Oskara balvai, Alens nekad nav ieradies uz ceremoniju.
Un ikreiz aizbildinājies, ka tieši tajā dienā koncertē ar džeza orķestri un bez viņa klarnetes partijām – nu nekādi.
Izņēmums bija 2002. gada Oskara ceremonija. Toreiz Alens ieradies gan – lai skaļi aicinātu Holivudas producentus turpināt uzņemt filmas Ņujorkā arī pēc 11. septembra teroraktiem. Viņš atkal bija asprātīgs un klāstīja, ka uzrunājis Dievu, jautādams, vai viņš nevarējis Ņujorkas aizstāvībai izraudzīties labāku kandidātu par Alenu, teiksim, Skorsēzi, Nikolsu, Spaiku Lī vai Lūmetu. Alens nosauca piecpadsmit dižus Ņujorkas dēlus, piebilstot: «Viņi taču ir krietni talantīgāki, gudrāki un gaumīgāki par mani.» Dievs viņam esot atbildējis, ka tie citi nav pieejami…
Lietaina diena
Jūtos iepriecināta, ka Vudija Alena jaunākā filma atkal ir Ņujorkas romance – Lietaina diena Ņujorkā (A Rainy Day in New York, 2019). Atkal, spožā Vudija iedvesmoti, virtuāli varēsim anonīmi ienirt Taimskvēra burzmā, pastaigāt lietū, ļaujot sevi apšļākt taksometram… Pasēdēt zem Bruklinas tilta velvēm ar skatu uz Manhetenu…
