Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
«Es sniedzu šo interviju, jo ir kaut kādi mīti un muļķīgās baumas, kuras es pati jau sen neņemu vērā. Taču, ja ir kaut kādi jautājumi, es uz viņiem atbildēšu. Lai paliek tāda dokumentāla liecība cilvēkiem. (..)
Es gribu, lai mani bērni zinātu patiesību par tēti, par mammu.
Bet to, kas notiek pasaulē, viņi jau tāpat zina,» intervijas sākumā no Krievijas emigrējušajai žurnālistei Katerinai Gordejevai sacīja Alla. Tā ir negaidīti liela atklātība, uz kādu šajā sarunā Jūrmalā bija gatava Alla Pugačova. Saruna ilga vairāk nekā trīs stundas un tajā ir atbildes gan uz ļoti privātiem jautājumiem, gan jautājumiem par politiku, karjeru un mūziku.
Patiesība par bēgšanu no Krievijas
«Maksims bija ārzemēs, es – mājās, un man vajadzēja doties ārstēties uz Izraēlu. Mani vienkārši izglāba, jo tur bija dakteris, kas man toreiz varēja palīdzēt. Tiklīdz es aizbraucu, sākās… Tas dumjais mācītājs Tkačovs: «Ak, kāda laime, ka attīrījies gaiss! Viņa ir prom!» Bet es nekur netaisījos aizbraukt. Domāju – nu, laikam tas vienkārši ir viņa viedoklis, jo mēs esam pret karu,» pirmos brīdinājuma signālus savā virzienā 2022. gada februārī atceras Alla.
«Tad uzbruka kaut kādi citi cilvēki, rakstīja par mani uz Ostankino. Vieni vienīgi apvainojumi. Nu, ja reiz nepatīku, sāku domāt – ko man te darīt? Maksims tajā laikā jau bija izteicies par karu, kad Kirienko (bijušais Krievijas premjerministrs Sergejs Kirienko – santa.lv) uzaicināja mani aprunāties. Es aizgāju. Viņš jautāja, kas man nepatīk. Atbildēju, ka neesmu mierā ar visatļautību. Es varu visu pārdzīvot un laist gar ausīm, bet mani satrauca visatļautība attiecībā uz mūsu ģimeni. Es uzskatu, ka tas ir ļoti slikti,» sarunu ar politiķi atminas Alla. Tad viņa pamanījusi, ka uz galda izklāti visi savāktie materiāli par viņas vīru komiķi Maksimu Galkinu – ko teicis, kā teicis… Kirienko mierinājis Allu, ka saprot – tas viss pateikts emociju karstumā, viss būšot normāli. «Es viņu pat nobučoju uz atvadām, teicu: «Pagaidām, Serjoža!» Un zināju, ka diez vai mēs kādreiz vēl satiksimies,» atceras Alla.
«Sajūta bija ļoti aizdomīga – viss tik viegli un patīkami – sak, dzīvojiet normāli, jūs esat nacionālais lepnums,»
atminas dziedātāja. «Pēc divām dienām Maksimu pasludināja par ārzemju aģentu,» rūgti pasmaida Alla.
Aizbrauca nekurienē bērnu dēļ
Viņa atzīst – sadzīvotu ar visu, taču saviem bērniem viņa šādu dzīvi nenovēlēja. «Viņi devās uz skolu, bet, kā zināms, bērni ir «labsirdīgi» cilvēki. Viņi sāka troļļot –
jūsu tētis ir ārzemju aģents, jūs esat spiegu bērni,» liktenīgā februāra notikumus atsauc atmiņā Alla.
«Mēs savācām mantiņas un piezvanījām tētim, ka dodamies prom. Mums līdzi bija atļautie 30 000 dolāru, un mēs aizlidojām uz Izraēlu.
Man sirdī bija tik asa sāpe… Rakstīju, lai arī mani paziņo par ārzemju aģenti.
(..) Es nesapratu, kā tas var būt, ka cilvēka viedoklis tiek aizliegts,» atminas Pugačova. «Kā tas var būt, ka ir tikai viens viedoklis?»
Viņa neslēpj, ka pārcelšanās uz ārzemēm bijusi emocionāli un sadzīviski grūta. «Nepatīkami tas viss bija, jo mums nebija ne villu, nekā. Mēs aizbraucām nekurienē. Tikai tad mēģinājām dabūt Izraēlas pilsonību, jo tā mums bija vajadzīga. Makss sāka domāt, kā tālāk strādāt.»
Uz jautājumu, vai varēja izvēlēties citu ceļu – klusēt un turpināt dzīvot dzimtenē, Alla atbild: «Nē. Es nevarētu klusē, tāpēc man labāk bija aizbraukt. Arī Maksims nevarētu klusēt.
Tāpēc, ka ir tāda lieta kā sirdsapziņa. Un sirdsapziņa ir vērtīgāka par slavu, dārgāka par greznību, par visu! Īpaši manā vecumā, jo savas dzīves pēdējā minūtē tu domāsi, ko esi izdarījis, kā izturējies pret cilvēkiem. Tā būs sirdsapziņa…»
Par meitas iekļaušanu Latvijas melnajā sarakstā
Alla intervijā sacīja, ka līdz 60 gadu vecumam viņas dzīves svarīgākais un skaistākais notikums bija meitas dziedātājas Kristīnas Orbakaites piedzimšana. Gordejeva vaicāja Allas viedokli par to, ka šovasar viņas meitai tika liegts iebraukt Latvija – pirms paredzētā koncerta viņa tika iekļauta melnajā sarakstā. «Protams, šī ir dīvaina situācija, lai gan man – saprotama,» atzina Alla. «Valstī ir satraukums, un saprotams, kāpēc. Valdība grib parādīt cilvēkiem, kā viņi sargā savas valsts drošību.
Kristīna vienkārši trāpījās pa rokai, lai gan tas, protams nav pareizi,
jo viņa ir Eiropas Savienības pilsone. Šī taču nav viņas problēma, bet gan tās valsts problēma, kas visu laiku rada šo satraukumu… Domāju, galvenais ir tas, ka viņas programma ir krievu valoda, un viņiem ne ļoti to gribējās,» spriež dziedātāja.
Vaicāta, vai viņai šajā situācijā rodas jautājums par taisnīgumu, Alla ir atklāta: «Nē, nerodas.
Šajā laikā visi rūpējas par savu mieru, neko nepadarīsi.
Taču Kristīna devās lieliskā ceļojumā, parādīja Klavai pusi pasaules.» Gordejeva vaicāja Allai: «Vai jūsos nav aizvainojuma uz Latviju?» Pugačova atbildēja: «Tā tik vēl netrūka – apvainoties! Jā, neļāva man Latvijā satikt savu mazmeitiņu, bet es redzu instagramā, kā viņas ceļo, un tas ir tāds skaistums! Laikam jau es kaut kādus šķēršļus pārvarēšu un tomēr aizlidošu pie viņām uz Ameriku.»
Vilšanās Putinā
«Es ilgi domāju, ka Putins taču nav dumjš cilvēks. Es taču viņu zinu. Ne gluži par viņu aģitēju, bet savu balsi atdevu. Es biju tādā sajūsmā! Domāju – nu, lūk, beidzot.
Viņš teica satriecoši pareizas lietas. Pat par Ukrainu.
Visu, ko es domāju, viņš runāja. Tas taču ir elks. Tāds cilvēks!»
Allas attieksme pret Krievijas galvu sašūpojusies laikā, kad nogrima zemūdene Kurska. «Man likās – tulīt viņš atskries no Sočiem, visus nomierinās. Bet viņš neatbrauca. Pat iedomāties nevarat, cik žēl man ir par to, kas šis viss notiek. Pēc tam viss beigsies un būs normāli, ja? Bet cilvēkus taču vairs neatgriezīsi. Salauzti likteņi. Nelaime,» saka Alla.
«Es piedzimu stalinismā – bija vieni vienīgi aizliegumi. Toreiz rādīja pa televizoru, kā visi raudāja, uz bērēm gāja cilvēku pūļi. Ziniet, tādi svētki bija! Kuram pajautāsi, tas pateiks – svētki. (..) Taču aizliegumi tāpat bija. Mūs kristīja slepeni, garus matus nedrīkstēja audzēt. Visur bija šis ne, ne, ne… Spēja sarunāties un sarunāt – tas arī ir problēmas risinājums. (..) Sanāk, ka es dzīvoju no kara līdz karam,» secina viņa.
Par atpazīstamību
«Esmu introverta. Nu, ko es tur varu padarīt? Skatuve ir mans glābiņš – es no tās redzu cilvēkus un sāku viņus mīlēt. Bet dzīvē es baidos no pūļiem, no visām šīm modes skatēm, uz kurām jāiet. Festivāliem, kuros jāpiedalās… Ziniet, man ir 76 gadi, bet es kautrējos no tās uzmanības: «Labdien, labdien…» atzīstas Alla.
Patiesa laime – laulība ar Maksimu
«Tā ir laime, tā ir īsta laime. Es pat nespēju par to runāt…
Viņam ir apbrīnojams talants mīlēt mani, mīlēt ģimeni. Saudzēt mani.
Man tomēr bijušas daudzas laulības,» saka Alla un piebilst, ka īstas laulības bijušas tikai divas – ar pirmo vīru un pēdējo – Maksimu. «Bet tās trīs pa vidu bija palīdzība draugam,» neslēpj Alla. Otrajam vīram, piemēram, vajadzējis pierakstu Maskavā, tā bijusi Allas dāvana. «Tā vietā, lai man pateiktu paldies,
viņš pirms šķiršanās no maniem kontiem noņēma visu naudu,» atceras dziedātāja.
Vaicāta, kā pēc šādām laulībām viņa pierādīja Maksimam, ka šoreiz viss ir pa īstam. «Man bija nospļauties vai ticēs. Es vienkārši iemīlējos un viss. Un viņš to saprata. Dažkārt es brīnos – kā tas iespējams, ka mums ir tāda harmonija? Mēs esam auguši vienādās ģimenēs – protams, es agrāk, bet viņš – vēlāk. Taču mums ir vienāda audzināšana, attieksme, tikums. Runa jau nav tikai par dzimumattiecībām. Ir arī draudzība, saprašanās, atbalsts. Jo kas gan ir ģimene – tas taču nav tikai sekss, vai ne? (..) Mēs esam laimīgi, un ko tur runāt. Būtu vēl veseli, jo es nevaru iedomāties, ko bez viņa darītu. Es katru rītu un vakaru lūdzu Dievu, lai visi ir dzīvi, veseli un dzīvo mierā…»
Atklāti par precēšanos ar Kirkorovu
Viens no skandalozākajiem un spilgtākajiem Allas vīriem bija Krievijas estrādes karalis Filips Kirkorovs. «Mana mamma, kamēr vēl bija dzīva, vienmēr teica : «Palīdzi Filipiņam!» Viņa vecmāmiņa, kura draudzējās ar manu mammu, arī teica: «Palīdzi Filipiņam!»,» atminas Pugačova.
Dziedātāja saka – darījusi to Filipa mātes dēļ. «Man nepatika Bedross, bet viņa sieva Viktorija bija grandioza sieviete. Viņai bija vēzis.
Viņas neprātīgā, pat nedabiski lielā mīlestība pret Filipu man toreiz pat nebija pat saprotama.
(..) Es zināju, ka viņa mirst. Atbraucu pie viņas, un Viktorija man uzlika videokaseti, kur dzied Filips – pumpainās biksēs, spalvās… Viņa teica: «Nu kas tas ir? Iesaki viņam kaut ko, pasaki!» Kad viņai jau bija pavisam slikti, viņa teica: «Lūdzu, nepamet viņu, esi ar viņu, palīdzi. Esi viņam kā māte,»,» atceras Alla, valdot asaras. «To ir smagi atcerēties. Kad viņu jau veda uz operāciju, viņa pēdējo reizi uz Filipu tā paskatījās… Ļoti smagi. Es nolēmu, ka palīdzēšu viņam. Domāju – gadi trīs, un viņš tiks uz augšu.»
Pēc laulība šķiršanas Filips ne reiz vien devis mājienu, ka nespēj ar to samierināties.
Tagad Alla saka: «Viņš nevar uz mani apvainoties, jo es viņam iedevi visu, ko varēju.» vaicāta, ko Filips iedeva viņai, Alla atbild: «Bet ko viņš man varēja dot? Viņš tagad humora raidījumos par mani iesmej. Taču principā es redzu, ka viņš man ir pateicīgs. Vai tad tā nav?»
Par krievu tautu
«Paldies jums par abpusēju mīlestību un atbalstu visus šos gadus, šo pusgadsimtu. Paldies jums, ka arī tagad esat man blakus. Jums to pat nevajag man teikt. Klusējiet, jo es to zinu. Ir smagi, jo es viņus mīlu,» ar asarām acīs par saviem tautiešiem saka Alla.
«Es pārdzīvoju par viņiem – kā viņi tur dzīvo? Nezinot vēsturi, viņi lepojas ar savu vēsturi.
Viņi nezina, kāda mums ir medicīna, bet lepojas ar medicīnas sistēmu. Visa šī ārišķība, protams, ir traģēdija,» uzskata dziedātāja.
«Iemācieties runāt patiesību. Mācieties tiekties uz labo un skaisto. Neko nevajag sagraut, vajag celt. Vajag lūgties par mieru, nevis baudīt karu. Un nevajag domāt par slikto un slikti par cilvēkiem, ja jūs viņus nemaz nepazīstat,» saka viņā. «Padomju laikos bija tāda anekdote: Visiem lika no rīta ierasties Sarkanajā laukumā. Kas būs? Visus kārsim! Jautājumi ir? Jā, ir – virves ņemt līdzi, vai mums tās piešķirs? Lūk, tāda tauta, kas visu pacieš. Uz visu gatavi…»
