Valdis Platais: Lai kļūtu par restauratoru, tev jāizprot laikmets

– Jūs esat būvmākslas mantojuma restaurators. Ko tas īsti nozīmē?

– Sāksim ar to, ka restaurācija ir nereglamentētā joma. Proti, tā ir radošā, un tā tas ir visā pasaulē. Restaurators savā būtībā ir pielīdzināms gleznotājam vai komponistam. Ja skatāmies vēsturiski, tad ar restaurāciju vai arheoloģiju varēja nodarboties tikai tādi cilvēki, kuriem, maigi sakot, bija ļoti daudz brīva laika un zināšanu. Tāpēc restaurāciju varētu saukt par aristokrātisku profesiju.

Latvijā vēl nesen bija laiks, kad ikviens varēja sevi saukt par restauratoru un darīt darbu, kā vēlas, – neviens viņu darbības īpaši nekontrolēja. Tas bija laiks, kad es nedarīju neko, jo tādā bardakā piedalīties nebiju ar mieru. Jēdziens – būvmākslas restaurators nāk no okeāna otras puses, no turienes tas ir aizgūts. Būvmākslas restaurators restaurē būvi.

Citi lasa

Ginta Auzniece-Jaunzeme

Māja

7 īpaši krāšņas hipeastru šķirnes un padomi skaistai ziedēšanai

Gita Vīksne

Attiecības

«Viņa vienkārši aizgāja…» Kāpēc basketbolistu Kristapu Valteru pametusi trešā sieva?

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

– Un no kurienes cēlusies jūsu izpratne par restaurāciju? Tā nāk no Rietumiem vai arī to ietekmējusi Padomju Savienības skola?

– Padomju Savienībā bija zinātniskā restaurācija. Teikt, ka tā uz mani nav atstājusi iespaidu, es nevarētu gan. Man ir gods pazīt to vīru, kurš jēdzienu – zinātniskā restaurācija – ieviesa. Viņu sauc Jans Bartā. Es nenoniecinu tā laika zināšanas. Piemēram, tolaik izdotā zinātniskā literatūra ir O.K. Īstenībā teorētiskā daļa, lai varētu pārliecināt Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju, par to, ka vēsturiskas ēkas griestus ir iespējams pārvietot un mēs to izdarīsim, nāca no 80. gadu zinātniskās literatūras.

– Teicāt, ka restaurācija ir radoša profesija. Es jēdzienam radošs pielīdzinātu arī jēdzienu – brīvība. Vai tad darot savu darbu restaurators var ļauties brīvam, radošam lidojumam, neievērojot reglamentu?

– Pirmais reglaments ir mana sirdsapziņa un mans profesijas ētikas kodekss. Ētikas kodeksa pirmais punkts ir – nedrīkst uzņemties darbu, kuru neproti.

– Tātad jūs arī esat no darbiem atteicies?

– Protams! Daudz. Ne tikai atteicies, arī aizgājis.

Kad biju jaunāks, karstasinīgāks, jau iepriekš brīdināju – ja man nepatiks tas, ko liekat darīt, taisīšu savu mantu kasti ciet un iešu prom.

Es konkrēti zinu – ir blāķis arhitektu, ar kuriem nestrādāšu. Ja tas būs viņu projekts, es nepiedalos.

– Jūs tā rīkojaties radošu apsvērumu dēļ?

– Es tā rīkojos, jo dažiem arhitektiem ir ļoti radoša pieeja mantojuma saglabāšanā. Un, tā kā arhitekts, pēc likuma, projektā ir galvenais, mans viedoklis var nebūt svarīgs, lai gan redzu daudz nepareizību gan tehniski, gan filozofiski.

– Sakiet, kā jūs raksturotu restauratoru vidi?

– Taisnību sakot, mūsu vide ir visai noslēgta. Domāju, tā ir daudz noslēgtāka nekā mūzikas vide.

– Restauratoru vide ir slēgta zināšanu dēļ, kuras jāglabā un jāsargā?

– Tā nu ir sanācis, ka esmu arī interesējies par brīvmūrniekiem – kas viņi tādi ir. Un tiešām jāsaka, ka restauratoriem un brīvmūrniekiem ir zināmas līdzības. Proti, brīvmūrnieki uzskata, ka daļa zināšanu plašākai cilvēku masai ir bīstamas. Savukārt restaurācijā ar fragmentārām zināšanām var sataisīt pamatīgu postu. Ļoti bīstama ir iedoma, ka zini visu.

– Tātad arī jūs savas zināšanas sargājat un atklājat tās tikai šauram lokam?

– Es nedalos ar kuru katru tāpat kā jebkurš no maniem latviešu kolēģiem, kuri pārsvarā ir par mani vecāki vai mana vecuma. Taču man ir zināma priekšrocība. Man savas zināšanas ir, kam nodot – meitai un dēlam.

– Saviem tuvākajiem.

– Protams! Man kā meistaram jābūt pārliecinātam, ka nodotās zināšanas netiks lietotas nelietīgi. Kad biju jaunāks, strādājot pie sava skolotāja, ievēroju, ka gadi iet, bet viņa komandā cilvēki zina mazāk nekā es, lai gan pie viņa strādā krietni ilgāk un nebūt nav dumjāki par mani. Kad pajautāju, kāpēc tā, viņš atbildēja, ka pat negrasās tiem visu teikt. Savukārt ar mani viņš dalījās, būdams drošs, ka nekad netikšu tur, kur ticis viņš. Runa ir par statusu konkrētā objektā – number one UNESCO sarakstā. 

Sākumā viņa teikto neuztvēru diez ko nopietni, taču pienāca brīdis, kad pats sāku pēc šī statusa tiekties. Taču man nesanāca. Lai restaurētu ievērojamu pieminekli, tev patiesībā jābūt dzimušam valstī, kurā šis piemineklis atrodas. Ir tāds stāsts par Svētā Pāvila katedrāli un strīdu starp itāļu studenti un angļu profesori. Tiesā uzvarēja studente, lai gan augstāka kvalifikācija ir profesorei. Itāļi argumentēja ellīgi vienkārši – labāk par itāli, itāļu nacionālo mantojumu neviens cits nesapratīs. Tiesa šo argumentu respektēja.

– Jūs pats joprojām mācāties?

– Mācos pa labi un pa kreisi. Ģenerālo līniju esmu apguvis. Iedomāsimies māju! Tā sākas ar bedri, kurai seko pamati, sienas un jumts. Pēc tam māju nepieciešams saģērbt – aplikt ar apmetumu, nokrāsot, ielikt logus, durvis. Manā profesijā visa sākums ir drupas, akmens mūris. Varētu domāt, ka akmens mūrī nav nekas vairāk par akmeņiem un javu. Bet tā gluži nav. Gadās, ka javā sastopami koku gabali, jo tie izmantoti armēšanai. Restauratoram jāsaprot, vai koks tur nonācis apzināti vai iekritis nejauši. Sākot no pamatiem – pamazām, pamazām restaurators nonāk pie sienas gleznojumiem. Bet, ja šī zināšanu apguve notiek otrādi, tās ir šausmas. Ja strādā ar fresku un nezini, kas tai apakšā – kas ir mūris, apmetums un pamati.

– Jūs jau pieminējāt filozofiju. Kas ir jūsu kā restauratora filozofija?

– Es jau baidījos no šī jautājuma, jo šim tematam būtu jāvelta diena, bet mums nav tik daudz laika. Tāpēc drīzāk varētu jums pastāstīt par struktūru. Eiropā pamatā, ja esi restaurators, tev jāzina profesija – tradicionālais, vēsturiskais amats, kurā gribi specializēties, strādājot restaurācijā. Reiz vienam no saviem skolotājiem, ārkārtīgi augstas raudzes restauratoriem, jautāju: «Kāds ir īsākais ceļš uz prasmi?» Toreiz redzēju, ka viņam sanāk, bet man vēl tā nesanāk. Viņš atbildēja: «Tev ir jāzina darba, ar kuru grasies strādāt, datējums, un vislabāk būtu, ja tu zinātu tā laika cilvēku paražas – ko viņi ēda, ko dziedāja, cikos cēlās.» Lai kļūtu par restauratoru, tev jāizprot laikmets.

– Kāpēc tas ir svarīgi?

– Tāpēc, ka tajā brīdī vari saprast tā laika dzīves ritmu. Nesen man zvanīja kāds vīrietis, kurš bija nopircis senu ķieģeļu māju. Viņš to grasījās restaurēt un vēlējās dzirdēt manas domas. To, ka viņš nonācis nepatikšanās, laikam nepateicu. Vai arī pateicu… Es viņam jautāju: «Esi ar mieru dzīvot XIX gadsimta sākuma mājā?» Viņš atbildēja, ka esot. Tad es turpināju: «Bez elektrības, interneta un ar sveci staigāt pa māju apkārt esi gatavs? Ja ne, tad manā klātbūtnē, lūdzu, nerunājam par tavas mājas restaurāciju.» Ja šādā ēkā ir sienas zīmējums, tad to ir paredzēts aplūkot ar sveci, nevis elektriskās spuldzes gaismu.

– Bet ko jūs teiktu tiem, kuri grasās pirkt lauku māju un remontēt to pēc saviem ieskatiem?

– Uz priekšu! Taču vispirms tev jāsaprot, ko vēlies šeit paveikt. Pirms grasies ko tādu pirkt, vispirms saskaiti, cik naudas ir tavā makā. Un nevajag iedomāties, ka pats varēsi visu izdarīt.

Patiesībā pašu darbs maksā vairāk nekā amatnieka algošana.

Amatnieks izdarīs pareizi, un tā būs garantija, ka darbu nevajag pārtaisīt vai tas nesabruks.

– Pavisam drīz jums paredzēts sākt darbu Rīgas pilī.

– Baidos sameloties, bet manas saistības ar Rīgas pili sākās divtūkstošo gadu vidū. Par sevi un saviem cilvēkiem varu teikt, manuprāt, lielākais un vērtīgākais panākums Rīgas pilī ir darbs pie Valtera Pletenberga un Madonnas skulptūras.

– Šie dārgumi bija iemūrēti sienā?

– Tieši tā. Tie ir izcili mākslas darbi, tāpēc arī man šis panākums šķiet tik vērtīgs. Mūsu uzkrātās zināšanas ļāva pārliecināt pieminekļu inspekciju, ka skulptūras ir kustināmas, un, ja vien gribam, varam tās saglabāt. Pirms mums jau citi bija paguvuši tām pieskarties, bet, iespējams, bailes vai pārliecības trūkums viņus atturēja no tālākas rīcības.   

Runājot par Rīgas pili, tā ir unikāla celtne. Nebaidīšos teikt, ka kolēģis Pēteris Blūms jau sen skandina to, cik šī pils ir unikāla. Viņš Rīgas pilij ir veltījis ļoti daudz sava laika, un viņam ir taisnība. Tā ir viduslaiku pils, kas kopš uzcelšanas visu laiku tikusi apdzīvota. Pils ir degusi, bet tā nav pārvērtusies drupās. Esošā pils ir celta uz iepriekšējās drupām Svētā Gara hospitāļa vietā. Tas ir XIII gadsimts. Pasarg dies,` ja šādā pilī ielaistu cilvēkus, kuri nesaprot, ko dara. Viņi tikpat labi aiz savas nezināšanas varētu noklapēt apmetumu, kurā glabājas neaptverami daudz informācijas. Labi, ka komjaunieši un pionieri neķērās pilij klāt, bet pirms viņiem jau vēl bija Kārlis Ulmanis…

– Tas pats, kurš kārtīgi papostīja Vecrīgu.

– Jā, viņa posta darbi ir ne pa jokam lieli. Vislielākais posts miera laikos viduslaiku kultūras mantojumam Latvijā nodarīts Ulmaņa agrārās reformas laikā, kad jaunsaimniekiem no pilsdrupām atļāva ņemt materiālus. Otrs lielākais posts, manuprāt, bija privatizācijas nestais vilnis. Privatizāciju izdomāja čehi, taču viņi ļoti ātri aptvēra, ka šāds piegājiens ir galīgi garām. Bet, atgriežoties pie Ulmaņa, jāsaka – labi, ka viņš savus plānus Vecrīgā neizvērta līdz galam, jo tādā gadījumā mums vairs nebūtu nekā.

– Jums nesāp par to, kāda Vecrīga ir šobrīd?

– Ko nozīmē – sāp? Ir lietas, kas man nepatīk. Emocionāli man ļoti gribētos, lai Vecrīga ir tāda, kāda tā bija viduslaikos vai vismaz baroka laikā. Taču rodas objektīvs jautājums – vai mēs to varam atļauties, proti, uzturēt tāda tipa Vecrīgu pašā pilsētas centrā, ekonomiski tik izdevīgā vietā.  Otrkārt, tas ir jautājums par gadsimtu – vai esam ar mieru tajā dzīvot?

– Sarunu sākāt ar to, ka restauratoram ir jāsaprot, vai viņa spējas un prasmes atbilst darbam. Jūs esat veicis unikālu darbu – pārvietojis ēkas griestu gleznojumu. Kad piekritāt griestu transfēram, jums sev nācās uzdot jautājumu – vai es to varu?

– Griestu transfēra projekts sākās šādi. Kāds pie manis bija atsūtījis cilvēku, kurš gatavojās pirkt koka māju ar šiem unikālajiem griestiem. Ēka atradās Lāčplēša un Baznīcas ielas stūrī. Cilvēks interesējās, vai ir paņēmiens, ar kuru varētu gan saglabāt griestus, gan uzbūvēt jaunu māju vecās vietā. Šajā situācijā restauratoram jāieslēdz loģika un zināšanas. Un arī ļaužu loks, ko viņš pazīst. Griestu transfēru pirms tam neviens pat neapsvēra, jo to uzskatīja par neiespējamu. Tobrīd bija tikai viena versija – ar lielo ceļamkrānu māju pārvietot līdz brīdim, kamēr būvniecība pabeigta. Tāds gadījums Latvijā ir bijis. Lai gan tas ir ļoti dārgs process.

Es pats nekad šāda izmēra (25 m²) transfēru nebiju veicis. Teorētiski zināju, ka tas ir iespējams. Lasot grāmatās par līdzīgiem gadījumiem, restauratoram jābūt gana gudram, lai saprastu, vai tas, kurš to rakstīja, ir pastāstījis pusi, trešdaļu vai visu. Padomju laika grāmatās procesi ir aprakstīti gana sīki, jo tolaik šajā nozarē neko nevajadzēja slēpt. Bet, ja tā ir jauno laiku literatūra, detalizētas informācijas būs pamaz. Savukārt ļoti senos avotos informācija nebūs aplama, bet būs aptuvena. Ja tas būs Viktoriānisma laikmets, recepte būs tieši tāda, kā vajag.  

– Kā griestu transfērs notika no tehniskā aspekta?

– Redzot objektu uz vietas, sapratu, ka transfērs ir iespējams. Process bija vesela Amerika. Griestu apdari vajadzēja sagatavot tā, lai to varētu noņemt, kādu laiku glabāt un tad atkal pielikt atpakaļ. Mums bija izvēles iespēja – varējām izvēlēties no vairākiem tehniskiem risinājumiem. Ārkārtīgi dārgs un laikietilpīgs process būtu tikai krāsas noņemšana, bet vidēji dārgs risinājums ir apmetuma noņemšana kopā ar krāsu. Mēs izvēlējāmies otro risinājumu. Lai to izdarītu, pirmkārt, griesti ir jānostiprina, jānobendē baktērijas, lai glabāšanas laikā griesti nesabojātos. Un visbeidzot griesti jādabū tādā kondīcijā, ka apmetums kļūst plastisks. Lai to visu paveiktu, profiņi šādus lēmumus nepieņem vienpersoniski. Nekad. Tāpēc ir kolēģi, kuriem vari uzticēties un kuri uzticas tev.

– Ko jūs uzskatāt par savas karjeras augstāko punktu?

– Ir darbi, kurus esmu vadījis, ir darbi, kuros esmu piedalījies, un ir arī tādi, kurus pats esmu darījis. Transfēra projekts viennozīmīgi bijis ļoti svarīgs moments. Vēl liels izaicinājums manā karjerā bijis darbs drupās.

Drupas – tas ir bīstami, tur neviens nedrīkst iet. Bet kādam tomēr ir jāiet, lai to, kas vēl palicis, saglabātu.

Iedomājieties telpu – 17 metru virs jums karājas akmeņi, pati telpa ir trīs metrus plata un arī sienas apakšdaļa neiedveš uzticību. Jūsu uzdevums ir izfunktierēt, kā izdarīt, lai akmeņi no augšas nekrīt lejā, lai jūs un jūsu cilvēki, kas drupās strādās, paliek dzīvi. Es runāju par konkrētu vietu – Raunas pilsdrupām.

– Gan jau arī Cēsu pils Mestru zāle bijusi ne mazāk būtiska.

– Šis projekts ir nozīmīgs citu iemeslu dēļ. Tu nevari visu mūžu būt māceklis. Lai augtu, ir jāiet tālāk. Tāpēc Mestru zālē galvenie bija mani bērni – Madara un Rihards. Arī man vajadzēja saprast, ka nedrīkstu bērniem maisīties pa kājām, man vajadzēja viņiem uzticēties un ļaut strādāt.