Rīga +18°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Matemātika vai dārzi?
Kurzemē pāvilostnieci Vairu Kārkliņu zina ne tikai kā Liepājas Universitātes ilggadēju pasniedzēju, bet arī kā ziedu dizaina studijas Liepzars vadītāju, atceras arī viņas studijas organizētos Ziedu svētkus. Tagad viņai ir arī pašas izveidota dabas studija Skara ar dažādu novirzienu augu mācības kursiem un jau izdotas divas savvaļas augu virtuves grāmatas.
Viens no viņas galvenajiem principiem dzīvē ir – neteikt: «Nē!» Šo vārdiņu viņa dzīves izdevībām saka ļoti reti.
«Agrā bērnībā man bija divas vēlēšanās, par ko kļūt, un esmu piepildījusi tās abas. Viena izvēle bija – apkopēja. Šo darbu esmu izbaudījusi pa pilnam, tā kā man ir arī viesu māja,» Vaira smejas. «Otra izvēle bija – skolotāja. Organizēju saviem draugiem darbošanos kā īsts pedagogs. Gājām pa kluso ravēt pāvilostniekiem dārziņus, un pēc tam tur pielikām uzrakstu Melnā roka, kā jau pusaudži tajā laikā.
Tēvs bija kaislīgs makšķernieks, man jau piecu gadu vecumā nopirka garos zvejnieku gumijas zābakus un ņēma pusaizmigušu uz rokas līdzi uz foreļupēm. Tā viņš ieaudzināja mīlestību uz makšķerēšanu un zivīm. Ceļojumos ar gumijas laivām pa Latvijas upēm man ļoti patika sapalu makšķerēšana.
Kad beidzu Grobiņas vidusskolu, gribēju iet uz Bulduru dārzkopības tehnikumu. Mums bija dārzs. Vecāki audzēja gladiolas un lilijas, mums rados ir selekcionārs Jānis Vasarietis.
Bērnībā veidoju ziedu glezniņas un prātoju, kā varētu saglabāt brīnišķo liliju smaržu.
Liku kopā ziedu pušķus un prātoju, kā tos saturēt kopā. Vecāki abi bija grāmatveži. Viņi teica: apdomā labi! Visu mūžu būs ar lāpstu smagi jāstrādā.
Biju paklausīga meita, atzīmes nebija sliktas. Tad bija doma par augstskolu, bet – ar izslēgšanas metodi. Latvijas Universitātes durvis man likās ļoti smagas. Brālis strādāja Universitātē, tāpēc šad tad tās durvis tur virināju. Man bija ļoti laba matemātikas skolotāja Baiba Bērztīsa, vēlāk viņa man arī augstskolā bija pasniedzēja, pēc tam – kolēģe. Matemātika man padevās. Liepājas Universitātes (toreizējā Pedagoģiskā institūta) durvis ir mazliet vieglākas. Nolēmu – labi, lai ir!
Pēc augstskolas beigšanas aizgāju atpakaļ uz Pāvilostu, strādāju par matemātikas skolotāju piecus gadus. Pāvilostā esmu dzimusi, te vecākiem bija mājas.
Tad piezvanīja docente Dzidra Krūče, bija aprunājusies ar profesoru Jāni Menci, un teica – jāiet tālāk mācīties! Augstskolā arī vajadzēja jaunos. Vienu gadu stažējos Rīgā Universitātē. Pēc tam Jānis Mencis mani pie rokas aizveda uz Maskavu, jo toreiz Latvijā nebija iespējams tālāk mācīties aspirantūrā. Tā es uz diviem gadiem nokļuvu Maskavas Mācību satura un metožu zinātniski pētnieciskajā institūtā. Brīnišķīgs, skaists laiks, klātienē. Cilvēki no visas pasaules, dzīve kopmītnē, kur tu iepazīsti dažādas tautas.
Tur uzrakstīju un aizstāvēju pedagoģijas zinātņu kandidāta disertāciju par matemātikas mācīšanas metodiku, skolēniem pārejot no 5.–6. klases uz 7.–9. klasi.
Pēc tam 1985. gadā sāku strādāt Liepājas Pedagoģiskajā institūtā par pasniedzēju, Liepājas Universitāte bija mana darbavieta līdz pagājušā gada pavasarim. Šis laiks bija ļoti skaists, jo nāca valsts neatkarība, visu mainījām arī augstskolā. Biju Matemātikas katedras vadītāja, bijām visi sajūsmā, ka varam paši izvēlēties, ko un kā darīt. Priecājos, ka esmu bijusi tajā laikā. Pārmaiņu procesi vienmēr ir ļoti grūti. Arī mums bija smagas pārmaiņas, bet mēs toreiz tās izdzīvojām ar entuziasmu. Algas arī bija mazas, bet toreiz par tām neviens tā nesūdzējās kā tagad.
Man patīk kaut ko pētīt. To es atklāju tieši ar matemātiku. Ja man tagad būtu jāizvēlas, par ko kļūt, es teiktu – par pētnieci! Tā ir ļoti skaista nodarbošanās. Un es tagad arī pētu visu kaut ko! Man neviens to neliek un neviens man par to nemaksā. Bet tas ir interesanti! Augstskolā es vairāk pētīju vienādojumus.
Intensīvākais darbalaiks bija no pulksten deviņiem vakarā līdz diviem, trijiem naktī.
Bija vienādojumi, ar kuriem jātiek galā, jo no rīta agri ir lekcija. Ja nevari atrisināt, tad domā, kā tikt galā ar kaut ko nezināmu? Ar kādu metodi? Tieši to matemātika iemāca: kā sakārtot kaut kādas haotiskas lietas, kā salikt struktūrā, kā tikt galā ar neatrisinātām problēmām.
Kad profesors Mencis vairs nestrādāja, vairāk pievērsos matemātikas mācīšanas metodikai. Tas man ļoti patika – domāt, kā iemācīt bērnam. Daudziem matemātika ļoti nepatīk, tā ir kā bubulis. Bet, ja tu labi izskaidro, un varbūt izskaidro lēnāk, nevis ātri, žik-žik, tā vairs nav tik nepatīkama. Ja kaut ko nesaproti, nezināšanas lavīna velsies aizvien tālāk. Tā arī tā nepatika rodas.
Lielā mērā tas ir skolotāja dēļ – ja viņš nepamana, ka bērns kaut ko nav sapratis, tad tālāk nekas labs nav gaidāms.
Matemātikas pamatā ir četras vienkāršākās darbības ar skaitļiem. Saskaitīt, atņemt, reizināt, dalīt. Ja to līdz 5.–6. klasei neapgūst daudzmaz veikli, tad tālāk ir tikai un vienīgi problēmas. To es saku visiem, visām omēm, mammām – tas ir jāsaprot, tas ir jā-ap-gūst! Es to varētu atkārtot vēl un vēlreiz, cik tas ir svarīgi! Ja to neprot, nedrīkstētu laist pāri uz nākamo klasi.
Kolēģi stāsta, ka vidusskolā jaunieši neprot darbības ar naturāliem skaitļiem simta apjomā! Ja tā, tad integrāļus un citas lietas prasīt ir bezcerīgi.
Atcerieties, Dziesmusvētku pirmajās dienās bija milzīga problēma ar ēdināšanu, cilvēki stundām stāvēja rindā.
Bet tas bija iepriekš jāizrēķina, kā paēdināt kaut vai, piemēram, trīs tūkstošus cilvēku stundas laikā!
Acīmredzot nav bijis, kas to rēķina. Neapgūtās matemātikas sekas mēs izjutīsim ļoti dažādos veidos. Ļoti žēl, ja tas tā ietekmē valsti.»
Ar celmiem uz Rīgu!
«1995. gadā izlasīju, ka Rīgā Inta Valdena rīko floristikas kursus. Interesanti, kaut kas jauns! Pieteicos. Gadu braukāju – ar pieciem transporta līdzekļiem! Ar autobusu, ar nakts vilcienu, ar tramvaju, vēlreiz ar autobusu un vēl ar trolejbusu. Vedu celmus, lielos puķu blāķus, ar ko strādāt. Gribēju! Pirms tam nekā tāda nebija. Pabeidzu kursus un domāju, ka vajadzētu arī kaut ko Liepājā sākt. Pārbijusies biju, kā tas būs, kā es vadīšu, tikko pati beigusi. Augstskolā tos kursus organizēju. Gads pagāja.
Tad 1996. gadā ar pirmajiem divpadsmit kursu beidzējiem nodibinājām savu ziedu dizaina studiju Liepzars.
Mūsu pirmais izgājiens bija Karostā, Virsnieku sapulču namā. Rīkojām Ziemassvētku galdu izstādi. Tā ir īsta pils, mums bija pilnīgs atklājums, ka te tāda ir. Milzīgā zāle! Toreiz daudz nedomājām. Vienkārši rīkojāmies. Katram viens galds, kā mācējām, tā būvējām. Ar tām zināšanām, kas mums toreiz bija, nemaz nebija slikti. Pēc tam nāca vasaras Ziedu svētki, pirmie 1997. gadā. Tūkstošiem apmeklētāju! Pirmo svētku ieņēmumus visus ziedojām pils atjaunošanai. Visi augšējie logi bija aizsisti ar finieriem, tos vajadzēja atsegt, vismaz kaut ko izdarīt. Apstādījumus veidojām. Mums tur bija trīs telpas nodarbībām, tās paši remontējām. Ēka jau toreiz piederēja Jūras spēkiem, kas to tikpat kā neizmantoja.
Vēlāk atklājās, ka pils telpās ir bīstami, mums vairs iekšā darboties neļāva, tad pāris gadu turpat pie pils parkā organizējām svētkus.
Pēc tam netālu Lāčplēša dārzā, tad Jūrmalas parkā. Un tad savus megalielos projektus beidzām. Atmiņas par to laiku ir ļoti labas.
Bija arī Liepājas pašvaldības pasūtījumu laiks – uz svētkiem. Reiz uz Jāņiem Tirdzniecības kanālā starp abiem tiltiem vajadzēja veidot dekorācijas. Šī rotājamā teritorija ir taisnstūris, tas bija jāaizpilda ar kaut ko no malas saskatāmu. Caurām naktīm rēķināju, kā vietu sadalīt, lai tas viss vizuāli būtu pamanāms. Pirmajā gadā bija vienpadsmit dažādu izmēru vainagi. Bija jāatrod, cik lieliem tiem jābūt, lai no tilta tos var labi ieraudzīt. Lielākais kronis bija 20 metru diametrā.
Ūdensmalā tos taisījām, šķita – vai, vai, neredzam nemaz vainagam otru malu!
Ielaidām tos ūdenī, pēros pa kanālu ar gumijas laiviņu, pēc tam uz tilta skatījos: jā, tāds riņķītis ūdenī ir! Pilnīgi mainās mēroga izjūta! Viss bija jāizrēķina: cik ruļļu sieta vajag pamatam, kā to sagriezt, cik zaļumu vajag. Trīs vai četri tūkstoši 30 centimetru zariņu katrai bija jāsalasa. Tas bija ārprāts! Visa dekorāciju gatavošana vienmēr notika pa naktīm. Pēc tiem vainagiem mums visām pāris nedēļas rokas sāpēja.
Vienu gadu mums gāja pavisam traki. Bijām izdomājuši – būs trīs saules. Vakara saule būs sarkana magoņu, pusdienu saule – dzeltena, rīta saule – balta. Pa vidu vēl peldošas lāpas. Mūžīgi lija lietus. Mums viss bija nostiprināts ar spēcīgiem enkuriem, tos dabūjām metāla uzpirkšanas punktos – smagas šujmašīnas.
Visu saliekam ūdenī. No rīta pulksten sešos man zvana pilsētas galvenā māksliniece Gunta Šnipke un prasa: kur ir dekorējums? Nav. Kanāls tukšs!
Aizbraucu, skatos: peld mūsu rīta saule cauri Jaunajam tiltam uz ezeru. Lietus bija pacēlis ūdens līmeni ar visiem enkuriem, sacēlies vējš. Man asaras bira, bet tā bija tik skaista, tā vainagu projām slīdēšana. Dzenājām vainagus pa ezeru. Ar vēju tie bija sasisti, driskas atlikušas. Piedzīvojumu vairāk, nekā vajag! Īstenībā darbošanās ar augiem ir viena vienīga meditācija. Darbā esi uzvilcies, bijusi kāda nesaprašanās ar studentiem vai cits iemesls. Atnāc uz nodarbību, paņem augus rokās, pēc pusstundas esi jau nomierinājies. Pie jebkura auga, arī pie koka, es vienmēr eju, vai nu viņam kaut ko palūgdama, vai arī vienkārši tāpat meditēju.
Pēc Liepājas Ziedu svētkiem mūs aicināja uz Palangas parka svētkiem, trīs gadus braucām turp.
Viņiem patika. Uztaisīt 10–15 lielas kompozīcijas, aizvest tās visas turp nav tik vienkārši. Tagad floristika vairs nav tik populāra, viss jau mainās. Un tas ir normāli. Tādiem Ziedu svētkiem taču ir vajadzīgi līdzekļi, bet tas viss bija uz mūsu personisko kabatu rēķina. Svētki notika trīspadsmit reižu! Lai tālāk attīstītos, bija vajadzīgi papildu spēki – lai celtu augstāk. Gājām visur kur prasīt naudu, bet tādai floristikai jau nekad nedos. Esmu Anglijā skatījusies varenos dārzu šovus – Latvija kaut ko tādu nesasniegs.
Tagad Liepzarā esam desmit dalībnieces, no mums tikai viena nav piedalījusies toreizējos svētkos. Piedalāmies visos Liepājas aktrišu folkloras kopas Atštaukas pasākumos ar radošām darbnīcām. Ja ir kāds pasūtījums, tad mēs arī visas ķeramies klāt.
Jā, uztaisījām kopīgu veikaliņu, bijām tajā sešpadsmit dažādas īpašnieces!
Sākumā jau viss bija labi. Katrs nesa pušķīšus, katrs mazākais ziedu pušķītis man bija jāieraksta grāmatvedībā septiņās dažādās vietās. Šo grāmatvedības darba pusi neviens neredz. Kādam (man) tas vienalga bija jādara, atskaites jāsagatavo. Nē, nu tas arī bija interesanti. Tā laikam desmit gadus darbojāmies. Tas ir ilgāk, nekā pastāv veikali vidēji Latvijā. Man kā karognesējam par to visu bija jāatbild, ja reiz esmu parakstījusies kaut ko izveidot. Dižu strīdu mums nebija, nomas maksu cēla uz augšu, telpa auksta, vienkārši nolēmām veikaliņu slēgt.»
Nezāļu kongresi
«2005. gadā es aizbraucu uz Londonu pie māsīcas. Viņas plauktā ieraudzīju izpārdošanā lēti pirktu grāmatu par to, kā no savvaļas augiem vārīt ēdienu. Bija lieli brīnumi. Lūdzu, lai māsīca man šo grāmatu uzdāvina. Atbraucu mājās un satelīttelevīzijā redzēju pārraidi, kurā kāds vecāks vācu pāris arī gatavoja no dabas augiem ēdienus. Tas mani tik ļoti rosināja! Izvārīju nātru biezeņzupu uz savu dzimšanas dienu. Bailīgi ielēju draugiem pa mazai bļodiņai. Apēd. Klusums. Viens jauns cilvēks: «Mazuma piegarša!» O! Izmēģināju to pašu saviem kolēģiem universitātē. Tad Liepzarā. Mūsu mājās manā bērnībā nātru zupa nekad netika ēsta.
Visi atzina par labu esam. Tā sākās mana savvaļas augu virtuve.
Tad sāku taisīt paretam kursus. Tā tas aizgāja līdz 2016. gadam, kad izdevu pirmo recepšu grāmatu, šogad otro. Ļoti daudz receptes meklēju citu tautu virtuvēs un atklāju, ka savvaļas augus izmanto ļoti aktīvi. Daudzi uzskata, ka dārzs ir jāizravē tik tīrs, lai tajā nav nezāļu. Nu, tad jau nav, no kā taisīt. Pamatēdienu gatavošanai vajag tādus augus, kam ir diezgan liela masa. Vai tās būtu balandas, vai zirgskābenes. Armēnijā pat notiek zirgskābeņu festivāli. Viņi sapin ataugušas zirgskābenes bizēs, žūstot tās fermentējas. Es arī tā izdarīju. Vēlāk var salātus taisīt, visu kaut ko.
Visu pārbaudu. Ļoti daudz izmēģinājām Aizputes muzejā, gāja uz urrā. Brauca pat no Piebalgas uz tām vakariņām! Ne jau es gatavoju. Esmu sadalījusi darbus. Ēdienus taisa pa diviem.
Ja ir astoņpadsmit cilvēki sanākuši, tad būs deviņi ēdieni. Kā kāzās, viss taču ir jāpagaršo, kaut nedaudz.
Protams, tas viss ir ar iepriekšēju pieteikšanos un par maksu. Sagādāju produktus, man viss jāizrēķina. Nav tik ekstrēmi, ka ēdieni būtu tikai no savvaļas augiem un ka iztiktu bez parastajiem ikdienas produktiem, tā ir savvaļas augu integrēšana, un darbojamies ar mūsdienu virtuves tehniku.
Dabas augos ir daudz vairāk daždažādu labu sastāvdaļu, minerālvielu un mikroelementu, kas organismam ir vajadzīgas, nekā tajos, kas pērkami veikalā, un to bieži vien mums pašiem uzturā pietrūkst. Tas viss ir pamatots ar produkta sastāvdaļu vērtību. Sezonalitāte ir brīnišķīga – kad tu izbaudi aprīli, jūniju, augustu, katrā mēnesī ir kaut kas cits. Viens augs nomaina citu.
Arī ziemā. Ja nav sniega un sala, var atrast arī zaļumus. Skujas, pumpuri – tā ir atsevišķa liela tēma.
No kāda 2010. gada sāku reizi gadā braukt mācīties uz kādu no Eiropas valstīm, parasti uz Austriju vai Vāciju, sastādīju sev programmu, ko gribu apgūt. Notika dažādas mācības par augiem, es tos saucu par nezāļu kongresiem. Sākumā es tādās mācībās nevienu citu no Latvijas nesastapu. Tagad sāk rasties arī pa kādam citam interesentam. Tad uznāca pandēmija, visu rīkoja tiešsaistē. Cik tas bija labi! Sēdi mājās siltā istabā, lekciju saraksts garš, gandrīz vairāk nekā augstskolā! Diennakti ir pieeja kādām 12 lekcijām! Tikai jāsaplāno diena.
No tiem lektoriem uzzināju arī par labām, ļoti dārgām grāmatām. Tās es pasūtīju.
2016. gadā nolēmu – esmu atkal kaut ko samācījusies, vajadzētu piedāvāt citiem papildkursus tai zaļajā virtuvē. Nodibināju savu dabas studiju Skara. Atradu tai Liepājā telpas. Kādu laiku darbojāmies kopā ar Vinetu Kulmani, viņa bija arī līdzautore vienai no manām grāmatām, par hidrolātiem (augu destilācijas produktiem – ziedūdeņiem). Sākumā Kuldīgā, tad Aizputē vadījām pašu veidoto mācību programmu Zaļā dzīvesveida skola, tā ir arī licencēta Liepājas Izglītības pārvaldē ar vairākiem moduļiem: augu mācība, zaļā aptieka, zaļā virtuve, zaļā kosmētika un zaļā mājas tīrība. Un tad vēl zaļā māksla jeb floristika. Vieni moduļi bija aktīvāki, citi mazāk. Zaļās virtuves kursi man bija jau ilgāku laiku.
Zaļā kosmētika un zaļā mājas tīrība – šie moduļi joprojām nav aktīvi.
Savā izglītībā ļoti esmu virzījusies uz priekšu. Pagājušajā gadā Austrijā ieguvu zaļās kosmētikas pedagoga kvalifikāciju. Tie bija ļoti vērtīgi kursi. Pati neesmu liela dekoratīvās kosmētikas piekritēja, bet šis bija ļoti interesanti, jo visu gatavo tieši no augiem, nevis no vielām pudelītēs. Esmu to visu integrējusi augu mācībā.
Man vajag plašus laukus! Universitātē pandēmijas laikā darba bija mazāk – ja bija nodarbības, tad attālināti. Nebija lielas slodzes, tāpēc varēju ar pilnu klapi pati mācīties. Turu visu laiku roku uz pulsa, kas notiek Eiropā. Cenšos nemācīties Latvijā, jo, ja visi mācīs vienu un to pašu, nebūs interesanti.»
Tvert, ko dzīve sniedz
«Esmu ļāvusies pieņemt, ko dzīve piedāvā. Pat ja neiznāk nekas no domātā, notiek kaut kas cits. Tādas īstas sakāves man nav bijis, vismaz es to neatzīstu, jo vienmēr ir bijusi kāda cita izeja. Ja tu pieņem to, ko dzīve piedāvā, tad – kāda tur sakāve? Tas vienkārši ir cits variants.
Izdomāju taisīt mājas kafejnīcu. Birokrātijas un novada reformas dēļ trīs gadus netieku pie būdiņas, kas stāv uz manas zemes. Lai! Nav man būdiņas, taisīšu telti! Tai nevajag atļauju. Cilvēki pieteicās gan uz fermentēšanas meistarklasi, gan uz kafejnīcu ar zirgskābeņu zupu, nātru burgeriem, dadžu plācenīšiem, mežrozīšu saldo zupu, mežrozīšu kafiju un ozolzīļu kafiju, ābolu kvasu – un citiem ēdieniem un dzērieniem.
Man jau tas nav tā, kā aiziet uz veikalu. Ēdamais viss dabā ir jāsavāc, un tas ir kārtējais piedzīvojums.
Ceļojums pēc pīlādžiem, piemēram. Nepietiek atrast, tiem arī jātiek klāt! Viss izdevās, ir apēsts un izdzerts. Lai arī uz katra galda biju nolikusi recepšu grāmatu un turpat blakus bija arī izstāde ar izmantotajiem augiem, tik un tā viesi prasīja skaidrojumus! Kārtējo reizi pārliecinājos, ka mēs daudz vairāk zinām par importa augļiem nekā Latvijas dabas augiem.
Cilvēki, kuri maz pazīst augus, zaļajā virtuvē, pirms kaut ko nogaršot, bieži jautā: vai es palikšu dzīvs? Tādi jautājumi bijuši vienmēr. Bet, paskatoties uz mani, varbūt saprot, ka šādu jautājumu nevajag uzdot. Daudziem tas tiešām ir pārbaudījums. Tā pati ievogu kūka, mums nav pierasts tādu ēst. Ļoti garšīga tā ir! Bet – augs ir jāzina.
Šo visu es uzskatu par ekskluzīvu sezonālu ēdienu, kuru varbūt gadā vienu vai divas reizes uztaisa, jo pēc tam auga laiks ir beidzies.
Man daudzi ir teikuši, ka es ar savām dažādajām idejām un projektiem ļoti riskējot. Es to galīgi nesaprotu. Ja riskēju, tad par 85 procentiem zinu, ka izdosies! Ja tādas pārliecības nav, tad pati šaubos, meklēju argumentus. Un, ja nav, tad saku nē. Risku novērtēju, nu jau ir dzīves pieredze tāda, ka to apjaušu uzreiz. Ja neder vienas ganības, eju uz citām.
Tieksme darboties ar augiem, kas man bijusi jau bērnībā, man ir kā īlens, ko maisā nenoslēpsi, tas vienalga izlīdīs laukā. Īstā interese vienmēr ir bijusi paralēli studijām un matemātikai. Lai arī floristika ir nedaudz izgājusi no modes, pat izstāžu vairs nav, tik un tā arī šajā mājas kafejnīcā Liepzars taisīju dekoratīvu rudens galdu, un varēja redzēt, ka cilvēkiem tas ļoti, ļoti patika! Pāvilostas meiteņu grupiņa auda paklāju mājas kafejnīcai. Strādāju vienlaikus ar trim kolektīviem, tas arī man tā bija pirmo reizi. Liepzars ir gatavs uz jebko. Pavārmeitenes, kurām pavasarī bija zaļās virtuves kursi, domāju, ka viņas arī ir gatavas uz visu.»
Ko ceļmallapa saka
«Augi mums ļoti daudz ko parāda, tikai mēs staigājam kā ar aizsietām acīm un pilnīgi nezinām viņu valodu. Man pie vārtiem aug ceļteka platām lapām. Katru reizi mašīna pārbrauc tai pāri, bet viņa atliecas. Es jau saprotu – viņa man kaut ko saka. Līdz beidzot viņa ir atnākusi man pie durvīm. Ko tad viņa man māca? «Neizpleties par daudz! Sašaurinies! Citādi nevarēsi vairs savākties!»
Cits varbūt nolasītu ko citu. Bet tā lapa neapšaubāmi rāda: ir kaut kāds maksimums un tad iet uz šauro pusi.
Tajā vasarā es tiešām biju darījusi visu kaut ko uz visām pusēm. Padomāju, ka tiešām ir mazliet jāsašaurinās.
Augu iepazīst lēnām. Jāvēro, ar viņu ir jābūt kopā. Tas ir grūti izdarāms mūsdienu cilvēkam. Man jau ļoti sen patīk visu, ko vien var, darīt ārā. Ēst laukā – līdz vēlam novembrim. Tā esmu augiem tuvāk. Pie terases esmu ieraudzījusi augus, kurus esmu izmeklējusies visur kur. «Sveika, vai tad tiešām tu mani neredzi?» Pilsētas bitene, izlīdusi caur papardēm un uz mani skatās. Kad tā nozied, tās auglis ir kā ezītis, ar maziem ķeksīšiem. Kad kaķis iet garām, vienmēr izķemmē ūsas. Tas ir tik skaisti. Tā tu redzi augu visās stadijās un gadalaikos, ikdienā esi kopā ar to. Manuprāt, telpas cilvēkus nomāc. Katru brīdi, kad vien var, jācenšas būt ārā. Tikai vajadzīgs atbilstošs apģērbs.
Telpā jūties visvarens, bet izej laukā, saproti, ka esi sīks un maziņš, jāpakļaujas dabai. Jāvēro daba, un tu neesi nekāds valdnieks.
Visu mūžu tā papildu darbošanās ir bijusi pa naktīm. Tagad pirms mājas kafejnīcas arī, atklāju, kā varu pati izveidot aužamos šķietus, vienu galu piesēju pie skapja, otru pie vēdera un vēl pēc pusnakts audu viršu paklāju. Man vienmēr ļoti patikuši dažādi rokdarbi, un, re, tie atgriežas! Tieši darbošanās ar augiem palīdz atgūties no smaga darba grūtuma. Tas ir pierādījies tūkstoš reižu, to var pateikt jebkura Liepzara meitene. Kad augi ir rokās, tie atdod tev spēku. Tā ir meditācija, meditācija jau arī ir spēka atgūšana. Atslābinies. Tāpēc vērts iepazīt augus un darboties ar tiem.
Arī mans turpmākais ceļš noteikti būs ļoti cieši saistīts ar augiem. Bet man patīk arī tehnoloģijas!
Lietot tās. Esmu mazliet pārsteigta, ka dažiem mana vecuma draugiem un paziņām ir doma: «Tas vairs nav priekš manis.» Man tomēr liekas, ir jāiet laikam līdzi. Dzīve kļūst grūta, ja tu neko neproti, esi atkarīgs no citiem. Nepiekrītu tiem, kas domā, ko nu pensijas gados vairs mācīties. Tikai katram jāatrod savs paša virziens. Mācīšanās aizvedīs, kur vajag! Tā brīvības sajūta, kad tu dari, ko gribi, ir pati labākā!»
