Rīga +12°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kad tālajā 1987. gada pavasarī tolaik jaunā uzlecošā zvaigzne Ūte Lempere, kuras vārds bija visu Francijas laikrakstu pirmajās lapās, pateicoties aktuālajam mūzikla «Cabaret» iestudējumam un tai sekojošai prestižajai franču skatuves Moljēra balvai par izcilu debiju, atgriezās savā Parīzes viesnīcas numurā, viņa bija ļoti pārsteigta, saņemot ziņu no viesnīcas portjē. «Jūs centās sazvanīt madam Marlēna Dītriha.» Jauno vācieti, kas pārsteidza pieredzējušo un prasīgo Parīzes publiku, ļoti bieži kritiķi bija salīdzinājuši ar Dītrihu.
Pagodinoši, bet tomēr – kura sieviete gan vēlas būt otras kopija.
Telefonsaruna notika. Tolaik jau mūža nogalē esošā Dītriha ar jauno Ūti norunāja trīs stundas. Bija nepieciešami trīsdesmit pieci gadi, lai šī saruna, laika gaitā apaudzēta ar pamatīgu izpētes darbu un personīgajā pieredzē rastu izpratni, nonāktu pie skatītājiem muzikālas monoizrādes formātā.
13. augustā stāsts par Ūti un Marlēnu, divām izcilām personībām un skatuves dīvām, iemirdzējās uz Dzintaru koncertzāles skatuves izrādē «Tikšanās ar Marlēnu», noslēdzot pēdējo festivālu «Summertime – aicina Inese Galante». Ūte Lempere ir dīva visās šā vārda iespējamās nozīmēs.
Viņa paņem savā varā filmu kameras un skaņu ierakstu studijas. Viņa sajūsmina visdažādāko publiku, uzstājoties privātajos koncertos pasaules varenajiem, kā Barakam Obamam un Angelai Merkelei, par savu skatuvi padarot grandiozas balles un sniedzot intīmu, unikālu pieredzi mazformāta teātru apmeklētājiem. Lai arī lielāko daļu savas skatuves dzīves Ūte Lempere veltījusi kabarē žanram un mūzikliem – viņa arī saņēmusi prestižo britu teātra apbalvojumu, Laurensa Olivjē balvu 1998. gadā par Velmas lomu ikoniskā mūzikla «Čikāga» iestudējumā –, būtiska viņas daiļrades daļa veltīta pārdomātiem un konceptuāliem mūzikas albumiem, kuru tapšanā Ūte izmantojusi pasaulslavenu rakstnieku tekstus, tostarp sadarbojusies arī ar Paulu Koelju albuma 9 secrets tapšanā. 2000. gadā Lempere sadarbībā ar Ziemeļīrijas grupu «The Divine Comedy» ierakstīja mūzikas albumu Punishing Kiss ar tādu pasaulslavenu mūziķu kā Niks Keivs, Elviss Kostello, Filips Glāss un citu sarakstītām kompozīcijām, un ieraksts arī tika iekļauts grāmatā «1001 albums, ko noklausīties, pirms nomirsti (1001 Albums You Must Hear Before You Die)». Pēc tam pati arī sāka rakstīt mūziku. Albumam «The Bukowski Project» viņa radīja dziesmas, iedvesmojoties no Čārlza Bukovska dzejas, pēcāk pievērsās čīliešu dzejnieka, politiskā disidenta Pablo Nerudas daiļradei albumā «Forever». Jaunākais Lemperes albums «Time Traveler», kas iznāca 2023. gada pavasarī, tapis liega džeza noskaņās. Taču viens no viņas lielākajiem un pasaules uzmanību piesaistošākajiem pēdējā laika projektiem ir monoizrāde «Tikšanās ar Marlēnu».
Mūsu saruna notiek telefoniski. Rīgā ir vēsa jūlija pēcpusdiena, kamēr Ņujorkā, kur Ūte Lempere dzīvo ikdienā ar ģimeni, – desmit no rīta. Pirmā iezvanīšanās neizdodas, taču, kad saruna sākas, viņa sirsnīgi atvainojas par kavēšanos un uzreiz sāk stāstīt, ka ļoti gaida koncertu Latvijā. Te viņa jau reiz ir bijusi, pirms desmit gadiem Latvijas Nacionālajā operas un baleta teātrī piedāvājot koncertprogrammu «Pēdējais tango Berlīnē», kur skanēja Kurta Veila, Frīdriha Hollendera un citu autoru tango. «Es atceros, ka bija šausmīgi auksts, pilsēta dīvaini smaržoja un operas aizkulises bija tik tukšas un tik milzīgas, ka bija tāds – hū, kur es esmu nonākusi,» smejot atminas skatuves māksliniece, kura vien pirms mēneša nosvinējusi sešdesmito jubileju. Tagad Latvijā viņa ieradīsies pašā vasaras pilnbriedā.
– Jūs savas profesionālās karjeras laikā esat izpaudusi sevi tik dažādos žanros un mākslas veidos. Dziedātāja, komponiste, gleznotāja, arī pat rakstniece. No kurienes tas viss nāk? Kas ir jūsu iedvesmas avots?
– Es jūtu nepieciešamību izpaust sevi dažādos veidos. Taču tajā pašā laikā nav tā, ka visu darītu vienlaikus. Savu radošo darbību varu sadalīt atsevišķās nodaļās. Pašā sākumā biju dejotāja un aktrise, taču tad atklāju mūziku jaunā līmenī. Sākumā es dejoju un dziedāju citu sarakstītos mūziklos, bet ap 2000. gadu atklāju nepieciešamību sākt strādāt pašai pie saviem projektiem, jo man šķita, ka ir tik daudz, ko vēlos pavēstīt citiem cilvēkiem.
Tiem bija jābūt maniem vārdiem, manai mūzikai.
Pirmie divdesmit manas karjeras gadi bija ekstrēmi intensīvi. Notika tik daudz kas. Teātra uzvedumi, filmu uzņemšana, dziedāšana… Un tad nolēmu, ka pienācis laiks man pašai kļūt par ne tikai izpildītāju, bet arī radītāju. Pamazām sāku veidot pati savus projektus ar cilvēkiem, kuri mani iedvesmoja. Atklāju sev čīliešu dzejnieku, Nobela prēmijas laureātu Pablo Nerudu un izveidoju dziesmu ciklu ar viņa vārdiem, vēl bija projekti ar Čārlza Bukovska dzeju, Paulu Koelju tekstiem, pie kuriem strādājām kopā ar rakstnieku. Ierakstīju ebreju komponistu radīto mūziku, kas tapusi geto apstākļos…
– Un kurā nodaļā jūs esat tagad?
– Pavisam nesen pabeidzu vienu no saviem nozīmīgākajiem projektiem, autobiogrāfiju, ko rakstīju savā dzimtajā vācu mēlē, tā ir patiešām milzīga grāmata par manu dzīvi, pieredzēm, kas mani veidojušas, – gan uz skatuves, gan aizkulisēs, par manu ģimeni, manām mīlestībām. Rakstīju par visu, kas piedzīvots, neizvairoties arī no vilšanās epizodēm. Šobrīd degu nepacietībā iepazīstināt pasauli ar šo veikumu, jo šī grāmata ir mans mūža darbs. Paralēli tai tapa albums «Time Traveler» ar maniem tekstiem un mūziku, kas savā ziņā arī ir autobiogrāfija, tikai muzikāla.
– «Time Traveler» (Ceļotājs laikā) ir daudznozīmīgs nosaukums… Ja jums būtu reāla iespēja ielēkt laika mašīnā, kur jūs dotos? Uz pagātni, nākotni?
– Es negribētu mainīt pilnīgi neko, jo tā dzīve, kāda tā man ir tagad, ir veidojusies sešdesmit gadu garumā, pilnveidojusies līdz ar pasauli, kas arī piedzīvojusi būtiskas izmaiņas. Paldies Dievam, es šobrīd esmu laimīga būt šeit, kopā ar savu ģimeni.
Protams, nedaudz satrauc tas, ko nesīs nākotne, jo pasaule nepārtraukti transformējas.
Tā pasaule, kurā pirms 28 gadiem piedzima mans vecākais dēls, un pasaule, kurā pirms 12 piedzima mans jaunākais bērns, ļoti atšķiras. Sabiedrībā notiek ekstrēmas pārmaiņas, un es arī bažījos par to, ka šobrīd liela daļa dzīves norit virtuālajā un digitālajā realitātē, jo man nav nojausmas, kurp tas aizvedīs. Taču tāpat es biju satraukta arī senāk, aukstā kara laikā. Es nevēlos atgriezties pagātnē un nevēlos arī nonākt tālāk nākotnē. Jā, es vienkārši nekāptu tajā laika mašīnā.
– Kā jūs sabalansējat radošo, profesionālo dzīvi ar ģimeni? Kā tas ir – būt nepārtraukti nodarbinātai māksliniecei un vienlaikus četru bērnu mātei?
– Neslēpšu, tas ir ļoti sarežģīti – censties sabalansēt šīs divas dzīves, un es to daru jau vairāk nekā divdesmit astoņus gadus. Turklāt mani bērni ir burtiski divu paaudžu pārstāvji. Pirmie divi ir jau pieauguši, otrie – vēl skolas vecuma bērni. Bet es pavisam droši varu teikt, ka tas man ir devis arī ļoti daudz.
Kā māte es kļuvu daudz labāks cilvēks.
Es mīlu savus bērnus vairāk par visu pasaulē, viņi man ir mācījuši pazemību un pieticību. Kā ļoti smagi strādājošai mātei bērni man ir devuši iespēju izlīdzsvarot savu veselo saprātu, mentālo veselību. Mākslinieks vienmēr ir savas pasaules centrs, bet mātei viņas dzīves centrā ir bērni. Ir svarīgi atrast pareizo perspektīvu, dzīvot vienkāršu dzīvi, staigāt pa zemi, nevis mākoņiem. Pandēmija šajā ziņā sniedza ļoti interesantu pieredzi, es tiku pie iespējas pavadīt pusotra gada praktiski tikai ģimenes lokā, un tas bija ļoti interesants eksperiments – atrast dzīvē vienkāršos priekus un pamatvērtības, būt kopā ar ģimeni, rūpēties par mājas soli, vienkārši pastaigāties kopā un baudīt dabu. Tagad es esmu atpakaļ intensīvā darbā. Tas joprojām ir sarežģīti. Taču es domāju, ka mana mākslinieces daba un pieredze ļauj man būt labākai mātei, atrodot piepildījumu arī darbā, un es kā māksliniece esmu spēcīgāka tieši šīs mātes pieredzes dēļ.
– Bet kur jūs gūstat enerģiju?
– Jo vairāk enerģijas es ieguldu, jo vairāk saņemu pretī. Tā ir kā pašuzlādes baterija. Jo vairāk dod, jo vairāk saņem – tas patiešām ir manas dzīves moto.
– Pastāstiet, lūdzu, par izrādi «Tikšanās ar Marlēnu». Kāpēc jūs nolēmāt šo stāstu izstāstīt tieši tagad, vairāk nekā trīsdesmit gadu pēc tās īpašās sarunas ar Marlēnu Dītrihu?
– Bija virkne zīmju, kas man rādīja ceļu uz šo izrādi, ka ir pienācis laiks tai notikt. Pasaulē ir tik daudz priekšstatu un konceptu, kas īsti ir Marlēna Dītriha. Lielākā daļa no tiem – ļoti klišejiski. Viņa bija modes ikona, viņa lieliski izskatījās fotogrāfijās, viņai bagāžā bija neticams un šausmīgs stāsts par Vāciju, valsti, kura no viņas atteicās un nekad nepieņēma atpakaļ. Taču tagad cilvēki Vācijā ir morāli nobrieduši un gatavi uzklausīt šo stāstu. Arī man bija jākļūst vecākai, jāgūst pieredze, lai saprastu, ko tieši vēlos izstāstīt. Laikā, kad notika šī telefona saruna, man bija ap divdesmit, Marlēnai – jau pie deviņdesmit. Lai patiešām saprastu šo visu melanholiju, dzīves rūgtumu, vientulības un zaudējuma, vilšanās sajūtu, vienkārši bija jākļūst vecākai.
Man pašai bija jāiziet cauri dažādiem dzīves cikliem, lai saprastu, kādā tieši situācijā un dzīves izpratnē viņa bija tad, kad runāja ar mani. Kad es ar viņu runāju, viņa nebija pametusi savu Parīzes māju gadiem. Dītriha bija viena pati Parīzē, vientuļa un ļoti daudz domāja par to, ka gribētu atgriezties Vācijā. Man bija svarīgi parādīt Marlēnu citādu, no tās puses, no kuras viņu publika tik labi nezināja. Šīs mūsu trīs stundu garās sarunas laikā es varēju notvert tikai nojausmu par to, kas īsti bija Marlēna, tāpēc gadu gaitā vēlāk veicu pamatīgu izpēti. Un tad, kad pati jau biju nodzīvojusi pietiekami ilgi un pieredzējusi daudz ko, tad arī beidzot biju gatava izstāstīt šo stāstu tā, kā es to redzu.
– Marlēna Dītriha jūsu daiļradē bijusi klātesoša vienmēr. Lielajā Vīnes «LIFE» ballē jūs dziedājāt himnisko «Where have all the flowers gone», turklāt izpildot to vācu valodā, kas iedeva dziesmai papildu jaudu un vēstījumu.
– «Where Have All the Flowers Gone» jeb, kā tas skan vāciski, «Sag Mir Wo Die Blumen Sind», ir viena no svarīgākajām dziesmām, ko Marlēna jebkad ir izpildījusi. Ir ļoti svarīgi saprast, ka tā ir pretkara dziesma, principā pretkara himna. Marlēnas stāsts lielā mērā ir katra vācieša stāsts, un tas ir vēl viens liels iemesls, kāpēc es gribēju šo izrādi. Es skatos uz Vāciju, un arī uz citām valstīm, kur spēkā pieņemas labējā spārna kustības. Marlēna ar visu savu sparu cīnījās pret nacistiem, viņa dziedāja amerikāņu zaldātiem, kas cīnījās par demokrātiju un vienlīdzību. Viņa bija lepna būt imigrante, kas aizstāv brīvās pasaules vērtības, iestājoties pret jebkādu diktatūru un autokrātiju.
Marlēna bija soli priekšā savam laikam, kad vēl tikai retā sieviete saņēma drosmi publiski runāt par to, ko būtu jādara pasaules varenajiem, kā būtu jārīkojas vīriešiem.
Dziesma, par ko runājam, ir īpaša arī tāpēc, ka Marlēna to izpildīja vienīgo reizi, kad pēc imigrācijas 1962. gadā atgriezās Vācijā, viņa dziedāja to publikai, kas viņu uztvēra naidīgi un sūtīja mājās – Marlēne, brauc pie saviem amerikāņiem, tu esi Vācijas nodevēja. Tā ir amerikāņu dziesma, kas būtībā runā par to, ka cilvēki izdara vienas un tās pašas lietas un izvēles atkal un atkal. Un tas bija ļoti svarīgi, ka viņa devās uz Vāciju, lai skaidri nodotu šo vēstījumu, lai arī apzinājās, kā tiks sagaidīta. Tā ir tiešām spēcīga dziesma par cilvēci, kas pieļauj vienas un tās pašas kļūdas. Dziesma tika rakstīta Vjetnamas kara ēnā, un tā ir patiešām pārlaicīga dziesma, kas ietver visus iespējamos karus, ko cilvēce jebkad sarīko.
– Mēs Latvijā dzīvojam kara ēnā, un šai dziesmai arī šeit un tagad ir ļoti liela un simboliska nozīme…
– Jā, tā skanēs arī izrādē «Tikšanās ar Marlēnu», kur tiek pastiprināta ar multimediju palīdzību. Un vienā brīdī es izmantoju arī attēlus no 1945. gada Berlīnes, kad tā bija nobumbota un iznīcināta, un tas ir šausmīgi neticami, ka attēli no Ukrainas rāda tieši tādu pašu ainu. Pirms 80 gadiem tas notika Vācijā un Polijā, un tagad Ukrainā notiek tieši tas pats. Ir ļoti grūti ar prātu saprast, ka joprojām atrodas cilvēki, kas ir gatavi bombardēt ēkas, kur ir bērni un veci cilvēki, liet uguni pār skolām un slimnīcām. Tā ir tik nepaciešama patiesība, tas ir tik drausmīgi, ka cilvēki joprojām izvēlas karu kā veidu, lai demonstrētu savu varu un iespējas, savas politiskās intereses, savu varu pār citām valstīm. Līderiem būtu jābūt gudriem, pieticīgiem un pazemīgiem, bet šobrīd Ukrainā tiek veikti īsti noziegumi. Tāpēc esmu priecīga, ka man ir iespēja aizvest šo ļoti simbolisko izrādi uz Latviju
tieši tagad.
– Jāatzīst, šī saruna ieņēma virzienu, ko nebiju gaidījusi, jo mums Latvijā tiešām ir ļoti svarīgi, kas notiek Ukrainā. Ko jūs vēlētos pateikt Latvijas sievietēm šajā sarežģītajā laikā?
– Es pēkšņi atcerējos mazu epizodi no savas jaunības, drīzāk bērnības. Septiņdesmitajos es dzīvoju Minsterē, biju tipiska Rietumvācijas pusaudze. Kādas apmaiņas programmas rezultātā pie mums uz neilgu laiku pievienojās klasesbiedrs no dzelzs priekškara otras puses. Viņš bija no Latvijas. Mēs bijām tik atšķirīgi; es – rietumu meitene, viņš – puisis no austrumiem, taču bija tā dzirkstele un pievilkšanās. Mēs runājām par dažādajām pasaulēm un iespējām, kuras ir man un kuru viņam nekad nebūs. Tas bija kā Džuljetas un Romeo stāsts. Mums bija tikai divas nedēļas, un tad viņam bija jāatgriežas tajā otrā pasaulē. Tas bija mazs, jauks pusaudžu mīlas stāsts, kas beidzās dzelzs priekškara dēļ. Taču manī tas ir atstājis zināmu nospiedumu.
Esmu tik priecīga atvest šo stāstu par šo neparasto sievieti Marlēnu Dītrihu uz jūsu valsti. Tas ir stāsts par vienu sievieti, bet vienlaikus arī par pasaules vēsturi, drosmi, kas piemita cilvēkam, kurš rādīja piemēru, ka viss ir iespējams.
Ka sievietēm ir spēks radīt revolūcijas un izbeigt karus.
Tas ir stāsts par neticami drosmīgu sievieti kara laikā. No kuras mēs varam mācīties, ka tas, kas mums tagad ir jādara, ir – vienkārši stāstīt un runāt, un neklusēt, un nekad nebaidīties.
