Terēze un Uģis Gruntmaņi. Apbraukt pasauli un atgriezties

Uģis ir ārsts endokrinologs un Teksasas Universitātes profesors, Terēze – bērnu apģērbu zīmola ZAZA Couture radītāja. Abiem ir trīs bērni, kuri runā latviešu valodā. Un, viņus satiekot, nav iespējams izvairīties no kaislīgām sarunām par Latvijas politiku, medicīnu, izglītību un nākotni.

– Rīt jau agri no rīta brauksiet uz lidostu un atpakaļ uz Dalasu. Kādas ir jūsu sajūtas, ik gadu atgriežoties Latvijā un pēc tam braucot projām?

Terēze: – Fiziski mēs dzīvojam Amerikā, tomēr garīgi – divos kontinentos. Visus šos gadus mēs joprojām esam cieši saistīti ar Latviju, un tas ir mūsu profesionālo darbību dēļ. Ja nebūtu šo saišu, tad viss, kas atliktu, visticamāk, būtu divu nedēļu vasaras ekskursijas pa dzimto zemi.

Uģis: – Saites gan neveidojas pašas no sevis, tās ir jāveido apzināti un mērķtiecīgi. Kā savulaik vienā no savām uzrunām teicis Latvijas pirmais prezidents Jānis Čakste: «Katram mums ir jādara savs darbs, bet daļa brīvā laika jāvelta Latvijas attīstībai.» To uzskatu par savu uzdevumu.

Pats savulaik ļoti daudz mācījos no Kristapa Kegi, Jeila universitātes ortopēdijas profesora, kurš 1993. gadā mani kā medicīnas studentu uzaicināja uz ASV apmaiņas programmā. Tajā laikā viņš par savu naudu uzņēma pie sevis simtiem jauno Latvijas mediķu un deva iespēju gūt jaunu pieredzi. Tas viņam radīja milzu gandarījumu un ieguldījumu Latvijā.

Kad 1996. gadā mēs ar Terēzi un sešgadīgo Martu pārcēlāmies uz ASV, mums nebija naudas, bet vajadzēja nopirkt mašīnu. Gāju pie Kristapa aizņemties, un viņš teica: «Uģi, es tev naudu iedošu, un man nevajag, lai tu man to atdod. Bet tad, kad varēsi palīdzēt Latvijas ārstiem tā, kā to šobrīd daru es, tas būs veids, kā tu man atdarīsi.» Šie viņa vārdi vienmēr ir manī rezonējuši, un esmu centies tā arī darīt.

Beidzamo desmit gadu laikā pie mums ir bijuši kādi 30 jaunie ārsti no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas.

Un tas ir ļoti spēcīgi uzturējis mūsu saiti ar Latviju un ļāvis man sekot līdzi arī tam, kas notiek Latvijas medicīnā. Esmu par to arī daudz rakstījis un izteicies Latvijas medijos. Man ir svarīgi mēģināt saprast, kāpēc šeit lietas dažreiz notiek ļoti labi, bet citreiz pavisam neiet uz priekšu.

– Vai atceraties, kāda bija tā Latvija, no kuras jūs aizbraucāt?

Uģis: – Tolaik strādāju slimnīcas Gaiļezers reanimācijā. Naktis reanimācijā ir grūtas, cilvēkiem ir smagi, tu centies palīdzēt un, kad no rīta pārnāc mājās, esi drausmīgi pārguris. Un tad tev ir draugi, kuri tajā laikā vienkārši brauc uz Vāciju, dzen no turienes mašīnas un pelna tādu naudu, kādu tu nevarētu nopelnīt pat tad, ja reanimācijā strādātu katru nakti. Sapratu, ka valstī kaut kas ir pavisam ačgārni, tā taču nevar būt! Un, kad 1993. gadā pabiju ASV, sapratu, ka gribu savu profesiju turpināt apgūt tur.

Diemžēl medicīna vēl aizvien ir Latvijas politiķu pabērns. Visi sola un neko nedara.

Terēze: – Man savukārt 1996. gadā gāja ļoti labi. Strādāju Burdā, veidoju modes skates, tas bija ļoti interesants laiks. Man nekad nav bijis sapnis braukt projām, bet, ja reiz Uģis bija izdomājis, ka mums jābrauc, pretī neturējos. Līdz aizbraukšanai mēs visi trīs – es, Uģis un Marta – dzīvojām pie manas mammas.

Amerikā mums pirmo reizi kā ģimenei bija pašiem savs dzīvoklis.

Pirmais gads man bija visgrūtākais. Biju iesviesta mazā strādnieku pilsētiņā, ko, protams, ar Rīgas dzīvi nevarēja pat salīdzināt. Uģis pazuda savās lietās. Darīju visu, lai padarītu savu dzīvi interesantāku. Gleznoju, palīdzēju Rīgā izveidot salonu 7. avēnija – kopā braucām uz Ņujorku izvēlēties greznās kleitas, rakstīju žurnāliem Māksla Plus un Pastaiga.  

– Kurā Latvijas malā esat auguši?

Uģis: – Vidusskolu pabeidzu Saldū, Terēze tajā laikā jau dzīvoja Rīgā.

Terēze: – Bet interesanti, ka arī es visu bērnību pavadīju Saldū. Mūsu abu vectēvi nāk no Lutriņiem, pirms kara viņi dzīvoja, braucot ar zirga pajūgu, stundas attālumā viens no otra. Mums pat ir bilde, kur mans opaps un Uģa vecaistēvs viens otram blakus dzied baznīcas korī. Toreiz viņi pat iedomāties nevarēja, ka viņu mazbērni kādreiz apprecēsies.

Tas, ka esam no vienas puses, ir ļoti izdevīgi, jo ir grūti, ja tev ir divi lauki, katrs savā Latvijas galā. Mums vienmēr ir bijis jābrauc tikai uz Saldu.

– Cik gadu jau esat kopā?

Uģis: – Divdesmit astoņus, apprecējāmies 1990. gadā.

Terēze: – Iepazināmies manā vārda dienā – viņš bija medicīnas students un kopā ar diviem kursabiedriem nakts vidū ieradās manā ballītē. Apsēdās pie klavierēm un sāka spēlēt. Es nodomāju – o, forši! Vairāk gan tā arī nekad nav spēlējis. (Smejas.)

Man gan tolaik arī citi patika, bet viņš bija visneatlaidīgākais, visu laiku kaut kur aicināja – ejam, darām, braucam! Nu, labi – braucam! Un tad jau, kad pieteicās Marta, nebija daudz jādomā – Uģis uzreiz teica, ka jāprecas. Man toreiz bija tikai deviņpadsmit.

Uģis: – Marta bija iemesls, kāpēc Terēze mani vispār apprecēja! Ja nebūtu viņas, tas nebūtu noticis.

Terēze: – Mēs būtībā esam kopā izauguši. Un domāju, ka mūsu kopābūšanas atslēga ir tajā, ka vienmēr esam bijuši zinātkāri par pasauli, mūs abus ļoti interesē visvisādas lietas. Viena projekta beigās ir padomā jau nākamais, man vienmēr ir interesanti, un, darot savas lietas, esmu laimīga. Ticu, ka tāpēc Uģim nav garlaicīgi ar mani.

Man ļoti patīk, ka Uģis ir tik gudrs. Nekad neapnīk viņā klausīties. Nu kā viens cilvēks var tik daudz izlasīt? Kā var tik daudz paturēt atmiņā? (Uģis gardi smejas.)

Svarīgi arī tas, ka mēs līdzīgi redzam pasauli – tu nevari būt ar otru tik ilgi kopā, ja jums atšķiras politiskie vai cilvēciskie uzskati.

Uģis: – Esam daudz lēmumu kopā pieņēmuši. Piemēram, vai uzaicināt pie sevis uz gadu brālēna puikas, lai viņi iegūtu Amerikas skolas pieredzi.

– Uzaicinājāt?

Uģis: – Protams. Sākumā bija diskusija, spriedām, ka noteikti būs drusku grūtāk, šaubījāmies, bet sapratām, ka jāskatās uz kopējo labumu. Un beigās bija baigais fans! Arī tad, kad pie mums brauc dzīvot medicīnas rezidenti, ir tiešām interesanti. Amerikāņu draugi mums bieži saka: «Pie jums mājās nepārtraukti kāds ir, kā jūs to varat izturēt?» Bet beigu beigās tas ir labi visiem.

Jo cilvēki, kas pie mums atbrauc, neļauj mums ieslīgt rutīnā, turklāt ir gudri, interesanti, un šī domu apmaiņa tiešām ir vērtīga. Citādi jau tai dzīvē nekas būtiski nemainās – bērni, mājas, ēdam vakariņas, kārtojam skolas lietas, ejam gulēt, ceļamies.

Terēze: – Daudzi baidās būt par viesģimeni bērniem, jo uztraucas par attiecībām ar saviem bērniem, kas bieži nemaz nav tik vienkāršas. Bet puikas, kas atbrauca pie mums uz gadu, bija vienkārši fantastiski. Tu ierādi, kur ir veļas grozs, kā strādā veļas mašīna, un vairs nekas nav jādara. Ja kaut ko palūdz, tas tūlīt tiek izdarīts. Neviens nekad pretī nerunā, un visi ar visu ir apmierināti. Man šie gadi bija tik viegli!

Arī mūsu bērni, protams, no šādas pieredzes daudz ko ieguva.

– Vai doma par atgriešanos Latvijā jums ir aktuāla?

Terēze: – Visu laiku. Īpaši beidzamajos gados. Līdz 30 gadiem tu vēl meklē sevi, domā, kas esi, pēc tam ieej darīšanas fāzē, kas aizņem ļoti daudz laika.

Atceros, kad Uģis manos 37 gados runāja par atgriešanos Latvijā, par to pat dzirdēt negribēju – man bija svarīgs mans darbs, viss tepat Amerikā likās interesanti. Pēc pāris gadiem atbraucu uz Latviju un ieraudzīju to pavisam citām acīm. Bija 2008. gads, laiks pēc krīzes, un šeit notika kaut kas ļoti pozitīvs – mainījās vērtības. Parādījās jaunieši ar savām mazajām kafejnīciņām, arvien vairāk cilvēku ar divriteņiem ielās. Sajūta bija ļoti laba. Kļuva arvien grūtāk fiziski būt tur, bet ar domām šeit. 40 gadu vecums man bija punkts, pēc kura vairāk sāku domāt par valstiskām, ģimeniskām vērtībām. Sāku visu pārvērtēt.

Mēs braucam uz Latviju katru vasaru, un varu teikt, ka Latvija pilnīgi noteikti ir viena no skaistākajām zemēm pasaulē. Vajadzētu tikai tos mākoņus, kas virs mūsu galvām savilkušies, izgaiņāt. Piemēram, ātrie kredīti. Ik pēc piecām minūtēm dzirdu reklāmu – aizej un paņem! Uz katra stūra ir kazino. Tā nauda no šīs nabadzīgākās daļas ienāk turīgu cilvēku, arī politiķu, kabatās, un tad viņi no tās sponsorē mākslas pasākumus, sporta spēles. Tas taču ir nepareizi pašā saknē, bet netiek pārtraukts, jo kādam ir izdevīgi.

Brīžiem ir sajūta, ka valsts tīšām spīdzina savus cilvēkus.

Uģis: – Tikko bijām Talsos, Kuldīgā, un var redzēt, ka tur cilvēki ar sirdi un dvēseli strādā, cenšas, un tas viss, šķiet, par spīti tam, kas notiek varas augstākajos ešelonos. Ir prieks redzēt, ka ir vietas Latvijā, kur cilvēki ir

uzņēmušies iniciatīvu un atbildību.

Terēze: – Manuprāt, šobrīd ir ļoti svarīgi domāt par to, kā aizbraukušie varētu atgriezties, jo, pazūdot cilvēkiem, sarūk tirgus, kas ir tik svarīgs jebkuram biznesam – vai tas ir vietējais veikals vai kafejnīca. Ir jāveido vide, lai ārzemēs dzīvojošie bērni būtu tie, kas saka: «Mammu, tēti, braucam uz Latviju!»

– Kā tieši tas būtu jādara?

Terēze: – Pirmkārt, vajadzētu izveidot pastāvīgu vasaras nometni bērniem. Vienā un tajā pašā vietā katru gadu gan jūnijā, gan jūlijā, gan augustā, jo skolas katrā valstī sākas un beidzas dažādos laikos. Šī nometne būtu jāveido ar īpašu filozofiju, jo bērni sabrauktu no visām debespusēm, Dienvidāfriku un Meksiku ieskaitot.

Kāds labi runā latviski, kāds nepavisam, bet viņus visus vienotu pazīstamā vidē pavadīts laiks un visas pasaules latviešu draudzība. Un nav jau divritenis jāizdomā no jauna – ir brīnišķīga Garezera nometne Mičiganas štatā, ko mūsu Teodors pagājušogad apmeklēja pirmo reizi. Tik lielu latvietības devu, kādu viņš saņēma tur, mēs paši nevaram iedot nekādi.

Kopš nometnes zalktis ir viņa mīļākā latvju zīme; tur viņš pirmo reizi dejoja tautas dejas. Lūk, paņemam Garezera programmu un ieviešam Latvijā! Vietas pietiek – kāds ciems Latvijā būtu laimīgs katru vasaru uzņemt bērnus no visas pasaules. Un tai būtu jābūt valstiskai pieejai.

Mājās es esmu valodas uzraugs. Cik reižu dienā nesaku – runā latviski! Latviski! Latviski! Atbildu latviski uz īsziņām, kas man tiek sūtītas angliski. Ikdienā to uzturēt ir grūts, konstants darbs, jo bērniem, izņemot vecāko meitu Martu, kura divus gadus pavadīja Latvijas skolā, latviešu valoda nav dabiska.

Uģis: – Bieži vien Latvija bērnus ne ar ko daudz nesaista, viss, ko viņi zina, – no turienes nāk tētis un mamma. Labi, atbrauc ar omīti parunāties. Tāpēc reizēm pirms vasaras arī parādās jautājums – mēs atkal uz Latviju brauksim?

Terēze: – Var jau arī saprast. Mums ir divu nedēļu atvaļinājums, jāpaspēj apciemot radus, draugus. Un bērni tiek vadāti līdzi, kamēr pieaugušie runā par politiku. Būtu fantastiski, ja šīs divas nedēļas viņi varētu pavadīt latviskā nometnē.

Uģis: – Bērni šeit gribēs atgriezties tad, ja viņiem šeit būs draugi.

Terēze: – Ir arī vidusskolas apmaiņas programmas, kad bērni no dažādām valstīm var atbraukt uz pusgadu, gadu pamācīties Latvijas skolā. Bet neviena reemigrācijas komisija nav izveidojusi programmu, lai diasporas bērni varētu šeit braukt mācīties. Kādreiz bija Minsteres vidusskola, kur sabrauca latviešu bērni no visas pasaules. Kāpēc šāda iespēja nav dota tepat Latvijā?

Pašlaik vienīgais legālais veids, kā mēs kā ASV dzīvojoši latvieši to varam realizēt, – ar amerikāņu organizācijas palīdzību.

Šī apmaiņas programma ir ļoti dārga, turklāt ne latviešu skola, ne viesģimene no šīs naudas neko nesaņems. Pirms divpadsmit gadiem mums izdevās iekārtot Martu Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā. Viņa nomācījās gadu un pēc tam lūdzās palikt vēl vienu. Un draugu grupa, kas viņai palikusi kopš tiem laikiem, ir tā, kas viņu piesaista Latvijai. Līdzko viņa ielido Rīgā, jau zina, ko darīs, kur brauks.

– Pastāstiet, kādos jaunos virzienos tagad jūs ved jūsu iedzimtā ziņkārība!

Uģis: – Terēze tikko ir pabeigusi grāmatu angļu valodā, kam jāmeklē izdevējs.

Terēze: – Man vienmēr ir ļoti paticis rakstīt. Grāmata ir par sievietes lomu ģimenē. Mēs bieži savu otro pusi pieņemam kā pašsaprotamu, nestrādājam pie attiecībām – ieguldām enerģiju darbā, ņemamies ar bērniem, bet tik maz darām tieši attiecībām. Dzīvojot Amerikā, redzu, cik daudz sieviešu visu savu dzīvi, visu sevi iegulda bērnos.

– Vai rakstījāt no savas pieredzes?

Terēze: – Drīzāk no novērojumiem. Rakstot šo grāmatu, daudz runāju ar draudzenēm. Atceros, vairākām jautāju: «Tu vari tagad paņemt telefonu un uzrakstīt savam vīram – I love you?» Viena teica: «Nē, mēs tā nerunājam, es nekad šādas īsziņas viņam nesūtu.» Nākamā teica: «Nu, nē! Viņš domās, ka esmu iedzērusi!» Pārējām bija līdzīgi. Tas taču ir traki, ja cilvēkam, ar ko esi kopā, nevari vienkārši uzrakstīt šādu ziņu!

– Bet jums ir atbilde, kur pazūd tuvība?

Uģis: – Ikdienas plūsmā pazūd.

Terēze: – Sievietes sūdzas par vīriem – viņš tāds un šāds. Bet ko tu pati dari, lai būtu citādi? Ir svarīgi pateikt labos vārdus. Pateikt paldies.

Īstenībā cilvēkam vajag gaužām maz, lai būtu laimīgs. Nesen biju sieviešu retrītā, ko organizē mana meita. Kādā brīdī pati sev pavaicāju – kad dzīvē esmu bijusi vislaimīgākā? Un man kā zibens izšāvās cauri doma – pirms divdesmit gadiem, kad mēs ar Uģi aizbraucām uz Svētās Lūcijas salu darīt brīvprātīgo darbu slimnīcā. Trīs nedēļas dzīvojām istabiņā bez logiem un drēbes uz naglām karinājām. Duša bija kopīga, koridora galā. Tur bija atbraukuši fantastiski cilvēki no dažādām valstīm, pensionāri un studenti, un kopība, ko pieredzējām, ir neaizmirstama.

Neesmu bijusi laimīgāka, un tam nav bijis nekāda sakara ar to, kas mums pieder.

Uģis: – Tā arī mēs nonācām pie idejas braukt pasaulē un meklēt laimi. Pārdosim mūsu Dalasas māju, un visi trīs kopā ar Teodoru dosimies ne gluži apkārt pasaulei, bet uz daudziem mēnešiem prom.

– Visu pārdosiet, aiziesiet no darba?

Uģis: – Jā. Tik daudzus gadus strādājot, ir izdevies iegūt zināmu brīvību, lai to varētu realizēt. Arī bērnu dēļ šis ir labs brīdis – Marta jau ir savā dzīvē, šovasar apprecējās, Luīze tūlīt sāks studēt universitātē, bet Teodors vēl ir tajā vecumā, kad neiebilst būt kopā ar mums, un mācīsies tālmācībā.

Bet, skatoties uz priekšu, mums patīk Latvija, mēs gribam atgriezties šeit un dot savu pienesumu. Ja būs šāda iespēja un apstākļi, mēs to noteikti darīsim.