Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Kad 2012. gada 17. septembrī nomira mūziķis Alnis Zaķis, viņa sievai Dailei vairs nebija spēka pieprasīt pienācīgu godināšanu Triju Zvaigžņu ordeņa virsniekam. Pēdējais gads Zaķu ģimenei bija ļoti smags – pirms tam tik staltais vīrs kļuva par kopjamu bērnu. «Lai būtu vieglāk, pārgājām dzīvot pie manas māsas tēva mājās Ādažos. Vecākiem bijām pieci bērni – trīs dēli, divas meitas, māsa ar jaunāko brāli ir dvīņi. Visi Ādažos uzaugām, izskolojāmies. Pēc pamatskolas pārcēlos uz Rīgu, mammai bija lepnas tantes ar labiem dzīvokļiem, bija kur palikt.» Daile iestājās celtniecības tehnikumā, pa vakariem strādāja, vēlāk kļuva par inženieri lielā projektēšanas institūtā Pilsētprojekts, kur aizvadīti 35 gadi. «Strādājot dzīvojamo māju nodaļā, esmu projektējusi visu Rīgu – Imantu, Purvciemu…»
Jaunībā Daile labprāt apmeklēja ballītes, gāja klausīties, kā slavenajā džeza orķestrī Armatūra saksofonu spēlē viņas kolēģis arhitekts Uldis Zaķis, Aļņa Zaķa brālis. Tolaik jau labi pazīstamais mūziķis šad tad apciemojis brāli darbā. Tur arī ar Daili iepazinies.
Arhitekts bija arī Aļņa un Ulda tēvs Voldemārs, kura ievērojamāko veikumu vidū ir Limbažu tautas nams un ēka Rīgā, Brīvības un Ģertrūdes ielas stūrī, kur pirmajā stāvā ilgus gadus atradās veikals Dimants. Zaķu ģimenē izauga trīs bērni – Uldis, Alnis un jaunākā māsa Anita, kas arī kļuva par vijolnieci, Latvijas PSR Filharmonijas kamerorķestra mūziķi. Daile atklāja, ka meitai patiesībā gadījies cits tēvs – tai laikā, kad Voldemārs pēc kara komandēts uz Maskavu. Kā tas noticis, viņa precīzi nezina, turklāt Aļņa mamma Elizabete bijusi ļoti izglītota, inteliģenta, varētu teikt, smalka dāma. Arhitekts šo situāciju ļoti pārdzīvojis, Anitai arī bijis pavisam atšķirīgs raksturs nekā Zaķu dzimtai. «Viņai nepaveicās ne ar pirmo, ne otro vīru, pati arī nebija ģimenes cilvēks, bērnu nebija,» atceras Daile. Pēc tam, kad 1981. gadā nomira Aļņa mamma un tēvs pārcēlās uz Vecāķiem, vijolniece vecāku lepno dzīvokli Ausekļa ielā samainīja uz Pļavniekiem. Mūžībā Anita aizgājusi 1995. gadā…
Vecāķos Voldemārs Zaķis, kā jau labi pelnošs arhitekts, visiem trim bērniem varēja uzbūvēt pa vasarnīcai pašā jūras krastā. Tur pats arī nodzīvoja līdz aiziešanai mūžībā 1990. gadā. Nāves cēlonis bija audzējs, kas dzimtā laikam tiek pārmantots, jo no tā mira arī Uldis jau 1975. gadā. Tolaik viņš jau bija šķīries no pirmās sievas Ivonnas, kurai palika Vecāķu vasarnīca. Uldim izauga meita Inga, pianiste, kurai arī ir meita – Maija Sējāne.
Tieši pēc Ulda nāves Daile satuvinājās ar Alni Zaķi. Viņai no svara nebija fakts, ka mūziķis tolaik bija ļoti slavens.
«Galvenais, ka viņš bija ļoti labsirdīgs, ar labu humora izjūtu, tāds mīlīgs. Kad sākām satikties, mums katram bija dzīvoklis un mašīna. Lai vieglāk visu juridiski noformēt, palikām katrs pie sava uzvārda.»
Vijoli pret pistoli!
Labsirdīgs, smaidīgs – tāds Alnis Zaķis palicis atmiņā ne tikai Dailei, kaut gan kolēģi Radio orķestrī atceras arī reizes, kad diriģents šķīlis zibeņus par nepareizām notīm un lētām dziesmām.
Interesanti, ka Zaķis, vadot orķestri, nekad nav lietojis diriģenta zizli, jo uzskatījis, ka visu var pietiekami precīzi parādīt ar roku. Šīs pašas rokas pēdējos 20 dzīves gadus ķērās pie īstiem vīra darbiem – raka, skaldīja, ēvelēja, lielā rūpībā guldīja jauno kociņu saknes zemē, vienlaikus neatsakoties no vijoļspēles, ar kuru sāka nodarboties jau piecu gadu vecumā.
Izrādās, pie savas pirmās vijoles 1931. gada 19. janvārī dzimušais Alnis ticis pārpratuma dēļ – vecāki viņam vaicājuši, ko dāvināt uz Ziemassvētkiem, un puika atbildējis, ka vijoli. Taču viņš bija domājis kādu rotaļlietu ar uzvelkamu kloķi un gribējis ar to kādam puikam «pa pauri iemaukt, ne jau zāģēt», bet tika pie īsta mūzikas instrumenta! Kā arī pie skolotāja Kārļa Zariņa, Operas orķestra vijolnieka, kas bijis ļoti nervozs. Zaķu ģimene dzīvoja Ausekļa ielā, mamma Elizabete gāja dēlēnam līdzi uz privātstundām un vēlāk atstāstīja atgadījumu, kā audzēknis izvedis no pacietības skolotāju. «Man jau tā zāģēšana nepatika, vijolei ārā nāk drausmīgas skaņas, kamēr nemāk spēlēt. Un es jau kopš tiem laikiem esmu šausmīgi izklaidīgs. Zariņš pieceļas kājās un, pīpēdams un skraidīdams pa istabu, lasa man morāli. Mamma jau nervozē, jo redz, ka es absolūti neklausos. Kādu pusstundu skolotājs mani audzinājis, beigās, atgāzies bez spēka klubkrēslā, prasa: «Alni, nu tu saprati, ko es tev teicu?!» Tajā pašā brīdī es esot iebļāvies: «Re, ku’ baloži uz palodzes salaidušies!» Mamma domājusi, ka skolmeistaru ķers trieka, viņš tāds izskatījies…»
Šis stāsts labi ataino vairākas būtiskas Aļņa Zaķa rakstura iezīmes – brīnišķīgo humora izjūtu, prasmi nesatraukties par sīkumiem un, protams, leģendāro izklaidību, kas esot daudzu ģēniju pazīme. Daudz daudz vēlāk reiz Zaķis ar dēlu Gunti braucis uz medībām pie Usmas. Atpakaļceļā uz meža ceļa auto iestidzis. Dēls izkāpis drusku pastumt un izstūmis arī, bet maestro pa taisno, neapstādamies aizbraucis līdz Rīgai un tikai mājās sācis funktierēt, kur tad dēls palicis.
Ar medībām Alnis Zaķis nodarbojies tikpat sen kā ar vijoļspēli. Kaislīgs mednieks bijis viņa tēvs Voldemārs, kas katru brīvo brīdi devies uz dzimto pusi, Limbažu pagasta Slauņiem, kur bija daudz zemes, arī birztaliņas ar zaķiem. Mazais Alnis ar sprungulīti pie bērziem padauzīja, zaķi muka, un tēvs šāva. Lika arī dēlam pa mērķi šaut, pats aiz laidnes pieturēdams, lai puika nedabū atsitienu pa plecu. Ieroči zēnu tolaik interesēja daudz vairāk nekā mātes, lielas dziedātājas, uzspiestā vijole. Pie patstāvīga medību prieka Alnis tika pēc kara, kad bise maksājusi lētāk nekā desa. Agri rītos puisis devies uz Vecdaugavu ģimenei pīles gādāt, sašāvis, pārnesis mājās, aši pārģērbies un uz konservatoriju prom.
Kādā intervijā mūziķis apgalvojis, ka savā mūžā centies nešaut ne aļņus, ne zaķus, kā nekā vārdabrāļi!
Kāpēc vecāki dēlam izraudzījās tādu vārdu, īsti nav skaidrs, turklāt viņa vārda diena sakrīt ar dzimšanas dienu. Protams, ka ar šādu salikumu izcilo vijolnieku visu mūžu pavadīja anekdotes, vispopulārākā – vai esi dzirdējis, kā divi zvēri uz vienas vijoles spēlē? Klasiskā iesauka Dubultzvērs staltajam vīram sekoja ilggadīgajās Latvijas Radio un TV vieglās un estrādes mūzikas orķestra vadītāja gaitās.
Jauns un dulls
Pirmoreiz Latvijas Valsts konservatorijā pēc privātskolotāju apmācības Alnis uzņemts jau desmit gadu vecumā, kad jaunā padomju vara izdomāja, ka šai iestādē varēs mācīties visi gribētāji bez vecuma ierobežojuma. Patiesībā tas bija kas līdzīgs talantīgo bērnu mūzikas vidusskolai, par kādu vēlāk kļuva E. Dārziņa speciālā mūzikas vidusskola, bet Zaķis vairākus gadus sēdēja vienā solā ar pieaugušajiem un par viņiem labāk un ātrāk rakstīja diktātus un vingrinājumus, jo bija apveltīts ar lielisku muzikālo dzirdi. Pats Jāzeps Vītols, kas pieņēmis eksāmenu elementārteorijā, nobrīnījies par talantīgo zēnu. Par vijoļspēles pedagogu Alnim kļuva pasaulslavenā Gidona Krēmera vectēvs, zviedru vijolnieks Kārlis Brikners. Turklāt profesors dzīvoja vienu stāvu augstāk par Zaķu ģimeni un reizēm pieķerts pie durvīm, pa atslēgas caurumu klausoties, vai skolnieks spēlē. Taču jauneklis bija tik apdāvināts, ka viņam daudz vingrināties nevajadzēja, notis tūdaļ iegūla atmiņā. Tāpēc daļu laika viņš varēja atlicināt šaušanai, uz ko vedinājis arī konservatorijas profesors Ēvalds Berzinskis, un Zaķi ievēroja DOSAAF vīri. Iznācis piedalīties pat Vissavienības sacensībās, bet vecāku ietekmē mūzika tomēr guva virsroku, un šaušanas čempions no viņa tā arī neiznāca.
Kad studijas gāja uz beigām un tuvojās sadale, izrādījās, ka Zaķi pieprasījuši uzreiz divi orķestri – pie sevis aicināja Operas galvenais diriģents Edgars Tons, uz Radio orķestri sauca Leonīds Vīgners, turklāt Kultūras ministrija spožajam vijolniekam piedāvāja aspirantūru.
Ar lielu skandālu Zaķis atteicās no visa! Viņam likās garlaicīgi spēlēt orķestrī,
ko jau bija izmēģinājis gan konservatorijas kolektīvā, gan kā aizvietotājs opernama orķestrī, kur, kad saslima pirmais vijolnieks, par aizvietotāju sauca Alni. «Neinteresanti!» konstatēja jauneklis, toties labprāt spēlēju ballīšu orķestros, kaut gan mamma par to ļoti dusmojās. Viena no uzstāšanās vietām bija kinoteātris Rīga, jo tolaik bija pieņemts pirms seansiem atskaņot mūziku. Zaķis paklusām apguva arī saksofona spēli un kļuva neaizstājams haltūru ansambļos, kas dabūja no sirds rauties svinamajās reizēs – Oktobra un Maija svētkos, Sieviešu dienā. Ļoti iecienīts ar savu vijolnieka virtuozitāti viņš kļuva dažādos ebreju sarīkojumos. «Jauns un dulls es biju, slinks ar,» savulaik atzina pats Alnis Zaķis. «Toties, pateicoties dančiem, man bija pilnas kabatas ar naudu.» Tā kā mūziķis allaž bijis devīgs, draugu viņam netrūka, to lielākā daļa, protams, bija aroda brāļi.
Zaķis sevi nesauca par milzīgu džeza entuziastu, viņš gan ļoti saprata šī žanra likumsakarības, taču paša sirds vairāk vilka uz liriskām melodijām. Arī strādājot Rīgas Estrādes orķestrī, vijolnieka kroņa numurs bija un palika fantāzijas par čigānu romanci Melnās acis, kur varēja kārtīgi izspēlēties. Kopš orķestra dibināšanas 1956. gada nogalē Zaķis bija piederīgs kolektīvam, kuru pirmsākumos veidoja Raimonds Pauls ar savu sekstetu, un, kad Maestro pārņēma REO māksliniecisko vadību, par muzikālo vadītāju kļuva Alnis. Ar sev raksturīgo smiekliņu mūziķis savulaik stāstīja par piedzīvojumiem neskaitāmajos koncertos, kad vīri aiz gara laika visādus pigorus strādājuši, bet Filharmonija par iedzeršanu rēķinājusi soda procentus, ko atvilkt no algas.
Ar slaveno REO pabūts visos plašās Padomju Savienības nostūros. Milzīgu slavu ieguva orķestra pirmā programma ar skaņdarbiem no leģendārās filmas Saules ielejas serenāde. Rīkoti koncerti brīvdabas estrādēs, toreiz REO dziedāja Aino Bāliņa, un, piemēram, Kijevā publika tā satrakojās, ka salauza sētu un soliņus.
Kad 1967. gadā
par REO solisti kļuva rudmatainā, valdzinošā Sallija Landava, sākās viņas romāns ar Alni Zaķi,
kas savā būtībā nebija nekāds lielais donžuāns. Taču diez vai kāds spētu turēties pretim slavenā šahista Mihaila Tāla pirmajai sievai, Lietuvā dzimušajai aktrisei un dziedātājai, kuras daiļums tika apdziedāts pat padomju preses atturīgajās slejās. Alnim gan bija sieva Rasma, ar kuru viņš apprecējās agrā jaunībā. Kad sākās REO laiks ar neskaitāmiem ceļojumiem, Zaķis gandrīz nav uzturējies mājās, visu laiku braukājis pa koncertiem. Aļņa mamma ļoti lūgusies, lai Alnis nešķiras no sievas, kamēr dēls Guntis paaugas. Tomēr mūziķis no sievas aizgāja, atstādams viņai dzīvokli, un apmetās pie Landavas, kas dzīvoja Ķengaragā, Aviācijas ielā. Vispirms Sallija strādāja Rīgā, Jaunatnes teātrī, vēlāk kļuva par dziedātāju, pēc REO uzstājoties arī slavenajā Jūras pērlē. Kad 70. gados sākās lielais ebreju emigrācijas vilnis, viņa sev līdzi aicināja arī Alni. Viņš atteicās… Acīmredzot mīlestība bija liela, jo pirms gadiem desmit kādreiz slavenā dziedātāja atbrauca uz Rīgu un uzmeklēja Alni…
Taču, kad 1968. gadā traģiski agri mira Radio orķestra vadītājs Ringolds Ore, Aļņa Zaķa kandidatūra bija vienīgā, kas apmierināja Radiokomitejas vadības augstās prasības, kādam jābūt galvenajam diriģentam. Viņš no REO aizgāja, un ēka Doma laukumā kļuva par izcilā mūziķa darbavietu līdz pat 1993. gadam, kad viņš devās pensijā.
Mūzikas fabrika
Ja būtu jāizvēlas, kuru no Aļņa Zaķa profesijām rakstīt kā pirmo, droši vien būtu jāsāk ar – komponists. Vairāk nekā 200 skaņdarbu autors, tai skaitā apmēram 60 dziesmu, no kurām populārākās ir Gadi iet un Mūžs Andreja Lihtenberga sniegumā, Ojāra Grinberga skandētās Anita, Vecais zvans, arī Mierinājums, Kad gulbji kliedz, ko savulaik izpildīja Margarita Vilcāne. Duetā ar Ojāru viņa dziedājusi arī Zaķa Optimistu dziesmiņu, Neskaties tā un daudzas citas, šī komponista sacerējumus izpildījuši visi labi zināmie solisti, sākot ar Jāni Zāberu un Zigfrīdu Račiņu, līdz Viktoram Lapčenokam, Žoržam Siksnam un Ingum Pētersonam. Daudzos jo daudzos kolēģu darbos uzmirdz Zaķa virtuozā vijoļspēle, savukārt dziedātāja Lolita Vambute atceras, cik orķestra vadītājs bijis iejūtīgs un atsaucīgs, uzsākot darbu ierakstu studijā. Bijis gatavs stundām mēģināt, līdz rezultāts teicams.
Alnim ļoti patika cilvēki, kas gatavi strādāt ar pilnu atdevi, visaugstākos cildinājumus viņš savulaik veltīja Lihtenbergam,
kas ar nežēlīgu darbu attīstīja savu balsi būtībā no nulles.
Bieži vien bauda, ko sniedz mūzika un muzicēšana, Zaķim palika otrajā plānā, jo kā orķestra vadītājam vajadzēja atbildēt, lai mūziķiem būtu, ko spēlēt. Jo, atšķirībā no koncertējoša kolektīva, kas vienu un to pašu programmu var spēlēt gadu, Radio bigbendam katru dienu bija jāieskaņo arvien jauna mūzika. Līdz ar to Aļņa Zaķa radītajiem 1000 aranžējumiem, kas ir prātam neaptverams skaitlis, varbūt pat Ginesa rekords, ir arī tīri racionāls izskaidrojums, nevis radoša iedvesma: «Radio mums bija tik un tik minūtes pieņemšanai fondos – nedēļas norma, kas jāieraksta kā jebkurā fabrikā. Nekādu nošu jau nebija, bet gaļa tai mašīnā jāliek iekšā, lai nāk ārā produkcija! Tas bija ļoti grūti, jo aranžētāju Latvijā bija ārkārtīgi maz. Galvenie – mēs ar Gunāru Rozenbergu, un, ja slavenajam trompetistam kāja paslīdēja, ātri ņēmu papīru un aranžēju kādu instrumentālo melodiju.» Roka jau bija piešauta, daļa aranžējumu tapuši Radio kafejnīcā, uzreiz uzrakstot instrumentu balsis.
Klusā laime
Kā galma orķestrim Radio bigbendam nācās uzstāties partijas un valdības koncertos, protams, bija jāmarķē dziesmu fonogrammu atskaņojums Mikrofona aptaujas televīzijas koncertos, kur klausītāji beidzot varēja redzēt, kādi izskatās radio mūziķi ar stalto Zaķi priekšgalā. Kaut kur maliņā sēdēja un uz vīru noskatījās arī Daile, sīka pret Zaķa divmetrīgo stāvu. «Augumu starpību neizjutu – kaut es tāda maziņa paliku apakšā, kad viņš man uzlika roku uz pleca. Alnis bija veikls dejotājs, dejoja ar tūrēm un visādiem apgriezieniem, tad es parasti kaut kur apakšā pazudu. Izlocīja un izraustīja tā, ka visi kauliņi sāpēja. Kaut gan viesībās viņš nebija tik daudz uz dejošanu, kā uz jociņiem.»
Viņi apprecējās 1981. gadā. Vēlā rudenī, novembra beigās svinēja pavisam nelielas kāzas, vedēji bija mūziķis Aldis Amoliņš ar sievu. «Aizbraucām uz Jūrmalu un klusiņām sareģistrējāmies. Ārā nākot, mūs sagaidīja daži Aļņa draugi, kuri kaut kā bija uzzinājuši. Paēdām vienkāršas vakariņas…»
Jā, arī Zaķim patika reizēm pacilāt glāzīti, bet tad viņš smaidīja un jokoja dubultā. Savukārt brīvais laiks nedēļas nogalēs viņam pagāja medībās. Mājās stāvējuši skaisti brieža ragi zelta medaļas vērtībā no Ugāles. Sev ierastā dakteru un ministru kompānijā mūziķis tur medījis, bet, kad licis mašīnā brieža galvu ar lielajiem ragiem, tie izdūruši caurumu jumtā. Abi ar tēvu galvu vārījuši, ragus spodrinājuši, un sanācis tik daudz aukstās gaļas, ka nav bijis, kas ēd!
«Nē, es nejutos vientuļa. Arī darbā ilgi sēdēju, strādāju līdz 1992. gadam, kad Alnis aizgāja pensijā. Es pat nezinu, ko viņš manī atrada – varbūt to, ka es viņu pieskatīju…» Dailei arī netrūka, ko darīt: jākopj Vecāķu vasarnīcas dārzs, jātaisa vakariņas. Viņa it kā paguva izbaudīt vīra mūziķa slavas spožumu, taču turējās nostāk, maliņā. Viņai nepiemīt godkārība, kuras pietrūka arī izcilajam mūziķim. «Es atbildēju par visiem sadzīviskajiem jautājumiem.
Alnis neko nezināja par dzīvokļa lietām un saimnieciskiem izdevumiem, tikai nolika naudu: dari! Viņš man ļoti uzticējās.»
Zaķis nesagaidīja Radio orķestra likvidāciju, bet, pienākot pensijas vecumam, vairs nepagarināja darba līgumu, un viņš palika ar 50 latiem pensijas. Nekas cits jau neatlika, kā spēlēt, kur vien iespējams – viesnīcas Hotel de Rome bārā, krodziņos, arī muzikālajā teātrī Vernisāža, pat uz grezna kruīzu kuģa Vidusjūrā, kur līgumu nācās lauzt nepanesamo kājas sāpju dēļ. Tika iestudētas arī vairākas koncertprogrammas ar dziedātāju Margaritu Vilcāni, arī pianisti Ludmilu Trifonovu, un šos ierakstus par paša līdzekļiem mūziķis izdeva savā solodiskā Sveču gaismā (2001).
Slauņu jaunsaimnieks
90. gados Zaķa dēls Guntis uzsāka biznesu, kas izrādījās neveiksmīgs, un parādu nomaksai diriģents ziedoja savu Vecāķu vasarnīcu, pēc tam ar divkāršu sirdsdegsmi pieķerdamies atgūtajam senču īpašumam Limbažos. «Pamazām palikām par lauciniekiem,» smaida Daile, «man jau tā lieta kopš mazotnes nebija sveša.»
Zaķu dzimtas īpašums atrodas pašā Limbažu ezera krastā, skaistā ielejā, kurā regulāri nav zonas mobilajam telefonam un arī televizors šad tad neko nerāda. Mūziķa vectēvs Kārlis Zaķis ar sievu Leontīni Slauņos apsaimniekoja 100 hektārus zemes, viņam piederēja pieci zirgi. Turīgus saimniekus padomju vara automātiski ieskaitīja budžos. Vectēvs jau bija miris, kad 1949. gadā Leontīni izsūtīja. No reiz kuplās piecu dēlu dzimtas 90. gados bija palikuši tikai pāris mantinieki – Alnis Zaķis un dažas māsīcas Austrālijā. Tā nu mūziķis kļuva par Slauņu saimnieku un,
pats nespēdams izskaidrot šo apsēstību, īpašuma atjaunošanā ieguldīja sirdi un dvēseli. Kā arī ļoti daudz naudas un veselību,
jo pats savām rokām cēla, skaldīja, raka, stādīja kokus – veselu sudrabegļu mežu. Kad Alnis ķērās klāt, nekādas prātīgas mājas vairs nebija, vectēva celtā ēka bija izsaimniekota un nopostīta kolhozu laikos. No veciem laikiem saglabājies tikai stallis, kādreizējai klētij paša rokām tika uzcelta piebūve. Pie viesistabas sienām savu vietu atrada medību trofejas. Kūts drupās saimnieks uzbūvēja pirtiņu.
Vietējie sākumā neticēja, ka rīdzinieks, turklāt mūziķis, te iedzīvosies. Varbūt arī tāpēc Alnis gribēja pierādīt, ka viņš to var! «Pārņemot īpašumu 1992. gadā, Alnim gribējās visu apsekot. Limbažos bija lidlauks, kur viņš sarunāja vecu krievu laika lidmašīnu, kam pat durvis lāga neturējās ciet. Es nekāpu iekšā, lai vismaz viens paliek dzīvs, bet viņš aplidoja visu teritoriju – tāds bija mūsu sākums Slauņos,» atceras Daile.
2002. gadā Zaķi pārdeva savu dzīvokli Brīvības ielā, jo tur nebija, kur novietot mašīnu, un pārcēlās uz Mežciemu. Zem loga auga skaists kastaņkoks. «Bijām izplānojuši, ka pa ziemu dzīvosim Rīgā, pa vasaru – laukos, bet tur iznāca aizvadīt arī daudzas ziemas. Alnis centās skolot savu mazdēliņu Jāni, ņēma uz laukiem, mācīja strādāt, pļaut un rakt, skaidroja, ka jāmācās. Viņš beidza juristus Universitātē, tagad ir advokāts, vectēvs maksāja par augstskolu.» Dailei tagad ir domstarpības ar Aļņa dēlu un mazdēliem – jaunākais, Mārtiņš, jau vairākus gadus dzīvo Anglijā – par Limbažu īpašuma tālāko nākotni: «Mans vīrs uzskatīja, ka galvenais dzīvē ir godīgs darbs. Viņam ļoti patika koks – pats taisīja mēbeles, dzīvoklī mums bija daudz rūpīgi noēvelētu, nolakotu plauktiņu. «Es taču pats visu protu, mans tēvs bija arhitekts, brālis arhitekts,» Alnis teica. Te kūtij jāuzliek jums, te garāža jāuzceļ. Es gan vienmēr teicu: «Alni, mums nevajag!» Negribēju, ka viņš tik daudz strādā, iegulda visus līdzekļus, visas tās braukāšanas šurp un turp. Rīgā bija jāspēlē, bet pirksti samocīti. Kādreiz dienām vijoles kasti neatvēra…»
Daile stāsta, ka vīram garšojuši īsti latviski ēdieni, skābi kāposti, šmorējumi, dārzeņi.
Lasījis daudz grāmatu, bet neatlika jau laika. Alnis bija iekārtojis īpašu grāmatu, ko viņš Slauņos ir darījis, kas viņam palīdzējis un cik viņš izdevis. Bija laiki, kad benzīnu nevarēja dabūt, tad Zaķi uz laukiem brauca ar vilcienu. Reiz gājis pāri ezeram, kaut ledus jau pamīksts, Daile otrā krastā lauzījusi rokas. Pašai savu bērnu viņai nav, tagad tuvākie cilvēki ir māsa un viņas bērni. Pie viņiem Zaķi pārnāca uz dzīvi, kad mūziķim arvien grūtāk kļuva staigāt pa lauku nelīdzenajiem ceļiem, kā arī braukt mašīnā – katra kustība locītavai sagādāja sāpes. Tām pievienojās audzējs, bet mūziķis atteicās no operācijas, jo gūžas operācija nebija izdevusies, lēkāja arī asinsspiediens. Slauņos tika pieņemts cilvēks, lai pieskatītu māju, bet, galvenais, lai rūpētos par ģimenes mīluli – skaisto suni Riču.
Spēkiem zūdot
Par vijoļspēles virtuoza Aļņa Zaķa pēdējo uznācienu kļuva cita džeza vecmeistara Ivara Mazura 80. dzimšanas diena Splendid Palace, ko spilgti atceras dziedātāja Lolita Vambute. Viņa uzreiz manīja, ka maestro ir tāds kā apjucis, kā apmaldījies, saķemmēja viņam matiņus, uzfrišināja, padungoja priekšā melodiju, kas koncertā jāspēlē. Mirāžas kolēģi jau skaidri manīja, ka atmiņa vecmeistaram klibo, koncertā Zaķis spēlēja veikli, bet kā automāts, nemanīdams, kad jābeidz viņa solo. «Cilvēks noveco, atmiņa arī,» nopūtās Daile. «Bija reizes, kad viņš visu atcerējās fenomenāli, no jaunības laikiem.»
Taču uz savu 80 gadu jubilejas koncertu kopā ar Mirāžas džeza orķestri 2011. gada pavasarī mūziķim vairs nebija spēka ierasties, kaut gan bija izsludināta viņa uzstāšanās.
Pārāk stipri sāpēja kāja, kaut gan bija veikta gūžas protezēšana, bet Daile domā, ka vīrs pēc operācijas pārāk ātri sācis strādāt.
«Viņam ļoti patika stādīt kokus – priedītes, eglītes un, rokot zemi, kāju vajadzēja visu laiku darbināt. Tūkstošiem koku viņš tur Limbažos piestādījis! Sākumā bija tik maziņi, ka pat lāga saskatīt nevarēja, bet viņš katru apčubināja, nezāles apkārt izraustīja. Kā dzīvoja klusi, tā arī klusiņām no rīta Alnis aizmiga… Zārkā līdzi ieliku vijoles lociņu un smuku vijolīti, ko viņam uztaisīja viens mūziķis no Talsiem. Uz tās viņš spēlēja naktīs, kad negribēja mani traucēt.»
Alnis Zaķis atdusas Baltezera kapos pie Dailes dzimtas, kur dus viņas vecāki un pārējie radi. Mūziķa atraitne gremdējās pārdomās – grūti izspriest, kur palikt dzīvot. Cik tad ilgi varēs izbraukāt uz Limbažiem? Viena no Aļņa mātes māsīcām savulaik apprecējās ar krievu karavadoni Čaikovski, un viņas Maskavā dzīvojošās meitas, kas vēl runā latviski, šad tad brauca uz Rīgu apmeklēt vecāku kapu. «Sazvanāmies, viņas aicina ciemos, tagad beidzot tam būtu laiks. Tāpat mani aicina uz Ameriku, kur man ir trīs māsīcas un brālēns.
Man mūzika ļoti patika un joprojām patīk, sirds sažņaudzas, kad radio dzirdu Alni spēlējam.»
Vecmeistara vijole, klarnete un klavieres tagad stāv dīkā. «Domāju atdot kādam bērnam vai labam vijolniekam, lai spēlē,» sprieda Daile.
