​​​​​​​Šumahers minisvārkos

Karlīne atkal ir jauna izaicinājuma priekšā. Patlaban viņa ir Lielbritānijā, lai Grand Prix Shootout konkursa atlasē Brantingtorpas trasē mērotos spēkiem ar sešdesmit jaunajiem autosporta talantiem no visas pasaules. Astoņi veiksmīgākie piloti dosies uz Pembrijas trasi Velsā, kur finālā sacentīsies par bezmaksas līgumu ar Raikkonen Robertson Racing komandu. Uzvarētājs nākamajā sezonā startēs sacensībās Formula BMW Europa, pēc tam jaunajam talantam pavērsies iespēja startēt Lielbritānijas Formula 3 čempionātā un Grand Prix 2 sērijā, bet tad – kas zina – nokļūt autosporta elitē Formula 1.

Pretī mūža sapnim

Karlīne Štāla pasaules ātrāko jauno braucēju vidū iekļuva, pateicoties interneta balsojumam. Simt sešu pilotu konkurencē talantīgā autobraucēja ieguva visvairāk balsu, otrās vietas ieguvēju – puisi no Jaunzēlandes – apsteidzot par piectūktoš balsīm. Bez trim veiksminiekiem, kas, apkopojot balsojuma rezultātus, ieguva bezmaksas ceļazīmi uz Angliju, pārējie vietu atlasē nopirka par septiņiem tūkstošiem angļu mārciņu.

Anglijā Karlīne apliecinās meistarību braukšanā ar salona automašīnu – jauno FIAT 500 sporta versiju –, kurai stūre ir labajā pusē. «Neesmu braukusi ar šādu mašīnu,» drošsirdīgās autobraucējas balsī iezogas bažas. «Mans angļu treneris gan apgalvo – tas esot viegli –, un solīja pirms sacīkstēm pamācīt. Mašīnas gabarīti mani neuztrauc, bet ar kreiso roku jāpārslēdz ātrums un salonā jāsēž otrā pusē… Labos līkumus gan varēs ņemt ļoti labi!» Karlīnes smiekli ir dzidri un skanīgi.

Sacīkstēs vērtēs gan ātrumu, gan autovadīšanas prasmi. Komisija vēros, vai pilots braucot nervozē, stresā rausta mašīnu vai glīti peld pa trasi. Vērtēs, kā braucējs sazinās ar treneri, inženieriem, mehāniķiem, vai spēj raksturot automašīnas tehniskos rādītājus, ieteikt, ko mehāniķiem tehniski vajadzētu uzlabot.

Latviešu meitene starp jaunajiem formulas braucējiem ir vienīgā daiļā dzimuma pārstāve, un tas sola īpašu mediju uzmanību. «Pretendentu vidū bija vēl četras meitenes, taču viņas balsojumā nesavāca pietiekami daudz punktu. Iespējams, neliela priekšrocība ir milzīgā publikas interese par mani,» Karlīne Štāla cerīgi saka un atzīstas, ka viegli gan nebūs. Taču viņa nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta – jau desmit gadu, būdama profesionāla sportiste, ne reizi vien ir izgriezusi pogas stiprajam dzimumam. Ja izdosies iekļūt pasaules autosporta elitē – F1–, Karlīne būs pirmā sieviete, kas nokļuvusi līdz prestižās sacīkstes startam. Pasaulē ar autosportu nodarbojas apmēram simt sieviešu, taču visas, kas piedalījušās F1 posmos, treniņos vai kvalifikācijas braucienā atkritušas.

Spītnieces (ne)savaldīšana

Karlīne ir uzaugusi uz galvaspilsētas akmeņiem. Rotaļājās ar lellēm, bija maiga, mīļa meitenīte gaišiem, divās astēs saņemtiem matiem. Divu gadu vecumā, uz baltās, rozā vai sarkanās kleitas ieraudzījusi traipu, atteicās to vilkt uz bērnudārzu.

Karlīnes tētis Andris Štāls bija viens no labākajiem formulas pilotiem Latvijā. Autosports ir ģimenes dzīvesveids, un, kad mazā Karlīne vēl sēdēja ratiņos, mamma viņu ņēma līdzi uz Biķernieku trasi, kur abas turēja īkšķi par tēti. Kad meitēns paaugās, pēc sacīkstēm dzīvoja pa boksiem, rausās mašīnā un, kad tētis vizināja pa trasi, pilotu mudināja – ātrāk! «Kad aizgāju no lielā sporta un pārdevu savu formulu, Karlīne stipri raudāja un ar mums pat nerunāja. Nesapratām, par ko. Laikam bija izdomājusi – kad tētis ar to nebrauks, brauks viņa,» stāsta Andris Štāls.

Kad meitai bija divpadsmit trīspadsmit gadu, tēvs savam hobijam nopirka kartu. Karlīne tajā iesēdās, izbrauca un iedegās par autosportu. «Sākumā biju pret meitas nodomu profesionāli nodarboties ar šo sporta veidu, jo zinu, cik tas ir nežēlīgs, negodīgs un dārgs. Bet Karlīne nepiekāpās, un nu jau desmit gadu viņa ir profesionāla sportiste, kas trasē cīnās līdzvērtīgi ar autosportistiem vīriešiem. Tiesa, treneriem un inženieriem, strādājot ar sievieti, nepieciešama cita pieeja, jo viņas biežāk ļaujas emocijām, raud.»

«Māsa Katrīne, kas ir sešus gadus par mani jaunāka, arī aizrāvusies ar autosportu,» Karlīne apstiprina ģimenes pieķeršanos adrenalīnu vairojošajam sporta veidam. «Pirms dažiem gadiem gan viņa apgalvoja, ka nemūžam nesekos manās pēdās, bet tagad ar savu kartu labprāt piedalītos sacensībās. Taču valstī diemžēl ir krīze (kā man nepatīk šis vārds!) un nav naudas startiem. Arī es šosezon nepiedalos sacensībās. Šāgada sezonas sākumā bija iespēja braukt Austrālijā. Komanda bija atradusi pirmajai sacīkstei pusi budžeta, mums Latvijā bija jāsavāc pārējie līdzekļi, bet mēs nedabūjām sponsorus. Hobija līmenī trenējos ar kartu un mācu interesentus sportiskā braukšanā. Grand Prix Shootout projekts ir izaicinājums atkal doties trasē.»

Karlīne Štāla sākumā startēja sacensībās ar kartu, tad pārsēdās salonautomašīnā, bet kopš 2006. gada brauc ar formulu. Tēvs meitai bija sagatavojis testiem vieglo automašīnu Renault Clio, jo autosporta elitē ir vieglāk izsisties, traucoties par grunts ceļiem, taču meitene parādīja stingru raksturu un, sitot zābaka smailo papēdi pret zemi, kategoriski atteicās sēsties pie šā auto stūres. Tētis valdīja dusmas, taču meita palika pie sava – viņu interesē tikai formula. Par spīti tam, ka Latvijā nerīko formulas sacensības, arī komandas nav. «Piecus gadus braucu ar kartu, pēc tam bija jāpārsēžas augstākas klases mašīnā. Somijas čempionātā braucu ar Legend Car, kas daļēji ir salona mašīna, daļēji – formula. Startējot Beļģijas čempionātā formulā, man iepatikās formula. Pēc sezonas tētis gribēja mani pārsēdināt salona mašīnā, bet es turējos pretī. Pēc gada kļuvu par Beļģijas čempionāta uzvarētāju formulā. Ja nebūtu iespītējusies…»

Karlīnes mamma, pēc izglītības uzņēmēja, sākumā, tāpat kā tētis, bijusi pret meitu aizraušanos ar autosportu. «Kā tu neļausi, ja bērniem patīk!» Karlīne izsaucas. «Mamma ir ļoti zinoša autosportā, smeļas informāciju internetā, vairāk par mums zina, kādās komandās šogad brauc mani konkurenti, ar kādiem klubiem noslēguši līgumus nākamajai sezonai. Bet, kad viņai piedāvāju izbraukt ar kartu, strikti saka nē. Viņai nepatīk.»

«Par vīru neuztraucos nemaz,» stāsta Karlīnes mamma Indra Štāla, «bet, kad ar kartu sāka braukt Karlīne, pirmos divus gadus biju lielā stresā. Asinsbalss neļāva mierīgi skatīties sacīkstes, visu laiku domāju – ka tikai kaut kas nenotiek! Nākamais uztraukumu vilnis nāca, kad meita no mazās mašīnas pārsēdās uz formulu.»

Dzelzs lēdija ar mākslinieces dabu

Karlīne neieradās uz savu devītās un divpadsmitās klases izlaidumu, jo tajā laikā notika sacensības. «Skolā biju priekšzīmīga, apzinīga, meitene, bet domās bieži kavējos trasē. Daudz kavēju, jo piedalījos sacensībās ārzemēs. Lai apgūtu mācību vielu, līdzi ņēmu grāmatas un pa ceļam mācījos. Man patika literatūra, latviešu valoda, zīmēšana. Matemātika nebija mans mīļākais priekšmets. Nē, man trasē nav jārēķina, cik benzīna uz cik apļiem jālej bākā,» Karlīne apgāž mītu par matemātikas un fizikas saistību ar manīgo rosīšanos boksos pirms autosacīkstēm. «Man mehāniķiem, inženieriem ir jāpasaka, kā mašīna uzvedas trasē, kas pitstopā būtu jāuzlabo, jāmaina.»

Pēdējos gados autosports ir ļoti mainījies. Karlīnes tētis karjeras laikā stundām ilgi pavadījis garāžā, skrūvējot, ķīlējot, metinot dzelžus. Tas gan nenozīmē, ka Karlīne tagad kā princese pirms starta iesēžas mehāniķu sagatavotā, nospodrinātā, sponsoru reklāmām aplīmētā mašīnā un aizbrauc. Viņa kopā ar inženieriem un treneriem garas stundas pavada pie datora, spriežot, ko vēl uzlabot, lai starts izdotos pēc iespējas veiksmīgāks.

Par spīti kaislībai uz motoriem un autosportistes krampim, Karlīnei piemīt mākslinieces daba. «Esmu beigusi mūzikas skolu, klarnetes klasi. Man no Kanādas atsūtīja klarneti, un nekas cits neatlika – bija vien jāiet mūzikas skolā. Pēdējos gados spēlēju ar lielu piespiešanos, jo manā dzīvē bija ienācis kartings. Vecāki izvirzīja ultimātu – ja nespēlēsi klarneti, sacensībās nebrauksi! Nenožēloju, ka pabeidzu mūzikas skolu, – tā ir laba pieredze. Pazīstu notis, šo to nospēlēju ģimenes pasākumos, bet saviem bērniem gan nespiedīšu nodarboties ar lietām, kas viņus neinteresē.

Tomēr zināšanas mūzikā man palīdzēja šovā Divas zvaigznes, kurā dziedāju kopā ar mūziķi Kasparu Zlidni. Pazīstot notis, bija vieglāk uztvert dziesmu. Lai gan mana balss nav pietiekami attīstīta, pēc šova man iepatikās dziedāt – tagad braucu mašīnā un skaļi dziedu.

Ģimenes draugs mākslinieks Juris Putāns man mācīja zīmēt un gleznot. Apmeklēju Lietišķās mākslas vidusskolas sagatavošanas kursus, taču sapratu, ka jāizvēlas – vai nu sports, vai māksla. Izvēlējos sportu. Māksliniekam dzīves lielākā daļa jāpavada radot, un tam es vēl neesmu gatava. Māksla mani saista, varbūt pēc gadiem apmeklēšu zīmēšanas kursus, pamācīšos. Tuvojoties Ziemassvētkiem, dekorēju telpas; draudzenes lūdz, lai viņas uzkrāsoju ballītei.»

Karlīne aizrāvusies arī ar kino. «Māsīcas taisa kino, un es viņām piepalīdzu. Esmu tā saucamais ranneris jeb menedžera asistente – meklēju viesnīcas, rūpējos par ēdināšanu un kārtoju citas lietas. Piedalos reklāmu filmēšanā, biežāk projektos, kas saistīti ar ārzemju kompānijām. Tās dažas stundas filmēšanas laukumā ir tik aizraujošas!» 

Šogad Karlīne absolvēja Tūrisma augstskolu. «Esmu daudz ceļojusi, daudz redzējusi, dzīvojusi viesnīcās, tāpēc izvēlējos viesnīcu biznesu. Taču, strādājot par administratori, sapratu, ka šis darbs nav domāts man – administratoram vienam jāpaveic piecu cilvēku darbs. Man patīk vadīt, plānot. Apzinos, ka ar šo izglītību atradīšu nodarbošanos jebkurā pasaules valstī – tas bija viens no iemesliem, kāpēc izvēlējos šo profesiju.»

Adrenalīna medībās

Šovasar turīgiem krievu biznesmeņiem, kuru vaļasprieks ir dārgas sporta automašīnas un ātra braukšana, Karlīne Biķernieku autotrasē mācīja tās savaldīt. Miljonāriem miljonāru cienīgs hobijs – viņi noīrē Eiropas autotrases, lai pārbaudīto smalkā Ferrari vai Porshe ātruma īpašības. «Mums izveidojās laba sadarbība. Viņi saprata, ko es viņiem rādu, mācu, un man bija patīkami redzēt progresu braukšanā. Sākumā bija grūti iestāstīt, ka, uzņemot ātrumu un pirms līkuma strauji bremzējot, braucējs apli veiks lēnāk, nekā braucot ātri, plūstoši, pirms pagrieziena nedaudz samazinot ātrumu. Ir jājūt, kad pielikt, kad nomest ātrumu, jāatrod pareizās trajektorijas, lai saīsinātu ceļu. Braucot blakus vienam no viņiem, mirkli pat sametās bail, bet viss beidzās labi…»

Drosmīgā autosportiste atzīstas, ka bailes viņai nav svešas. «Pirmo reizi mūžā pati braucu ar vienu no jaudīgākajām sporta automašīnām Ferrari Spider – tāpēc vien bija vērts krievu biznesmeņus mācīt ātri braukt!

Šovasar pirmo reizi piedalījos auto drifta sacensībās. Tas ir pilnīgs pretstats tam, ko daru, sēžot formulā. Braucot ar formulu, nedrīkst pieļaut sānslīdi, jo tas maksā laiku, bet driftā – jo vairāk sānslīdes, jo labāk. Bija grūti lauzt savu braukšanas māku, taču guvu interesantu pieredzi. Pēc tam nožēloju, ka man nav mašīnas ar aizmugurējo piedziņu, – braucot pa lauku ceļiem, varētu patrenēties,» Karlīne šķelmīgi smaida. Viņa ir iemēģinājusi arī bagiju, bet huligānu autosacīkstēs – dragreisā – gan neesot piedalījusies. «Dragreiss un strītreiss ir nevis sacenšanās braukšanas prasmē, bet mehāniķu cīkstēšanās, kurš uztaisīs jaudīgāku mašīnu.»

Ikdienā Karlīne brauc ar ķiršsarkanu kabrioletu Renault Megane, kuru rotā rozā puķītes. «Tas nav īpaši ātrs braucamais – motora tilpums ir 1,6 litri. Un labi vien ir – jo ātrāka mašīna, jo vairāk gribas pārkāpt noteikumus. Dažreiz ar kabrioletu braucu ziemā – nolaižu jumtu un salonā uz pilnu klapi uzgriežu siltumu. Fantastiska izjūta – janvārī pievakarē braukt ar nolaistu jumtu! Debesis skaidras, piesētas ar zvaigznēm… Nolaižu mašīnas jumtu arī, kad asinīs trūkst adrenalīna, – vējā plīvo mati, ausīs skan pilsētas trokšņi… Uzdzenu traukumu un jūtos labi. Mamma reizēm saka – kad tev trūkst adrenalīna, tu kļūsti īgna. Izbraucu ar kartu un atkal esmu savā ādā! Adrenalīns organismā ir īpašs garīgs stāvoklis. Katram cilvēkam adrenalīna līmeņa skalā vajadzētu atrast savu mērījumu, uzdzīt to un izlādēties, noņemt stresu. Varbūt vajadzētu adrenalīna speciālistu?»

Karlīne trasē traucas ar ātrumu virs divsimt kilometriem stundā, taču ikdienā cenšas pretoties vilinājumam iespiest pedāli grīdā. Ne vienmēr gan tas sanāk. «Man ir divi soda punkti. Tos dabūju pērn rudenī pirms rallija Latvija, kurā vizināju VIP viesus. Iepriekšējā dienā ar rallistu Raimondu Strokšu devāmies apgūt trasi. Apdzīvotā vietā uzspiedu stingrāk uz gāzes pedāli, un piepeši aiz muguras parādījās policijas mašīna ar mirgojošām bākugunīm. Reizēm cenšos ar ceļu policistu sarunāt, jo parasti ir iemesls, kāpēc neievēroju noteikumus, taču todien neuzdrošinājos pat vērt vaļā muti – policists bija sarkans no dusmām…»

Uz jautājumu, kurš brauc labāk – sievietes vai vīrieši, Karlīne atbild: «Sievietes brauc piesardzīgāk, vīrieši ir bravūrīgāki, agresīvāki un, pēc statistikas, biežāk izraisa avārijas. Puiši e-pasta vēstulēs man raksta: «Meitenes nemāk braukt, bet tu esi izņēmums.» Tas ir kompliments man, bet ne daiļajam dzimumam.»

Par misteru Lielisko

Karlīnes raksturā, manierēs jūtams sportiskais rūdījums, kas krājies, sevi pierādot pasaules autotrasēs. Šī nav biklā meitene, kas šovā Divas zvaigznes iekaroja daudzu skatītāju simpātijas. «Pēc dabas esmu kautrīga. Pēc šova kļuvu atraisītāka. Sacensībās mani pieņem kā līdzvērtīgu, nejūtos kā baltais zvirbulis, kas ielīdis nepareizajā lauciņā, un tāpēc kāds grib mani izstumt no trases. Neesmu arī no sāncenšiem jutusi nepatīkamu attieksmi, tā teikt, ar viņu nav jēgas runāt par tehniskām lietām, jo viņa tāpat neko nesaprot. Okei, ārzemēs man ir komanda – menedžeri, mehāniķi, inženieri –, es nopērku paketi un braucu. Riteņi man nav jāskrūvē. Ja uz ielas mašīnai pārplīstu riepa, es to apmainītu – nav problēmu! Katra sieviete ir princese (viņai vismaz tādai gribētos būt), bet es varu darīt arī melno darbu. Dažreiz gan jāļauj izdarīt vīrietim, lai viņš justos svarīgs.

Ikdienā man patīk būt vājai. Esmu emocionāla, skatoties filmu, no aizkustinājuma varu raudāt… Esmu parasta meitene, kurai patīk autosports. Man patīk cīņa, kas risinās trasē, kā braucēji cits citu taktiski apspēlē. Ātrums trasē ir liels, tālab nepieciešama laba reakcija. Jūtu, ka ikdienā man ir ātrāka reakcija nekā citiem, spēju paredzēt piecus soļus uz priekšu. Autosports ir domātāju sporta veids, un man šķiet, ka arī mans prāts tagad strādā ātrāk.

Tas ir stereotips, ka automašīnu labāk vada vīrieši un autosportā uzvar tikai vīrieši. Jā, sacensību laikā man visapkārt ir puiši, taču manas draudzenes ir meitenes. Man patīk romantiskas lietas, uzlādē pastaigas gar jūru, jūtos romantiski, kopā ar draugu mazgājot mašīnu.

Man patīk pucēties, skaistumkopšana. Arī izvēloties apģērbu, priekšroku dodu romantiskajam stilam. Mana vājība ir minisvārki. To man ir ļoti daudz! Kad nopērku jaunus bruncīšus, draugs dažreiz saka – tādi vieni tev jau ir. Man patīk staigāt augstpapēža kurpēs un zābakos.»

Šova laikā Karlīni Štālu un Kasparu Zlidni mediji nodēvēja par pāri, tomēr Karlīne vairākus gadus ir kopā ar draugu Mārtiņu Lagzdiņu. «Skolas laikā simpātijas pret puišiem nebija noturīgas. Dažreiz apmeklēju ballītes, taču klubi un tusiņi mani nevilka. Kad mācījos vidusskolā, man bija draugs no Austrijas. Viņš bija autobraucējs, iepazināmies sacensībās. Mūsu attiecības turpinājās nepilnu pusgadu. Tā bija pirmā nopietnākā aizraušanās, taču mūs izšķīra attālums: beidzās sezona Austrijas čempionātā – un kontakti pazuda. Pēc tam draudzējos ar citu ārzemnieku, arī sportistu, taču nu jau četrus gadus esmu kopā ar latviešu puisi. Mūsu vecāki bija pazīstami. Sešpadsmit septiņpadsmit gadu vecumā radās abpusējas simpātijas, bet pēc pāris gadiem izveidojās nopietnas attiecības. Mārtiņš mani paņēma ar pozitīvismu, aplidošanu. Puišos mani saista sportiskais gars. Mārtiņu interesē autosports. Mēs kopā braucam ar kartiem, ejam uz kino, apmeklējam teātri. Kad iepazināmies, draugs mani iemācīja slēpot.

Vai Mārtiņš ir īstais? Nezinu, vai tāds Īstais un Lieliskais vispār eksistē. Ikvienam ir kādi mīnusi. Attiecību sākumā ir brīnišķīgs aizraušanās posms, rozā brilles uz acīm, bet pēc tam iet kā pa kalniem un lejām. Ikdienā no strīdiņiem neizbēgt. Par ko mēs ar Mārtiņu kašķējamies? Par to, ka viens no mums kaut ko neizdara laikā. Man patīk, ja dzīve rit pēc plāna, cenšos nekavēt tikšanos, un man nepatīk, ja citi kavē. Arī Mārtiņš ir punktuāls un dusmojas, ja esmu noslinkojusi, kaut ko neesmu izdarījusi. Viņš ir labs pavārs. Viņš gatavo reti, bet ļoti garšīgi. Mēs neesam kopā katru dienu – dzīvojam vai nu pie maniem vecākiem Mārupē, vai pie drauga vecākiem Rīgā. Tas palīdz attiecībās saglabāt kādu noslēpumu, uzturēt mirdzumiņu, izvairīties no rutīnas.»

Asaras par dzelžiem

Andris Štāls autobraucēja karjerā bijis pasargāts no nopietnām avārijām. Sarežģītajā Biķernieku trasē, neizņemot specifiskos līkumus un atduroties pret betona sienu, avārijas sekas var būt neprognozējamas. Tajā dzīvību zaudējuši vairāki autobraucēji. Kad Andrim Štālam ieminos par ģimenes drosmi Karlīni virzīt sporta veidā, kurā katra sacīkstes ir rotaļāšanās ar likteni, viņš atbild zibenīgi: «Bīstami ir arī uzturēties nakts klubā sliktā sabiedrībā! Kad pilots neatgriežas finiša taisnē noteiktā laikā, kad trasē parādās evakuācijas mašīna un, mirgojot bākugunīm, aiztraucas ātrās palīdzības mašīna, jūties kā uz adatām, jo nezini, kas ir noticis trases otrā galā, – kas ir ar pilotu, cik stipri cietusi mašīna.»

Pērn Hokenheimas trasē Vācijas čempionāta F3 kvalifikācijas braucienā Karlīne avarēja. Negadījumā stipri cieta formula, taču autobraucēja tika cauri ar vieglu izbīli. «Kad notika avārija, mana pirmā doma bija – ārprāts, šie dzelži maksā tādu naudu! Par to, ka kaut kas varētu notikt ar mani, nebija ne prātā. Pirms starta nedomāju par risku, kam esmu pakļauta, koncentrējos tikai uz braukšanu. Tomēr nedrīkstu arī pārlieku riskēt, jo autosports ir dārga nodarbe – par to visu laiku ir jādomā.

Neveiksmes ļoti pārdzīvoju – raudu pēc avārijām, zinot, kāda skāde nodarīta formulai, dusmojos uz sevi, kad finišēju kādā no beidzamajām vietām. Pērn nošāvām greizi ar komandu… Bet nepatikšanas ātri aizmirstas, ja dari to, kas patīk.»

«Sezonā varam iztērēt pusmiljonu savas un sponsoru naudas, bet neatļaujamies nopirkt jaunus apavus vai pēc sacensībām aiziet vakariņās uz restorānu.» Šie Andra Štāla vārdi apliecina Karlīnes piederību ātruma ciltij.