Kā sagaidījāt jauno gadu?
Biju Viļānu baznīcā.
Ko tur darījāt, dziedājāt?
Nē, tur bija dievkalpojums. Jau divus gadus pēc kārtas šādi sagaidu jauno gadu.
Kā tas baznīcā notiek – baznīckungs no kanceles atskaita pēdējās vecā gada sekundes?
Nekas tāds nebija. Klausījos dievkalpojumu, pasēdēju, padomāju. Nevis blenzu muļķīgi televizorā, kodu kopā ar draugiem un štopēju rasolu, bet pateicos Dievam par nodzīvoto gadu.
Un ko pēc tam? Rāvāt kopā ar mācītāju vaļā šampanieti?
(Smejas.) Nē, bet, izejot no baznīcas, pats prāvests sagaidīja ar ceptām kūkām, katru pavadīja ar kādu labu vārdu. Godīgi sakot, es jau daudzus gadus uz svētkiem nestrādāju un ballītes nespēlēju.
Arī uz kāzām jūs nevar noalgot?
Jau sen. Izņēmums – ļoti tuvi cilvēki. Gribu vairāk laika svētkos veltīt ģimenei un mazmeitai, nevis strādāt.
Bērēs esat spēlējis?
Jā.
Kādu repertuāru?
To pašu, ko koncertos. Pats brīnījos, bet, izrādās, tā var. Bija gadījums, kad cilvēks savā 80. jubilejā noalgoja mūs spēlēt, taču sagadījās tā, ka nedēļu pirms dzimšanas dienas viņš nomira.
Ģimene palūdza tik un tā spēlēt krematorijā koncertu. Tas bija ļoti emocionāli.
Lielajā zālē «Skaidro volūda» skanēja īpaši – tā, ka man pašam caur kauliem gāja šermuļi.
Pēdējā laikā bieži ar kādu apvienojaties. Pavasarī ar kolēģiem izveidojāt apvienību «Pārnovadnieki», bet gada beigās ar Daini Skuteli esat vokālā duetā. Baltie lāči jau apnikuši?
Nē, lāči mums piespēlē. Bet man patīk izmēģināt. No katra jauna mūziķa, ar ko sadarbojos, kaut ko iemācos. Tagad esmu apvienojies arī ar Olgu Rajecku. Mums pavasarī būs muzikālā izrāde – pasaka izaugušiem Olga un Lāči.
Kāpēc ar Daini Skuteli nepiedalījāties Eirovīzijas atlasē?
Mēs vēl taisāmies. Tas būs atsevišķs projekts, ne latgaliskais… (Pauze.) Labi, ja pa naglām, tad pa naglām, atklāšu jums visas kārtis. Mēs šobrīd strādājam ar angļiem. Šo projektu nedaudz sākām jau pērn, un to prezentēsim laikam septembrī.
Kādu raideru esat kultūras namiem izsūtījuši?
Mums tāda nav. Galvenais, lai pašiem veselīgs izskats un laba pašsajūta. Mēs ar Daini esam ļoti laba brigāde, liels prieks ar viņu strādāt. Arī alkoholu nelietojam. Esam pilnīgi atturībnieki.
Esat izbijušie alkoholiķi?
Es – jā, par Daini gan nezinu. Nedzeru jau otro gadu.
Nolēmāt atmest pēc kāda apkaunojoša notikuma reibumā?
Man vienkārši kļuva bail. Gandrīz pie Svētā Pētera nonācu uz audienci. Jau iepriekš dakteri brīdināja, ka laiks dzeršanai likt punktu, bet es tikai atgaiņājos – jā, jā, kaut kad jau beigšu. Līdz liktenīgajai dienai, kad sapratu – viss. Kopš tā brīža man nevajag vairs neko. Man netraucē, ja kompānijās kāds dzer, man vienkārši ir pilnīga vienaldzība pret alkoholu.
Kāda ir jūsu visneatlaidīgākā pielūdzēja – grūpija, kas jums visur seko?
Godīgi sakot, nepievēršu uzmanību.
Pārlieku uzmācīgās jūs atšujot ļoti ciniski. Kā tas notiek?
Tā nedrīkst uzvesties, kā es dažreiz atļaujos. To zinu un ikreiz pārdzīvoju, ja kas tāds gadās. Jo cilvēks jau pie manis nāk ar atvērtu sirdi un dvēseli. Mākslinieks ir tā nesasniedzamā nots, pie kuras cilvēks tiecas. Taču viena lieta, kad tev pienāk klāt, palūdz kopā nofotografēties. Vienkārši nedaudz paflirtē vai iedod uz vaiga bučiņu, bet cita – ja tev jau raušas klēpī.
Negants kļūstu tikai situācijās, kad man jau nepārprotami cenšas uzmākties, kad ir skaidrs – tas ir par daudz.
Grupas nosaukums Baltie lāči radies no jūsu uzvārda Baltacis, jo jūs skolas laikā dēvēja par balto lāci. Baltačiem ar lāčiem nav nekāda sakara – tās taču ir pīles.
Tad to neviens nezināja. (Smejas.) Pats uzzināju tikai laikā, kad parādījās internets.
Jūs esat redzējis dzīvu baltaci?
Viens pret vienu neesam tikušies. Es pat biju izsludinājis konkursu draugiem medniekiem, kuri solīja man sadabūt baltača izbāzni. Zinu, ka Lubānā baltači dzīvojot. Taču pagaidām pie pīles vēl neesmu ticis.
Jūs un Mikrofona aptauja esat vienaudži, pērn atzīmējāt 55. jubileju. Ja mikrofonam bija jubilejas koncerts, tad jums – ne. Kāpēc?
Es vēl nebiju pelnījis, pagaidīšu drusciņ. Līdz nākamajai jubilejai vēl pekstiņus parādīšu. Ja godīgi, man šobrīd ir atvērusies otrā elpa un gribas radīt kaut ko citādāku, ne tādu kā līdz šim.
Jūs ar Ati Auzānu jaunībā matos likāt ilgviļņus. Pastāstiet sīkāk par šo procesu?
Ooo, tas ir neaizmirstami! (Smejas.) Ar ko tolaik varēja izcelties? Tas, ka biji jauns un talantīgs, bija štrunts. Cita lieta – frizūra! Nolēmām ar Ati, ka liksim ilgviļņus. Daugavpilī pieteicāmies sieviešu frizētavā iespējami tālāk no rajona, kur mācījāmies, un draudzīgi devāmies pēc sapņu frizūras. Salika mūsu matos, cik nu tur mums to bija, koka rullīšus un sēdējām kopā ar dāmām zem tiem kupoliem. Tur jau tā tehnoloģija vīriešiem bija tāda, ka ķīmiskie ilgviļņi forši izskatījās tikai tad, kad tos nocērp īsus.
Taču sieviešu frizētavā mums matus negrieza, tāpēc ar milzu mikrofoniem uz galvas bijām spiesti braukt ar tramvaju.
Man tumšs mikrofons, Atim – gaišs. Mēs bijām līdz asarām tā pārsmējušies, skatoties viens uz otru.
Veselības ministrs Hosams Abu Meri savus sirmos matus regulāri pietonē. Neesat mēģinājis?
Mēģināju. Un vairāk negribu. Varbūt no malas arī izskatījās normāli, bet ikreiz, kad sevi no rīta ieraudzīju spogulī, es satrūkos. Nevarēju sevi pieņemt ar krāsotiem matiem.
Esat mēģinājis atlaist bārdu un ūsas?
Eksperimentēju, bet tas bija drausmīgi. Turklāt tā bārda niez un kņud. Zini to anekdoti, kur vecticībniekam vaicā: «Kad tu guli, kur tu liec bārdu – virs segas vai zem segas?» Arī es īsti nezināju, ko ar to īsti darīt, lai arī man tīri labi tā iesirmā bārda izskatījās.
Taču, kad internetā izlasīju komentāru – Baltacis tā nodzēries, ka jau sāk izskatīties pēc bomža –, es to nodzinu.
Esat dzīvojis kopmītnēs. Kā pareizi mest pelmeņus verdošā ūdenī, lai neapplaucētos?
Tik daudz laika, lai tos vārītu, kojās nebija, tāpēc mēs uzreiz tos cepām. Ātri un nekādu šļakatu. Vissmieklīgākais bija, kā dzērām kafiju. Pupiņas tolaik veikalā pārdeva, bet kafijas dzirnaviņu mums nebija. Mēs bērām pupiņas kulītēs un dauzījām ar āmuru.
Esat dzimis Aglonā. No kura krāna tek svētais ūdens?
Ne no viena. Tas ir placebo efekts. Cilvēki sabrauc, salādē mašīnā spaiņus un domā, ka nu tik viņiem būs svētība. Bet citādi jau ūdens tur ir garšīgs, nekāda vaina. Pats aizeju pie krāna, muti nomazgāju. Tā tomēr mana dzimtā vieta.
Mēs visi zinām, kurus cilvēkus mēdz dēvēt par baltrocīšiem. Bet kādi ir baltacīši?
Tie, ka aizgriezuši acis uz augšu un brīnās par savām skaistajām smadzenēm.
Kāpēc mazmājiņām durvīs izgriež sirsniņu?
Tāpēc, ka tu no mazmājiņas izej ārā ar mīlestību, atvieglots un laimīgs.
Šlāgeraptaujas koncertos maucat visi uz fonogrammas?
Lielākoties, jā. Man gan tas nepatīk. Ja būtu mana teikšana, es spēlētu dzīvajā. Un mani nebaida situācijas, ja, piemēram, pēkšņi izzustu elektrība un fonogramma apstātos. Mēs lāčos spēlējam ar dzīviem instrumentiem, un pērn mums bija situācija, ka koncerta vidū pazūd elektrība. Koncerts beidzies? Nē! Spēlējām pa tumsu tālāk. Tā bija neaprakstāma atmosfēra.
Muzikantiem liela daļa paiet ceļā. Labākais paņēmiens, lai neiemigtu pie stūres.
Kafija palīdz tikai īsu brīdi. Kā sacīja viens dakteris – alus iesit galvā tikai tad, kad sāc čurāt, bet, kad kafiju izčurā, sāk nākt lūziens. Ir variants dzert kolu, jo tajā ir kofeīns. Ja arī tā nepalīdz, neaizmigt palīdz asie riekstiņi. Ja arī tad vēl nāk miegs, jāstāj ceļa malā un jāpaguļ.
Kura ziņa pēdējos dienu laikā jūs visvairāk satraukusi?
Mani nekas vairs nesatrauc. Savā dzīvē tik daudz esmu redzējis, ka mani grūti pārsteigt. Varbūt nedaudz satrauktos, ja uzzinātu, ka rīt sāksies atomkarš. Bet arī tad, ko tur vairs daudz pārdzīvot.
Es rīkotos kā tajā anekdotē – apmestu sev apkārt baltu palagu un lēnām virzītos tuvāk kapiem.
Ko vairāk tu vairs paspēsi? Es sen vairs nesatraucos par to, ko nevaru ietekmēt. Vienkārši priecājos par katru nodzīvoto dienu.
Vairāk lasi žurnālā «Privātā Dzīve»!