Lavīna

«Kamēr spēlēju hokeju, traumu tikpat kā nebija, tikai pāris reižu man operēja kājas. Nopietnas veselības problēmas gadījās Nacionālās hokeja līgas (NHL) lokauta (klubu īpašnieku streiks – K. Z.) laikā. No Karolīnas Hurricanes mani nosūtīja uz Austrumkrasta līgas fārmklubu. Sabeidzu plaukstas locītavu un nespēlēju divarpus mēnešu. Tas bija ilgākais laiks, ko sezonas laikā traumas dēļ bija jāizlaiž. Pēc lokauta (2004./2005. gada NHL sezonā – Aut.) vairs nebiju «labais zēns». Aizstāvot sportistu intereses, uz savas ādas izjutu, ko nozīmē nostāties spēlētāju pusē un kam līgā ir teikšana. Taču ar to rēķinājos, man tas nebija pārsteigums. Notika sarunas ar Atlantas Thrashers, un saņēmu piedāvājumu uz treniņnometni Toronto. Komandai bija vajadzīgs otrs vārtsargs. Klubs meklēja pieredzējušu sportistu, jo komandas pirmajam vārtu vīram Edijam Belfūram, kurš ir vecāks par mani, reizumis radās veselības problēmas. Turklāt viņa ambiciozā rakstura dēļ bija jāizvēlas pārinieks, ar ko viņš varētu saprasties. Edijs bija ieminējies, kas labprāt mani redzētu pārinieka statusā.»

Iespējams, Artūrs spēlētu sestajā NHL klubā savā karjerā, ja vien personisku motīvu dēļ nebūtu spiests spēlēšanai hokeja mekā pārvilkt svītru. Šķiršanās no sievas Ilzes lavīnveidīgi satricināja ģimenes ierasto dzīves ritmu – neviens no viņiem vairs nedrīkstēja likumīgi uzturēties zemē, kurā bija dzīvojuši piecpadsmit gadu. Meitai Anitai bija liegts iebraukt Amerikā, lai turpinātu mācības. Artūrs izvēlējās būt kopā ar meitu viņai grūtā brīdī.

«Kad ar Ilzi izšķīrāmies, Anitai tas bija liels trieciens. Meita 2005. gada vasarā palika Rīgā. Pie mammas viņa nevarēja braukt, jo Ilzei nebija kārtībā dokumenti, bet es dzīvoju Latvijā. Man vairs nebija darba līguma Amerikā. Anitai skolā bija ļoti labas sekmes, bet pēkšņi izrādījās, ka viņa vairs nevar mācīties Amerikā, lai gan studentu vīza bija kārtībā. Manai bijušajai sievai radās nepieciešamība piestrādāt pie sava statusa.»

Artūrs to pasaka viegli. Viņa balsī nav ne aizvainojuma, ne naida, ne sāpju. Viņš nejūtas ne uzmests, ne apvests ap stūri par to, ka drīz pēc šķiršanās Ilze kļuva mamma mazajam Šonam. Ar bērna tēvu Robertu gan viņa nepalika kopā. Ilze vēlāk apprecējās ar citu vīrieti. 

Kāpēc Artūrs, spēlējot NHL, nebija nokārtojis darba atļauju? «Sāku kārtot papīrus «zaļajai kartei», taču tad sapratu – ja nokārtošu dokumentus, Latvijā ar ģimeni neatgriezīšos. Gribēju, lai bērni paši izlemj, kur pieauguši dzīvos un ko darīs. Anita nevarēja atgriezties Amerikā, un tā arī es neaizbraucu uz treniņnometni Kanādā. Taču nevar apgalvot, ka karjeru NHL beidzu bērnu dēļ. Ja man būtu bijusi stabila vārtsarga vieta kādā klubā, es rīkotos citādi. Ja klubs izsauc uz treniņnometni, tā vēl nav garantija, ka man piedāvās līgumu. Lai gan domāju, ka būtu bijis O.K, jo Maple Leafs trenēja Pets Kvins, kas mani aicināja uz Vankūveras Canucks. Uz nometni nevarēju ņemt līdzi meitu, bet viņu atstāt vienu Latvijā… tas būtu nežēlīgi. Nolēmu palikt Rīgā un sezonu sāku klubā «Rīga 2000». Domāju, ka laiks, ko ziedoju bērniem, tagad nāk atpakaļ ar uzviju. Tie pāris mēneši, kurus pavadījām Latvijā, bija brīnišķīgi, mūs ļoti satuvināja. Ja būtu pieejama laba līmeņa skola, vienalga, kur es tolaik atrastos, Anita būtu palikusi pie manis. Kad dokumenti bija nokārtoti, viņa izvēlējās mācības Amerikā. Tagad Anita studē ekonomiku un biznesu Anglijas Karaliskajā koledžā. Meita pati šo mācību iestādi sameklēja un bez grūtībām tajā iestājās. Es lepojos ar Anitu.» 

Šķiršanās

Prese toreiz rakstīja, ka Artūra un Ilzes laulības šķiršanas iemesls ir nespēja vienoties par dzīvesvietu: Ilze gribēja palikt Amerikā, bet Artūrs pēc NHL karjeras beigšanas vēlējās atgriezties Latvijā. Izrādās, viņu šķietami nesatricināmās kopdzīves pamati sāka jukt daudz agrāk – kad Artūrs vēl bija hokeja viļņa virsotnē. «Pirmo reizi par šķiršanos domāju jau pirms desmit gadiem,» pēc četru gadu klusēšanas Artūrs atklāti runā par sāpīgo periodu. «Taču pieteicās Atis, un mēs ar Ilzi palikām kopā. Ja cilvēkus iedalītu gargabalniekos un sprinteros, es sevi pieskaitītu pie pirmajiem. Ja esmu pieņēmis svarīgu lēmumu, tad no tā neatkāpjos. Sportistam jāiztur fiziskas un psiholoģiskas grūtības, sāpes. Arī ar sadzīves grūtībām jāaprod. Bet kādā brīdī rodas sajūta, ka nav pietiekami. Tu otram centies dot visu, kas tev ir, bet tas, ko saņem pretī, nešķiet pietiekami. Saproti, ka kopdzīve neatbilst tai definīcijai, ko sauc par ģimeni. Pēc Ata dzimšanas mūsu dzīve mainījās.»

Par dēla ienākšanu ģimenē Artūrs bija ļoti laimīgs, tomēr irt sākušajai laulībai tas bija tikai kā pagaidu ielāps. «NHL tajā sezonā bija lokauts. Es nespēlēju, taču biju ļoti aizņemts: ceļoju pa Eiropu un Ameriku, aizstāvot spēlētāju intereses, daudz laika pavadīju sapulcēs un arodbiedrības birojā Toronto. No speciālistiem, kas veic pētījumus par NHL, seko sportistu apdrošināšanai, uzzināju kādu faktu, kas netiek publiskots, proti, apmēram astoņdesmit procentu hokejistu karjeras laikā vai divus gadus pēc tās beigām izšķiras. Streika laikā pārcietu arī divas operācijas – vienu pirms, otra lokauta laikā. Pēc ceļa operācijas vairākus mēnešus varēju staigāt tikai ar kruķiem, dzīvoju mājās. NHL sportista apdrošināšanas polise, ko esmu saglabājis joprojām, lai sakārtotu savu veselību, man ļāva īrēt dažādas ierīces rehabilitācijas procedūru veikšanai, arī speciālu trenažieri, ar kura palīdzību lēnām kustināju operēto kāju, no ceļgala laukā dzenot šķidrumu. Diendienā esot mājās, redzēju, kāda patiesībā ir mūsu ģimenes dzīve. Sportista karjeras laikā man bija divas dzīves – mājās un hokeja laukumā. Arī maniem tuvākajiem bija divas dzīves – viena, kad biju mājās, otra, kad biju projām izbraukumos un treniņnometnēs. Acīmredzot uz to īso brīdi, kad bijām kopā, spējām ar Ilzi pielāgoties, taču, dzīvojot kopā vairākus mēnešus, atklājās tādas lietas…»

Ilze Irbe intervijā žurnālam Santa (2006. gada oktobrī) atklāj, ka ģimenes šķiršanās iemesls esot viņas greizsirdība. «Greizsirdība ir traka lieta. Tā traucē dzīvot, rada spriedzes pilnu gaisotni ģimenē. Visu laiku domāju: viņš tik daudz ārpus mājas, un vai tiešām viss, ko viņš man saka, ir taisnība. Nebiju pārliecināta par Artūra uzticību… Jā, godīgi pasaku: manu ģimeni izjauca tieši mana greizsirdība.»

Ilzei par pārsteigumu, Artūrs iesniedza tiesā prasību par laulības šķiršanu. Saudzējot bērnus, viņš negribēja publiskot šķiršanās iemeslu. Viņa versija atšķiras no Ilzes teiktā. Būdams prasīgs pret sevi hokeja laukumā un godīgs gan pret sevi, gan citiem dzīvē, Artūrs Irbe acīmredzot no saviem tuvākajiem cer sagaidīt tādu pašu rīcību. Artūrs, piemēram, nelieto alkoholu, pat vīnu ne, nedzer kafiju. Viņš necieš atklātus, ciniskus melus. Un, ja kaut kam ķeras klāt, tad dara to no sirds.

«Daudzus gadus biju dzīvojis ilūzijās. Redzot, kāda ir reālā dzīve, sapratu, ar kādu sievieti dzīvoju kopā. Tā turpināt vairs nespēju. Nebija divu domu – jāšķiras. Pēc dabas esmu pacietīgs. Pēc definīcijas arī vārtsarga darbs nozīmē pacietību. Labākie vārtsargi spēj nogaidīt līdz īstajam brīdim, viņi nedrīkst veikt nevienu kļūdainu kustību. Es biju pacietīgs, un Ilze laikam domāja, ka samierināšos ar to, kas notiek mūsu ģimenē. Viņa zināja, ka ļoti mīlu bērnus, un nevarēja iedomāties, ka es varētu šķirties no bērniem, atstājot viņus mātei. Es arī nedevu Ilzei laiku jeb iespēju mainīties, jo vienkārši neredzēju variantus.»

Šķiršanās laikā vieni runāja, ka Artūrs Ilzi atstājis bez kapeikas, citi zināja teikt, ka Ilze likumīgi iztiesājusi pusi no vīra sportista karjeras laikā nopelnītā kapitāla. Artūrs atbild diplomātiski: «Gan par Ilzes, gan savas advokātes darbu varu teikt tikai vislabāko. Nejūtos kaut kādā veidā iespaidots vai personiski aizskarts. Šajā procesā neviens neuzvar. Cilvēki godprātīgi izdarīja savu darbu. Viss notika ļoti cilvēciski.»

Artūrs neuzstāja, ka bērniem jāpaliek pie viņa. «Protams, es gribēju, lai Anita un Atis dzīvo pie manis, taču uzskatu, ka bērniem jābūt kopā ar mammu. Viņai ir priekšroka. Pirmo gadu pēc šķiršanās Anita un Atis uzturējās Amerikā pie Ilzes, taču es biju pārliecināts: ja būs lemts, viņi atgriezīsies pie manis. Vairāk gan domāju, ka Anita varētu pārcelties šurp, taču notika otrādi – dzīvot kopā ar mani gribēja dēls. Anitai bija piecpadsmit gadu, viņa bija patstāvīga, nobriedusi domāšanā un izvēlējās mācības Amerikā. Nākamo vasaru pēc šķiršanās pavadīju kopā ar bērniem Latvijā. Ilze gaidīja bērniņu, un laikā, kad Atim vajadzēja atgriezties pie viņas, Ilzei piedzima puisēns. Nē, es nejutos aizvainots, ka viņa tik ātri pēc šķiršanās atrada citu vīrieti, un nebiju par to arī pārsteigts. Priecājos, ka Ilzei ir sava nodarbošanās un man būs mierīgāka dzīve – ir vieglāk dzīvot, ja pagātne netiek cilāta. Atis izlēma, ka paliks pie manis. Protams, viņam pietrūkst mammas. Taču Ilze ne reizi nav atbraukusi viņu apciemot Latvijā.» Artūra balsī saklausu minorīgu noti. Bet tikai uz mirkli. «Tāpēc Atim ir jābrauc ciemos pie viņas. Braucienus uz Ameriku cenšos ieplānot tā, lai varētu dēlu paņemt līdzi. Kamēr esmu savās darīšanās, aizvedu viņu pie mammas. Anita pati izvēlas, pie kā dzīvot. Šomēnes, piemēram, viņa lidos pie mammas. Mēs ar Ilzi civilizēti esam vienojušies, pie kura vecāka dzīvos bērni. Ir lietas, ko nevar panākt ar tiesu. Galvenais, lai bērnam būtu labi.»

Profesija – tētis

Kopš Atis dzīvo pie tēta, Artūra dienas režīms pakārtots dēla dzīves ritmam. «Vienam no vecākiem nodarboties ar bērna audzināšanu ir grūtāk nekā diviem. No rīta dēlu aizvedu uz skolu, pēc tam eju uz rehabilitācijas centru vai sporta zāli, nodarbojos ar savu biznesu, satiekos ar cilvēkiem. Tad braucu pēc bērna uz skolu un vedu viņu uz fiziskām nodarbībām, vai uz mājām. Kādreiz vecmāmiņa vai vectēvs izlīdz. Izbrīvēju laiku sev arī vakaros. Nedēļas nogalēs atpūšamies lauku mājās Tūjā.»

Atis mācās Starptautiskajā skolā Ķīpsalā, ko apmeklē ārzemnieku un trimdas latviešu bērni. Mācības notiek angļu valodā.

«Tā ir forša skola ar drusku latvisku «piesitienu». Sākumā gan dēlam šī bija neierasta vide, nācās saskarties ar skarbo realitāti. Viņš bija pieradis dzīvot Amerikā, tikai vasarā mēnesi vai pusotra dzīvojām Latvijā un arī tad lielākoties lauku mājās pie jūras. Atim jau tā bija smagi izvēlēties, pie kura vecāka palikt, – deviņgadīgam puikam tas bija grūts lēmums. Labi, ka Rīgā ir mācību iestāde, kas atgādina amerikāņu skolu un kur zinības apgūst līdzīgi – pēc Montesori sistēmas, pie kā viņš bija pieradis. Sapratu, ka Ati jāiesaista arī sporta nodarbībās. Viņam patika futbols un hokejs, bet, tā kā viņam nebija stipru iemaņu hokejā, treniņos uz ledus viņš jutās drusku neveikls, tāpēc aizvedu uz futbolu. Sapratu: pat ja viņš tehniski nebūs labākais, no pārējiem neatpaliks. Tā arī bija – Atis gan iestājās vārtos, gan noķēra bumbu, gan izgāja laukumā un saņēma bumbu, atdeva piespēli.»

Pēc neliela pārtraukuma hokeja karjerā Artūrs kopā ar dēlu aizbrauca uz Slovākiju. «Iekšēji degu vēlmē uzspēlēt, bija piedāvājums, taču sapratu, ka vienlaikus rūpēties par bērnu un profesionāli iziet laukumā ir sarežģīti. Pārāk liela atbildība. Lai gan mums līdzi brauca vecmāmiņa un auklīte, sapratu, ka bērns taču dzīvo pie manis, nevis pie vecmāmiņas vai auklītes!»

Jau otro reizi bērna dēļ Artūrs atteicās no hokeja. Atgriežoties no Slovākijas, Atis vairs neapmeklēja futbola treniņus, taču no tēva ir mantojis sportista garu – labprāt spēlē golfu, tenisu, slido.

Ar kruķiem

«Pērn man piedāvāja trenēt hokeja kluba «Rīgas Dinamo» vārtsargus. Diemžēl no oktobra vidus kājas man bija tiktāl čupā, ka slidot vairs nedrīkstēju. Braucot uz pirmo operāciju Amerikā, domāju, ka būs vienkārša artroskopiska manipulācija, pēc kuras tūlīt varēšu staigāt. Taču man pārtaisīja abus ceļgalus: zem ceļa «pārzāģēja» kāju un to filigrāni salika kopā – tā, lai abas plaknes ideāli sēž viena virs otras, lai nebūtu lieka spiediena, noviržu, kas traucētu ceļgaliem funkcionēt. Abas operācijas bija identiskas. Pirmās četras dienas pēc operācijas pavadīju slimnīcā, bet pēc tam dzīvoju viesnīcā un katru dienu ar kruķiem kliboju uz klīniku atrādīties ārstam un apmeklēju procedūras. Ir atklātas jaunas tehnoloģijas, kas paātrina dzīšanas procesu, un sešas nedēļas pēc otrās operācijas jau sāku staigāt. Vispār esmu pieradis pie šādiem pārbaudījumiem. Tas ir pat vērtīgi. Gulēdams uz slimības gultas, vari padomāt un visu kārtīgi izvērtēt. Tagad ir iespējas sazināties ar interneta starpniecību, un redzi, kurš ir gatavs tev palīdzēt, kurš – ne. Kādi draugi pēc hokeja karjeras beigām ir atkrituši, bet citi ir atgriezušies – tie, kam esi vajadzīgs. Es joprojām neesmu sarāvis saikni ar Ameriku. Braucot uz operāciju, satikos gan ar savu aģentu, gan ar Sandi (hokejistu Sandi Ozoliņu – K. Z.). Viņš man palīdzēja arī pēc operācijas. Sandis dzīvo Denverā, audzina bērnus, mācās. Viņš nav iekļuvis to astoņdesmit procentu pāru vidū, kuri pēc karjeras beigšanas izšķiras. Cepuri nost viņa un Sandras priekšā! Man prieks par viņiem.

Vai slimnīcā mani apciemoja bijusī sieva? Nē. Bet es arī netiecos pēc viņas apciemojuma. Ilzei dzīvē viss ir kārtībā, viņai blakus ir foršs cilvēks, kolosāls vīrs. Mēs esam pazīstami.»

 Uz Ameriku?

«Man dzīvē ir ļoti veicies – no četru piecu gadu vecuma sapņoju kļūt par hokejistu, un mans sapnis piepildījās, hokejs kļuva par manu darbu. Tas nebija viegls, taču par grūtībām tiku dāsni atlīdzināts. Pat neuzdrošinājos sapņot, ka ar hokeju tik labi nopelnīšu. Naudu esmu ieguldījis nekustamajos īpašumos, man ir māja Amerikā, ko esmu izīrējis, īpašums pie jūras Latvijā. Pirms pāris gadiem ar partneri iegādājāmies nelielu viesnīcu kalnu kūrortā Austrijā. Esmu laimīgs, jo vienmēr esmu darījis to, kas patīk, un arī savu nākotni vēlos saistīt ar hokeju. Taču Latvijā ir grūti hokeju uztaisīt par biznesa projektu, jo mums ir salīdzinoši maz cilvēku, kam šo produktu piedāvāt. Cepuri nost to vecāku priekšā, kuri ved bērnus uz treniņiem, viņus atbalsta, pērk formu, maksā par ledu un trenera darbu. Viņi iegulda laiku un līdzekļus savos bērnos. Pārējie sporta veidi ir daudz lētāki, taču bērni raujas uz hokeju! Tas ir fenomens Latvijā. Varbūt tāpēc, ka arī vecākiem patīk hokejs. Interesanti, ka Amerikā hokejs ir ģimeņu visvairāk apmeklētais sporta veids, to labprāt skatās sievietes.

Es gribētu trenēt vārtsargus. Aizvadītajā sezonā veselības problēmu dēļ tikai īsu brīdi varēju produktīvi strādāt. Nezinu, kā turpināsies «Rīgas Dinamo» un mana sadarbība. Nodibināju savu firmu, kas sniedza pakalpojumus klubam. Biju iecerējis veidot vārtsargu skolu, taču sapratu, ka manus pakalpojumus nevarētu izmantot visi interesenti, turklāt man būtu jāstrādā sestdienās un svētdienās. Tam neesmu gatavs. Divdesmit gadu esmu pavadījis profesionālajā sportā bez brīvdienām, svētkiem. Lai darītu šo darbu, jābūt fanātiķim. Protams, ir daži katalizatori, kas mani varētu piespiest tam nopietni pieķerties, piemēram, ja Atis iestātos hokeja vārtos.

Neizslēdzu iespēju atgriezties Amerikā kā NHL vārtsargu treneris. Pirms pāris gadiem saņēmu šādu piedāvājumu, taču treneris, mans labs draugs, kas mani aicināja, zaudēja darbu. Ir vairāki faktori, kas var ietekmēt manu lēmumu atgriezties Amerikā. Pirmkārt, šajā zemē ir daudz lielākas iespējas atrast darbu, tā vide man ir pierasta, NHL sistēma ir sakārtota, tur spēlē pasaulē labāko hokeju. Otrkārt, dēla izglītība. Redzu, ko skološanās Amerikā ir devusi Anitai, kādas viņai paveras iespējas mācīties tālāk un kādas ir cerības atrast savu vietu dzīvē. Vēlos līdzvērtīgu izglītību dot arī dēlam. Latvijā šādas iespējas neredzu.» Nujā! Artūrs nenoliedz, ka pēc šiem vārdiem daudzi būs vīlušies. Latvijas patriots, kas pēc hokeja karjeras beigām gribēja atgriezties dzimtenē, apsver iespēju doties atpakaļ uz Ameriku… «Laba izglītība dod iespējas,» Artūrs ir pārliecināts. «Esmu izdarījis visu, lai bērni saprastu, ka šīs ir arī mūsu mājas. Bet neviens ar varu nevar kļūt par latvieti, amerikāni, krievu vai francūzi. To, kas cilvēkam ir sirdī, nevar izdzēst. Atim būtu grūti pārorientēties uz latviešu skolu. Nākamgad viņam jāiet septītajā klasē, šis ir beidzamais gads Rīgas Starptautiskajā sākumskolā. Es darbojos skolas valdē un cerēju, ka skola turpinās attīstīties, plānojām pastutēt mācību iestādi, lai šā gadagājuma bērni varētu mācīties līdz desmitai klasei. Taču ekonomiskās krīzes dēļ plāni sabruka. Samazinās ārzemnieku un maksātspējīgo cilvēku skaits, kuri gatavi ieguldīt naudu bērnu izglītībā. Tā kā skolā nebūs septītās klases, man jādomā, kur nākamgad mans bērns mācīsies. Viņam atliek tikai divas iespējas – turpināt mācības Latvijas Starptautiskajā skolā Jūrmalā vai braukt uz Ameriku. Būsim reālisti. Jūrmalā viņam būtu jāmācās vecajā Bulduru sovhoztehnikuma ēkā, neizremontētās, īrētās telpās bez sporta zāles. Savukārt Amerikā par mazāku naudas summu viņš var mācīties privātskolā, pie kuras ir futbola laukums, amerikāņu futbola laukums, seši tenisa korti, lakrosa laukums, trīs atklātie basketbola laukumi, slēgta sporta zāle, baseins, ir atsevišķa medicīnas ēka, administrācijas korpuss, sākumskola, pamatskola un vidusskola. Arī apmācības kvalitāte Amerikā ir augstāka. Tas nav metiens Jūrmalas Starptautiskās skolas dārziņā; pedagogi tur ir ļoti labi, bet, kāda ir rocība, tādas iespējas! Ja es darba un bērna izglītības dēļ aizbraukšu uz Ameriku, tas nenozīmē, ka otrpus okeāna pārcelšos uz visiem laikiem. Vienkārši tā ir iespēja, kuru es nelaistu garām. Taču es atgrieztos.»

Par atgriešanos

«Vienmēr esmu zinājis, ka pēc NHL karjeras beigām atgriezīšos mājās. Latvijā piedzīvoju treknos gadus, sastrēgumus galvaspilsētā. Skatījos uz lepnajiem automobiļiem Rīgas ielās un domāju, ka te cilvēki brauc ar glaunākām mašīnām nekā Amerikā. Biju pārsteigts, cik lepnas mājas daudzi ir uzcēluši. Spriedu, ka Latvijā cilvēki pelna ļoti labi un apzinājos, ka es nevaru atļauties tik lepni dzīvot. Es neplānoju piecus gadus dzīvot labi un pēc tam kļūt par bomzi. Gāja laiks, ekonomika uzkarsa, un burbulis plīsa. Tiem, kas pratuši dzīvot pieticīgāk, tagad ir mazliet vieglāk, bet tiem, kas skrējuši līdzi laikmetam, saskaroties ar realitāti, ir smagi. Žēl šo cilvēku, jo viņiem nav bijis tādas pieredzes kā Rietumu pasaulē, kur cilvēki ar mātes pienu uzņem: ja tev ir kredīts, tev ir saistības un rūpīgi jārēķina, cik daudz vari atļauties. Latvijā ne tikai jaunie, bet arī vidēja gadagājuma cilvēki atļāvās vairāk, nekā ir viņu iespējas. Nolaišanās uz zemes ir sāpīga.»

Vai kāda partija Latvijā nav aicinājusi Artūru stāties savās rindās? «Piedāvājumi ir bijuši, taču neesmu tik drošs, ka piekristu. Ja cilvēks ar kaut ko nodarbojas, tad tam, ko viņš dara, jātic. Es diezin vai spētu pielāgoties, man būtu grūti ievērot partijas disciplīnu, jo pret savu sirdsapziņu es nebalsotu. Turklāt politika atņem laiku. Neesmu gatavs ziedot laiku lietām, kas varētu būt vējdzirnavu bakstīšana. Man gribas būt noderīgam, darīt to, kas sniedz gandarījumu. Jūtos atbildīgs gan par to, ko daru, gan par savu dēlu. Man arī sava dzīve vēl ir jānostabilizē.»

Caur puķēm par sievietēm

Artūrs hokeja spēles apmeklē viens. Arī publiskos pasākumos biežāk redzams kopā ar dēlu vai meitu. Varētu domāt, ka viņš, reiz apdedzinājies, nevēlas jaunas attiecības, ja vien pirms pusotra gada Ziemassvētkos sabiedrības modrā acs nebūtu pamanījusi Artūru kopā ar jaunu mīlestību Kristīni. «Mums ar Kristīni ir ļoti labas attiecības. Taču, lai veidotu ģimeni, attiecībām jābūt stiprām, drošām un harmoniskām. Bieži vien pēc neveiksmīgām laulībām cilvēki pārgalvīgi lec nākamajās attiecībās. Es, kā jau teicu, esmu gargabalnieks, tāpēc nesteidzos, visu kārtīgi izvērtēju. Septiņreiz nomērīšu, pirms griezīšu. Es būtu gatavs otrreiz apprecēties. Man patika ģimenes dzīve. Un tie «prasīgie» gadi, kad prasīju gan no sevis, gan sievietes, ir pagājībā. Nevar būt nekādu prasību – vai nu cilvēks tev patīk un tu vēlies būt ar viņu kopā, vai ne. Un es varbūt nemaz tik interesants sievietēm vairs nešķietu, turklāt esmu «komplektā» – man ir dēls,» Artūrs koķeti piebilst. «Bērnam sava teritorija jāaizsargā, tāpēc viņš ir greizsirdīgs pret sievieti, kas ienāk manā dzīvē. Psiholoģiski tā ir drošības izjūtas radīšana, īpaši, ja bērnam līdzās ir tikai viens no vecākiem.»

Ilze Irbe intervijā Santai saka: ja viņš atradīs sev īsto cilvēku, tad tā sieviete būs laimīga – ja Artūrs mīl, tas ir nopietni. Un mīlestībā viņš ir fantastisks. Ja šī sieviete būs tā vērta, Artūrs viņai spēs dot visu.