Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
«Es mācos vienkāršāk uztvert dzīvi, attiecības. Mēs ar sievu katrs esam personība, un mums katram ir sava artava attiecību veidošanā,» veiskmīgas laulības noslēpumu žurnālam Ievas Stāsti atklāja Ozoliņš.
«Mans draugs, rūdīts vecpuisis, apprecējās 42 gados. Viņa tēvs bija pateicis –
ja tu spēj visus otra cilvēka trūkumus pieņemt ar vieglumu, vari kopā ar viņu veidot nākotni.
Es cenšos to attiecināt uz sevi un savām attiecībām. Mēs viens otram atgādinām, ka neesam un nebūsim ideāli, mums katram ir savi niķi, stiķi, ieradumi, pareizības, vēlmes, griba, kas bieži nesakrīt ar otra uzskatiem. Bet mēs šobrīd spējam pieņemt atšķirīgo otrā un kopā veidot dzīvi tādu, kādu vēlamies,»sapratis Sandis.
Ne jau vienmēr attiecībās viss ir gludi un skaisti kā romantiskā filmā. «Jā, kaut kur nākas piekāpties, atsevišķās situācijās uzstāt uz savu taisnību. Ne vienmēr spējam visu izrunāt,
mani daudz kas tracina viņā, tāpat kā es viņu tracinu,
ir brīži, kad ir asākas situācijas, ir mirkļi, kad valda idille. No tā sastāv mūsu ikdiena. Mums daudz kas ir kopīgs, saistošs, dažreiz ir jautājumi, par kuriem mēs uzreiz nevaram vienoties. Un ir sarkanās līnijas, kuras nevaram pārkāpt. Ne vienmēr otrai pusei tas ir pieņemami, bet mēs esam spējuši rast kompromisu,
ilgus gadus esam kopā un mums ir labi,» viņš saka.
«Mums ar sievu patīk tradīcijas, rituāli, jo tie rada mīļuma, tuvības, siltuma sajūtu. Tie bērniem parāda mūsu dzīves ritējumu, tāpēc ir piparkūku cepšana Ziemassvētkos, eglītes meklēšana un rotāšana. Lieldienās krāsojam olas, sitamies ar tām. Apmeklējam Latvijas Neatkarības dienas svinības, Lāčplēša dienas pasākumus. Ģimenes tradīcijām nav jābūt piesaistītām pie datumiem, tās ir daļa no savstarpējās komunikācijas, attiecību veidošanas procesa,» atgādina bijušais hokejists.
Viņa un Inas ģimenē aug divi bērni – sievas meita no iepriekšējām attiecībām un abu kopējais dēls Olivers. Sanda vecākie dēli jau ir pieauguši un dzīvo ASV. Tikai šajā laulībā Sandis pa īstam sapratis to, cik nozīmīga ir tēva klātbūtne bērnu ikdienā. Iepriekš, kad veidojis karjeru, viņš šo savu lomu bija atstājis novārtā.
«Arī rīta rituāls, grāmatiņas lasīšana pirms miega, bērnu galviņu paglaudīšana var būt jauka ģimenes tradīcija. Bērni mācās no vecāku pieredzes, un
mēs cenšamies viņiem parādīt, kāds mums būtu pieņemams attiecību modelis,
komunikācija. Vēlāk viņi paši izvēlēsies savu modeli pēc viņu vecuma, vajadzībām, pasaules sapratnes,» uzskata Ozoliņš.
«Man ir svarīgi, lai Olivers ir labs cilvēks, spēj pastāvēt par sevi, lai ir rūpīgs, gādīgs, iecietīgs, empātisks, ar skaidri zināmu mērķi. Bet, neatkarīgi no tām vērtībām, ko es vēlos viņā ielikt, viņš pats izvēlēsies savu ceļu, viņam būs savs viedoklis, savs raksturs. Kad pienāks brīdis dzīves mācību stundām, pārbaudījumiem, izaicinājumiem dzīvē, vienīgais, ko es gribētu, lai viņš vēršas pēc padoma pie mums, vecākiem,» tā Sandis.
.
.
