Sandis Ozoliņš: Nožēloju tikai vienu – savu attieksmi pret mammu, tēti un māsu

Es nežēlojos 

Kad, tuvojoties hokeja pavasarim, vienojamies par sarunas laiku, viens no Latvijas visu laiku labākajiem hokejistiem Sandis Ozoliņš skatās plānotājā. «Varu runāt pēc nedēļas,» vīrišķīgais balss tonis telefonā ir stingrs un pārliecinošs. «Sievai Inai ir dzimšanas diena, un, svēta lieta, mums tā kopā jānosvin, kaut kur jāaizlido divatā.» Ģimene viņam ir prioritāte. Bet tā nebija vienmēr, vēlāk sarunā vaļsirdīgi teiks Sandis.

«Pasaules čempionātam hokejā Stokholmā un Herningā sekošu neklātienē kā līdzjutējs,» Sandis Ozoliņš stāsta par izjūtām, tuvojoties mums, līdzjutējiem, tik svarīgajam notikumam.

Man šķita: audzināt bērnus – tas ir nieks.

«Man ir ģimene, divas darbavietas – esmu Ozo Golf kluba īpašnieks un NHL hokeja kluba Kolorādo Avalanche skauts –, un Latvijas izlases spēles vērošu ar vēsu prātu, visai atturīgi, jo ne vienmēr gribu emocionāli iesaistīties, pārdzīvot par rezultātu. Uz pagājušā gada turnīru Čehijā organizatori mani uzaicināja kā vienu no Latvijas pārstāvjiem. Mammai piešķīrām brīvdienas un uz Ostravu braucām trijatā ar bērniem Oliveru un Vivjēnu, lai viņi gūtu līdzjutēju pieredzi. Oliveram bija divarpus gadi, meita palīdzēja brāli pieskatīt. Tas bija jautrs pasākums, izaicinājums, nezinu, vai otrreiz uz to parakstītos (smejas). Es spēju izturēt cita veida slodzi.