Reinika vecmāmiņas stāsts: «Man palīdzēja trīs lietas – Dievs, dakteri un pati.»

Sakārtotais grāmatplaukts

Vai gan Latvijā kāds vēl nezina radošo Reiniku ģimeni – Daci, Artūru un viņu bērnus Lauri un Rūtu? Artūra mamma Veronika līdz šim palikusi bērnu un mazbērnu ēnā, bet šovasar arī viņai nācās iznākt starmešu gaismās un fotografēties reklāmām. Tas noticis, pateicoties mazmazdēliņam. Kādu dienu Rūtas mazais dēls sakārtojis grāmatplauktu. Kad mamma bijusi spiesta likt grāmatas atpakaļ, viņa sākusi pārlasīt vecmāmiņas dzejoļu krājumus un sapratusi, cik dzejoļi ir mīļi un dzīvespriecīgi, – tieši tādi, kādus vēlējusies lasīt savam puikam! Tā Rūtai radusies ideja par interaktīvu grāmatu bērniem, kā arī dziesmām, kuras viņa mudināja sarakstīt, protams, brālim Laurim.

Kāds ir šīs idejas rezultāts? Ļoti veiksmīgs, jo bērniem patīk! Arī eksperti neskopojas ar uzslavām. Sandris Vanzovičs atzinīgā recenzijā par Reiniku ģimenes kopdarbu gan pajoko: «Ieteikums vecākiem: ja bērns sadomā skatīties dziesmas Ričijs Rū ar ģitāru videoklipu, ejiet uz virtuvi pagatavot sev tēju. Skatīties, kā Sirds sadeg neparasti autors cenšas iejusties bērnu izklaidētāju tēlā – tas skats nav domāts cilvēkiem ar vājiem nerviem…»

Izskatās, ka Veronikai Reinikai ir stipri nervi – viņu nemulsina Laura tēla maiņa.

Vecmāmiņa no sirds priecājas par to, ko mazbērni izdarījuši ar viņas dzejoļiem: «Man patīk viss!»

Tomēr, kad ciemojos pie viņas Auros, kā atbalsts klāt ir arī Artūrs un Dace, jo Veronikas kundze ir satraukusies, vai pratīšot atbildēt uz jautājumiem. «Novembrī man paliks 86 gadi, un atmiņa klibo,» viņa atvainojas. Pēc mūsu tikšanās varu vien novēlēt – Dievs dod mums visiem tādu atmiņu!

Zootehniķe vai skolotāja?

«Esmu no kādreizējā Rēzeknes apriņķa, no Ilzeskalna. Man bija 13 gadi, kad kā apaļa teicamniece pabeidzu pamatskolu. Līdz Rēzeknei, kur darbojās pedagoģijas skola, bija 17 kilometri, taču kā jau lauku bērns izlēmu mācīties par zootehniķi Malnavā, kas bija tālāk no mājām. Līdz tam viena pati nekur nebiju braukusi, bet nu sēdos vilcienā un aizbraucu uz Malnavu iesniegt dokumentus.

Kā teicamnieci mani uzreiz uzņēma, līdz vilcienam uz mājām vēl jāgaida, tā nu sēdēju skolas gaitenī.

Visi sveši, kaut kur skrien, nevienu nepazīstu, un tad meitene garāmejot prasa: «Ko tu te sēdi? Tūlīt sāksies konsultācijas!» Atbildēju: «Esmu teicamniece, man tur nav jāiet.» Uz to viņa tā izsmējīgi: «Teicamniece?! Ej tu…», es to rupjo vārdu nemaz neatkārtošu, bet tad nodomāju – lai es te mācītos, ja jau man tagad tādas rupjības saka?! Paķēru somiņu un projām uz staciju! Sagaidīju vilcienu un aizbraucu pa taisno uz Rēzekni, garām savai stacijai. Mājās neviens nezināja, kur esmu palikusi, visu nakti nosēdēju Rēzeknē stacijā, sagaidīju rītu un pāri visai pilsētai aizgāju uz pedagoģisko skolu. Tur man pateica, ka esmu atnākusi pēdējā brīdī iesniegt dokumentus, jo nākamajā dienā komisija pieņēma lēmumu, kurus uzņems. Man kā teicamniecei nebija eksāmeni jāliek, mierīgi varēju braukt uz mājām. Tā es svešas meitenes dēļ nonācu skolā, kurā pati nebūtu saņēmusies iestāties.

Četrus gadus nomācījos Rēzeknes pedagoģiskajā skolā. Jānis Streičs tajā laikā arī tur mācījās. Dzīvoju internātā. Labs bērns biju, šiverīga un apzinīga. Tikai ar vienu trijnieku – neatceros, kurā priekšmetā – skolu pabeidzu.

Mani nozīmēja darbā uz toreizējā Zilupes rajona Raipoles septiņgadīgo skolu. Direktore turpat skolā ierādīja istabiņu, kur dzīvot. Kad sāku strādāt, man bija tikai 17 gadi. Mums bija ļoti aktīva pašdarbība – iestudējām skečus, dziedājām, rīkojām visādus atpūtas vakarus. Kolhoza priekšsēdētājs Viktors Reiniks dikti rūpējās par skolu, arī pats pašdarbībā iesaistījās. Es, tāds šiverīgs skuķēns, viņam iepatikos. Viktoram bija 30 gadi, smuks, lokainiem matiem… Artūrs ir tētim līdzīgs. (Artūrs, kafiju nesot, komentē: «Gandrīz vai neticami, bet arī man kādreiz bija gari mati, līdz pleciem!»)

Novembrī man palika 18 gadi un janvārī mēs ar Viktoru apprecējāmies.

Artūrs piedzima pēc četriem gadiem. Viņam bija gadiņš, kad pārcēlāmies uz Ilzeskalnu.  Vīrs tur bija kolhoza priekšsēdētājs, bet es strādāju savā dzimtajā skolā, Ilzeskalna septiņgadīgajā skolā. Nodzīvojām tur piecus gadus un tad vīrs Jelgavā kursos bija saticis savu kursabiedru Zaļenieku lauksaimniecības vadošo kadru skolā Arturu Čiksti. Pārbraucis Viktors stāstīja: «Satiku Čiksti un viņš saka – brauc strādāt uz Auru kolhozu, tur kompleksajā brigādē vajag brigadieri! Iepriekšējais piedzēries nostrādāja tādu joku, ka bija jāatlaiž. Brauc, dzīvoklis jau gaida!» Bet joks bija tāds: kādreizējā Zemgales saimnieka pamatīgajā mājā, kur ierīkoti dzīvokļi, tas cilvēks pa kāpnēm uzvilcis zirgu uz otro stāvu. Skolotājai no rīta jāiet uz darbu, viņa atver durvis – zirgs priekšā! (Smejas.) Tā mēs zirga dēļ nokļuvām Auros uz mūžu. Artūram vēl nebija seši gadiņi, kad pavasarī atbraucām. 1964.gadā sāku strādāt Auru skolā un tā līdz pat skolas slēgšanai 2008.gadā…»

Skolotāja un direktore

«Ilgus gadus mācīju krievu valodu. Man bija 39 gadi, kad neklātienē pabeidzu Daugavpils Pedagoģisko institūtu. Tāpat kā pedagoģisko skolu, arī institūtu pabeidzu ar vienu trijnieku! Tolaik vēl neprasīja obligāto augstāko izglītību skolotājiem, bet es vēlējos mācīties. Kāpēc ne? Vēl jauna, spēka pilna, turklāt skolā tobrīd nebija vēstures skolotāja un tā es nolēmu – mācīšos! Tolaik dzīvojām lauku mājās, Artūrs bija kārtīgs puika, uz viņu varēju paļauties un braukt uz institūtu. («Es pamatskolu beidzu kā apaļš teicamnieks!» Artūrs smaida.) Kad biju sesijā, parasti no Daugavpils zvanīju uz mājām. 3. kursa ziemas sesijā zvanu un vīrs saka: «Kad pārbrauksi, tevi sauks uz partijas komiteju.» Kāpēc? «Grib tevi iecelt par skolas direktori!» Brīnījos, jo es taču vēl tikai mācījos, bet tā arī notika.

18 gadus nostrādāju par skolas direktori… Tolaik skolā nebija saimniecības daļas vadītāja, tāpēc manā ziņā bija viss – arī nolūzis rokturis, caurs jumts, malkas gādāšana… Tas bija smagi, tāpēc tiklīdz varēju, tā 1990.gadā, kā tolaik pieņemts,  55 gados aizgāju pensijā. Kā direktore aizgāju pensijā un… sāku strādāt kā skolotāja un klases audzinātāja. Vēl trīs izlaidumus no 5.klases izaudzināju. Un tad skola beidza pastāvēt… Man bija 72 gadi, kad skolu slēdza, un es vēl varēju kosmosā lidot, tik laba veselība! Dace jau saka – tādu dēļ kā tu mums visiem pensijas vecumu pacēla!»

Dzejniece

Bet kad un kā skolotāja sāka rakstīt dzejoļus? Izrādās, pie vainas ir mazdēls Lauris! «Tas notika 90.gadu sākumā. Ar vīru Ziemassvētkos vienmēr braucām uz Tērveti pie Daces, Artūra un mazbērniem. Dāvanu nevarēja dabūt tāpat vien, to vajadzēja nopelnīt, un es parasti skaitīju Pīrāgam, nabagam, abi gali apdeguši… Līdz reiz Laurītis saka: «Vecmāmiņ, bet tu vienmēr pie eglītes skaiti vienu un to pašu dzejoli!»  Tas man bija kā stimuls – jāsacer kaut kas pašai! Tā līdz nākamajiem Ziemassvētkiem man radās pa kādam pantiņam. Kad tā piedomā, izrādās, var pat anekdoti pārvērst par dzejolīti. Un es tā darīju. Lūk, piemērs:

«Mamma man saka: «Uzvedies klusi,

Ar vilcienu vecmamma atbraukusi!»

Sēžu un brīnos – pasaule baltā,

Vecmammai vilciens, mums – tikai auto!»

Kad sāku rakstīt dzejolīšus, daudzi sižeti nāca no skolas. Kāds bērns pastāsta – vai, skolotāj, kā mani vakar tītars pluinīja, un man rodas dzejolis! Pēc citas sarunas ar skolnieku radās šāds dzejolis:

«Šodien skolotājs stāstīja klasē,

Ka zeme griežoties ap savu asi.

Globusa ass stāv uz plakanas kājas,

Es to griežu, lai neapstājas,

Griežu un redzētais pārdomas vieš:

Kur Zemei ir kāja un kas viņu griež?»

Tagad jau dzejoļus raksta arī bez atskaņām un komatiem, bet es tā nedarīju. Dobeles avīzē uzzināja, ka rakstu dzejoļus, un neatlaidīgi mudināja rakstīt vēl un vēl. Kad 2002.gadā iznāca mans pirmais krājums Zvirbulis zeķītēs, bija labas atsauksmes un, manuprāt, tā arī ir mana labākā grāmatiņa. Tad tapa otrā grāmata Saulstariņa rīts, trešā… Mani dzejoļi ir iekļauti arī dažādos kopkrājumos un almanahos. Nepublicēti arī ir diezgan daudz sakrājušies. Pa kādam dzejolim jau uzrakstu arī tagad…»

Asprātīgākā skolotāja

Skolotāja Reinika skolā nostrādāja 56 gadus un aizvien, lai ko viņai jautātu, saruna atgriežas pie skolas! «Uz vecuma galu esmu kļuvusi pedantiska – man viss ir kārtīgi salikts. Lūk, skolēnu padome skolotājiem katru gadu dalīja diplomus, man ir visi saglabāti, ko saņēmu!» Cilāju kaudzīti un lasu – diploms par spēju būt jaunai; visprecīzākajai skolotājai; par sistemātisku savas klases uzraudzīšanu, audzināšanu un bāršanu; stingrākajai skolotājai; svešvalodu zinošākā skolotāja un arī – asprātīgākā skolotāja!

«Anekdotes es šad un tad izmantoju sarunās ar bērniem. Kad sāku audzināt kādu klasi, man vienmēr gribējās bērnus iepazīt. Bet kā iepazīsi? Sarunās, caur jokiem, vērojot bērnu reakciju. Pastāstu anekdoti un redzu, ka daži smejas, daži – nesmejas. Izdalu mazas lapiņas, lai katrs uzraksta savas lielākās vēlēšanās. Kāds sapņo par mašīnu, kāds telefons, bet viens puisītis uzraksta – es ļoti gribu, lai mana vecmāmiņa nenomirst. Klasei nolasu priekšā mazu stāstiņu par zēnu, kurš ilgi ārstējas slimnīcā, palātā redz tikai zilās debesis logā un vienīgais draugs ir rotaļlācēns. Saku: uzrakstiet vēstulīti zēnam, kaut dažus teikumus! Visi ir līdzjūtīgi un uzmundrina, divi raksta – es tev gribētu palīdzēt, bet viens – ja es zinātu, kur tu esi, es pie tevis aizbrauktu. Atkal materiāls pārdomām.

Es pazinu bērnus, zināju viņu dzīves apstākļus – kuram mamma darbos noskrējusies, kuram tēvs dzer… Vecāku sapulcē nevienu vārdā nesaucu, runāju aplinkus. «Kāds austrumu gudrais iedeva trijiem cilvēkiem pa akmenim. Pirmais nosvēra akmeni, otrais nomērīja, bet trešais – noglāstīja, un akmens pasmaidīja.» Tad es jautāju – mammas, kad jūs pēdējo reizi savam bērnam noglāstījāt galviņu? Kad uzslavējāt – kāds tu malacis, es tevi gaidīju mājās. Kad pēdējo reizi uzlikāt roku uz pleca un teicāt – viss būs labi! No vecākiem negaidīju atbildi, vien mudināju padomāt, ka bērnam (un arī pieaugušajam!) ir tik svarīgi būt gaidītam. Bija mammas, kuras savam bērnam pārmeta, ka nav tik labas atzīmes kā kaimiņam, – viņš tik labi  mācās, bet ko tu?! Vārdos nenosaucot, sapulcē par to runāju, un teicu – veicam eksperimentu! Biju izgriezusi un lapā ielīmējusi dažādus priekšmetus. Noliku katram priekšā lapu ar attēliem uz leju, tad atļāvu apgriezt, noteikti laiku apskatīt attēlus, atkal apgriezt un uzrakstīt, kurus priekšmetus atceras. «Re, visi veicām vienu uzdevumu, un katram veicās atšķirīgi. Tāpat arī bērniem – kā nu katram veicas. Katram savs laiks, lai uztvertu ar redzi, dzirdi, atcerētos, jo visiem nav vienādas spējas. Nevajag salīdzināt bērnus! Parājat, ja jūtat, ka tiešām slinko, bet nesakiet – re, kaimiņpuika tik labi mācās, kāpēc tu nē?!»  

Kad vairs nebiju skolas direktore, bet ierindas skolotāja un klases audzinātāja, direktore lūdza mani runāt vecāku sapulcēs. Laikam jau es pratu vienkārši, bet saprotami runāt…»

Visapkārt – mīļie

«Ziniet, ja es būtu jaunāka, ietu studēt un strādātu par ģimenes psihologu!

Savā ģimenē es neko speciāli nedarīju – mums viss notika pats par sevi. Ar vīru nodzīvojām 53 gadus, Nē, tādas situācijas, ka gribētu šķirties, neradās. Viktors bija miera mika, mums nebija iemesla kašķēties, viss padarīts, pats sev pogu piešuva, kreklu izgludināja, skapī sava kārtība. Medībās gāja – mums vienmēr ledusskapī bija meža gaļa, cepta, šmorēta, vārīta. Viktoriņš aizgāja 2007. gadā…»

Arturs piebilst: «Līdz pēdējam papus gāja kā ministrs pēc maizes uz veikalu – uzvalkā, šlipsē. Kad brīnījos, kāpēc, viņš atbildēja: «Un ja nu manis rīt vairs nebūs? Kāds es cilvēkiem atmiņā palikšu – ar nošļukušām trenūzenēm?!» Viņam bija spēcīga balss, labi dziedāja, un tāds humors un asprātība!»

Dace papildina: «Mammai nav latgaļu akcenta, bet papus to nepazaudēja. Tomēr viņš veikli izgāja no situācijas: nevarēja pateikt zaķis – teica garausis, nevarēja pateikt kuģis – teica tvaikonis, nevarēja pateikt puķe – teica zieds. Pasākumus jau laikus cēlās kājās un stāvēja pie durvīm, lai brauktu mājās.»

Bet ko Veronika domāja, kad dēls pirmo reizi ciemos atveda Daci? Izrādās, Artūra vecāki Daci satika, iekams abi sāka draudzēties. «Artūrs aizbrauca stāties Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, mēs ar vīru braucām iestājeksāmenu laikā viņu apciemot. Un tā vajag sagadīties, ka milzīgajā kopmītnē, kur simtiem studentu, pirmo satiekam smaidīgu un šiverīgu meiteni. Tā bija Dace! Jautājām, vai pazīst Artūru. Jā, pazīstot un aizveda pie viņa. Mums ar Viktoriņu meitene patika, tāpēc Artūram parasti pajautājām, kā tad Dacei klājas. Abi bija ne vien kursabiedri, bet arī vienā grupā mācījās. Pēc tam klausāmies – draudzējas… 2.kursā apprecējās, kāzas bija Pļaviņās, kur Daces mamma, arī skolotāja, dzīvoja. Lai viņai vieglas smiltis! Mums bija ļoti patīkama braukšana uz Daugavpili – pa ceļam apstājāmies pie Dacītes mammas, atpakaļceļā – atkal paciemojāmies Pļaviņās.

Tā es tiku pie meitas, vēlāk mazdēliņa un mazmeitiņas, un nu arī pie mazmazdēliņa. Viņi visi mani aizvien priecē.

Dace un Artūrs tepat netālu dzīvo, mani pieskata. Rūtiņa ar mazo Ričiņu iebrauc, ar Rūtiņu vienmēr varam sirsnīgi aprunāties. Lauris ieskrien… Ziniet, ko viņš izdarīja pagājušajā novembrī? Atbrauca apsveikt dzimšanas dienā un par televizoru, kas man bija neliels, bet modernais, plakanais, Lauris vienā brīdī prasa: «Vecmāmiņ, tu tos mazos burtus titros vari izlasīt?» Varu! Viņš aizbrauc, bet vakarā ap deviņiem kāds zvana pie durvīm. Es domāju – kas nu noticis? Atveru durvis, neredzu cilvēku, bet lielu kārbu, un aiz tās kāds sāk smieties. «Laurīt, tu?! Ko tu te, jau dienā ar Rūtiņu biji!» Atvedis šito lielo televizoru: «Lai lielāki burti, lai tev labāk redzēt!»

Tas atbalsts no savējiem ir neatmaksājams, to nevar atstāstīt, tas piedod dzīves stiprumu, ka neesmu viena. Man visapkārt ir mani mīļie! (Rāda uz sienām, kur rāmīšos daudzas ģimenes fotogrāfijas un koncertu afišas.) Starpība liela: vai es raudzītos uz kailām sienām, vai es raugos un mani tas viss, ko redzu, priecē. Katrai bildei sava vēsture…»

Viena no fotogrāfijām tapusi pie Kolizeja Romā. «Uz manu 80 dzimšanas dienu Artūrs un Lauris aizveda mani uz Romu, tā bija kā dāvana. Turpceļš izvērtās ar gariem piedzīvojumiem.

Lidostā izrādījās, ka mana vecā parauga beztermiņa pase der tikai Latvijā.

Lai vismaz viena lidmašīnas biļete neietu zudumā, Lauris aizlidoja. Artūrs izdarīja visu, lai es jau uz nākamo dienu dabūtu jaunu pasi, nopirka vēlreiz biļetes un tad tikai lidojām. Romā brīnījās, kā es visur gāju un no viņiem abiem nekur neatpaliku.

Atpakaļceļā Lauris prasa: «Kur nākamgad brauksim? Zinu, uz Izraēlu!» Gan jau tā būtu noticis, bet nākamā gada martā mani piemeklēja insults… Taču Lauris līdz šim saka: «Vecmāmiņ, tev sveiciens no Izraēlas!» Viņš uzstāj, ka mums turp jābrauc. Saku: «Ko tu tur ar mani, kam rokās štoks, darīsi?» – «Paņemšu ratiņus, tur visur lifti, pacēlāji, visur tevi izvadāšu!» Lai es brauktu ekskursijā, kad mani ar ratiņiem vadā?! Nē, tā es negribu. Labāk dzīvoju pa mājām un priecājos par mazbērniem. Jāturas pašai, neviens no malas tev to, ko tu pats vari izdarīt, neiedos. Ja vari, tad dari!»

Vajag, varu un būs labi

«Martā palika pieci gadi kopš piedzīvoju insultu… Pēc tam gulēju, man kustējās tikai labā roka un kāja. Pirmās trīs nedēļas pagāja Dobeles slimnīcā, tad kājām pirksti sāka kustēties. Artūrs un Dace aizveda mani uz rehabilitācijas nodaļu Ozolniekos – tur divus mēnešus fizioterapijas kabinetā ar mani pamatīgi strādāja.» (Dace: «Mamma jau ir cīnītāja! Turklāt Ozolniekos viņai bija brīnišķīga istabas biedrene, kura mācēja iedvesmot, ka ir jācīnās.»)

Klausīju un visu darīju, kā man dakteri un fizioterapeiti ieteica. Četras sezonas, izņemot pagājušo kovida dēļ, mani aizveda pusmēnesi uz Vaivariem. Kad fizioterapeiti tur mani ieraudzīja otrajā un trešajā reizē, tad slavēja. Kāpēc? Viņi man parāda, ko darīt, pienes bumbu vai nūju, pasaka, cik reizes kādu vingrinājumu vajag izdarīt, uzmet skatienu un saka – var redzēt, ka jūs to visu mājās dariet! Daru gan. Es līdz šim brīdim no rītiem, no gultas neizkāpjot, veicu ieteiktos vingrinājumus. Tas man aizņem minūtes divdesmit. Es neļauju sev palaisties, nekāpju no gultas laukā, kamēr neesmu pavingrojusi. Citādi es varbūt pakristu, jo naktī viss ir atslābinājies.

Kad man reizēm kāds saka, cik esmu varena pēc insulta, tad atbildu: «Man palīdzēja trīs lietas – Dievs, dakteri un pati.» Ja slimnieks neticēs dakterim, nekas nebūs. Ja pats neko nedarīsi – arī nekas nebūs. Kopš insulta man ir nerakstīts likums, kas sēž galvā – vajag, varu un būs labi. Domājat, ka man dikti gribas vingrot?! (Smejas.) Istaba ar malku kurināma, no rīta, kad ziemā auksts, bet krāsns vēl nav iekurta, ir vēsi.

Taču es vispirms pidžamā vingroju: cilāju kājas un paliek pliki stilbi, darbojos ar rokām – piedurknes līdz padusēm…

Negribas, bet vajag! Ja es pati ar sevi nestrādātu, nezinu, kur un kāda tagad būtu, varbūt – guloša. Bet varbūt es te nebūtu un nesarunātos. Ārā es arī eju – re, kur mans draugs! (Norāda uz spieķi.) Ja negribas iet laukā, staigāju pa istabām – no loga līdz logam. Nesēžu visu dienu. Lai galva strādā, krustvārdu mīklas risinu. Vai, nu jau es sāku lielīties! To nu gan man negribas… Neatceros autoru, bet viņa atziņu, kas skan tā: nekad nestāsti cilvēkiem par sevi neko labu, ļauj, lai viņi paši to ierauga!

Morālā puse man ļoti daudz dod. Tepat ir mani mīļie, mani tuvākie, mans glābējs un stiprums, ja kas… Pēc insulta es savus pārdzīvojumus un pārdomas uzrakstīju dzejolītī:

«Kurp steidzies, laiks?

Kas tev to darīt liek?

Bij tikko vasara,

Nu balti sniegi snieg.

Laiks, apstājies, ļauj atpūsties no steigas,

Lai labam, kas ir sākts, lai labas arī beigas.

Laiks, apstājies, ļauj dzīves kļūdas labot,

Kam nepateikto pasacīt

Vai kādam roku padot.

Tu māci, laiks, ka jātaupa ir tevi,

Ka dzīvē daudz ko spēt tai posmā, ko mums devi.»