Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Kopmītņu kaimiņi
Inguna: «Iepazināmies Maskavā, Medicīnas zinātņu akadēmijas aspirantūrā. Romualds aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta grādu Neiroķirurģijas institūtā, es – Pediatrijas zinātniski pētnieciskajā institūtā. Dzīvojām institūta kopmītnēs 13. stāvā, internacionālā vidē. Tur bija cilvēki no Kolumbijas, Kubas, Kirgizstānas, Ukrainas, Āfrikas un musulmaņu zemēm. Man kaimiņos dzīvoja Jordānijas karaļa radinieks. Puisis no Kambodžas, kas gulēja zem segas ar slēpjzābakiem kājās, mūs cienāja ar šņabi, kurā bija čūska.»
Romualds: «Tā bija ne tikai dažādu tautību, bet arī atšķirīgu kultūru un reliģiju cilvēku pulcēšanās vieta, kas ļāva izprast to, par ko iestājāmies Atmodas laikā.»
Inguna: «Kad jordānietis, kurš dzīvoja blakusistabā, aizbrauca, komandante teica, ka viņai esot padomā divi labi kaimiņi – viens pīpē, otrs nesmēķē, kuru gribu? Izvēlējos nepīpētāju. Divām aspirantu istabām bija kopīgs balkons, uz kura glabājām ēdamo, jo studentiņi no ledusskapja čiepa produktus. Es, ekstraverts, komunikabls cilvēks, izgāju uz balkoniņa un pieklauvēju pie blakusistabas loga. Gribēju iepazīties ar jauno kaimiņu lietuvieti Romasu. Mēs sadraudzējāmies.
Stāstījām viens otram par saviem pielūdzējiem un pielūdzējām, lūdzām padomus, kopā apmeklējām teātri un izstādes.
Romualdam bija draudzene, skaistākā meitene no trim kopmītnes mājām. Domāju – ko viņa, ellē, viņā ir atradusi? Tā es Romualdam sāku pievērst vairāk uzmanības.»
Romualds: «Klikšķa nebija. Pusotru, divus gadus bijām kaimiņi, attiecības veidojās pakāpeniski. Astoņdesmito gadu sākumā valdīja dziļa stagnācija, ne visu drīkstēja skaļi teikt, bet ar Ingunu varējām runāt par visu. Tas mūs vienoja. PSRS ģenerālsekretāri viens pēc otra mira kā mušas. Institūts atradās Maskavas centrā, kas bēru laikā bija slēgts, un man nebija jāiet uz darbu. Komandante ar melnu drēbi aizsedza spoguļus, kopmītņu vestibilā bija ieslēgts televizors un skanēja Bēthovena sēru maršs.»
Inguna: «Mīlas romāns bija sācies, bet to aizēnoja steiga, ko radīja disertācijas rakstīšana. 1985. gadā Romualds to aizstāvēja, palīdzēja man noformēt darbu un nodrukāt autoreferātu.»
Romualds: «Atgriešanās mājās bija juceklīga un neveiksmīga. Mani uz Maskavu sūtīja Viļņas Universitāte, Ingunu – Rīgas Medicīnas institūts. Augstskolas mums maksāja stipendiju. Aizgāju pie Viļņas Universitātes rektora un teicu, ka esmu aizstāvējis disertāciju. «Kas tevi sūtīja?» viņš jautāja. Augstskolā darbu nedabūju un deviņus mēnešus strādāju slimnīcā par neiroķirurgu. Man bija traumatologa slodze, nakts dežūras.»
Inguna: «Atgriežoties Rīgā, nokļuvu identiskā situācijā. Mani iegrūda zinātniski pētnieciskā institūtā mātes un bērna laboratorijā un lika pilināt mēģenēs. Biju klīniciste kā visi manā dzimtā, bet man pateica, ka es nevarēšu strādāt ar studentiem. Aktrise Vija Artmane, kuras dēlu Kasparu dzemdībās pieņēma mana mamma, aizgāja pie veselības aizsardzības ministra Vilhelma Kaņepa. No Artmanes visi bijājās, bet viņš atteica. Pēc tam pati devos uz pārrunām pie ministra. Kaņeps sēdēja zilā dūmu mākonī un teica: «Man jūsu tēvs (Bērnu ārsts un pianists profesors Ivars Ebels – K. Z.) galīgi neliekas gudrs cilvēks, viņš nav labs ārsts.» Atmodas sākumā māksliniece Džemma Skulme uzrakstīja vēstuli Rīgas Medicīnas institūta rektoram, jautājot, kāpēc pret Ingunu Ebelu ir noraidoša attieksme. Sāku strādāt Medicīnas institūta Pediatrijas katedrā uz pusslodzi kopā ar tēvu.»
Izauras periods
Inguna: «Romass, braucot prom no Maskavas, atvadījās no manis uz mūžīgiem laikiem, bet, re, sēž te kā piepe! Pirms došanās uz staciju pasēdējām pie alus. Viņš stāstīja, cik esmu burvīga dāma, cik man ir skaistas kājas, bučoja man rokas, bet neteica ne vārda, vai attiecībām varētu būs turpinājums. Viņa aizbraukšana man šķita ērmīga. Biju satriekta, domāju, ka viņš ir jucis.»
Romualds: «Es nedomāju atvadīties uz mūžīgiem laikiem. Attiecību atlikšana – tas vīriešiem toreiz bija raksturīgi. Man bija pienākums pret profesiju, Universitāti, biju plānojis veidot karjeru. Man nebija pieredzes vairākas problēmas risināt uzreiz.»
Inguna:
«Kad atgriezos Latvijā, televīzijā rādīja seriālu Verdzene Izaura. Skatījos un raudāju…
Pārmalu galvā epizodes no mūsu attiecībām. Atcerējos, kā teicu, lai viņš Maskavas meitenei, kas viņā bija stipri samīlējusies, nopērk Ziemassvētku dāvanu. Romass jautāja, vai es kā kaimiņiene un draudzene nevarētu to izdarīt viņa vietā. Nopirku skaistus ādas cimdus. Nākamajā dienā tie bija palikti man zem eglītes. Vecāmāte katru gadu man sūtīja eglīti, ko atveda tāds Elmārs, kas strādāja vilciena maršrutā Rīga–Maskava. Parasti Ziemassvētkos aspiranti pulcējās pie manas eglītes. Romass teica, ka man cimdi labāk piederēšot. Viņš man uzdāvināja arī indiešu kleitu. Gan piebilda, ka man piestāvot smalkākas kleitas, ko es nākamajā dzīvē noteikti dabūšot. Vēl viņš atzinās, ka nezinot, kurš mani varēšot precēt, jo man esot vajadzīgs vīrs, kas sievieti vizina ar melnu volgu.»
Atkalredzēšanās
Inguna: «Mēs ar Romualdu sazvanījāmies. Ziemassvētkos nolēmu viņu apciemot. Aizņēmos no Ievas Lūkinas, Jura Dimitera pirmās sievas, divas smalkas kleitas un aizbraucu uz Lietuvu. Romass bija uzaicinājis mani pie sevis, bet viņa mamma, to uzzinot, brēca, ka es nesperšot kāju pāri dzīvokļa slieksnim. Pa blatu apmetos viesnīcā Gintaras. Romass pēc dežūras nāca pie manis uz viesnīcu, un es gāju pie viņa uz nakts dežūrām slimnīcā.
Romualda mamma neatbalstīja mūsu attiecības. Kad studējām aspirantūrā, viņa zvanīja uz Maskavu un man teica: «Inguna, lūdzu, pieskatiet manu puiku, viņš ir labs zēns!» Apsolīju un izstāstīju, ka viņam Maskavā ir skaista meitene. Viņa bija laipna pret mani līdz brīdim, kad uzzināja, ka esam pāris. Tagad Romualda mammai ir 89 gadi, gudra sieviete, var runāt par jebkuru politikas tēmu. Ja būtu augusi citā laikā, domāju, būtu politiķe. Politiķa prasmes dēlam ir ģenētiski iedzimtas.»
Romualds: «Ģimenē esmu vecākais dēls, man ir deviņus gadus jaunāks brālis, un mamma varbūt cerēja, ka es būšu viņas balsts vecumdienās. Biju līderis skolā, Universitātē, iespējams, cerēja, ka Lietuvā veidošu spožu ārsta karjeru. Mamma bija medicīnas māsa, apguvusi rentgena laborantes amatu. Viņa strādāja slimnīcas uzņemšanas nodaļā, ķirurgus uzskatīja par svētajiem. Nekas jau traģisks nenotika. Ingunai vienkārši neizveidojās ar viņu attiecības. Bet mamma mums palīdzēja, cik spēja.»
Inguna: «Nākamā gada 30. aprīlī manas mājas durvīs parādījās Romualds Ražuks ar nelielu diplomātu rokās. Tajā bija daži krekli un viena alga.»
Romualds: «Mani uz Latviju atveda mīlestība. No vienas puses, aklimatizācijas laiks bija smags, bet no otras – pavērās iespējas, kādas nebija Viļņā. Pateicoties Ingunas vecākiem, dabūju pētnieka amatu pētniecības laboratorijā Stradiņos, ko vadīja profesors Juris Bērziņš. Pētījām rokas lielos nervus. Veicām tam laikam revolucionārus pētījumus, bet operācijas bija dārgas un diemžēl nebija pieprasījuma. Laboratorijā krieviski ar mani nerunāja, un es divarpus mēnešos apguvu latviešu valodu.
Mans pirmais slimnieks Stradiņos bija latvietis, nomenklatūras cilvēks, Staļina laika komunists.
Viņam kājās bija gari zābaki, mugurā mētelis ar aitādas apkaklīti. Viņš mani iedrošināja: «Runā latviski, lai jau muļķi smejas.» Lasīju Literatūru un Mākslu. Ne tikai labās latviešu valodas dēļ, rakstos daudz tika pateikts starp rindiņām. 1995. gadā par īpašiem nopelniem ieguvu Latvijas Republikas pilsonību. 1993. gada vēlēšanās vēl nevarēju piedalīties.»
Inguna: «Mums nebija kreptīgu kāzu. 1986. gada 7. jūnijā Jāņa baznīcā mūs pa kluso salaulāja Doma draudzes prāvests Jānis Liepiņš. Viņš bija laulājis manus vecākus, mani nokristījis. Tajā dienā gāza lietus, tēvs mūs ar volgu aizveda uz baznīcu, pēc tam sareģistrējāmies zagsā, kas bija iekārtots vojenkomata šķūnī, jo Lielupes dzimtsarakstu birojā bija remonts. Svinību nebija. Vēlāk mājas dārzā radiem un draugiem sarīkojām ballīti. Paliku savā uzvārdā, jo gribēju saglabāt dzimtas uzvārdu. Ja pārietu vīra uzvārdā, es kļūtu par Ražukaiti vai Ražukieni. Iespējams, atšķirīgo uzvārdu dēļ mūs daudzi neuzskata par pāri.»
Romualds: «Cienījams akadēmiķis bija dzirdējis, ka mana sieva esot ietekmīga sieviete. «Vai Sarmīte Ēlerte ir jūsu sieva?» viņš man jautāja.»
Barikāžu bērns
Inguna: «Nepaguvām baudīt mierīgu, ģimenisku atmosfēru. Kad 1987. gadā pavērās iespēja veidot pilsonisku sabiedrību, Romass nodibināja lietuviešu nacionālo kultūras biedrību, bet es sāku veidot gruzīnu un krievu nacionālās kultūras biedrības. Pēc tam iesaistījāmies pareizticīgo katedrāles krustu atjaunošanas akcijā, Tautas frontē, Romualds kļuva par Tautas frontes priekšsēdētāju. Lādiņš bija uzkrājies. Mēs no vecāku stāstiem zinājām, kā cilvēki dzīvoja pirmās brīvvalsts laikā, mums nebija iespēju sevi realizēt, un Atmodas straumei aizgājām līdzi kā reaktīvās raķetes.»
Romualds: «Danute piedzima 1991. gada 23. janvārī – barikāžu laikā. 21. augustā sākās pučs. Tautas frontes mītni ieņēma OMON, un es tajā naktī mājās neatgriezos. Ar Tautas frontes šoferi Andri Pocju vairākas dienas slēpāmies tukšā dzīvoklī Vecmīlgrāvī. Reiz gan manījām, ka mūsu žigulim seko. Tautas fronte turpināja strādāt, visu rudeni gatavojāmies Maskavas ofensīvai. Biju priekšsēdētājs un kā karā nevarēju atstāt savu posteni, neraugoties uz to, ka mājās bija sieva ar mazu bērnu.»
Inguna: «Kad gaidīju Danuti, mūsu mājā atslēdza telefonu. Puča naktī ar astoņus mēnešus veco meitu slēpāmies blakus mājā, kas piederēja lidsabiedrībai SAS. Kad Danutei sākās problēmas ar elpošanu, viņu Bērnu slimnīcā pieņēma ar citu vārdu un uzvārdu. Bija bīstami, bet radās iespēja atgūt neatkarību, un mēs eksistējām vienoti ar mūsu zemi, kurā dzīvojām. Tie nav skaļi vārdi, šīs izjūtas ģenētiski ir visos, tikai šādos brīžos izlaužas uz āru. Dievs dod katram piedzīvot tik intensīvu laiku!
Mēs ar Romualdu viens otru balstījām, potencējām viens otra spēkus.
Mums ir līdzīgi uzskati par to, kas dzīvē ir svarīgs, kas ne, bet ir arī savi trūkumi un īpatnības.
Atšķirībā no Romasa man riebjas skatīties televizoru, man vairāk patīk lasīt. Man nepatīk kārtot papīrus, apmeklēt valsts iestādes, lai kaut ko sarunātu, izciestu pazemojumu, bet Romualds vēsā mierā turp dodas, viņu neietekmē nepieklājīgi cilvēki un nelieši. Sākumā palīdzēju Romasam rakstīt runas latviešu valodā, viņš savukārt pierunāja mani dibināt organizāciju Glābiet bērnus! Viņš mani atbalstīja, kad rakstīju grāmatu Ebelu dzimta un pediatrija Latvijā. Ja mēs kaut ko esam varējuši izdarīt, to vienmēr esam paveikuši kopā. Mēs esam laimīgi, ka dzīvojam laikā, kad kaut ko var ietekmēt. Esmu uzrakstījusi kārtējo ziņojumu ANO par bērnu stāvokli Latvijā, kurā apkopoju, kas vienpadsmit gados izdarīts. 2. februārī braukšu uz Ženēvu, un vairāk nekā divas stundas mani iztaujās. Pēc tam dos rekomendācijas, kas valdībai būs jāpilda, un pēc četriem gadiem būs jāatskaitās.
Ar Romasu neesam bijuši nevienā atpūtas braucienā uz Turciju vai Ēģipti. Vienreiz kopā ar bērniem bijām Romā. Toties karstās vasaras ar lielu prieku pavadījām vecvecāku dzimtajā pusē pie Nedzi ezera. Gulējām siena šķūnī, bijām dunduru sakosti, nebija, kur mazgāties, toties laimīgi. Dzimšanas un vārda dienas svinam tikai bērniem. Lieldienās gatavoju pashu pēc vecvecmammas receptes, Ziemassvētkos mājās vedam milzīgu egli, svinam Jāņus. Neesam varējuši iegādāties jaunu mašīnu. Mums dzīvē svarīgākais ir darbs, kas ir mūsu dzīve.
Liekuļotu, ja teiktu, ka neesam gribējuši ceļot kopā ar bērniem, biežāk visi kopā aiziet uz operu. Taču mums bija nepieciešama nauda, lai izpirktu pusi dzimtas mājas. Šo ēku 1932. gadā uzbūvēja vecmammas māsa, kas bija daktere. Viņa bija vientuļa, dzīvoja kopā ar vecmammas ģimeni. Pusi mājas mantoja mana mamma, otru – viņas brālis, kas savu daļu pārdeva. Mammai nebija naudas to izpirkt, un pusi mājas iegādājās divas ģimenes. Vienu daļu izpirkām 1987. gadā, otru pusi – 2009. gadā.»
Par bērniem un kaķiem
Inguna: «Romasam zem trepēm ir plaša skaņuplašu kolekcija, kurā ir gan nopietnā mūzika, klavierkoncerti, gan popmūzika. Mans tēvs profesionāli spēlēja klavieres. Viņš bija beidzis konservatoriju, bet pēdējā kursā salauza roku un palika medicīnā. Es mācījos pie klavierskolotājas, kas nāca pie mums uz mājām.
Meita Danute studē medicīnu, bet apmeklē arī dziedāšanas nodarbības un glezno. Dēls Mārtiņš mācās Stokholmas Ekonomikas augstskolā un sapņo studēt vispārējās inženierzinātnes Oksfordas Universitātē. Bērnu audzināšanā mums lomas bija sadalītas. Romass atbildēja par mācībām, gāja uz skolu. Ar bērniem meistaroja bāku no vecas konjaka kastes, kurā iemontēja lampiņu. Skolas teātra izrādei uztaisīja mākslīgo ugunskuru. Savukārt es rūpējos, lai ēdiens būtu veselīgs un kvalitatīvs. Pirku Talsu kefīru, gāju uz tirgu pēc gaļas, saknēm. Bērniem uz skolu devu līdzi sviestmaizes un ābolus. Viņi neēda skolas ēstuvē, kur gatavotajā ēdienā bija transtaukskābes.
Man sāpēja sirds par dzimtas vecajām lauku tantēm un onkuļiem. Romass viņus apciemoja, apčubināja, aprunājās.
Viņš ir arī praktisks vīrietis. Lietuvā uzbūvējis ģimenei dārza mājiņu. Mājās labo elektrības slēdžus. Kad dāņu vēstniecei mājās gāzās ūdens, viņš ar visādām štellatslēgām skrēja novērst plūdus. Vīrs arī kaķiem uztaisīja māju, ko novietojām Lielupes krastā. Mans tēvs jau padomju laikā ilgus gadus baroja vasarnieku pamestos kaķus. Dažreiz viņa aprūpē bija pat divdesmit klaidonīši. Mēs jau ceturto gadu lielajā grāpī vārām putru. Romualds nopērk astoņus kilogramus reņģu, kam pievienoju auzu pārslas. Ēdamā pietiek trim, četrām dienām. Aukstā laikā nesu arī siltu pienu. Pārsvarā pie putras pulcējas ap desmit kaķu, kurus sadarbībā ar Jūrmalas patversmi esam sterilizējuši. Kaķēnus piedāvāju cilvēkiem, arī studentiem. Nevaru teikt, ka viņi par to dabūs labāku atzīmi, tāpēc saku: «Dievs atmaksās tiem, kas dara labu.»
Meklējot taisnību
Inguna: «Intelekts, godīgums, pamatīgums un dziļa emocionalitāte – tās ir īpašības, kas man svarīgas otrā cilvēkā. Sadzīvē liela nozīme ir audzināšanai, bet ar laiku var pieslīpēties. Mana mamma bija ķirurģe, mājās valdīja sterila tīrība. Viņa nevarēja iedomāties, ka varētu atvērt durvis ar to pašu roku, ar kuru iznesa miskasti. Toreiz nebija pārtikas plēves, un mamma teica, ka zilais vāciņš domāts burkai, kurā ir gaļa. Mamma visbiežāk dabūja caureju, mums tāda liga nemetās.»
Romualds: «Mūsu attiecības stiprina uzticēšanās. Nevis banālā ziņā, ka viens varētu aiziet sānceļos, bet gan atbalsts un sapratne jebkurā situācijā. Ne visu esmu varējis izrunāt ar mammu, bet ar Ingunu vienmēr esam varējuši visu izrunāt. Kādas trīs reizes esmu bijis kaut kas, bet pēc tam piedzīvojis smagu kritienu. Tādos brīžos svarīgi, ka mājās jūties kā aiz mūra sienas.»
Inguna: «Dzīvojot kopā ar politiķi, nekad nevari justies stabili un droši, nezini, kurā brīdī tevi pataisīs par beidzamo mēslu. Taču citi vīrieši mani nevilina. Tautas frontē bija dāmas, kas no mājām Romasam nesa kotletītes un izteica aizrādījumus, ka esmu slikta sieva, jo nerūpējos par tā-ā-du cilvēku. Pārmeta, ka viņam jābrauc man pakaļ un kaut kur jāved. Šitās vistas, ko viņas saprot no attiecībām! Mans tēvs vienmēr aizveda mammu, kur viņa vēlējās.
Beidzamajos gados mēs nestrīdamies, bet pirms kāda laika diezgan brangi kasījāmies.
Viņaprāt, es palaikam esmu savārījusi lielas ziepes. Kā zināms, nauda seko skolēnam. Mūsu bērni mācījās Starptautiskajā skolā. Danute bija pirmā skolniece klasē, un skolā paņēma arī Mārtiņu. Mums bija lielas atlaides, jo es dakterēju vēstnieku bērnus, viņiem piešķīra stipendiju, bet arī desmit procenti no naudas, ko maksāja ārzemnieki, mums bija liela nauda. Kad redzēju Jūrmalas mērus, kas brauca ar džipiem un kurus palaikam ietupināja par korupciju, uzrakstīju vēstuli Jūrmalas domei, ka es gribētu dabūt atpakaļ savu naudu, ko pilsētas dome ir saņēmusi no Izglītības un zinātnes ministrijas un mūsu nodokļiem par manu bērnu skološanu. Sākās tracis, avīzē rakstīja, ka vēlamies atgūt naudu, ko esam maksājuši par privātskolu.»
Romualds: «Biju Jūrmalas mērs, un Ingunas iesniegumu izmantoja pret mani. Man bija jāaiziet.»
Inguna: «Mums no mājas nozaga naudu, ko dabūju par pārdoto vectēva zemi. Piezvanīju nelaiķim Andrejam Krastiņam, kas tolaik bija iekšlietu ministrs, viņš teica, lai rakstu iesniegumu Jūrmalas policijai. Nākamajā dienā avīzē parādījās publikācija – vai tikai tā nav Glābiet bērnus! nauda, ko Ebelai nozaguši. Profesors Ilmārs Lazovskis, mūsu ģimenes draugs, man aizrādīja: «Nekad nemeklē taisnību, jo sliktākais, kas būs, – aptraipīs tavu vārdu.»»
Romualds: «Palaikam Inguna kaut ko tādu savāra. Sākumā dusmojos, bet tagad zinu: neglābjami pēc kāda laika kaut kas tāds būs, un esmu absolūti mierīgs. Man piemīt laba īpašība – aizmirst nepatīkamas lietas.»
