Rīga +3°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Kā mainījās jūsu dzīve, kļūstot par kultūras ministri?
Amatā tiku apstiprināta saulgriežu laikā. Brīdī, kad šis kabinets tika atstāts manā pārziņā, te valdīja Jāņu noskaņojums, uz galda stāvēja skaisti pļavu ziedu pušķi. Mans darba grafiks ir kļuvis intensīvāks nekā tad, kad biju parlamentārā sekretāre. Esmu paspējusi šajā laikā doties komandējumā uz Kanādu. Būšana ministres amatā man savā ziņā atgādina periodu, kad dzīvoju Turcijā. Dzīves ritms ir ļoti straujš, darba grafiks intensīvs, un jāsatiek daudz cilvēku. Neraugoties uz piesātināto ikdienu, jāspēj koncentrēties un strādāt.
Kas ir pirmā lieta, ko izmainījāt savā ministres kabinetā?
Es vispirms sakārtoju galdu. Pēc tam sakārtoju kabinetu tā, lai viss būtu ērti, ergonomiski un pārskatāmi. Man patīk, ka darba vietā valda kārtība un sistemātiskums. Esmu novērojusi, ka saulainās dienās šeit skaisti krīt gaisma. Pagaidām gan man sanāk biežāk strādāt ārpus kabineta.
Kas ir pirmie darbi, kurus gribat paveikt?
Gribu atrisināt lietas, kuras ir iekavējušās. Nepieciešams sakārtot jautājumus, kas saistīti ar Latvijas mediju politikas pamatnostādnēm, jāatrisina Dziesmu svētku kolektīvu vadītāju atalgojuma jautājums, jānoslēdz līgums par Rīgas Filharmonijas projektēšanu. Ir arī jāatrod juridisks risinājums, lai Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcija Stūra mājā atrastos arī pēc 2050. gada. Ja runā par izaicinājumu, tad man kā ministrei ir jācenšas darīt visu, lai stiprinātu kultūras nozares darbinieku sociālo aizsardzību un labklājību. Vēl esmu apņēmusies stiprināt latviešu valodas lomu valstī – gribu veicināt valodas apguvi pieaugušajiem.
Vai ir kas tāds, no kā baidāties?
Biedē tas, cik ātri rit laiks. Nav runa tikai par būšanu ministres amatā. Man ir maza meitiņa Stella, kurai jāvelta laiks. Baidos, ka varu palaist garām nozīmīgus brīžus. Bez šaubām, esot politiskajā vidē, ir viegli kaut ko palaist garām, tāpēc svarīgi ir spēt apstāties. Patlaban visu brīvo laiku veltu ģimenei, kas ir mana spēka avots. Visvairāk man palīdz kopā pavadītais laiks ar vīru Paulu, meitu Stellu, tēti Normundu, mammu Intru, brāli un viņa ģimeni.
Jūsu meitai ir skaists vārds.
Meitiņa piedzima naktī, kad lija zvaigžņu lietus, tāpēc viņai ir dots šāds vārds. Stella latīņu valodā ir zvaigzne.
Jūsu vīrs savulaik uzmirdzēja šovā Gandrīz ideāls randiņš. Vai jau tolaik bijāt pazīstami?
Nē, es tobrīd dzīvoju ārzemēs. Pauls bija no Kanādas pārcēlies uz Latviju strādāt finanšu nozarē. Viņš bija gatavs teikt jā visdažādākajiem piedzīvojumiem, arī iepazīšanās šovam. Kopējie draugi mūs vēlāk iepazīstināja – viņiem šķita, ka būsim laba komanda. Un tā tik tiešām ir, jo mums ir daudz kopīga.
Šova ierakstu esmu noskatījusies. Īpaši piesaistīja vīra smiekli, kas, kā zinu, ieguva zināmu popularitāti.
Kas jūs un vīru padara par labu komandu?
Mūsu veiksmīgo attiecību noslēpums ir abu līdzīgā pieredze, dzīvojot ārzemēs. Esam patrioti, kuri pēc pabūšanas citās valstīs, izlēmuši dzīvi veidot dzimtenē. Gribam meitu audzināt latviskā garā, mācot latviešu tradīcijas, kultūru un vēsturi. Mums abiem vienmēr ir interesanti un jautri, ir interesantas sarunas. Ne visos jautājumos domas sakrīt, bet esam iemācījušies cieņpilni apmainīties viedokļiem. Pauls strādā finanšu jomā, ir BluOr Bank aktīvu pārvaldīšanas direktors. Viņam ir svarīgi sekot līdzi politisko notikumu attīstībai, tāpēc vēl viens, kas mūs vieno, ir interese par notiekošo politikā gan Latvijā, gan ārzemēs.
Kādi ir jūsu mīļākie ģimenes svētki?
Lieldienas, jo tad valda tāda jauka un rotaļīga atmosfēra. Protams, kopš esmu kļuvusi par mammu, svinību grafiku nosaka bērns, nevis es. Bet arī mums, pieaugušajiem, šie svētki palīdz atpūsties un uzvesties rotaļīgāk. Gan tinot vaļā krāsotās olas, kas katra ir ar unikālu rakstu, gan šūpojoties.
Kā pavadāt laiku ar ģimeni?
Jauki ir ne tikai svētki, bet arī ikdienišķi brīži, piemēram, brokastu ieturēšana kopā ar meitiņu. Esam pavisam vienkārša latviešu ģimene. Mani vecāki dzīvo Ogrē, bet brālis ar ģimeni – Rīgā. Katru nedēļas nogali pavadām kopā vecāku dārzā Ogrē, kur omulību rada tas, ka bērni spēlējas un plunčājas mazajos piepūšamajos baseinos. Protams, mēdzam parušināties dārzā un pļaut zāli. Es gan neesmu īpaši naska uz dārza darbiem. Man labāk patīk pagatavot kaut ko garšīgu un iepriecināt bērnus.
Kas ir jūsu iecienītākais ēdiens?
Gatavoju kotletes, karbonādes, kartupeļu biezeni, biešu un skābeņu zupu. Esmu iecienījusi kartupeļus, visdažādākajos veidos.
Vīramāte pat smejas, ka es varētu būt kartupeļu influencere.
Uzskatu, ka kartupeļu mizošana ir sava veida terapija. Maniem ēdieniem ir bērnības garša – gatavoju tā, kā manā bērnībā to darīja mamma un omītes. Esmu iecienījusi arī Tuvo Austrumu ēdienus. No Turcijas atvedu garšvielas, kādas Latvijā nav vienkārši iegādāties. Taisu turku virtuvei raksturīgo meze – uzkodu izlasi, koftu no jēra gaļas, kas atgādina kotleti, un ļuļa kebabu uz iesma.
Kā 17 gadu vecumā nokļuvāt Amerikā?
Kad mācījos Ogres 1. vidusskolā, pieteicos skolnieku apmaiņas programmai, tāpēc 11. klasi nomācījos ASV, Sentluisā. Dzīvojot tur, mani pārsteidza tas, cik amerikāņi ir atvērti un pieņemoši. Tas nozīmē, ka vienā klasē var mācīties amerikānis, cittautietis un persona ar, piemēram, autiskā spektra traucējumiem. Būt atvērtai ir īpašība, ko esmu iemācījusies no amerikāņiem. Protams, ka tur vien retais bija dzirdējis par to, ka uz pasaules ir tāda vieta kā Latvija. Tas gan man netraucēja būt aktīvai. Es gan stāstīju saviem jaunajiem draugiem par Latviju, gan dziedāju korī un dejoju basketbola deju komandā. Nebiju karsējmeitene, jo nepratu taisīt piruetes.
Ko vēl esat iemācījusies no ārzemniekiem?
Esmu dzīvojusi arī Zviedrijā, Nīderlandē un Turcijā. Nīderlandieši iemācīja būt tiešai, nerunāt aplinkus un spēt rast kompromisu ar dažādiem cilvēkiem. Vēl dzīve ārzemēs man deva bagātīgas valodu zināšanas. Protu runāt angļu, vācu, krievu, holandiešu, spāņu un turku valodā. Visneparastākā un atšķirīgākā ir turku valoda. Tā ir skanīga gluži kā mūzika. Turkiem ir raksturīgi otram teikt komplimentus un laba vēlējumus. Piemēram, ja esi ciemos un kāds pasniedz gardu maltīti, tu saki viņam: «Lai veselība jūsu rokām!» Tagad dzīvojot Latvijā jau astoņus gadus, ar turku valodas praktizēšanu ir grūtāk. Bet, lai atsvaidzinātu zināšanas, es skatos turku seriālus oriģinālvalodā.
Vai esat rados ar kādu no slavenajiem Lāčiem?
Cik esmu izpētījusi, neesmu rados ne ar Latvijas Mākslas muzeja direktori Māru Lāci, ne komponistu Kārli Lāci, ne Centra Marta vadītāju Ilutu Lāci. Zinu, ka uzvārds Lācis ir cēlies Tirzas apkaimē pie Gulbenes. Skaidrojums, kā tāds uzvārds radies, ir gaužām vienkāršs – tajā pusē mežā bieži bija sastopami lāči. Reiz bija smieklīgs atgadījums. Ar mammu devāmies ceļojumā uz ārzemēm, un aviokompānijas darbinieki, labu gribēdami, mums ierādīja vietas līdzās cilvēkiem ar uzvārdu Lācis. Viņi bija domājuši, ka esam no vienas ģimenes, tāpēc apsēdināja blakus, lai gan patiesībā vienīgais, kas mūs vienoja, bija uzvārds. Tā nu mēs lidojuma laikā iepazināmies ar citiem Lāčiem.
Bez kā ikdienā nespējat iztikt?
Maka, telefona un velosipēda. Tas ir kārtīgs pilsētnieka komplekts. Uz darbu Kultūras ministrijā joprojām braucu ar velosipēdu. Tas ir ērts pārvietošanās līdzeklis – paspēju gan aizvest meitu uz bērnudārzu, gan uz darbu.
