Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Esmu beigusi Kārsavas ģimnāziju, kas tagad ir vidusskola, un biju viena no retajām, kura jau 9. klasē zināja, ko gribu studēt, – ģeogrāfija bija mans sapnis, ko veiksmīgi realizēju. Domāju, ka manā interesē, kā jau bieži tas ir, lielu lomu spēlēja skolotāji – viņi man noticēja vairāk, nekā es pati sev, un sūtīja uz dažādiem ģeogrāfijas konkursiem un olimpiādēm. Ģeogrāfijas studijas bija mans «millennium» mērķis, jo augstskolā iestājos 2000. gadā. Mēdzu jokot, ka tas bija mans vienīgais mērķis dzīvē – iestāties Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē, un tāpēc joprojām šeit esmu. Pabeidzu doktorantūru, un tālāk ceļš mani aizveda pētniecībā un zinātnē. Mana izpētes joma ir bioklimatoloģija, un, kā var noprast pēc nosaukuma, tas nozīmē dzīvā daba un klimats. Bioklimatoloģija pēta, kā klimats, tā pārmaiņas, laika apstākļi ietekmē jebkuru dzīvo organismu, ieskaitot cilvēku. Vairāk pētu sezonalitātes aspektus – kā tā atspoguļojas dabā, kā ietekmē cilvēka ikdienu. Sezonalitāte spēlē lielu lomu gan mūsu dzimstībā, gan mirstībā, arī slimībām un kaitīgajiem ieradumiem, piemēram, alkohola patēriņam, ir sava sezonalitāte. Un arī tam, cik bieži skatāmies televīziju, lietojam sociālos tīklus.
Reizēm domā, ka pilsētnieki ir vairāk attālināti no norisēm dabā nekā lauku iedzīvotāji. Es tam nepiekrītu.
Nupat piedalījāmies Eiropas universitāšu kampaņā, kad skaitījām sugas, kas ir universitāšu pilsētiņās. Piedalījāmies pirmo gadu un skaitījām tikai augu sugas, un šajā mazajā pļaviņā, kuru var redzēt pa manu logu, saskaitījām 93 dažādu augu sugas! Mums apkārt ir zaļš, tikai jāmāk ieraudzīt. Domāju, ka pilsētas vide vienkārši ir nenovērtēts resurss.»
Cilvēks ir labākais dabas pētnieks
«Mani fascinē visas ģeogrāfijas nozares, un es ik pa laikam veicu zinātniskos sānsoļus un papētu dažādas jomas. Fenoloģija ir zinātne par sezonālajām norisēm dabā. Latvijā vairāk nekā simts gadus ir brīvprātīgie novērotāji, kuri ievāc informāciju – aizpilda īpaši veidotas tabulas un pieraksta, kad atlido stārķi, kad sāk ziedēt pienenes, kad parādās pirmā sēne – to sauc par fenoloģiju. Ar studentiem šos datus digitalizējām, un tie pieejami ikvienam visā pasaulē angļu valodā. Ja kādu interesē, kad ziedēja ievas 1979. vai 2012. gadā, to var atrast mūsu datu bāzē.
Kādreiz bija tuvu simts novērojumu punktu, tagad ir ap desmit aktīvu cilvēku, kas gadu gadiem katru sezonu aizpilda anketas un sūta mums. Internetā ir arī platforma «dabasdati.lv» – ikviens var nofotografēt un nosūtīt savu novērojumu, un šie dati glabājas datu bāzē. Zinātnieki šos datus patiešām izmanto, un – jo vairāk šādu datu būs, jo prognozes un rezultātu analīze būs vērtīgākas un ticamākas. Šos datus izmanto klimatiskajiem modeļiem, un tad varam redzēt ne tikai to, kā līdz šim mainījusies gaisa temperatūra, bet arī – kāda tā varētu būt tuvajā vai tālajā nākotnē, varam arī redzēt, kā ekosistēma uzvedīsies, piemēram, kas notiks ar liepām, bērziem.
Cilvēku novērojumiem tiešām ir liela nozīme!
Jā, mums ir satelīti, kas no augšas fotografē, bet nekas nevar aizstāt cilvēka veikto novērojumu. Satelītā mēdz būt mākoņi vai trokšņu traucējumi, bet cilvēki joprojām ir lielākā vērtība datu ieguvē. Daudziem šķiet – ko tad es, bet mums katram ir liela nozīme gan klimata pārmaiņu seku mazināšanā, gan arī zinātnē. To sauc par sabiedrisko zinātni, kad cilvēki, kurus mēdz dēvēt par zinātniekiem amatieriem, iesaistās zinātnē. Somijā šis modelis īpaši labi darbojas – Helsinku Universitātē stāstīja, ka vietējie zvejnieki nākuši un teikuši – viņiem lielas problēmas sagādā aļģu ziedēšana. Ko varam darīt? Kad sākotnējais lūgums nāk no sabiedrības, nevis zinātnieki skaistā kabinetā, sēžot pie datora, izdomā, ka šis varētu būt interesanti sabiedrībai, tad arī zinātnieks kopā ar sabiedrību strādā un izpēta problēmu, atrodot tai risinājumu.
Es pati lūdzu cilvēkus iesaistīties dabas novērošanā, organizējot zibakciju «Viena diena Latvijā». Tā notika gan 2021. gadā, gan pagājušā gada 30. aprīlī, kad aicināju Latvijas iedzīvotājus atsūtīt trīs koku sugu – ābeles, ievas un bērza – fotogrāfijas. Aizpagājušajā gadā lija lietus, bija slikts laiks, bet tik un tā no dažādām Latvijas vietām saņēmām pāri par 300 fotogrāfiju. Pērn bija fantastisks laiks un mēs saņēmām ap 1500 attēlu no 340 Latvijas vietām. Daudzi teica, ka piedalīties viņus motivē vēlme būt noderīgiem, bet vislielākais gandarījums bija par to, ka cilvēki rakstīja: nebiju pamanījis, ka viss jau zied, un tad aizbraucu uz laukiem un tur viss bija citādāk. Bet atšķirības Latvijā ir – Rīgā ir siltumsalas efekts, un šeit augu attīstība notiek daudz straujāk. Jo lielāka pilsēta, jo atšķirība starp centru un perifēriju var būt pat trīs nedēļas. Ābelēm šķirnes atšķiras, bet Rīgā tām jau bija saplaukušas lapas, kamēr Alūksnē un Latgales augstienē vēl bija snaudošie pumpuri. Un tie ir tomēr nieka 300–350 kilometri. Šos datus apkopojām, un ceru, ka līdzīgas akcijas rīkosim vēl, un tas ir svarīgi, jo par klimata pārmaiņām varam runāt tikai tad, ja mums ir vismaz 30 gadu dati. Starp citu, 1990. gads joprojām ir absolūts izlēcējs – tajā gadā visā Eiropā gan ievas sāka ziedēt agrāk, gan lapas sāka plaukt mēnesi agrāk, arī lazdas, kas vidēji zied marta vidū, ziedēja jau decembra vidū – tas ir četrus mēnešus agrāk. Iedomājieties, kāda tam ir ietekme uz ekosistēmu! Tāpēc ir labi, ka dati krājas un mēs varam salīdzināt, nevis tikai gremdēties atmiņās, kā kādreiz bija…»
Bērzu sulas un forsītijas
«Sezonalitāte, kas ir mans izpētes lauks, ir mūsu četru gadalaiku maiņa, un visi gadalaiki – vasara, rudens, ziema, pavasaris – ir labi un vajadzīgi. Šie, ko mēs zinām, ir astronomiskie gadalaiki, bet zinātnē mēdz izdalīt arī metereoloģiskās sezonas, un tās ir atkarīgas no gaisa temperatūras, un katrā valstī un reģionā ir sava pieņemtā robežlīkne. Piemēram, ziema sākas tad, kad piecas dienas pēc kārtas temperatūra ir zem nulles, vasara – kad virs plus 15 grādiem. Somijā kā meteoroloģiskās vasaras atskaites punktu izmanto plus 13 grādus. Latvijā parasti par pamatu ņem nulles grādus ziemai, plus piecus grādus pavasarim, plus 15 grādus vasarai – ja piecas dienas pēc kārtas diennakts vidējā gaisa temperatūra ir virs šīs robežas. Mēdz būt gadi, kad meteoroloģiskā vasara neiestājas, tad mēs sakām, ka ir auksta vasara. Vai, piemēram, 1990. gadā pastāvīga sniega sega Latvijā nemaz neizveidojās, bet mums šķiet, ka tagad ziema bez sniega ir nez kāda ekstra. Tāpat par atskaites punktu varam izmantot fenoloģiju. Piemēram, Ziemeļeiropā bērza sulu cirkulācija iezīmē agro pavasari. Vai lapu plaukšanas sākums iezīmē pavasara sākumu, bet dzeltēšana – vasaras beigas un rudens sākumu. Piemēram, Vācijā agro pavasari iezīmē forsītiju ziedēšana.
Lai gan mums šķiet, ka Latvijas teritorija ir neliela, patiesībā reģionālās atšķirības ir ļoti lielas.
Pavasaris Latvijā iestājas no dienvidrietumiem, kas ir Nīca, Liepāja, un virzās uz Alūksnes pusi. Bet rudens iestājas otrādi, un tas parasti ir ar divu trīs nedēļu nobīdi.»
Vismīļākais gadalaiks
«Parasti sakām, ka ir rudens skumjas, ziemas depresija, pavasara nogurums un vasarā vienkārši par karstu. Bet pētījums par laimes sezonalitāti liecina, ka cilvēka mīļākā sezona ir atkarīga no mēneša, kurā viņš piedzimis, – tajā sezonā viņš arī jūtas vislaimīgākais. Man ir trīs bērni, un viņiem tiešām tā ir – viens dzimis vasarā, un tas ir viņa mīļākais gadalaiks, otrs – rudenī, un tas ir viņa mīļākais gadalaiks, bet trešajam – pavasaris. Lielu lomu spēlē arī dažādi notikumi, kas tajā sezonā ir, piemēram, Jāņi, Valentīndiena.
Latvijā tumšais periods ir diezgan ilgs, bet tas atkarīgs no tā, ar ko salīdzina, – Somijā nopriecājos, ka mums nav 180 tumšu dienu gadā. Arī pētījumi apliecina, ka ziemas tumšajā laikā paaugstinās depresiju un pašnāvību skaits – zinātniski pierādīts, ka tas atstāj ietekmi uz cilvēka labsajūtu. Japānā izpētīts, ka ziemā guļam vidēji par stundu vai pusotru ilgāk nekā vasarā. Vieta, kur esam dzimuši, atstāj ietekmi uz to, kādi esam pēc mentalitātes. Uzskata, ka saulainās valstīs, piemēram, Itālijā un Spānijā, cilvēki ir daudz priecīgāki, jo tur visu laiku spīd saule, bet to neesmu pētījusi. Es domāju, ka Latvija ir ļoti laba vieta, kur dzīvot, un man patīk četri gadalaiki – tie mainās un cilvēks mainās līdzi. Piemēram, gadalaiku maiņa ietekmē mūsu iepirkšanās paradumus. Pētījumi rāda, ka janvārī visvairāk cilvēki pērk sporta klubu abonementus un sporta apģērbus ar domu, ka sākusies jauna, skaista dzīve. Pavasarī vairāk izvēlas dārza inventāru un sēklas, vasarā – ceļojumus. Rudeni parasti izjauc «Black Friday», kas ir ļoti populāra izpārdošanas akcija ASV, un tad pērk visu pēc kārtas, bet Ziemassvētkos – elektrotehniku un rotaļlietas, tās ir pasaulē biežāk dāvinātās lietas šajos svētkos. Arī valsts budžetam ir sezonalitāte, un tas parādās arī mūsu atalgojumā. Nezinu kā Latvijā, bet ASV bija pētījums, ka laikā no Pateicības dienas līdz Ziemassvētkiem amerikāņi vidēji pieņemas svarā līdz pat četriem kilogramiem. Kā sāk svētkus ar tītaru, tā turpina, līdz atkal pērk botes un domā par skriešanu. Igaunijā veikts pētījums par alkohola patēriņu iezīmēja sakarību, ka alu vairāk dzer, kad paaugstinās gaisa temperatūra, bet ziemā, lai arī ne ļoti izteikti, vairāk dominē stiprie alkoholiskie dzērieni.»
Arī dzīvībai un nāvei ir sezona
«Sezonalitāte ietekmē arī dzimstības un mirstības rādītājus, bet tas gan pēdējo 150–200 gadu laikā ir ļoti mainījies. Kādreiz vairāk bērnu dzima ziemā – novembrī, decembrī, janvārī –, kad beidzās trakais lauku darbu posms. Tagad vairāk dzīvojam pilsētās un vairāk bērnu dzimst jūlijā, augustā. Protams, bērni dzima un dzimst dažādos gadalaikos, tomēr sezonalitāte datos atspoguļojas. Valstīs, kur joprojām dominē lauksaimniecība, tas ir saglabājies – ziemā mazulis paaugas, un pavasarī mamma atkal var mesties druvā. Savukārt pilsētnieki domā, ka mazais pa vasaru apvelsies, tētim arī parasti tad ir atvaļinājums, tam ir arī praktiski apsvērumi.
Kāds pētījums liecina: jo augstāks sievietes izglītības līmenis, jo ticamāk, ka otrais bērns piedzims vasarā.
Mainījies arī laiks, kad cilvēki biežāk mirst. Senajā Ēģiptē vai Romā vairāk mira vasarā, jo viņi vēl nemācēja uzglabāt pārtiku un bieži ar to saindējās. Tagad ir otrādi – vasarā ir relatīvi zema mirstība, bet rudenī un ziemā mirstības līmenis kaut ne būtiski, tomēr pieaug. Ar draugiem arī reiz runājām, ka uz bērēm esam bijuši tikai gada drūmajos mēnešos, ļoti reti vasarā. Taču jāatceras, ka šis ir stāsts tikai par tendencēm – tā šobrīd rāda dati. Arī slimības vasarā vajā mazāk, kaut gan tas atkarīgs no kaites.
Viens no iemesliem, kāpēc fenoloģija ir aktuāla, ir alerģijas un tas, ka svarīgi zināt ziedēšanas laiku – jo ātrāk varam prognozēt, jo vairāk cilvēkus varam pasargāt. Izpētīts, ka smagas polinozes gadījumā cilvēki nespēj strādāt līdz pat 56 dienām gadā, un tas Eiropas darba devējiem izmaksā miljardus. Ja domājam tikai par naudu, tas ir liels zaudējums. Mana kolēģe izstrādājusi lietotni «Pasyfo», kas sūta brīdinājumus: uzmanieties, zied graudzāles, putekšņi… Ir tuvie un tālie putekšņi, tie mēdz migrēt pat 500 kilometru tālu. Zinot, no kurienes tie nāk un vēja virzienu, varam tos prognozēt un cilvēkus brīdināt.»
Žēl leduslāču, bet…
«Vēl viena lieta, kāpēc fenoloģija ir ļoti aktuāla, ir klimata pārmaiņas. Ar kolēģiem mēdzam jokot, ka fenoloģiskie dati – lapu plaukšana, ziedēšana, sēnes un putni – ir lētākais, vieglākais veids, kā pierādīt un pamatot, ka klimats patiešām mainās. Klimata pārmaiņu noliedzēji mēdz teikt, ka termometrs ir cilvēka radīts un tas ir kļūdains, tad, lūk, augi un dzīvnieki uz apkārtējās vides izmaiņām reaģē visstraujāk. Daudziem pirmais iespaids par klimata pārmaiņām saistās ar to, ka Latvijā kļūst arvien karstāks, bet kaut kur tālu prom kūst ledāji. Es teiktu tā – tas, ka kūst ledāji, vidējam Latvijas iedzīvotājam neko nepasaka par klimata pārmaiņām! Protams, žēl noskatīties uz leduslāčiem uz mazajiem aisberga gabaliņiem, taču tas mūs neatturēs no sēšanās mašīnā. Tomēr, ja redzu, ka manā tīrumā sausums ir jau no aprīļa, nemaz nerunājot par jūniju, jūliju, sāku aizdomāties. To arī zemnieki ir teikuši: kādreiz aprīlī gaidījām, kad būs sauss, lai varētu iebraukt tīrumā, tagad jānovaktē brīdis, kad augsne vēl ir pietiekami mitra. Tā notiek tāpēc, ka ziemas kļūst arvien siltākas, ir plānāka sniega sega, līdz ar to arī ūdens daudzums augsnē ir mazāks – nav tik daudz sniega kušanas ūdeņu. Arī vasarā ir ekstremālāki un lauksaimniecībai grūtāk prognozējami laika apstākļi. Jau tā bijis grūti prognozēt, kāda būs vasara un raža, bet tagad arvien biežāk pēkšņi uznāk sausums, un tas atstāj iespaidu arī uz pazemes ūdeņiem – tajos sausums saglabājas divus trīs gadus, un tad cilvēkiem akā bieži nav ūdens. Lūk, šis ir veids, kā Latvijas iedzīvotājs saprot klimata pārmaiņas.
Skaidrs, arī kādreiz bija karstas vasaras, un tas varbūt nav nekas unikāls, bet vidējā gaisa temperatūra paaugstinās, ir lielāka nenoteiktība. Arī manā bērnībā bija karstuma viļņi, taču ne tik izteikti un ilgi. Šobrīd tie ir arvien biežāk un ilgāk, divas trīs dienas varam izturēt, bet, ja karstuma vilnis ir nedēļu, arī karstuma mīļi nogurst. Pierādīts, ka mēs karstumā neuzmanīgāk braucam, kļūstam aizkaitināti, un tas rada dažādas sekas. Krītas arī darba produktivitāte – pētījumi liecina: ja telpā temperatūra palielinās par vienu grādu, darba produktivitāte samazinās par desmit procentiem.
Siltākas kļūst arī ziemas – kādreiz aukstums bija ilgi, tagad sals ir nedēļu, pusotru. Ziemā ir nepastāvīgāki laika apstākļi, sniega sega izveidojas, tad nokūst, atkal izveidojas vai pēkšņi uznāk sals, bet tā ir papildu slodze elektroenerģijas sistēmai, jo pēkšņi visiem vajag siltumu. No Latvijas pazūd arī salu mīlošās sugas, piemēram, dažas zivju sugas, arī pētījumi liecina un augļkopji to zina, ka ir vajadzīgs nosacītais miera periods, kad gaisa temperatūra ir zema, lai pēc tam attīstītos ziedi. Daži pētījumi Eiropā rāda – kādreiz lapas plauka divas trīs nedēļas agrāk, tagad, ņemot vērā siltās ziemas, koki savā ziņā gaida miera periodu un neplaukst. Tas samazina augšanas sezonas ilgumu, un gaisa apritē atkal iesaistās ogļskābā gāze, kas sasilda zemi, un tas aiziet globālā ķēdē.
Dabā viss ir saistīts – līdzko mainās viens, tas atstāj iespaidu uz kaut ko citu. Fenoloģijā to sauc arī par fenoloģisko nesakritību. Piemēram, atlido gājputni, bet kukaiņi jau ir izšķīlušies un lido taureņi, un putniem nav, ko ēst. Neesmu putnu pētniece, taču arī pie mums stārķi atlido vidēji nedēļu vai pusotru agrāk, nekā tas bija pagājušā gadsimta 70. gados. Savukārt zosis Latvijā uzturas ilgāk, jo augu augšanas sezona ir pagarinājusies, un viņām vēl joprojām rudenī ir, ko ēst, un nevajag lidot projām.»
Sniega nebūs, bet līs?
«Klimata pārmaiņas ir sarežģīts kompleksu kopums, bet, jo vairāk mēs zinām, jo vairāk datu mums ir, jo vairāk un labāk varam prognozēt. Tās vienmēr ir ilgtermiņa prognozes, parasti sakām, ka ir tuvā nākotne – līdz 2050. gadam – un ir tālā nākotne – parasti 2071. gads vai pat līdz 2100. gadam. Pie klimata modeļiem strādā daudzas zinātnieku grupas, bet nokrišņus vēl nav izdevies precizēt, jo tos nosaka daudzu faktoru kopums.
Prognozes par Latviju rāda, ka ziemas būs nokrišņiem bagātākas, taču ne ar sniegu, bet lietu.
Tomēr tas ir tikai pieņēmums! Klimata pārmaiņu starpvaldību padomei (IPCC) ir prognozes, ka līdz 2100. gadam Latvijā ziemu ar sniegu nebūs, bet tas gan nenozīmē, ka prognoze piepildīsies.
Mēs dzīvojam pārejas zonā, šeit saduras dažādas gaisa masas, mums ir jūras ietekme, tāpēc ir ļoti grūti prognozēt laika apstākļus. Ir klimata modeļi, kas secina, ka Baltijas jūras reģionā gaisa temperatūra mainās visstraujāk visā Eiropā.
Latvijā, Baltijas jūras reģionā pieaug vētru biežums, bet to ir diezgan grūti prognozēt. Pēc datiem vidējais vēja ātrums nav būtiski pieaudzis, kaut gan mums šķiet, ka pūš vairāk – pavasarī gaiss ir patīkami silts, bet stiprais vējš labo sajūtu izbojā. Tāpēc vienmēr jāskatās nevis faktiskā, bet komforta gaisa temperatūra – tā, ko norāda pēc sajūtām.»
Katrs var ko darīt!
«Esošo klimata sistēmu savas neapdomības dēļ diemžēl esam jau sabojājuši, taču, mainot darbības, vēl varam to saglabāt sev pazīstamā veidā. Zinu, ka daudzi raugās skeptiski: vai tad es varu ietekmēt klimata izmaiņas, kaut vai šķirojot atkritumus, ja mašīnas tāpat brauks, lidmašīnas lidos un dūmeņi kūpēs. Bet tā nav taisnība – mēs varam gan ietekmēt! Man ir stāsts, ko atkārtoju, – ģimenē jau sen šķirojam atkritumus smukos konteinerīšos, un mani bērni, līdzko sāka staigāt, zināja, kur kas jāliek. To redzot, arī draudzenes meita savai mammai ievaicājās, kāpēc viņu mājās nav tādu konteinerīšu, un palūdza, lai viņai dzimšanas dienā tādus uzdāvina. Tāpēc nepiekrītu, ka nav jēgas no katra indivīda rīcības. Ir jēga, jo es ar savu piemēru varu iedvesmot, un, ja es šķiroju, vēl kāds šķiros! Rakstīju apsaimniekotājam, ka mums vajag konteineru stiklam. Apsaimniekotājs atbildēja, ka 200 metrus tālāk tāds ir. Rakstīju atkal, ka mums vajag šeit, un tas mainījās. Arī Universitātē mums ir šķirošanas konteineri. Kādreiz nebija veloceliņa, bet tagad ir, un es uz darbu braucu ar velosipēdu. Katrs var pirkt mazos veļas pulvera iepakojumus vai arī lielos un darīt tā, kā mēs – braukt uz Āgenskalna tirgu un uzpildīt atkārtoti. Jā, tas nav tik ērti, toties es zinu, ka plastmasa saglabājas tūkstošiem gadu un tikai vienu reizi izmantots iepakojums nenonāks atkritumu poligonā. Bet pats, pats svarīgākais – mēs varam ietekmēt lietas savā pašvaldībā, ejot un prasot vai iesaistoties nevalstiskajās organizācijās, arī savās darbavietās. Ja vairāk iedzīvotāju pašvaldībai prasīs veloceliņu, tai nebūs kur likties, jo mēs esam tie, kas nosaka, vai šie deputāti tur būs vēl pēc četriem gadiem vai nebūs. Ticu, ka var daudz ko panākt. Tāpēc svarīgi ir sākt ar sevi un savu ikdienu – šķirot atkritumus, vairāk iet ar kājām, braukt ar velosipēdu vai sabiedrisko transportu. Savā mazajā rindu mājiņā uzlikām saules paneļus – tiem tagad ir valsts atbalsts, un mēs arī kompostējam atkritumus. Manos laukos to nedara, un tad ir jautājums – kāpēc?
Gudri un klimatam draudzīgi ir arī nepirkt vai pirkt mazāk. Ja āboli ir iepakoti plastmasā, nepērciet tos! Mēs uz tirgu ņemam līdzi savus auduma maisiņus, kuros liekam tomātus, ābolus un citus produktus. Labi, kādreiz var ielikt plānajos plastmasas maisiņos, jo zinu, ka latvieši tos mēdz izmantot atkārtoti. Ja nepieciešami lielāki maisiņi, izmanto biomateriāla maisiņus, kas pēc tam izšķīst.
Skaidrs, ka lidmašīnas turpinās lidot un skursteņi kūpēs, bet Eiropas Savienībā ir patiešām stingras regulas, kas reglamentē, cik daudz savienojumu, sēra daļiņu drīkst pa šiem skursteņiem izkūpēt. Lai gan arī tai ir savi strikti noteikumi, pirmā, kuru vajadzētu ierobežot, ja tiešām vēlas dzīvot klimatam draudzīgi, ir lidošana. Rudenī četrus mēnešus mācījos ASV Bufalo Universitātē, un viņiem šobrīd ir tā: kad raksti komandējuma iesniegumu, ir jāatbild, vai lidošana ir vienīgais veids, kā konferencē nokļūt? Ja skaidri zināms, ka tur var aizbraukt arī ar vilcienu vai autobusu, tad ir jāpamato, kāpēc izvēlies lidot. Turklāt viņu departamentiem ir ne tikai finansiālais, bet arī CO2 budžets. Proti, cik daudz departamenta darbinieki drīkst lidot, un, ja viņi šo budžetu pārtērē, nākamā gada CO2 budžets ir daudz mazāks.»
Kādu šo zemi atstāsim bērniem
«Daudzi dabai draudzīgi ieradumi mums nāk no seniem laikiem – lietas salabot, nevis mest ārā, veidot kompostu, izmantot apģērbu un tos pašus maisiņus vēlreiz un vēlreiz.
Bet atslēga ir izglītība – tā izglābs visu. Ja mainīsim savas darbības un darīsim to, par ko es stāstu, mēs varam apstādināt klimata pārmaiņas un to sekas.
Zinātnieki brīdina, ka ir pēdējais laiks to darīt, taču mēs esam ļoti kūtri savā attieksmes maiņā, kaut gan tas ir primārais. Jāmaina milzīgā patēriņa kultūra, nemitīgā pirkšana un vienmēr jāpadomā – vai man to tiešām vajag? Pat pārtiku mēs pērkam daudz par daudz! Veģetāri ēst ir dabai draudzīgāk, bet te jāpatur prātā, kurā reģionā dzīvo. Piedalījos Pasaules Lauksaimniecības forumā, un tā prezidents teica – cieniet savas vietējās tradīcijas. Ja tas ir liellops, kas ganās jūsu pļavā, ēdiet to, bet nepērciet Argentīnas steiku. Lielākā problēma ir tā, ka mēs visu uztveram pārāk radikāli – vai nu balts, vai melns. Vai nu nebraukšu vispār nekur, vai lidošu, cik bieži gribu! Svarīgākais ir balanss un atbildīga rīcība. Man patika, kā vienā konferencē teica lektors: nav jāsaka «cīņa pret klimata pārmaiņām» vai «cīņa par zemeslodi». Nē, zemeslodei kā tādai jau ir vienalga, bet mums nav vienalga. Ticu zinātnes progresam un inovācijām, un, ja mēs domāsim ilgtermiņā, viss būs labi. Jādomā nevis tikai mūsu dzīves ietvaros, bet arī par to, kādu šo zemi atstāsim saviem bērniem un mazbērniem, uz kādas planētas viņi dzīvos.»
