Saņem dāvanā personalizētu rokraksta analīzi! 
Rīga -10°C 
«Cilvēki ienāk, paskatās un, mani atpazinuši, nosaka: «Ērika, jūs šeit! Ā, nu grāmatnīcā jau var…» It kā pārdevēja statuss būtu mulsinošs. Taču mēneša laikā esmu sapratusi, ka pārdevējas darbs ir pat ļoti cienījams,» žurnālam Privātā Dzīve teic Ērika Šmeļkova, kura pēdējos 19 gadus vadīja žurnālu L’Officiel Latvia. Tas tagad vairs neiznāk. Vēl iepriekš viņa bija žurnāla Saldā Dzīve galvenā redaktore.
Par darbu izdevniecības Zvaigzne ABC grāmatnīcā Ērika teic, ka sākums pavisam nebija viegls. «Skrēju pa stendiem, meklēju, kur kas atrodas. Skraidu gan joprojām un savus 10 000 soļus dienā savācu. Pamazām jau sāku iemanīties darbā ar kases aparātu, un esmu pateicīga zinošajām kolēģēm, kas ir iecietīgas pret manu māksliniecisko dabu. Turklāt jaunas iemaņas trenē smadzenes,» saka Ērika.
Viņa neslēpj, ka ir jau pensijā, un iesaka nebaidīties arī citiem pensionētiem radošo profesiju pārstāvjiem sameklēt kaut pusslodzes darbu, kas uzlabo kognitīvās spējas.
Nogurusi, bet ne iztukšota
Vaicāta, kā tikusi pie jaunā darba, Ērika atzīst – kopā salikušās vairākas lietas. Pirmā bija tā, ka viņa zaudēja darbu L’Officiel Latvia. «Otrā ir tas, ka esmu uzrakstījusi grāmatu par latviešu izcelsmes britu spiedzi Kristīni Mēriju Čilveri ar segvārdu Fifi, kas martā nāks klajā. Vērsos pie izdevējas Vijas Kilblokas pēc juridiska rakstura padoma un pēc tikšanās vaicāju, kā es varētu atlīdzināt, jo neesmu radusi neko pieņemt par velti. Viņa man sacīja, ka viena pārdevēja ilgstoši slimo, lai es pamēģinot, būšot interesanti,» atminas Ērika.
Vien mēnesi nostrādājusi, viņa atzīst, ka darbs tiešām ir interesants un uz grāmatnīcu viņa nāk kā uz piedzīvojumu – sak, kas šodien atkal jauns notiks. Īpaši aizraujošas esot sarunas ar pircējiem.
«Vakaros, aizgājusi mājās, jūtos nogurusi, bet ne iztukšota. Piemēram, nesen ienāca sieviete, nostājās pie letes un teica:
«Man, lūdzu, kaut ko pret drūmām domām!» Es pie sevis nodomāju – gluži kā bārā!
Bet kopā izstaigājām grāmatnīcu, viņa atplauka pie bērnu grāmatu stenda un beigās iegādājās divas vieglā žanra grāmatas Amnēzija un Vai lielpilsētā vēl ir sekss?.
Savukārt cita kundze skatījās uz kalendāru ar skaistām peonijām, bet grasījās pirkt visvienkāršāko un lētāko dienu un mēnešu uzskaites izdevumu. Es viņai ieteicu, ka ir tomēr pelnījusi to dārgo ar puķēm, turklāt, uz tām skatoties, varēs priecāties visu gadu. Tad kundze atzinās, ka īstenībā vienmēr domā par citiem, dod viņiem to labāko, bet par sevi pat nepadomā… Viņa aizgāja smaidīdama, nopirkusi skaistāko kalendāru,» atminas Ērika.
Uz grāmatnīcu nāk pēc mierinājuma
Viņa atceras arī gadījumu, kad kāda vecmāmiņa prasījusi, ko nopirkt mazdēlam, lai viņš omīti atceras, lai gan vedekla neļaujot tikties. «Ieteicu nopirkt globusu, ko vakarā var ieslēgt kā naktslampiņu, un viņa šādu dāvanu atzina par veiksmīgu,» tā Ērika.
Citreiz vajagot daudz runāties ar bērniem un viņu vecākiem, lai neuzspiestu, bet ieinteresētu lasīt grāmatas. «Esmu novērojusi, ka tagad cilvēki nāk uz grāmatnīcu pēc mierinājuma, jo viņiem ir nepieciešama grāmatu terapija,» savā pieredzē un secinājumos dalās Ērika.
Vairāk jaunumu atradīsi žurnālā Privātā Dzīve!
