Rīga 0°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
11
-
0
-
0
-
2
-
0
-
2
-
0
-
Pēkšņs lēciens citā dzīvē
«Anglijā kopā ar ģimeni esmu sešus gadus,» saka jurists, režisors, pedagogs, sabiedrisko attiecību speciālists un kādreizējais politiķis Ingmārs Čaklais. Pēdējās ziņas par viņu Latvijas presē datētas ar 2013. gadu, un tās vēsta par Ingmāra mīklaino pazušanu. Mediji rakstīja, ka viņš vairs neieradās uz Saeimas sēdēm, un kolēģi neziņā raustīja plecus. Viņa telefons klusēja… Kad mauriņš pie Čaklo ģimenes mājas Mārupes novadā jau bija krietni noaudzis, tapa skaidrs – viņš devies prom kopā ar visu ģimeni.
Vieni teica, ka Čaklais pēdējā laikā bijis saguris un minējis, ka plāno uzlabot veselību ārvalstīs. Pirms vairākiem mēnešiem, pārvietojoties ar velosipēdu, Čaklais bija iekļuvis satiksmes negadījumā un guvis traumas. Vēl kāds piesauca iespējamos parādus un finansiālās grūtības, kas spiedušas ģimeni pamest valsti.
«Viss pārējais, izņemot veselības problēmas, lielākoties bija meli un tobrīd politiski izdevīgi publiski teksti,» uzskata Ingmārs.
«Līdz šim visas intervijas esmu atteicis, jo žurnālisti lielākoties gribēja rakstīt tikai par to, kas un kā toreiz notika ar mani. Bet man to bija neinteresanti skaidrot. Es to arī īsti negribēju, jo tobrīd divas trešdaļas par mani rakstītais bija meli un puspatiesības.
Tādā brīdī neviens teikums neko nevar paskaidrot un neviens neko arī negrib dzirdēt. Tie, kas reāli gribēja, atnāca un pajautāja. Pārējiem viss jau bija zināms vai neinteresēja. Mana dzīve ir par īsu, lai visiem visu skaidrotu. Svarīgākais ir tava rīcība, ne citu runātais un aprunātais. Vienmēr cenšos rīkoties godīgi un pareizi, un, kas mani pazīst, to zina,» tagad teic viņš.
«Tas, ka esam tieši Anglijā, zināmā mērā ir sagadīšanās. Kad nonācām pie domas, ka brauksim prom no Latvijas, nešķita tik būtiski, kur tieši doties. Svarīgāk bija, lai mūsu četri bērni jaunajā vietā varētu iedzīvoties pēc iespējas vieglāk. Viņiem bija jāmaina skola, jāiekļaujas jaunā izglītības sistēmā. Man bija svarīgi izvēlēties stabilu zemi, un Lielbritānija tieši tāda šķita,» atceras bijušais politiķis.
Trīs mēnešos apguva angļu valodu
«Pirmos četrus gadus veltījām dzīves sakārtošanai, lai varētu dzīvot svešā zemē,» atklāj Ingmārs. Visai ģimenei vajadzēja arī pienācīgi apgūt angļu valodu. «Sieva ir beigusi Rīgas angļu ģimnāziju, tādēļ viņai šī valoda problēmas nesagādāja. Ar mani bija sarežģītāk – angļu valodu skolā nekad nebiju mācījies.
Nonākot Anglijā, atklāju – ja neesi slinks un dumjš, bet arī nepelni miljonus, tu vari pieteikties bezmaksas angļu valodas kursos.
To arī darīju, jo iepriekš biju šo valodu apguvis tikai pašmācības ceļā. Nonākot dažādās sadzīviskās situācijās un mēģinot izmantot sev zināmos vārdus, svešvalodu var iemācīties visātrāk.
Tam lielisks pierādījums ir mūsu bērni. Latvijā angļu valodu bija mācījies tikai vecākais dēls, bet jau pēc nepilniem trijiem mēnešiem tajā brīvi komunicēja visi bērni. Ievedot bērnu angļu skoliņā, neviens nesamulsa, atklājot, ka angļu valodu nekad nav mācījies. Tieši skolotāji bija tie, kas mums teica – pagaidiet, pēc dažiem mēnešiem viss būs kārtībā! Un tā arī bija. Sākumā saziņai ar pārējiem bērniem tiek iedotas īpašas kartītes ar skolas sadzīvē nepieciešamākajiem vārdiem.
Tagad jau ar bērniem cīnāmies par to, lai mājās visi sarunātos tikai latviešu valodā. Starp citu, paldies Valsts valodas aģentūrai, kas Latvijā nedzīvojošajiem bērniem katru nedēļu piedāvā mācīties latviešu valodu, izmantojot Skype. Arī abi mūsu jaunākie puikas to dara,» tā Ingmārs.
Saglabā latvietību svešumā
Uz jautājumu, vai neplāno apgriezties Latvijā, Čaklais vaļsirdīgi atbild: «Neplānojam gan. Mans atskaites punkts ir bērni, kuriem šobrīd ir 20, 17, 14 un 12 gadi. Vecākais dēls pabeidza augstskolas otro kursu, meita gatavojas studijām augstskolā. Vidējais un mazākais puika vēl mācās skolā. Vienreiz es viņus jau izrāvu no Latvijas izglītības sistēmas un sakārtotas vides, vēlreiz bērnus neraustīšu. Kamēr jaunākais dēls nepabeigs mācības pirmajā augstskolā, dzīvesvietas mainīšana mums nebūs aktuāla. Turklāt Latvija, kur cenšos atbraukt vismaz četrreiz gadā, man ir divarpus stundu lidojuma attālumā.»
«Lielbritānijā dzīvo plaša latviešu sabiedrības daļa – ap 120 000 cilvēku, kas iedalāmi trijās grupās»
«Pirmajā ir tie, kas noliedz visu latvisko. Viņi apgalvo, ka neesot vairs latvieši, un patiesībā ikdienas dzīvē Lielbritānijā ir grūti sastopami. Otrajā grupā ir tie, kas ir apvainojušies uz Latviju vai tās vadītājiem un tādēļ daudz ko noliedz. Savukārt trešajā grupā ir gan tie, kas gan visur iesaistās, gan tie kas visus lamā, gan tie, kas vienmēr pozitīvi,» novērojumos dalās Ingmārs. Viņš sevi smejoties pieskaita pie trešajiem.
«Es nepotēju savos bērnos naidu pret Latviju. Aspektus, kas skar manu dzīvi, esmu viņiem izskaidrojis. Salikt kopā dažādus faktus bērniem esmu mācījies jau kopš mazotnes, tādēļ domāju, ka viņi to vienmēr spēs izdarīt,» viņš spriež. «Vecākais puika nodarbojas ar kino radīšanu un savu nākotni saista ar Ņujorku vai Losandželosu. Viņa paaudzes jaunieši ir pasaules pilsoņi. Taču neviens no maniem bērniem nekad nenoliedz Latviju,» piebilst Ingmārs.
Jau gadu pašiem savs teātris
«Liekot lietā savas četras augstākās izglītības, man izdodas nopelnīt naudu, lai mana ģimene dzīvotu tā, kā es gribu. Un es vēlos dzīvot aktīvi. Gribu iemācīt to arī savai ģimenei,» uzsver Ingmārs, un tie nav tikai vārdi. Kopā ar ģimeni viņš izveidojis Latviešu Kultūras centru Birmingemā – lai saglabātu, uzturētu, attīstītu un veicinātu latviešu kultūru Lielbritānijā. «Tā ir bezpeļņas organizācija, kuras paspārnē Birmingemas apkārtnē dzīvojošiem latviešiem esam izveidojuši gan teātri, gan kori, gan novusa klubu, kā arī organizējam dažādus pasākumus, piemēram, Dzejas dienas,» stāsta viņš.
«Kad daudzmaz biju sakārtojis savu dzīvi Lielbritānijā, sāku domāt – ko vēl varētu izdarīt? Sapratu, ka gribu darīt radošas lietas, tai skaistā – režisēt vēl kādu teātra izrādi. To savulaik biju apsolījis arī savai teātra krustmātei Līvijai Akuraterei,» atklāj Ingmārs. «Pagājušā gada 4. maijā devām starta zīmi Birmingemas Mazajam teātrim.» Šovasar pirmizrādi piedzīvojušas jau divas Čaklā režisētas izrādes – dramaturga Hermaņa Paukša Vairāk nekā mums nav! un Slavomira Mrožeka absurda komēdija Atklātā jūrā. Tajās spēlē arī Ingmāra sieva, un izrāžu tapšanā iesaistīta visa ģimene.
«Man ir grāds režijā, un savulaik manis vadītā teātra studija tika atzīta par labāko jauniešu teātri Latvijā. Tajā darbojās arī mana sieva,» atceras Ingmārs. Kopš tiem laikiem viņš ar sievu bija vienojies, ka viņa vīra režisētajās izrādēs kā aktrise nekad vairs nepiedalīsies. «Tas bija mūsu savstarpējo attiecību labā.
Es kā režisors varu būt arī ļoti skarbs un pret savu sievu īpaši, jo zinu, cik daudz viņa spēj izdarīt.
Man ir grūti dot viņai atlaides,» neslēpj Ingmārs. «Ar sievu godprātīgi vienojāmies, ka viņa veiks ar Birmingemas Mazo teātri saistītās administratīvās lietas, bet es – radošās. Sieva pilda teātra direktores pienākumus, bet es esmu izrāžu režisors.
Taču tad pienāca brīdis, kad viena no izrādes Atklātā jūrā galvenajām varonēm paziņoja – gatavojas kāzām, tāpēc nevarēs teātra mēģinājumiem veltīt tik daudz laika, cik nepieciešams. Viņas lomā ielēkt nācās manai sievai,» atceras Ingmārs. Līdzīgi bijis arī ar Ingmāra bērniem, kas spēlē izrādē Vairāk nekā mums nav!.
«Esmu profesionāls režisors, tādēļ varu mācīt jebkuru, kurš grib spēlēt teātri. Mans gandarījums ir cilvēka izaugsme – tas, ka viņš pēc tam var atklāti pateikt, ka vēl pirms gada neko tādu nevarēja izdarīt,» pauž Čaklais. «Nevēlējos atgriezties teātra vidē ar kaut ko uz pavirši uztaisītu, tāpēc katrai izrādei veltījām ap pussimts mēģinājumu, katrs ilga vidēji trīs četras stundas. Turklāt nevienam no mums tas nav darbs, bet gan tikai hobijs, par ko atalgojumu nesaņemam. Tā kā teātrim nav savu telpu, mēģinājām gan mūsu viesistabā, gan kādā bibliotēkā, gan baznīcā, gan mīnus divu grādu salā kādas mājas sētā zem klajas debess,» stāsta viņš.
Gatavs ar izrādēm viesoties dzimtenē
«Mans mērķis šobrīd ir iegūt ģeometrisko progresiju. Pērn uz mūsu organizētajām Dzejas dienām Birmingemā sapulcējās 25 latvieši, taču šā gada 10. jūlijā uz izrādes Atklātā jūrā pirmizrādi atnāca jau 130 tautiešu. Ja nākamgad šo skaitli izdosies pieckāršot, būšu ļoti gandarīts,» saka Ingmārs. «Ar izrādi Vairāk nekā mums nav! gada nogalē dosimies uz diasporas amatierteātru festivālu Laipa Islandē. Esam aicināti ar izrādi doties arī uz Latviju, Īriju un Zviedriju. Esam gatavi braukt jebkur, kur aicina, ja vien to iespējams salāgot ar finansēm.»
«Mūs neinteresē nopelnīt naudu. Mūs interesē, lai nebūtu jātērē nauda, kuras mums nav,» atklāts ir Ingmārs.
Tuvākajā nākotnē viņš iecerējis abas izrādes parādīt arī angļu valodā. «Gribam ar savu latvietību padižoties angļiem un parādīt, ka latvieši ir teātra nācija,» pasmaida Ingmārs. Tāpēc nākotnē izrādes plānots spēlēt gan latviešu, gan angļu valodā.
Viņš neslēpj – sākumā cerējis, ka tautiešu ieinteresētība būs lielāka. «Tā ir 21. gadsimta problēma – ne tikai Anglijā vai Latvijā cilvēki ikdienu pavada pie televizora, datora un telefonos. Viņos ir mazāka vēlme reāli komunicēt citam ar citu. Šeit vietā ir joks par to, ka cilvēks lielāko daļu dzīves pavada savā galvā. Nu, tad pacenties iekārtot savas galvas vidi tā, ka tajā ir patīkami ik dienas uzturēties! Cilvēkiem jāsaprot, ka sevi nepārtraukti jākustina ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Lai nodzītu liekos kilogramus galvā, ir regulāri jākustas dažādās kultūras aktivitātēs,» nosmej Ingmārs.
Nemudina aizbraukt no Latvijas
Taujāts, ko varētu teikt latviešiem, kas šobrīd dzimtenē cīnās par izdzīvošanu un apsver došanos uz citu valsti kā problēmu atrisinājumu, Ingmārs saka: «Katram, kas nāk pie manis pēc padoma un jautā, vai viņam vajadzētu braukt dzīvot uz Angliju, saku: «Nē, nevajadzētu!» Ar savām problēmām būs jātiek galā neatkarīgi no tā, kurā valstī būsi. Aizbraukšana no Latvijas, protams, dod iespēju paskatīties uz savu līdzšinējo dzīvi ar citādām acīm. Anglija ir lielisks piemērs tam, kā sistēmu var uzturēt kārtībā, nedarot pāri cilvēkam.
Piemēram, ja jūs jūlija beigās sāktu nodarboties ar uzņēmējdarbību Lielbritānijā, pirmo atskaiti Valsts ieņēmumu dienestam var iesniegt līdz pat 2021. gada janvārim. Turklāt, ja jūsu peļņa gada laikā nav lielāka par 11 000 britu mārciņām, ienākuma nodoklis ir nulle. Taču es nemudinu latviešus braukt prom no Latvijas. Ja kādam ir tik smagi, ka tas jādara, katram pašam ir jānonāk līdz šādam lēmumam.»
