Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Žurnālam Ievas Stāsti un Līgai Blauai Olga Dreģe par savu mīlestību pret dziesmu stāsta: «Manā jubilejas koncertā Gundars Silakaktiņš man jautā, no kāda vecuma esmu sākusi dziedāt. Viņš atceras, ka es reiz teikusi – caur dziesmu esmu sapratusi dzīvi. Tā tas ir! Un tad es stāstu, kā mamma vakaros, bērnu pulku iemidzinot, mums dziedāja aijā žūžū šūpuļdziesmu.
Vēl tagad dzirdu, kā viņa augstu uzvilka to medus poda apsolījumu par mierīgu gulēšanu.
Mammītei bija ārkārtīgi skaista balss. Tētim bija absolūtā dzirde, viņš spēlēja klarneti, un mēs visi pēc dzirdes iemācījāmies muzicēt uz kāda instrumenta. Brāļi pūta trompetes, spēlēja ģitāras, garmoškas un akordeonus. Neviens mūzikas skolā netikām gājuši. Kur nu tajos laikos! Visi kopā dziedājām uz balsīm, lai būtu skaists un kupls skanējums. Mūsu ģimene jau bija vesels koris. Klausoties viens otrā, dzirdot, kā mums saskan, tā sajūta deva milzīgu prieku un patiku dziedāt.
Tagad savā koncertā sajūsminu visus ar savu Limuzīna saucienu: «Ērik, u-ū-ū!» un ūjināšanas trilli. Tas, ko filmā tik dabiski iespēlēju, arī nāk no bērnības.
Dziedāt man bija tikpat dabiski kā runāt, un dziesma mani ir pavadījusi visu dzīvi.
Tagad dziedu retāk, elpa vairs nav tik dziļa, netur pēc insulta un infarkta, ko esmu pārcietusi, vecums arī balsi nosēdina.»
Taču Olgas uzstāšanās nav īsti iedomājamas arī bez dzejas. Arī tai viņas dzīvē ir īpaša vieta: «Dzejoļus, ko runāju savā programmā, es visus varu piemērot pati savai dzīvei. Tie ir par mani. Es runāju Friča Bārdas dzejoli, kurā ir rindas: «Šī vasara, šī vasara man sirdī iekritusi kā karsta laimes asara, ko debess raudājusi. Jeb varbūt raudājis bij Viņš, pats Dievs to laimē savā, jo Viņa puķotais mutautiņš bij šorīt nokritis pļavā.»
Tās rindas ir tieši kā par manu aizgājušo vasaru. Tā bija tik raiba, bagāta un skaista, pārpilna ar notikumiem.
Es biju pārņemta ar Dziesmusvētkiem, kuros bija iesaistīta mana ģimene. Mani vistuvākie – meita Zane un znots Guntis – dzied Ogres korī Grīva, lielajā estrādē Zane ar savām kora meitenēm stāvēja pirmajā rindā. Ar mazdēliņu Justu bijām skatītājos. Neaprakstāms saviļņojums, klausoties milzīgā kopkora dziedājumu. Kora mūzika man vienmēr bijusi tuva. Ārkārtīgi patīk tā kora sabalsošanās un sadziedāšanās.»
Visu Olgas Dreģes stāstu lasi digitālajā žurnālā Santa+ vai «Ievas Stāstu» 25. numurā.
