Rīga +19°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
13
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
«Vīrišķīga elegance, stāja un skatuviskā pievilcība piemīt gan pašam Normundam, gan lielākajai daļai viņa varoņu, kaut gan tieši Normunds savā karjerā paguvis nospēlēt arī dažāda kalibra viltvāržus, neliešus un nelaimīgus vīrieškārtas radījumus, jo eleganci bez īpašas piepūles spēj aizstāt ar noslēpumainību un nihilismu,» rakstīts Nacionālā teātra mājaslapā.
Velta Līne savulaik man stāstīja par Normunda maigajām lūpām. Pēc kādas jubilejas bučas viņa Normundam teikusi: «Tu būsi mans pēdējais…» «Nevajag, nevajag, pēc manis viņai vēl bija Āmanis! Velta vēl pēc manis metās uz jaunākiem,» Normunds smejas un tad smeldzīgi pasaka: «Velta bija fantastiska, bet viņai bija šausmīgs liktenis. Tik skaista aktrises dzīve un tik traģiska personiskā. Kad par Raņevskas lomu izrādē Divas sirdis, kurā bija tik daudz no Veltas pašas, viņa saņēma Spēlmaņu nakts balvu, pēc ceremonijas vedu viņu ar puķēm mājās. Velta uzaicināja mani augšā Ausekļa ielas dzīvoklī, cienāja ar konjaku, ko viņai bija vedis Gunārs Cilinskis. Gunāra sen vairs nebija, un es sapratu, ka tā ir īpaša pudele, no kuras viņa ļoti reti kādu cienā.»
«Mēs sēdējām, runājām, un es jutu, cik šī leģendārā aktrise ir vientuļa…»
Tā notiek, ka aktieriem lomas reizēm saslēdzas ar savu dzīvi vai arī nospēlē to, kas atplēš dvēseli pašam un skatītājiem. Un tā aktierim ir laime. «Pirmā lielā loma teātrī man bija Oskars Zvejnieka dēlā. Manam tēlam noliktavās izraka adītu pelēku vamzi, nobružātu ādas jaku, bet viskapitālākie bija zābaki. Vecie Sebra zābaki, varbūt no viņa Kihnu Jena, milzīgi un smagi. Grūti bija tajos pastaigāt, bet tad, kad tos uzvilku, viss, es biju Oskars, zvejnieka dēls. Man bija tā smagā zvejnieka gaita,» atceras Normunds.
«Kad tētis vai mamma atbrauca uz Rīgu, viņi nāca un skatījās, kā es spēlēju. Tētis reiz bija atbraucis pie dakteriem, viņam četras dienas bija jāpaliek, un viņš noskatījās Zvejnieka dēlu un Zaļo zemi, kur man bija maza lomiņa – Ješka, kas nodzer tēva mājas. Tētis bija tieši uz Zvejnieka dēla pirmizrādi. Man vēl bilde ir no tā vakara, kad pēc izrādes abi blakus sēžam, un mēs tik līdzīgi. Mājās braucot, jautāju, kura izrāde viņam labāk patika. Domāju, ka teiks – Zvejnieka dēls, bet tēvs pateica – Zaļā zeme. Prasīju, kāpēc. Tēvs pateica vienu vārdu: «Sāpīgāk…» Klusējām, neko vairāk nerunājām, un es domāju, cik maz es par šo cilvēku zinu…
Viss, ko tētis par sevi zināja un ko es par viņa dzimtu zinu, tik vien, ka viņš ir no Tukuma bērnunama.
Kara laikā viņu un vēl vienu meiteni no bērnunama pieņēma audžuvecāki no Jumurdas. Tā arī tētis tur visu mūžu nodzīvoja, Jumurdā sapazinās ar manu mammu. Piedzima brālis, gadu un vienu mēnesi vēlāk es. Tēvs bija bitenieks kolhozā, labos laikos viņam bija pāri par simts bišu saimēm. Mammīte strādāja kantorī, bija darbvede, grāmatvede, pēc tam kultūras nama vadītāja. Vecāki nodzīvoja kopā visu mūžu un aizgāja aizpagājušogad ar mēneša starpību. Pirmais aizgāja tētis, pēc mēneša mamma…
Tā es ar tēvu nekad neizrunājos. Kad viņš man jautāja, kā iet, teicu: «Viss ir labi…», lai gan reizēm likās, ka sliktāk būt nevar. Ja vecāki par mani zinātu kaut pusi no tā, kā man ir gājis, daudz agrāk jau būtu nosirmojuši. Mājas mums tur ir palikušas. Skaistā vietā pie Jumurdas ezera. Vasarās braucam ar bračku, pļaujam zāli, zāģējam nokaltušos kokus, uzturam māju pie dzīvības. Bites arī vēl ir, ēdam tēta bišu medu. Kad tētis vēl varēja, viņam viens vietējais bitenieks nāca palīgā. Tagad viņš aprūpē bites.»
Aizbraucu pagājušajā vasarā, skatos – viens tēta baltajā halātā un ar viņa bišu mici galvā staigā pa pagalmu, rīkojas gar bitēm. Dīvaina sajūta…
Norvēģu malkas cirtējs
«Mans vectēvs un vecmamma Jumurdā teātri ir spēlējuši. Mamma spēlēja teātri, bet es ne Jumurdas pamatskolā, ne vēlāk Ērgļos vidusskolā par teātri nedomāju! Par aktieri nevienu brīdi nebija domu!» saka Normunds. «Kādā iestudējumā, kur spēlēja mamma, es nospēlēju pirmo aizkadra lomu. Uz skatuves ratiņos it kā gulēja bērns, kurš vienā brīdī sāka brēkt, un vajadzēja dabūt to raudāšanu. Es stāvēju aiz dekorācijas un raudāju atspēries. Jumurdā, kad gāju astotajā klasē, iestudēja latviešu tautas pasaku par trim brāļiem, un es biju tas vidējais.
Pienāk rādīšanas diena, bet mēs ar to, kurš ir vecākais brālis, īsti nezinām tekstu. Lai būtu drosme, es mājās no lielā vīna balona nosūcu vīniņu, kas bija salds un tumīgs, aiznesu uz skolu, un pirms izrādes mēs iedzērām. Viens skuķis no klases bija jaunākais brālis. Viņa, protams, nedzēra.
Pirms izrādes vinčuku iesmeķējuši, ainā, kas ilga minūtes četras, mēs uz skatuves ņēmāmies savas piecpadsmit.
Tajā vieglajā skurbulī mums tas iepatikās, zāle smējās. Skolotāja aizkulisēs izmisīgi čukstēja: «Nāciet nost! Nāciet nost!…»
No Jumurdas laikiem vēl tagad atceros dzejoli, ko skaitīju kādā pasākumā. Tas bija kā vēstule, ko armijā iesaukts dēls raksta uz mājām mammai. «Mamm, par kūkām lielais paldies!/ Ļoti laba arī zoss,/ Sieriņi man garšo saldie,/ Citreiz sūti vairāk tos./ Putras, kuras šeit mums vāra,/ Vēders labi nepanes,/ Tāpēc uz zoba kārā atsūtīto lieku es./ Šautene ir pārāk smaga,/ Reizēm gribas krūmos mest./ Ja tu pie manis būtu tagad,/ Varētu pa diviem nest./ Sūtu bučas tētim./ Gaidu paku. Mīļais dēls.»
«Pats no armijas vēlāk mammai rakstīju daudz lietišķākas vēstules. Dienēju Kazahijā. Pēc pirmā dienesta gada ticis atvaļinājumā, Rīgā fotosalonā armijas frencī nofočējos. Krāsaina bilde, un es tur pilnīgi rudiem matiem. Kad ienācu teātrī, rudo matu dēļ mani saukāja par norvēģu malkas cirtēju.»
Suņa dzīve
Normunds teātrī ienāca salīdzinoši vēlu. Viņam bija jau trīsdesmit gadi. «Jā, tāds garš tas ceļš man sanāca,» saka Normunds. «Ērgļos varēju aiziet uz profeni, mācīties par traktoristu, bet paralēli vidusskolai tāpat varēja iegūt traktorista tiesības, ko es arī dabūju. Pēc videnes braucu uz Rīgu un stājos Politehniskajā institūtā.
Gribēju studēt kaut ko ar mašīnām, bet automobiļos bija liels konkurss, puse balles pietrūka.
Domāju jau visam atmest ar roku un braukt mājās, bet satiku čaļus no Madonas, viņi teica, ka pirmo gadu Aparātu būves un automatizācijas fakultātē ir jauna specialitāte. Vēl tagad atceros – 0626, roboti un manipulatori. Man nebija ne jausmas, kas tas ir, bet ar savām videnes sekmēm automātiski tiku iekšā.
Pēc pirmā pusgada sapratu, ka tas mani galīgi neinteresē. Sesijā augstākās matemātikas eksāmenam mācījos trīs dienas. Domāju, ka man galva saies kļošā. Gāju pie dekāna, teicu, ka gribu izņemt dokumentus. Viņš noprasīja, vai esmu komjaunietis, un aizsūtīja mani apdomāt savu rīcību.
Kopmītnēs, kopā ar studiju biedriem vēl nedēļu dzerot aliņu un graužot žāvētas butes, kārtīgi apdomāju savu komjaunieša rīcību un gāju vēlreiz pēc dokumentiem.
Arī tad vēl nedeva, līdz beidzot mani izmeta, jo es negāju uz lekcijām.
To vasaru Jumurdā pļāvu sienu, palīdzēju vecākiem, noliku B un C kategorijas auto vadīšanas tiesības un rudenī aizgāju armijā. Kazahijā braucām ekspedīcijās pa milzīgo Kapčagai tuksnesi. Kad ielika sardzes rotā un vajadzēja apsargāt visu, ko vien var apsargāt, tā bija tāda suņa dzīve, ka vienā brīdī gribēju doties uz Afganistānu. Tas bardaks, kas notika armijā, noveda līdz pilnīgam bezcerim, un viss jau bija vienalga.
Gribējās tikt prom. Man likās, ka lielāka jēga ir tur, kur šauj un viss notiek pa īstam. Vienīgi domas par vecākiem mani atturēja.
Sargājām armijas lidlauku un redzējām, kā katru nedēļu no Afganistānas nāca iekšā divas, trīs lidmašīnas ar cinka zārkiem.
Domāju, kā mamma pārdzīvos, ja ar mani kaut kas notiks. Bet, ja man ne par vienu nebūtu jādomā, es būtu pieteicies uz Afganistānu.»
Ar tādu rumpi kaut kas jādara!
«Armijā biju izlēmis, ka gribu kļūt par juristu. Kad atgriezos, sāku iet vakara sagatavošanas kursos, bet vajadzēja kaut kur strādāt, lai nopelnītu dzīvošanai. Meklēju darbu, līdz vienu rītu pa radio dzirdēju, ka Dailes teātrim vajag skatuves strādnieku. Pa dienu strādāju teātrī, trīs reizes nedēļā vakaros gāju uz kursiem, bet, tā kā biju sakarīgs džeks, teātrī man sāka uzticēt arī izrādes, biju atbildīgs par skatuves uzbūvi.
Izrādes bieži iekrita kursu vakaros, un beigās atmetu tiem ar roku. Man teātrī baigi patika. Vakaros, kad pašam nebija jāstrādā, sēdēju kulisēs un skatījos izrādes. Teātrī tolaik vēl bija viss aktieru zieds – Artmane, Ferda, Liepiņš, Pāvuls, Skulme, Dimiters…
Ērika Ferda bija tā, kuras dēļ pirmo reizi sapratu, ka skatuve ir liela maģija.
Izrāžu plānotāji vienā vakarā bija neveiksmīgi salikuši divas izrādes, kur abās piedalījās vairāki jaunie, daudzsološie aktieri. Ar Dudareva lugas Vakars izrādi trupai, kurā bija daži jaunie, bija jābrauc izbraukumā, bet teātrī šiem pašiem jaunajiem bija jābūt citā izrādē. Es jau ik pa brīdim biju iemests kādās mazās rollītēs, kad jāuziet uz skatuves, kaut kas jāuznes vai jānones, un man pateica, ka izbraukumā es būšu viens no puišiem, kas izrādē vajadzīgi.
Tie bija karā kritušie dēli, kuru māti spēlēja Ferda, un viņa tos sapnī satiek. Mums bija jāiziet cauri zālei un jāapsēžas pie galda. Mēģinājumā pateica – te jūs iesiet, pretī nāks Ferda, atvērs vārtiņus, un tad jums uznāciens… Vakarā izrādē esam baltos tērpos, skan mūzika, ejam cauri zālei, atveras vārtiņi, stāv Ferda un skatās manī asaru pilnām acīm, un es tiešām sajutos kā viņas karā kritušais dēls. Viņas patiesais pārdzīvojums man kaut ko atrāva vaļā, tā aina man ieguva pilnīgi citu pildījumu. Pirmo reizi man teātrī likās, ka tas tiešām ir kaut kas, bet arī tad vēl nedomāju, ka gribētu būt aktieris.
Divus gadus biju teātrī nostrādājis, man jau sāka apnikt, un gribēju kļūt par ugunsdzēsēju.
Man bija doma iet uz ugunsdzēsēju depo pie Vidzemes tirgus pieteikties, līdz kādā dienā, Liniņš ar Matīsu, mani satiekot, teica: «Ko tu te staigā? Ar tādu rumpi kaut kas ir jādara!» – «Es jau daru, dekorācijas stumju.» – «Nē, nē, tev ir tādi dotumi, vajadzētu pamēģināt par aktieri…» Man likās, ka tā ir tukša muldēšana, un tad viņi vēlreiz to teica, un vēlreiz. Uzaicināja uz Kinoaktieru studiju.
Gāju uz nodarbībām, un kādā reizē deju pasniedzēja sacīja, ka vasarā Konservatorijā uzņems Drāmas teātra kursu, lai es mēģinu. Vēl arvien tās runas neņēmu nopietni, bet nodarbībās viņa man visu laiku to atkārtoja, un tad es savam draugam Jānim Plēsumam, kas spēlēja Dailes teātrī, pateicu, ka iešu arī. Jānis apstāstīja, kas ir etīde, ko noteikti liks nospēlēt.
Iestājeksāmenos Imants Adermanis man pajautāja: «Jūs laikam no Ērgļiem esat?!» – «A kā to var just?» – «Nu tā arī var just!» Man likās, ka lielas atšķirības manā izrunā nav, bet re, kā citi sadzird to mūsu puses izrunu! Kursa vadītāja Helēna Romanova nomira, kad kādu pusgadu bijām nomācījušies, un mēs palikām tādi drusku pabērni. Viens pasniedzējs pieslēdzās, otrs, trešais, un kaut kā līdz galam tikām.»
Putekļi, sviedri un grims
«Teātrī no kursa esam palikuši mēs divi ar Juri Hiršu. Trīs mūsu čaļi jau ir aizgājuši – Juris Rudzītis, Harijs Ozols un Valdis Liepiņš…» Normunds aizdomājas. «Kad pēc fakultātes beigšanas man te piedāvāja štata vietu, es taču atteicos! Tā bija baigā kļūda, ko ātri aptvēru, bet lūgties nenācu, lai kā būtu gribējis. Ja jau reiz biju pateicis nē, kā lūgšos, ka gribu atpakaļ!
Atteicu tāpēc, ka vairāki no kursa cerējām – mums būs savs teātris.
Atceros, kā Edmundam Freibergam pateicu: «Es labāk eju un sāku visu no nulles, nekā trīs gadus pa Nacionālā teātra skatuvi nēsāju paplātes…» Bet nekas mums nesanāca.
Gāju uz Daili pieteikties. Tur aktieru štata vietu nebija, man piedāvāja iet par krāsotāju. Pēc diviem gadiem, kad biju nomētājies apkārt bez darba, Nacionālajā teātrī Edmunds Freibergs taisīja pirmo mūziklu Bagātību sala, vajadzēja jaunus dejojošus un dziedošus cilvēkus, un Zigurds Neimanis bija teicis Freibergam, ka Laizāns mētājas apkārt. Un tā es, pateicoties Edmundam Freibergam, kurš atgādināja, ka nekad neaizmirsīs manu atteikumu pēc fakultātes, tomēr tiku teātrī.
Sākumā biju ārštatā. Tad Edmunds taisīja Somerseta Moema Apli, iedeva man lielu lomu, un tā lēnām viss aizgāja. Liktenis tomēr pavērsās man labvēlīgi, un esmu te jau divdesmit septiņus gadus. Putekļi, sviedri un grims… Tā tas laiks ir pagājis.»
Normunds vairākkārt ir nominēts Spēlmaņu nakts balvai, kā pats saka – nomīnēts. Par Krogstadta lomu Ibsena lugas Nora izrādē saņēmis Spēlmaņu nakts balvu kategorijā Gada aktieris otrā plāna lomā. Par nopelniem Latvijas kultūrā un radošo devumu teātra mākslā apbalvots ar Atzinības krustu.
«Teātra simtā sezona man ir tāda brīvestības sezona. Man nebija neviena jauniestudējuma, izņemot 18. novembra valsts simtgades koncertu, teātra simtgades koncertu, tagad esmu Teātra dienas koncertā Divi vienā kopā ar Greizo ratiņu. Šī man ir dziedošā sezona, tāda vieglā. Visos lielajos jubileju projektos piedalījos, visas lielās jubilejas skaisti kopā nosvinējām. Jau zinu, ka nākamajā sezonā man būs četri darbi. Būšu labi atpūties un varēšu strādāt.»
Balles, skūpsti un smeldze
Skatītāju ļoti mīlētais Nacionālā teātra dziedošo aktieru ansamblis Greizais ratiņš gandrīz divdesmit piecos kopā būšanas gados apbraukājis visu Latviju, ar sajūsmu visur gaidīts. Uz koncertu Madonā un Jumurdā atnāca Normunda novadnieki, arī viņa skolotājas, un visiem par uzjautrinājumu Normunds pieminēja, ka Jumurdas pamatskolā izmests no kora kā bezcerīgs rūcējs.
«Mana bērnības trauma ir pirmajā klasē vienīgais četrinieks – pirmajā pusgadā dziedāšanā –, ko ielika mana dziedāšanas skolotāja Vizbulīte Dreimane, un klases audzinātāja Anna Sarkanābola toreiz psiholoģiski nostrādāja gājienu, kas arī radīja baigo traumu, lai gan droši vien cerēja, ka tas pozitīvi atsauksies uz manu tālāko dzīvi,» atceras Normunds.
Viņa pateica – ja Laizānam dziedāšanā četrinieka vietā būtu pieci, viņš būtu braucis uz lielo Jaungada egli Rīgas Sporta pilī. Pēc tam mājās visu dienu nobimbāju.
«Kad aizgāju uz Ērgļiem, Jānis Sprancmanis ielika mani korī, un es dziedu, piedalījos Dziesmusvētkos. Vidusskolas pēdējās klasēs dejoju Ērgļu kultūras nama tautas deju kolektīvā. Arī ar deju kolektīvu piedalījos Dziesmu un deju svētkos. Ērgļu laiks bija riktīgi foršs. Fantastiskā skolas direktore Nellija Ziediņa, mans klases audzinātājs Jānis Bičevskis, sporta skolotājs. Protams, arī meitenes!»
Kad saku – un tagad, lūdzu, stāstus par meitenēm! –, Normunds smejas. Nellija Ziediņa, Jānis Sprancmanis un Jānis Bičevskis ir bijuši arī mani skolotāji. Kad sen jau biju skolu beigusi, Nellija kādā tikšanās reizē man teica: «Mums no Jumurdas atnāca puisis, nu tāds siržu lauzējs! Brauc uz skolu ar moci, meitenes par viņu sajūsmā. Saku Normundam, lai nejauc meitenēm galvu.»
Gan jau bija kāda, kas arī Normundam sajauca. Manā laikā skaistākās meitenes uz Ērgļu vidusskolu nāca no Vestienas.
«Manā klasē no Vestienas bija trīs, un visas smukas,» iesaucas Normunds. «Atceros, kad devītajā klasē uz videni atnāca jaunās beibes no apkārtējiem pagastiem, uz viņām krita vienpadsmitās klases džeki, un mums, klasesbiedriem, bija jāskatās uz citu klašu meitenēm.
Man devītajā klasē bija pirmā lielā mīla, un tā man sanāca ar vienpadsmitās klases beibi.
Kas viņām atlika? Viņu džeki meta acis uz devītklasniecēm, un viņām arī atlika devītās klases džeki. Kā tagad atceros, kā mēs ar viņu rudenī skūpstījāmies. Pēc ballītes viņu pavadīju un pabučojāmies. Zvaigznes krita…
Kad vecākie džeki nākamajā gadā zaudēja interesi par mūsu klases meitenēm, jo atkal nāca jaunas devītklasnieces, varējām mest acis uz savām, un es baigi samīlējos vienā meitenē no Vestienas. Viņa bija skaista, gudra, bet dzīve viņu salauza. Pēc videnes brauca uz Rīgu stāties žurnālistos, netika. Tas pliķis, ko dabū pa seju, kad liekas, ka visu vari, viss izdosies, un tomēr tik viegli nesanāk, viņai laikam bija stipri sāpīgs.
Aizbrauca atpakaļ, apprecējās ar vietējo džeku. Pēc kādiem gadiem desmit es to meiteni Ērgļos ieraudzīju. Viņa pārgāja ielai pretējā pusē, un es sapratu, kāpēc. No tās skaistās meitenes nebija palicis pāri nekas… Liktenis vai viņas izvēle? Viņa bija pirmā meitene videnē, un, ja pēc pirmās dzīves pļaukas nespēj vairs atgūties un dzīvo, lai notiek, kā notiek, tā tomēr ir pašas izvēle.»
Viss beidzas bez sāpēm
«Esmu domājis, ka arī es, ja tik viegli padotos, tagad sēdētu savos laukos, dzertu stiprināto aliņu, un man no dzīves neko vairāk nevajadzētu. Tā ir noticis ar daudziem maniem pamatskolas un videnes čaļiem.
Tā varēja notikt arī ar mani, ja mammīte nebūtu man sēdējusi vakaros klāt un teikusi, lai mācos, pārbaudījusi manas atzīmes.
Lai man piedod, bet man nepatīk braukt uz skolas salidojumiem! Visbiežāk darba dēļ neesmu ticis, bet tajā vienīgajā reizē, kad aizbraucu, jutos diezgan bēdīgi. No klases bijām daži, salikti kopā ar vēl kādām piecām klasēm. Sēdējām stūrītī, īsti nebija, par ko runāt. Mūs ir saistījis laiks, kad bijām kopā, pēc tam katrs aizgājis savu ceļu. Liekas, ka tas bija nesen, bet patiesībā jau sen. Tolaik domājām, ka priekšā gara dzīve, bet gadi skrien tik ātri!…
Kad beidzu videni un gāju uz Rīgu, vidusskolā palika meitene, ar kuru draudzējos. Divus gadus par mani jaunāka. Aizbraucu uz Ērgļiem reizi nedēļā, tad arvien retāk, satiku meiteni arvien retāk. Viņa man uz armiju vēstules vēl rakstīja, gaidīja mājās, bet viss lēnām izbeidzās. Bez sāpēm. Tālums vairāk šķir nekā vieno, un platoniskās mīlestības izbeidzas bez sāpēm. To meiteni kaut kad pirms gadiem satiku Jēkabpils pusē, kur viņa dzīvoja, parunājāmies. Nekādas sirds trīsas nejutu.
Savā būtībā esmu baigais reālists, bet dzīvē bijušas situācijas, kad licies – ir tomēr kaut kas augstāks.
Esmu izjutis, ka reizēm kāda roka mani ir vadījusi un pasargājusi. Sevišķi visādās transporta kolīzijās, kas dažas bijušas ļoti riskantas.
Videnē braukāju uz skolu ar moci. Reiz, braucot uz eksāmenu, kuram biju izņēmis tikai trīs biļetes, un pārējās pat apskatījies nebiju, izdomāju – ja visu ceļu no mājām līdz Ērgļiem nobraukšu uz simtnieka, tad izvilkšu īsto biļeti. Laidu pa līkumaino ceļu un pēdējo līkumu pirms Ērgļiem neizņēmu, ielidoju grāvī, trāpīju uz akmens, aizlidoju pa gaisu… Atjēdzos blakus bērziņam, kādu brīdi biju gulējis bezsamaņā. Aizbraucu uz skolu, izvilku nepareizo biļeti, kaut ko izmuldējos un eksāmenu noliku.»
Liktenis!
Ilgus gadus Normunds dēvēts par vienu no iekārojamākajiem vecpuišiem, vientuļnieku, kas dzīvo mūžīgā lidojumā no vienām attiecībām uz nākamajām, nevienās ilgi neuzkavējoties. Viņš ir teicis, ka vientulība ir viņa pasaule, kurā tā īsti nevienu nav ielaidis.
«Es vienmēr esmu spēlējis ar tīrām kārtīm. Nevienu precēt neesmu solījis. Ja kāda uz mani tur ļaunu prātu, gribu pateikt, ka es nevienai neko neesmu solījis. Cerēt to var, tas kaitē maz, ja tikai cerības nav aplamas… To es par tām, kas uz mani cerējušas,» Normunds smejas. «Pirms daudziem gadiem Valdis Zilveris atnesa man Gulbenes avīzīti, kurā katru dienu bija kāda teiktā citāts vai sentence: «Še, Norča, apskaties!…» Un tur bija rakstīts: «Mīlestība ir foršas jūtas, kas nosprāgst dzīves reālajās situācijās. Laime pirtiņā ir iespējama tikai teātrī. Normunds Laizāns.» Tas bija paņemts no kādas manas intervijas.»
Pēc mana jautājuma, vai to viņš teicis no savas pieredzes, Normunds ilgi klusē. «…Tā tas arī notika. Konservatorijas laikā apprecējos. Likās, ka viss ir pa īstam, piedzima dēls. Ar manu algu teātrī nepietika, lai varētu samaksāt dzīvokļa īri. Sitos un meklēju, kā piepelnīties. Tolaik man, jaunam aktierītim, nebija nekādas iestrādes, mani vēl neaicināja vadīt pasākumus, nebija darbu televīzijā. Reālā dzīve un plikā iztikšana nokāva mīlestību. Bija arī vēl citi iemesli.»
«Dēlam tagad ir divdesmit seši gadi… Zinu, kas ar viņu notiek, bet viņš ir izaudzis bez manis…»
Gandrīz līdz četrdesmit pieciem gadiem Normunds dzīvoja vientuļnieka dzīvi, nevienu sievieti tā īsti savā pasaulē neielaizdams, un pēkšņi satika cilvēku, ar kuru grib būt kopā. «Liktenis!… Var to saukt arī tā,» Normunds saka. «Mums ir tabu – par savām attiecībām plaši nerunājam, nestāstām, lai nenoskauž. Savu sievieti satiku bankas pasākumā, kuru vadīju. Tai laikā viņa strādāja lielā uzņēmumā, bija ļoti daudz cilvēku, un es viņu ieraudzīju. Kleitas krāsu pat atceros. Pēc tam viņa atzinās, ka gaidījusi kādu džeku, kurš neatnāca. Tiešām liktenis!
Un tad uz manu piecdesmit gadu jubileju kāds augstāks spēks mums atsūtīja kopēju dēlu Lūkasu Danielu. Patiešām atsūtīja! Tā mums bija necerēta laime.
Dēliņš piedzima augustā (vienā dienā ar savu mammu un ar divu minūšu starpību), oktobrī man bija jubileja, un tāda dāvana! Uldis Anže teica, ka viņš vienmēr atcerēsies, cik manam puikam gadu, jo tajā laikā pirms sešiem gadiem iestudējām izrādi Zeme un mīlestība. Mums bija mēģinājums, pēc tam visi kārtīgi pasvinējām mana dēla piedzimšanu.
Liktenis man ir piešķīris lielisku dzīvi, bet vēl arvien man ir vajadzība pēc sava kaktiņa, sava stūrīša. Visu dzīvi man tas ir ļoti izteikti. Vienmēr bijusi robeža, aiz kuras ir tikai mana pasaule, un nevienam to nav ļauts pārkāpt.»
