Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pāra intervija publicēta žurnālā «Ievas Stāsti» 2022. gada 4. numurā.
Ritmu saderība
Ilze: «Mums ar Zigurdu mūsu grāmatas ir kopīgie bērni. Tā tas patiešām ir. Mēs sagājām kopā jau ar saviem bērniem. Mums bija iepriekšējās laulības, kurās auga bērni. Man divas meitas, Zigim meita. Laulības ar iepriekšējiem dzīvesbiedriem mums neizjuka tāpēc, ka viņi būtu slikti cilvēki. Viņi bija krietni un inteliģenti, bet mums nesaskanēja dzīves ritmi, taču ar Zigi tie labi «saštimmēja». Šķiršanās dēļ bērni nevienu no vecākiem nezaudēja, un mums izauga ļoti labi bērni.»
Zigurds: «Ir tāda teorija, ka cilvēku dzīves, likteņi un sastapšanās ir kā orbītas. Kādā brīdī tās satuvojas, riņķo pa vienu orbītu un tad aiziet katra uz savu pusi.»
Ilze: «Mums abiem kopīgajā dzīvē ļoti veicies, ka mēs nenervozējam un neniknojamies, nepārdzīvojam par vienu un to pašu.
Katram tie kreņķi un pārdzīvojumi ir citi, un tad otrs var mierināt.
Abi vienlaicīgi neuzšvirkstam, līdz ar to, kad viens ir pārpsihojies, otrs ir mierīgs.»
Zigurds: «Ja mums rodas kādi mazi konfliktiņi, tie visi ir par sadzīves sīkumiem. Radošajās lietās mēs viens otru papildinām, un tas ir nenovērtējami.»
Ilze: «Mēs katrs savai grāmatai esam autors, bet varam teikt, ka otrs tam darbam ir recenzents, padomdevējs, zinātniskais redaktors. Tas ir brīnišķīgi, ka darba tapšanas laikā visu varam izrunāt. Satikāmies, kad Zigis rakstīja grāmatu par porcelānu. Tolaik es strādāju Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, kur bija unikālas kolekcijas, arī porcelāna. Viņš bieži nāca, mēs kopā skatījām kolekcijas, daudz runājām, un profesionālā saprašanās pārauga dziļākās jūtās. Man bija 36 gadi, Zigurdam – 44 gadi. Viņš bija šķīries, meitai Dairai 17 gadi. Manas meitenes Ieva un Līga bija vēl mazas, trīs un četri gadi, bet mana laulība jau bija sašķobījusies. 1976. gada 16. decembrī apprecējāmies, un varu teikt, ka šie 45 kopīgās dzīves gadi mums bijuši ļoti labi un radoši.»
Zigurds: «Varu palielīties, ka Ilzi esmu piedabūjis uz divām lietām – šūšanu un rakstīšanu.»
Ilze: «Un uz lielāku uzdrīkstēšanos. Es neticēju savām spējām. Domāju – ko nu es… Bet Ziga iedrošināšana un urdīšana lika man saņemties un mēģināt.»
Zigurds: «Ilze rakstīja ievadu reprodukciju krājumam par Eduardu Kalniņu. Maza grāmatiņa, reprodukciju albumiņš, ievada teksts uz divām lapiņām, bet Ilze mocījās. Raksta, dod man lasīt, es pasaku, ka vajadzētu kaut ko citādāk. Viņa ļoti aizvainojās un melnrakstu saplēsa driskās. Sēdēja nikna uz grīdas un raudāja. Es ņēmu tās driskas, līmēju kopā un mierināju, ka tik traki nav, viss ir labojams. To vēl šodien atceros.»
Ilze: «Tāds tiešām bija mans rakstniecības sākums mākslas zinātnē, kas palicis atmiņā uz visu mūžu. Es toreiz nespēju tās divas lapiņas jēdzīgi uzrakstīt. Kad biju tās saplēsusi, skatījos, kā Zigis vienā mierā ņem un līmē, ņem un līmē, un runā: «Nav jau tik traki. Te tikai vajag ierakstīt to, te ierakstīt to.» Tas bija 1982. gads.»
Zigurds: «Laikam jau tā bijība pret Eduardu Kalniņu bija pārlieku liela. Nav viegli rakstīt par laikabiedru, turklāt akadēmijas profesoru, autoritāti. Ilze kopš tā laika nošpikoja manu apzīmējumu – svina pelēkās debesis, ko vēlāk izmantoja vēl kādu reizi.»
Ilze: «Un otra lieta, pie kā Zigis mani piedabūja, ir šūšana.»
Zigurds: «Es šuvu, un Ilze, to redzot, bija satriekta. Es viņai uzšuvu ceļojumam bikses.»
Ilze: «Tas aizskāra manu godkāri un pašlepnumu. Nopirku «Burdu», tur bija piegrieztnes, un uzreiz ķēros pie kaut kā lielāka. Noskatīju ļoti smuku vasaras mētelīti un tādu sev uzšuvu. Kad tajā izgāju, neviens neticēja, ka pati esmu šuvusi. Tas man bija stimuls iedvesmai, un es sāku šūt.»
Zigurds: «Mana vecāmāte pa mātes līniju bija ļoti smalka «šneideriene». Man liekas, ka viņai bija poļu asinis, viņa bija diezgan ugunīga. Esmu domājis, ka varbūt no viņas sākās mana virzība uz mākslām. Biju piecgadīgs puišelis, bet viņa vienmēr man prasīja padomu. It sevišķi par krāsu salikumiem, krāsu saderību, un tā, varbūt pat neapzināti, izkopa manī gaumes izjūtu. Viņa negaidīja no manis padomu, bet tādā veidā rosināja manu domāšanu un iztēli. Viņa man iemācīja nevērtēt drēbes nevis ar acīm, bet ar tausti. Es arī tagad pārbraucu drēbei ar roku un jūtu, kāds tas ir audums.»
Ilze: «Man arī bērnībā bija radiniece, profesionāla šuvēja. Pēc kara nekādu audumu un drēbju nebija, un viņa jau krietni pavalkātu apgrieza uz otru pusi, pārtaisīja, un apģērbs izskatījās kā jauns. No atgriezumiem un lupatiņām taisīja brīnumus, bet tad man neienāca prātā, ka es arī tā varētu.»
Atmiņas, kas neizgaist
Ilze: «Kādā reizē, pārdomājot lielos vilcienos savu dzīvi, sapratu – ja es sešdesmit gadu vecumā nebūtu aizgājusi no darba muzejā, manu galveno radošo trīs bērnu nebūtu. Tās ir grāmatas par Leo Kokli, Jāni Osi un apjomīgais pētījums, kas man bija vajadzīgs, jo bez tā nebūtu varējusi pielikt punktu savai radošajai dzīvei, – «Staļina garā ēna Latvijas tēlotājā mākslā. 1940.–1956. gads». 1940. ir mans dzimšanas gads. Es piedzimu 1. jūnijā, Otrais pasaules karš jau bija sācies. Polija bija okupēta, cilvēki zināja, kas notiek, un es nesaprotu, kā manai mammai bija drosme laist mani pasaulē. Viņai jau bija viens bērns, četrus gadus vecs dēls.»
Zigurds: «Četrdesmitajā gadā man bija astoņi gadi, un to laiku es ļoti labi atceros.
Daudziem bija diezgan eiforiska dzīves sajūta. Zināja, ka karš ir sācies, bet tas bija kaut kur, un likās, ka mūs neskars.
Tajā vasarā no Jūrmalas, kur īrējām mītnes vietu, mamma aizveda mani uz Rīgu pie friziera. Gājām pa Marijas ielu, un krustojumā ar Artilērijas ielu stāvēja krievu tanks. Pa lūku bija izbāzis galvu zaldāts, cilvēki gāja garām drūmām sejām, neviens neapstājās un negāja tankam klāt.»
Ilze: «Cilvēki sākumā nesaprata, kā mainīsies dzīve. Kad rakstīju to «Staļina ēnu», Sutas un Beļcovas muzejā man iedeva Aleksandras Beļcovas dienasgrāmatu. Tajā viņa raksta, cik četrdesmitajā gadā bijusi laimīga, jo no visas sirds domājusi, ka sāksies labi laiki. Latvijas laikā viņa brauca uz Itāliju un Franciju, gleznoja, bet viņai likās, ka pie padomju varas dzīve būs vēl labāka, jo ienāca taču «svoji», bet pēc gada tā dziesma viņai ir pilnīgi cita, jo redzēja, ko tie «svoji» dara. Viņas vīru Romanu Sutu iemeta cietumā un «nomušīja».»
Zigurds: «Mans tēvs bija burtlicis, paralēli apguva otru profesiju – zobu tehniķis, un ar to profesiju ļoti labi dzīvoja. Kara sākumā tēvs bija iekrājis naudu, lai pirktu māju. Jaundubultos bija noskatījis, bet darījums nesanāca, jo sākās varu maiņas un tēvs visu savu kapitālu ieguldīja zelta ripiņās, no kurām taisīja zobu kronīšus. Ar to kapitālu gan vācu laikos, gan pēckara gados mēs varējām pietiekami labi dzīvot. Mamma visu mūžu bija mājsaimniece. Es biju mammas mīlulis. Arī tad, kad piedzima māsa, viņa mani vairāk loloja.
Vācu laikā aizbraucām uz Kurzemi. Dzīvojām Stendē. Kara beigu posmā, kad sākās aizceļošana ar laivām uz Zviedriju, tēvs gribēja braukt, bet mamma nepieļāva domu, ka varētu šķirties no vecākiem. Viņi arī bija kopā ar mums Stendē, teica, ka paliks Latvijā. Atceros, kā es lūdzos, lai braucam projām, bet māte to lēmumu bija pieņēmusi, un tēvs viņai pakļāvās.»
Ilze: «Manas atmiņas par kara laiku ir vairāk no mammas stāstītā. Kur tagad Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca, tolaik bija Rīgas II psihiatriskā slimnīca, un blakus tai mazā mājiņā mums dzīvoklītis. Mamma studējusi Juridiskajā fakultātē un strādājusi slimnīcas saimniecības daļā. Kad atcerējās vāciešu ienākšanu, viņa vienmēr raudāja. Stāstīja, ko viņi izdarījuši ar slimniekiem, kas nebija ne agresīvi, ne galīgi bez prāta. Šodien teiktu – cilvēki ar īpatnībām. Vācieši visus sagrūduši kravas mašīnās un aizveduši nošaut.
Tēvs juku laikos pazuda. Vispirms viņu paņēma krievi, tad izmucis, nonācis pie vāciešiem, ielikts cietumā. Mamma nezināja, kur viņš palicis. Mammas brālis, ar kuru viņa bija ļoti tuva, devies emigrācijā un lūdzies: «Māsiņ, braucam projām! Braucam projām!» Mamma teikusi, ka viņai jāsagaida vīrs, nepametīšot viņu likteņa ziņā. Kopā ar mums, bērniem, un savu mammu pamukusi no Rīgas un apmetusies Tūjā pie attālas radinieces.
Kopš tā laika ir manas pirmās atmiņas. Tūjā kādā tumšā naktī visi izgājām pie jūras un skatījāmies, kā Rīgas pusē debesīs skrēja gaismas. «Vai dieniņ, viņi ir klāt!.. Viņi ir klāt… Kas nu būs!..» pieaugušie runāja. Tas bija 1944. gada oktobris, kad krievi ienāca Rīgā.
Mamma kājām nāca atpakaļ uz Rīgu un meklēja, kur palikt. Ganību dambī vienā sētā, kur iegājusi, kāda kundzīte jautājusi, vai viņa meklē dzīvokli, un aicinājusi iekšā, sakot, ka šajā mājā ir brīvi dzīvokļi. Tā mēs te ienācām un palikām. Kad, atgūstot neatkarību, sākās īpašumu atdošana, šai mājai neviens mantinieks nepieteicās. Mājiņa necila, neviens to neiekāroja. Mēs savu dzīvokli privatizējām.
Esmu izaugusi starp mūriem, bet tie man ir mīļi, jo tā ir mana bērnība, manas atmiņas, visa mana dzīve.
Šajā dzīvoklī, tagad tā ir Pulkveža Brieža iela, es dzīvoju kopš četru gadu vecuma, un tāds tas ir palicis, kāds bija tolaik, kad te ienācām. Ar čīkstošām koka kāpnēm uz mūsu otro stāvu.»
Zigurds: «Es arī esmu no šī rajona. Mājai, kurā nonācām pēc kara, bija divas adreses. No Vidus ielas tā bija Vidus iela 12, no Rūpniecības ielas – Rūpniecības iela 13. Bet mana dzīve sākās Matīsa ielā 89A. Piedzimu mājās 1932. gada 3. jūnijā. Šogad man būs 90 gadi.»
Kādu ceļu izvēlēties?
Ilze: «Mēs ar Zigurdu pat vienā skolā esam gājuši. Tā ir Rīgas 1. vidusskola, bet skolas gaitas sāku 1. pamatskolā pretī Mākslas akadēmijai, tagad tā atkal ir Valda Zālīša pamatskola. Līdz ceturtajai klasei tur mācījos, un tad mūs izmeta ārā, jo skolu atdeva krieviem. No piektās klases mūs pārcēla uz 1. vidusskolu. Līdz tam bijusi tikai zēnu skola, tobrīd tā jau bija jauktā, kurā uzņēma arī meitenes. Tolaik tā nebija ar matemātikas novirzienu. Skolā bija izteikts radošs gars. Darbojās spēcīgs dramatiskais pulciņš, kuru vadīja brīnišķīgais Artūrs Birnsons. Viņš bija muzikologs, milzīgs operas fans, mācīja mums mūziku, vadīja kori. Nāca klasē ar patafonu, klausījāmies plates ar operu ārijām. Viņš mūs ļoti izglītoja mūzikas, teātra un mākslas jomā, un daudziem tas izšķīra tālāko ceļu. Man paralēlklasēs mācījās Ģirts Jakovļevs, Velga Vīlipa, jaunākās klasēs bija Ausma Kantāne, Ints Burāns, Imants Skrastiņš. Mans klasesbiedrs bija Andrejs Migla. Dzīvojām kaimiņos, reizē gājām mājās no skolas, un viņš par teātri vien runāja. Teica, ka uzrakstīs lugu Dailes teātrim.»
Zigurds: «Kad es pēc pamatskolas iestājos 1. vidusskolā, tā bija vēl zēnu skola, un tādu arī pabeidzu. Man bija skaidrs, ko dzīvē tālāk gribu darīt.
Es gribēju būt rakstnieks. Biju saklausījies, ka jāgaida, kad atlidos mūza, un tad rakstīšu, bet mūza nelidoja.
Mana māte bija beigusi Marijas Beķeres ģimnāziju un gribēja studēt Mākslas akadēmijā, bet tas palika nepiepildīts sapnis. Mājās viņai bija grāmatu plaukts, pilns ar grāmatām par mākslu. Tur tā mana interese par mākslu arī sākās, daudz zīmēju un akvarelēju. Ļoti agri, bez citu palīdzības, iemācījos lasīt un kāri riju visas pieejamās pieaugušo grāmatas. Man bija vēlēšanās pašam rakstīt romānus, bet iznāca, ka rakstīšana pagriezās citā virzienā. Taču arī tas notika krietni vēlāk.
Pēc vidusskolas trīs manas klases puiši gāja uz ķīmiķiem, un es arī, bet netiku uz «kociniekiem», kur gribēju. Skolu beidzu tajā nelaimīgajā gadā, kad pārgāja uz vienpadsmit klašu izglītību un reizē beidza gan divpadsmitās, gan vienpadsmitās klases, līdz ar to bija liels vidusskolas beidzēju skaits un augstskolās milzīgs konkurss. 1. vidusskolu beidza vien 11 klases. Es iestājos «silikātniekos», un izrādījās, ka tas bija ļoti veiksmīgi, jo tā es nonācu pie porcelāna.»
Ilze: «Pēc skolas nezināju, ko tālāk darīt. Man gribējās kaut ko radošu, saistītu ar mākslu, jo, tāpat kā Zigurda vecāku mājās, arī mūsu ģimenes bibliotēkā bija mākslas grāmatas. Mani īpaši pievilka Purvīša mākslas vēsture ar daudzajām krāsainajām attēlu ielīmēm. Kādā skolas karnevālā ar mammas palīdzību un, vadoties no grāmatā izlasītā, uztaisīju austrumnieku tērpu no krāsotas marles un dabūju balvu.
Viena mana klases biedrene gāja uz Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu. Paskatījos programmu. Tur bija teātra, mūzikas, deju, bibliogrāfu nodaļas, un es iestājos. Mani ieskaitīja teātra klasē, kur bijām foršas meitenes, arī Olga Dreģe.
Mums bija ļoti interesantas kultūras vēstures lekcijas, kuras lasīja Herberts Dubins. Viņš strādāja Mākslas akadēmijā. Kādā reizē meitenes kaut ko pļāpājām, un Dubins mums teica: «Meitenes, visā vajag ievērot mēra sajūtu. Mēra sajūta ir galvenais.» To «ē» viņš izrunāja šauri. Viņš mums ieteica, ko lasīt, daudz runājām par dzīvi. Kādā reizē, kad tehnikuma laiks tuvojās beigām, viņš jautāja, ko es domāju tālāk darīt. Raustīju plecus. «Nāc uz akadēmiju! Neklātienē ir mākslas vēstures nodaļa, tā tev būs īstā vieta.» Dubina iespaidā aizgāju uz akadēmiju un nomācījos sešus neklātienes studiju gadus. Neklātniekiem vajadzēja arī strādāt. Dabūju darbu Kinofikācijas un filmu iznomāšanas kantorī subtitru cehā. Līdz ceturtajam kursam tur nostrādāju, bija interesanti, visas filmas redzēju, bet domāju, ka vajadzētu paskatīties kādu riktīgāku vietu, kas saistīta ar manu profesiju.
Vasarās mēs dzīvojām Buļļu ciemā aiz Bolderājas. Vecāki jau trīsdesmitajos gados tur īrēja mājiņu. Vecmāmiņa, būdama runātīga un komunikabla, pazinās ar apkārtējiem cilvēkiem, un kādā reizē kaimiņiene, zinot, ka es mācos Mākslas akadēmijā un meklēju darbu, viņai bija pajautājusi, vai es negribu strādāt muzejā. Viņas vīrs bija Vēstures muzeju direkcijas direktors, un kaimiņiene teica, lai aizeju pie viņa aprunāties, varbūt mani kaut kas ieinteresē. Viņš ieteica man Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju. «Tur tu piestāvēsi!» viņš teica.
Tā es sāku strādāt Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, un no pirmās dienas man viss tik ļoti patika, ka biju laimīga, tur nonākusi. Brīnišķīga direktore Līvija Blūmfelde, draudzīgs kolektīvs. Tur bija Klāra Radziņa, vēlākā Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja direktore, Guna Resnais, Rita Vilciņa, viņas vīrs arhitekts Jānis Vilciņš vēlāk taisīja projektu mūsu lauku mājai Ērgļos. Viņš ir arī Centrālkomitejas ēkas autors, par kuru tagad strīdi, vai tā būtu piemērota koncertzālei. Muzejā ļoti jaukā kompānijā vadījām dienas. Mums bija arī sava bohēma.
Rīgas muzeja laiks man ir vismīļākais un visdārgākais, ko vienmēr atceros ar lielu mīlestību.
Tur bija vēl vecās Latvijas laika kundzes. Olga Loginova, kas par katru priekšmetu varēja stāstīt aizraujošus stāstus, galvenais fondu glabātājs Rūdolfs Šīrants, solīds kungs, enciklopēdija. Viņi visi man palikuši neaizmirstamā atmiņā. Tagad, palīdzot Zigim un strādājot pie porcelāna grāmatas, sastopos ar Melitas Vilsones vārdu, kas tolaik bija mana darbabiedrene.
Šodien viņi visi tik daudz būtu varējuši pastāstīt! Un šajā muzejā notika mana satikšanās ar Zigurdu Konstantu.»
Zigurds: «Teicami pabeidzis Latvijas Valsts universitāti ar diplomprojektu «Rīgas Porcelāna un fajansa fabrikas Saimniecības porcelāna ceha rekonstrukcija», pēc sadales nonācu Mīlgrāvja porcelāna fabrikā, kur mana lielā interese par porcelānu rada savu īsto piepildījumu. Tieši tur es iepazinos un cieši sadraudzējos ar diviem brīnišķīgiem māksliniekiem, kas savu dvēseli pilnībā bija atdevuši porcelānam. Tie bija fabrikas galvenā māksliniece Zina Ulste un tēlnieks Mārtiņš Zaurs. Tieši Mārtiņš pastūma mani uz rakstīšanu par porcelānu. Rakstīju savu pirmo grāmatu «Porcelāns un fajanss», bet politisku iemeslu dēļ to neizdeva. Palicis tikai par piemiņu saglabāts iesiets tipogrāfijas signāleksemplārs. Tas ir unikāls, jo vienīgais. Tajā laikā nedrīkstēja pieminēt Ķīnu, bet, rakstot par porcelāna vēsturi, tas nebija iespējams, jo porcelāna pirmsākumi ir Ķīnā. Izdevniecība manu darbu nopirka, bet neizdeva. Arī honorārs tajā laikā bija simbolisks.»
Pareizās izvēles
Ilze: «Vēstures un kuģniecības muzejā nostrādāju deviņus gadus un biju tur savu laiku izdzīvojusi. Tas bija brīnišķīgs, bet man vajadzēja iet tālāk. Mani interesēja dzīvā māksla, gribēju runāt ar cilvēkiem, iet uz darbnīcām, skatīties, kā top darbi. Vienā jaukā dienā mani uzrunāja Valsts mākslas muzeja darbinieks un jautāja, vai nevēlos nākt strādāt uz Mākslas muzeju. Gribēju gan!
Aizgāju tur no latviska muzeja, nacionāla, ļoti inteliģenta kolektīva, un pirmais iespaids Mākslas muzejā man bija graujošs. Tur bija jūtams padomisks gars, nedaudz pat uzpūtīgs. Dokumentācija jau tā valsts iestāžu starpā bieži tika rakstīta krieviski, bet arī muzeja mākslas darbu inventāra kartītes – krieviski. Iepriekšējais direktors Konstantīns Andrejevs bija krievs, latviski nerunāja un tādu kārtību bija iedibinājis. Biju pilnīgi šokēta, mājās Zigim stāstīju, un viņš savā miera pilnajā manierē teica: «Ja tev kaut kas nepatīk, mēģini labot! Tu tak tagad esi direktora vietniece zinātniskajā darbā.» Pamazām, pamazām sistēma sāka mainīties. Pēc Andrejeva direktore bija Ināra Ņefedova, kuru savukārt es nomainīju 1989. gadā. Bija cilvēki, kas mani atbalstīja un uzreiz kļuva savējie: Gundega Cēbere, Baiba Circene, jaunās Mākslas akadēmijas beidzējas Irēna Bužinska, Valda Knāviņa, Māra Lāce. Veidojās laba komanda. Kad deviņdesmito gadu sākumā mākslas muzeju sistēmā sāka strādāt Zigurds, viņš no savas eksaktās zinātnes mūsu humanitārajā ienesa datorizāciju, izmainījās muzeja izdoto katalogu zinātniskie pielikumi. Tie kļuva daudz pilnīgāki un saturīgāki.
Mājās ar Zigi rakstījām grāmatas. Pie mums dzīvoja mana mamma, pieskatīja bērnus, un vislielākā pateicība viņai, ka varējām strādāt. Kad mēs ar brāli augām, mūs vāca manas mammas māte, manus bērnus pieskatīja mana mamma, un tad, kad man vienā laikā radās trīs mazbērni, uzskatīju, ka man viņiem jāvelta laiks, kā to darīja vecmamma un mamma. Man bija sešdesmit gadi, es arī gribēju būt vecmāmiņa un beidzot ne tikai administrēt un rakstīt direktoriskus ievadvārdus izstāžu katalogiem, bet nodoties mākslas vēstures pētniecībai.»
Zigurds: «Visiem cilvēkiem dzīvē gadās visādas iespējas, bet ne visi tās prot izmantot. Mēs ar Ilzi gan par sevi, gan saviem bērniem un mazbērniem varam teikt, ka esam to pratuši.
Atceros, kad Ieva un Līga bija vēl mazas, mums bija zaporožecs, un labums, ka tam bija tikai priekšējās durvis. Meitenes, aizmugurē dauzoties, nevarēja atraut vaļā. Vienā reizē braucām, un Līga Ievai prasīja: «Tev sev patīk? Man seve gan patīk!»»
Ilze: «Tas «man seve gan patīk» bija slinks pēc velna. Ieva skolā bija apzinīga un čakla, bet Līga ar savu labo galvu izstrādāja kaut ko traku. Nāca deviņdesmitie gadi, kad viss juka, bruka un mainījās, un Līga, tikusi vidusskolā līdz pēdējai klasei, pateica, ka vairāk nemācīsies, bet ies strādāt. Atceros, tā saruna notika Ērgļos. Ielas pretējā pusē mums dzīvoja Universitātes docents Kārlis Šteiners, Zigurds ir habilitēts ķīmijas zinātņu doktors un profesors, es biju muzeja direktore, un Līga mums teica: «Jūs esat profesori, direktori, pasniedzēji, bet ko esat sasnieguši?… Naudas jums nav.»
Mums patiešām naudas nebija, paši savām rokām cēlām māju.
Līga aizgāja uz firmu, ko izveidoja viņas tēva radi, strādāja par pārdevēju apavu veikalā. Viņai bija lielāka alga nekā man. Tad viņa apprecējās, dabūja ļoti foršu vīru Ivaru, kurš arī uzskatīja, ka izglītībai liela nozīme, un vienā dienā Līga mums paziņoja, ka visu apdomājusi un viņai jāiegūst kārtīgs diploms. Nokārtoja nepabeigto vidusskolu, iestājās biznesa augstskolā «Turība», pabeidza bakalaura programmu, pārgāja uz maģistrantūru un pabeidza to ar sarkano diplomu.
Ieva Mākslas akadēmijā beidza mākslas zinātniekus, sāka strādāt žurnālistikā. Tur iepazinās ar pirmo vīru, savu bērnu tēvu. Tagad viņa ir galvenās redaktores vietniece žurnālā «Santa».»
Zigurds: «Mana meita Daira vienmēr bijusi superteicamniece, ieguvusi visdažādākos diplomus. Beidza 1. vidusskolu un aizgāja studēt pa ekonomikas līniju. Tagad strādā Valsts Bankā. Izaudzinājusi divas meitas. Mana vecākā mazmeita Antra ļoti labi mācījās, Tallinā beidza Konkordijas universitāti, tagad dzīvo Vācijā, precējusies ar poli un ir ļoti laimīga. Ilze par viņu saka – īsta vācu kundzīte, kopta, starojoša un laimīga. Jaunākā mazmeita Agnese ir ļoti ģimeniska, divu brīnišķīgu dēlu, manu mazmazbērnu, mamma. Agneses vecākajam dēlam Ernestam ir sešpadsmit gadu, jaunākajam, Armandam, – trīspadsmit.»
Ilze: «Mans pirmais mazbērniņš, Ievas meitiņa Elza, piedzima 1997. gadā, un mana mamma vēl sagaidīja savu pirmo mazmazbērniņu. Mammai bija ļoti slikta redze, un atceros, kā viņa piegāja pie Elziņas, maza tīstoklīša, aptaustīja viņu. Tas bija ļoti aizkustinoši. Pēc trim mēnešiem mana mammīte nomira.
Tad Līgai piedzima Santa, Ievai – Jurģis. Visi trīs mazbērni dzima tuvu cits citam, kopā auga. Santiņa tagad jau precējusies un kļuvusi par mammu manam pirmajam mazmazdēliņam Huseinam Maratam. Santas vīrs Kenans ir no Turcijas. Ieva laimīgi precējusies otrajā laulībā, un viņas Uldim no pirmās laulības arī ir divi bērni – Jurģis un Alise. Savukārt Ievas Jurģim ir draudzene Alise. Kādas sakritības! Ieva ar Uldi satikās nejauši, un mēs ieguvām fantastisku znotu. Uldis ir restaurators, strādāja Rīgas pilī pie Svētku zāles restaurācijas, taisīja zeltījumus.
No dažādām nejaušībām mums visiem dzīves ir veiksmīgi salikušās.
Īstajā brīdī esam izdarījuši pareizās izvēles. Esam priecīgi un gandarīti, ka arī visi mūsu mazbērni ir ar izglītību. Katrs savā nozarē.»
Zigurds: «Kad mēs ar Ilzi iepazināmies, pirmais, ko novērtēju, bija viņas izskats. Tas dzīvais cilvēks, kas atklājas sarunās un klusējot. Man vienmēr bijis svarīgs acu skats, un Ilzes acīs redzēju patiesu interesi par to, ko es runāju un darīju. Jāņa Pauļuka dzīvesbiedre Ņina Robiņa, pie kuras viņš mūža nogalē dzīvoja, man teica: «Zini, Zigi, ar simpātijām ir tā – vai nu viņas no pirmā momenta ir, vai nav.» Ilze man uzreiz patika.
Priecājos, ka viņa tik daudz izdarījusi profesionālajā jomā. Viņas darbs novērtēts arī valsts līmenī. Pagājušajā gadā Ilze saņēma Triju Zvaigžņu ordeni.»
Ilze: «Zigurda īpašības, ko es viņā ļoti augstu vērtēju, ir neatlaidība, uzdrīkstēšanās un uzticamība. Zinu, ka varu uzticēties un uz viņu paļauties pilnīgi visā – gan lielās lietās, gan sadzīvē. Ja kaut ko apņēmies, Zigis to izdarīs, strādās pat slims, lai nepieviltu. Tā viņa pienākuma apziņa bijusi tik liela, ka daudzreiz gribējies teikt, lai viņš sevi pasaudzē. Bet viņš pasaudzēs mani, nevis sevi.»
