Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
«Aktieris neapšaubāmi ir arī ļoti atkarīga profesija. Atkarīga no lomām – būs vai nebūs, kādas tās būs. Ne vienmēr loma ļauj piepildīt un pateikt tik daudz, kā gribētos. Veidojas arī tādas kā šķēres – kad tu vari izdarīt visu, bet pieprasījums ir gājis mazumā,
lomu šim vecumam ir krietni mazāk nekā jaunākiem aktieriem un aktrisēm.
Un aktrisēm – vienmēr mazāk nekā aktieriem, tā joprojām ir visās lugās visas pasaules dramaturģijā, izņemot atsevišķas lugas, kurās darbojas tikai sievietes,» intervijā žurnālam Ievas Stāsti sacījusi aktrise Elita Kļaviņa, kura beidzamajos gados pievērsusies arī režisores darbam. «Dramatiski jau es par to nedomāju. Bet mazliet domāju gan. Protams. Es, protams, gribu, lai man ir lomas un lai man ir interesantas lomas, kas gandarī. Bet man vienmēr ir bijusi arī sajūta, ka es pati varu radīt un darīt un nav obligāti jāgaida.
Mēs varam būt daudz vairāk, nekā mums liekas, un ir jādara tas, kas dod gandarījumu un piepildījumu.
Esmu diezgan pašpārliecināta šajā ziņā,» atklāta ir Elita.
«Es iestājos Kultūras akadēmijā, lai mācītos kinorežiju kopā ar cilvēkiem, no kuriem daži bija manu bērnu vecumā,» atminas Kļaviņa.
Īpaši mīļš Elitai ir dokumentālais kino.
«Man patīk būt vienkārši vērotājai. Nevis visu laiku atrasties starmešu gaismā.
Tas mani mazliet pat biedē. Man patīk par to domāt. Bet, līdzko tas notiek, tā gribas aizlaisties. Turklāt man ļoti interesē iziet ārpus teātra burbuļa, kur visi mēs tomēr darbojamies ar mākslīgām, konstruētām lietām. Man liekas, ka tā īstā, dzīvā vide, satikšanās ar īstiem cilvēkiem, ļoti atsvaidzina un palīdz man arī kā aktrisei,» uzskata Kļaviņa.
Jau daudzus gadus viņa ir laulībā ar advokātu Filipu Kļaviņu. «Tomēr okeāna dziļums ir ģimene, darbs ir tikai viļņi, kas piešķir dzīvei garšas un krāsas. Ar vīru kopā esam vairāk nekā trīsdesmit gadu, un laikam mēs abi esam to gribējuši – noturēt savu okeānu krastos.
Neko nevar noturēt, ja abi to negrib.
Arī tad, ja viens negrib, nekas nenotiek,» atzīst Elita.
Ņujorkā dzimušajam advokātam Kļaviņam mākslas pasaule ir ļoti tuva. Šogad viņš pirmo reizi plašākai sabiedrībai izstādē Satiekoties ar parādīja daļu savas gleznu kolekcijas – klasiķu Jaņa Rozentāla, Jāņa Tīdemaņa, Konrāda Ubāna, Eduarda Kalniņa un vairāku trimdas latviešu mākslas darbus. «Manā uztverē kolekcionārs savas kolekcijas veido plānveidīgi un mērķtiecīgi, bet pie manis māksla pati ir atnākusi.
Esmu uzaudzis ģimenē, kur visapkārt bijusi māksla.
Mamma Minjona ir tēlniece, tēvs Jānis ne tikai bija medicīnas profesors, bet arī dziedātājs, māsa Ilze bija baletdejotāja, bet brālis spēlēja amatierteātrī. Laikam vecākiem pietrūka radošo gēnu, tāpēc es kļuvu par advokātu,» toreiz smejot žurnālam Privātā Dzīve atzinās Filips.
Vaicāts, ko vīrietim nozīmē būt laulībā ir tik spilgtu un veiksmīgu aktrisi, kāda ir Elita, Filips intervijā žurnālam Santa atzina: «Stabilitāti, prieku, izturību, pacietību, visu ko… Mākslu tikt galā ar strīdiem. Tie vienkārši ir jāaizmirst. Tad ir labi. Ja to nespēj, tā kļūst par pastāvīgu lielu problēmu. (..)
Ar gadiem viens par otru iemācāmies aizvien vairāk.
Laiku pa laikam mēģinām atgūt vai uzsvērt katrs savu individuālo atšķirību. Jābūt redzīgam, jāsaprot, ko tas nozīmē. Un tas atkal ir jauns raunds otra izzināšanā. Piemēram, Elita arvien vairāk pēta garīgas likumsakarības, lasa, meditē un šīs pieredzes lieto ikdienā. Arī es ticu emocijām un intuīcijai, bet daudz vairāk lietoju racionālu pieeju dzīvei. Tāds paralēlais uzplaukums.»
Reiz kādā senā intervijā Elita atzinās – pateicoties vīram viņa dzīvo skaistu sievietes dzīvi. Galvenokārt tāpēc, ka viņai ir smalki jūtošs vīrs. «Tā, kā Elita pūlas un cīnās mākslas meklējumos,
nezinu, vai to var saukt par skaistu sievietes dzīvi.
Savā mākslā viņa gan piedzīvo emocionālu lidojumu, gan iegrimst stresā un frustrācijā. Darbs mākslā viņai ir svarīgāks par skaistās sievietes mantisko atribūtiku, dzīves vieglumu. Arī tagad, kad bērni paaugušies un beidzot varētu atvilkt elpu,» neslēpa Filips, pieminot Elitas vēlmi atrast sevi arī režijas lauciņā. «Es viņu saprotu un atbalstu. Ļoti. Pašam arī bijuši periodi, kad nevaru pievērsties ģimenei, tad sapratni un pacietību izrādījusi viņa,» atklāts ir Kļaviņš.
