Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
«Ziniet, es visu mūžu esmu bijis diezgan paslinks. Reizēm esmu priecājies, ja izput pat tādi pasākumi, kuros varētu labu naudiņu nopelnīt, – cik labi, nebūs jādara!
Ko es tur savos gados izlikšos, ka esmu bijis briesmīgi čakls vai godkārīgs!
Vai vispār izlikšos par labāku. Nu jau tas vairs nebūtu gaumīgi. Ja man ir darbs, tad daru; ja nav – nedaru. Nekad neesmu cepies par lomām – dabūju, nedabūju,» savulaik žurnālam Santa atzinās aktieris Uldis Dumpis. Savas gaitas Nacionālajā teātrī viņš ir noslēdzis, taču aizvien piedalās dažādos pasākumos un interesējas par to, kas notiek teātrī un ārpus tā. Tomēr pats uz skatuvi vairs neraujas.
«Laikam neesmu no tiem, kas darbu teātrī uzskata par ziedošanos un dzīves jēgu. Man tas vienmēr bijis darbs. Nekad neesmu juties tā, ka bez teātra nevarētu dzīvot,» pauda Dumpis un atminējās kādu sarunu, kas notikusi tikšanās laikā ar skatītājiem. Kāda kundze bijusi sašutusi par Eduarda Pāvula atzīšanos intervijā – viņš uz teātri ejot ar piespiešanos. Dumpis neslēpa – arī viņam tā gadoties. «Pavaicāju: kundze, par ko jūs strādājat? Esot skolotāja.
Vai tiešām, kad septiņos no rīta zvana modinātājs, jūs, aiz prieka plaukšķinādama, lecat laukā no gultas – urrā, iešu uz darbu?
Mēs, aktieri, arī neplaukšķinām. Mēs arī esam cilvēki, kas iet uz darbu arī tad, kad negribas ne celties, ne iet. Bet, kad aizejam, tad cenšamies no sirds. Man vienmēr tā bijis, ka dzīve ir dzīve, bet teātris ir darbs, nevis visa dzīve,» atklāts bija aktieris.
Viņš novērtē to, ka tagad viņam ir laiks baudīt dzīvi, nesteidzīgi vadīt dienas lauku īpašumā. Mazliet skumstot tikai pēc teātra sadzīves – tās ikdienas un attiecībām, kas valdīja teātra gaiteņos un grimētavās. Arī tās ar gadiem mainījušās, jo ienākusi jauna aktieru paaudze. Bet tāda ir lietu kārtība, tāda ir dzīve – apzinās Uldis Dumpis.
