Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +6°C 
Mazais – tā visu mūžu teātra kolēģi sauc Maigu, un teātrī viņa ir sešdesmit divus gadus. Kā Ieviņa uz skatuves iznākusi divi simti četrdesmit sešas reizes, bet arī vēlāko gadu iestudējumos, kad Ieviņas jau bija citas aktrises, Maiga Grīnberga izrādē bijusi vienmēr. «Absolūti visās «Skroderdienās» esmu bijusi uz skatuves. Zinu, ka 1967. gadā bija nospēlētas piecsimt izrādes. Tagad varētu būt kādas sešsimt piecdesmit,” saka Maiga Grīnberga un skumīgi piebilst: «Silmaču» ēra ir beigusies. Izrāde atvadās no skatītājiem. Es gan nevaru iedomāties Nacionālo teātri bez «Skroderdienām» un ceru, ka izrādi reiz atkal atjaunos.»
Ar čūskas viltību
«Briedītis to iestudējumu izcīnīja ar sirds asinīm,» atceras Maiga. Briedītis bija tolaik Drāmas teātra galvenais režisors Alfrēds Amtmanis-Briedītis, bet neviens viņu citādāk kā par Briedīti nesauca. «Viņš nāca no Valles, bija zemes cilvēks, caur un cauri latvisks, un Blaumanis bija viņa īstais es. Ar izmanību un čūskas viltību piecdesmit trešajā gadā teātrī bija jau dabūjis cauri Blaumaņa «Ļauno garu», kur man bija Jankas loma, nākamajā gadā – «Indrānus». Tur es biju Edžiņš. Man vienmēr tika puiku lomas,» nu jau tik tālos gadus atceras Maiga.
Padomju vara uz Briedīti skatījās ar aizdomām. Iestudēt «Skroderdienas Silmačos» bija liela uzdrošināšanās. Šogad, Nacionālā teātra deviņdesmitās jubilejas gadā, izdotajā Ievas Strukas kultūrvēsturiskajā pētījumā «Aiz priekškara» tā laika dokumentos atklājas arī «Skroderdienu» tapšanas smagās aizkulises. Pret tām iestājās ne tikai teātra direktors Vilis Bergmanis. Aktieris Rihards Zandersons, kurš visos iestudējumos spēlēja Ļeņina lomu, mākslinieciskās padomes sēdē asi iebilda pret «Skroderdienām», sakot: «Blaumaņa vājā puse – budžu mājas idealizācija, dzīves izskaistināšana. Blaumanis šai lugā pilnā mērā stāvējis uz buržuāziskā pjedestāla.»
Briedītim tomēr izdevās pārliecināt gan partijas centrālkomiteju, gan Kultūras ministriju, ka «Skroderdienas» nebūs ideoloģiski nepieņemamas, taču tika brīdināts, ka lugas traktējums un arī lomu sadale tiks kontrolēta.
Kā viens kulaciņš
Runājot par Briedīti un tā laika «Skroderdienām», Maigas balss sajūsmā aizraujas, acis mirdz, viņa ik pa brīdim lec kājās un, izteiksmīgi žestikulēdama, man uzbur klātbūtnes izjūtu tam, kas noticis pirms piecdesmit četriem gadiem.
«Briedītis apjautāja aktierus, kurus bija uzdomājis lomām. Mums ar Kārli Strāderu, kurš bija līdzīgā augumā ar mani, teica: «Jūs būsiet Ieviņa un Kārlēns! Rūdim ņemšu Alfrēdu Jaunušanu.» Bet bija kāda problēma. Mums ar Kārli dziedāšana skanēja, bet Jaunušans bija rūcējs, pavisam bez dziedamās balss. Ko darīt? Briedītis padomāja un iesaucās: «Priekš kam tad mums ir Ziemelīte – mūsu balsu nostādītāja? Vai tad viņa vienu dziesmu Fredim nevarēs iemācīt nodziedāt?»
Rūda loma Jaunušanam bija liktenis. Vācu laikā viņš tajā bija redzējis Osvaldu Uršteinu, un no Uršteina Rūda viņam radās sapnis par teātri. Un nu Briedītis viņam saka – tu spēlēsi Rūdi! Mīļie, ar kādu centību Jaunušans pie Ziemelītes mācījās! Mēs ar Strāderīti pie viņas reiz aizgājām, kad Fredis vēl nebija beidzis mēģināt, un tas, ko dzirdējām, mūs satrieca: ak, Dievs, kas par nejēdzīgām skaņām! Vai tur aita blēj, vai āzis mēkšķ! Mēs ar Strāderīti saskatījāmies un nodomājām – nu, tā būs izgāšanās!
Reiz mēģinājām mūsu trijotnes skatu, es sēdēju maliņā un biju saskumusi. Briedītis teica: «Ieviņ, nebēdā, tu būsi tāda pati kā tie puikas. Jūs visi kā viens kulaciņš turaties kopā. Jūs protestējat, ka jums neļauj Jāņus svinēt, ka lielie neļauj iedzert. Jūs skrienat kā kuceni visiem pa kājām, jūs noglāsta, ieper, bet visi jūs mīlē. Jūs esat «Silmaču» nākotne. Jums visiem jābūt kā vienam!» Un mēs arī visi trīs stingri kopā turējāmies, cits citam palīdzēdami.
Slavenā veceņu trijotne bija Anta Klints – Pindacīša, Emma Ezeriņa – Tomuļmāte un Mirdza Šmithene – Bebene. Silmaču saimnieces Antonijas lomai Briedītis paņēma Olgu Lejaskalni. Viņa bija asa raksturotāja ar paskarbiem sejas vaibstiem, un Briedītis zināja, ka viņa savā tēlā to budzenes līniju, ko cenzūra prasīja, varētu izvilkt.
1955. gada 14. janvārī «Silmaču» pirmizrāde bija unikāls notikums. Pēc kara skatītāji tikai pirmajās rindās sēdēja, zāle bija tukša. Bet Briedītim bija saimnieka māka un saprašana. Skatītāji iemīlēja mūsu teātri, un «Skroderdienas Silmačos» piedzima laimes krekliņā. Panākumi bija milzīgi, skatītāju zāle vienmēr pilna. Luga nesa kasi, nauda nāca, teātrim klājās arvien labāk.»
Jūdzu savu pletīzeri…
Maiga savā rūpīgi sakrātajā «Skroderdienu» arhīvā, kurā ir fotogrāfijas, recenzijas, izrāžu programmiņas, sameklē nesen izdoto «Skroderdienu» dziesmu ierakstu disku un aizrautīgi iesaucas: «Vai varat iedomāties, kas ir pirmais, kas tajā dzied? Jaunušana Rūdis! Es, dziedošā aktrise, tur neesmu, bet viņš, kas nedzied, ar savu balsi ir šajā izlasē! Nebija nevienas izrādes, kad Rūdim pēc viņa dziesmas nebūtu aplausu. Fredis dziedāja lieliski. Mēs neviens no viņa to nebijām gaidījuši.»
Un tad Maigai acīs saskrien asaras, un viņa klusi saka: «Kad Jaunušans nomira, viņš gulēja šķirstā uz skatuves pirms sava pēdējā ceļa, un no viņa ierakstā atvadījās viņa Rūdis, nodziedot savu leģendāro dziesmu – jūdzu savu pletīzeri piņģerota ratiņos… Skatījos uz viņu, un man likās, ka Fredis smaida. Viņa tēls pēc vairāk nekā piecdesmit gadiem atvadījās no sava aktiera dziedādams. No aktiera, kuram nav dziedamās balss! Tas taču ir viens laimīgs liktenis!»
Maigas laimīgais liktenis ir viņas Ieviņa. Tai liela loma arī Maigas personiskajā dzīvē. Taču daudzi nemaz nezina, ka visus piecdesmit četrus gadus visās izrādēs Maigai Grīnbergai, neatkarīgi no tā, vai viņa bija Ieviņa, vai Jāņu skatā gājusi tautā, bija un arvien ir vēl kāda loma. Viņa ir Auces un Pičuka tikko dzimušā bērniņa, mazā Pēterīša, balss. «Pa šiem gadiem nomainījušās daudzas Ieviņas, bet bērna raudāšanā mani neviens nav varējis aizstāt. Kad biju Ieviņa, ceturtajā ainā «Laime pirtiņā» esmu brīva. Nospēlēju Ieviņas skatu, gāju aizkulisēs nobrēkt Pēterīti un tad atkal skrēju uz skatuves Ieviņas lomā,» smejas Maiga. «Kādas tik aktieru maiņas šajos gados nav bijušas! Daudzi pat trīs lomās gājuši. Prasīju Dacītei Bonātei – kas tu esi bijusi? Ieviņa, Zāra, Pindacīša. Velta Līne izgāja «Skroderdienas» no Zāras līdz Pindacīšai. Kad Edmunds Freibergs taisīja savus pirmos «Silmačus», divas aktrises, kuras bija spēlējušas iepriekšējos iestudējumos un kurām nu vairs lomu nebija, gāja pie direktora lūgties, lai ieliek viņas saimes ļaudīs. Bezvārda lomiņās, lai tikai Jāņu skatā varētu būt uz skatuves. Viena bija Antra Liedskalniņa – savulaik Auce, otra – Elza Radziņa. Viņa sākotnēji bija Antonija, tad viena no vecenēm, un beigās, kad lomas nebija, arī Elza gāja lūgt, lai viņu ieliek tautās. Daži uzskata par kaunu iziet uz skatuves mazā lomā. Viņām, lielajām aktrisēm, nebija, un arī man nekad nav bijis kauns no maza uzdevuma. Manā jubilejā nesen martā Edmunds teica: «Ceru, ka manus pēdējos «Silmačus» jūs pagodināsiet ar savu klātieni.» Nu, kā es varu nebūt! Lai kas notiktu, man ir jābūt!»
Vai mīlestība bija tā vērta?
Šo jautājumu Maiga sev uzdevusi daudzkārt. «Bieži esmu domājusi, vai bija tā vērts tik akli mīlēt teātri, kā es to esmu darījusi? Viss dzīvē kā ar rikošetu nāk atpakaļ, un man ir nākusi atpakaļ mana pārāk lielā teātra mīlestība. Bērniem vienmēr teicu – paši taisiet, paši dariet, visu paši… un skrēju uz teātri. Bet bērnam vajag mammu mājās, nevis aktrisi teātrī. Man tagad ir sirdsapziņas pārmetumi. Indulim un Ieviņai manis ļoti pietrūka. Ar viņiem biežāk kopā bija tēvs, un arī tagad viņi ir vairāk kopā, jo visi dzīvo Jaunogrē, bet es pa Rīgu, kur man vēl arvien ir teātris. Tagad saprotu savu tēvu, kurš negribēja, lai es kļūtu aktrise. Bet man to tik ļoti gribējās! Mana māsa Irēna bija aktrise Liepājas, vēlāk Valmieras teātrī. Viņai bija talants, bet, smagos apstākļos dzīvodama, dabūja diloni un ātri aizgāja. Divi bērniņi palika. Tā mēs katrs par kaut ko esam samaksājuši. Arī es. Man ir vīrs, bērni, mazmeitas Una un Anniņa, bet vispār esmu viena. Nevaru izbraukāt uz Jaunogri, jo izrādes beidzas vēlu un no stacijas Ogrē līdz mājām jāiet divi kilometri. Manējie ir pieraduši pie tādas dzīves, ka viņi ir tur, un es – te. Kad man ir brīvs, protams, tūlīt braucu pie savējiem.»
Vai vīrs Maigas lielo teātra mīlestību saprot? «Tas ir visbrīnišķīgākais, kas var būt, – viņš manai mīlestībai nekad nav traucējis. Vienmēr bija tā – ko es gribēju, to darīju, un tāpēc esam varējuši tik ilgus gadus bez strīdiem nodzīvot. Vīrs par mani rūpējas. Viņš vēl arvien strādā, viņam ir senatora darbs Augstākajā tiesā. Nu, tā mēs dzīvojam.»
Izmeklētāja vizītes sekas
«Vīrs mani ieraudzīja Ieviņas lomā Briedīša pirmajā «Silmaču» iestudējumā. Kaut kur galerijā bija sēdējis, stāsta Maiga un atceras, kā viņa ar Rolandu Krauzi iepazinusies. «Viņš tolaik jau bija jurists un strādāja tiesā par izmeklētāju. Es dzīvoju Ludmilas Špīlbergas istabiņā Zemitāna laukumā. Viņa mani pieņēma pie sevis. Daudzi par Špīlberģīti vairs neko nezina, bet Ludmila Špīlberga bija Nacionālā teātra lepnums, izcila aktrise. Kad Špīlberģīte nomira, atnāca aprakstīt viņas mantu, un pie tās aprakstīšanas bija arī Rolands Krauze. Mēs runājāmies. Viņš pēc tam mani uz kafejnīcu aicināja. Interesanti – tolaik Upīša drāmā «Balss un atbalss» man bija Līnas Krauzes loma, un es iepazīstos ar Rolandu Krauzi!
1956. gada 18. decembrī apprecējāmies. Mana mīļā Klintīte (aktrise Anta Klints – L.B) mums ar Rolandu bija vedējmāte. Viss tobrīd labi sakrita. Briedītis «Silmačiem» taisīja pāris gadu pauzi, jo gribēja tos blaumaniskākus, cenzūra bija atsilusi, jo izrādei bija milzīgi panākumi viesizrādēs Maskavā. Mīļie, kā mūs tur uzņēma! Kad mūsu trio nodejoja savu deju, – lai līgojam, lai svinam šai Jāņu vakarā, pēc svētkiem skaidri zinām – būs sukas tā kā tā…, publika manai Ieviņai, Kārlēnam un Rūdim neļāva noiet no skatuves. Zālē bija ovācijas. Pēc izrādes direktors to vien teica: «Sargājiet Grīnberģīti, viņu grib nozagt!» Tā publika tiešām bija kā traka.
Kamēr «Silmačiem» bija divu gadu pauze, man piedzima dēls. Tas viss tika izrēķināts. Briedītim nepatika, ka aktrises gāja dekrētā un bērnu dēļ nevarēja strādāt. Vecajām aktrisēm nevienai nebija bērnu. Ne Klintītei, ne Šmithenei, ne Špīlbergai. Vienīgi Berta Rūmniece dzemdēja trīspadsmit bērnus, bet nākamajā dienā pēc dzemdībām viņa jau atkal bija darbā un uz skatuves.
Meita man piedzima, kad beidzās «Silmaču» otrā sērija. Briedītis tad atkal taisīja pauzīti. Sākumā gribēju meitu par Ieviņu saukt, bet ieliku tomēr Ievu. Protams, vārds ir manas mīļās lomas dēļ.»
Asaras, ko nerāda
«Ieviņas dēļ esmu arī raudājusi,» atzīstas Maiga. «Briedītis tad jau bija miris, galvenais režisors teātrī bija Jaunušans. Vēl gāja Briedīša «Silmaču» iestudējums, bet Fredis sevi no Rūda lomas bija atstādinājis un ielicis tajā Ēriku Brītiņu. Tajā vasarā braucām ar brīvdabas izrādēm pa Latviju, un man vienmēr tā lielā dūša – neņemiet man vainadziņu līdzi, es pati pļavā sev to sapīšu! Un sapinu arī – manai Ieviņai vienmēr bija visskaistākais vainadziņš. Septiņās vietās viss bija labi, bet pēdējā, kur spēlējām, Siguldā, briesmīgi lija lietus. Aizskrēju uz Gaujas leju, staigāju – nevienas puķītes! Tikai lielie lillā zvani, nekā cita. Saplūcu veselu klēpi un gāju pie rekvizitorēm – mīļās, vai jums nav kāds vainadziņš? Nē, neesot. Es izmisumā. Pinu vainadziņu no tiem pašiem lillā zvaniem. Paskatos spogulī – ārprāts! Lietaina diena, skatuve, uz kuras spēlējām, tumša un drūma, un man tas lillā vainadziņš ar zvaniem uz acīm… Zālē bija sēdējuši slaveni teātra kritiķi un teikuši – Grīnberga vairs nevar Ieviņu spēlēt, jo izskatās veca! Jaunušans piekritis – jā, patiešām, Grīnberga no Ieviņas lomas jāņem nost. Atbraucām Rīgā, teātrī paredzēti «Silmači», bet Fredis man saka: «Maiga, tu vairs nespēlēsi! Un izrādes vairs nebūs, es to ņemšu nost.» Lūdzos: «Fredi, lūdzu, ļauj man vēl vienu reizi nospēlēt! Ļauj man atvadīties no Ieviņas! » Fredis palika ciets: «Tev nevajag atvadīties!» Viņš jau bija iecerējis taisīt savas «Skroderdienas», bet tad apķērās, ka izrāde nes kasi, un Žanim Katlapam uzdeva, lai mēneša laikā to uztaisa divos sastāvos. Gadījos pie repertuāra dēļa, kad pienāca Katlaps. Jaunušans bija izlicis sarakstu ar aktieru vārdiem, kas spēlēs izrādē. Mana vārda nebija. Pagriezos un gāju prom. Katlaps sauca: «Grīnberģīt, panāciet!» Pievilka mani sev klāt un teica: «Grīnberģīt, ziniet – jūs pie manis vēl spēlēsiet!» Iesaucos: «Nē, Žanīt, man pateica, ka vairs nebūšu, un esmu samierinājusies! Nevajag man Ieviņu! Man mājās pašai sava Ieviņa.» Meitiņai tad bija kādi astoņi gadi. Katlaps mani bija piespiedis sev pie krūtīm, un es dzirdēju, kā lēni un smagi sitās viņa sirds… Nākamajā rītā bija nolikts pirmais mēģinājums. Žanis bija pateicis, ka arī man jābūt, un es tur ganījos. Un tad zālē ienāca un pateica: «Žanis Katlaps šorīt aizgāja mūžībā…» Jutos kā ar aukstu ūdeni aplieta. Iepriekšējā dienā es to sirdi dzirdēju…
Tā es no savas Ieviņas neatvadījos. Bet man nav aizvainojuma un sāpju. Visu mūžu pāridarījumiem esmu stāvējusi pāri. Fredis savā iestudējumā mani ielika Dzelzkāju saimē, un Jāņu skatā man bija jādejo ar Rūdi, kas bija Voldemārs Šoriņš. Voldis bija burvīgs Rūdis, dejā mēs labi saspēlējāmies, taisījām jokus. Voldis stalts, es maza. Uzķēros Voldim kaklā, viņš mani pacēla un grieza apkārt, es laidu kājas pa gaisu. Tā radās mūsu slavenais grieziens, kuru skatītāji vienmēr gaida un kas aiziet ar aplausiem.»
«Es esmu cilvēks ar kompleksiem,» atzīstas Maiga. «Kā bērns jūsmoju par teātri. Mēs ar māsu bijām aizgājušas uz Dailes teātra izrādi, kurā spēlēja Vilma Lasmane, un viņa pēc izrādes manai māsai jautāja: «Māsiņa arī laikam būs aktrise? Tik bieži nāk uz izrādēm, teātris laikam patīk?» Es tik spalgi iebļāvos – nē! – ka Lasmanīte apjuka. «Kāpēc tad ne?» viņa jautāja. «Vai tad jūs neredzat? Ar tādu augumu taču nevar būt aktrise!» asaras valdīdama, atbildēju. Es sevi uzskatīju par tādu kā nepilnvērtīgu. Redzēju sevi spogulī un domāju, cik mans augums ir kroplīgs. Un tas mani pavada visu mūžu. Ja man kādu darbu teātrī iedod, esmu laimīga. Vienmēr esmu turējusies pie uzskata, kas bija Briedīša pārliecība: jau kaut ko būvē, tad celtne sastāv no detaļām, un katra maza skrūvīte ir savā vietā, jo bez tās viss var sabrukt. Es gribu būt tā mazā skrūvīte, kura ir savā vietā un der. Nekad neesmu sapņojusi par lielajām klasikas lomām, nekad! «Kihnu Jenā» biju ielasmeitiņa. Aizbraucām viesizrādēs uz Igauniju, pilsētas mērs mūs uzaicināja uz banketu restorānā. Sēdēja man blakus, glaudīja celīti un visu laiku atkārtoja: «Maļeņkaja vagabunda, maļeņkaja vagabunda…» Sebris vienmēr, kad mums Rīgā tā izrāde bija jāspēlē, smējās – nu, maļeņkaja vagabunda! Ziniet, kas ir vagabunda? Igauniski – mauka…
Kad iestudēja Deglava «Rīgu», Edmunds teica, ka man tur būs darbs. Atnāku uz mēģinājumu, mani nostutē trešajā plānā skatuves dziļumā, iedod arfu un saka – būsiet arfiste! Visi aktieri stāvēja kulisēs un no prieka smējās. Kritika mani pamanīja un atzīmēja, ka es tādā bezvārda lomiņā izcēlusies. Pēteris Pētersons pēdējā vakarā pirms traģiskās avārijas, kurā abi ar Noriņu aizgāja bojā, bija uz izrādi atnācis. Pēc tam uzmeklēja mani un teica: «Tava arfiste bija efektīga! Es tajā ainā uz tevi vien skatījos.» Runcis man bija mīļš. Mēs bijām no viena kursa…
Lomu var uztaisīt absolūti no nekā. Man arī Putniņa lugā «Ar būdu uz baznīcu» bija maza lomiņa, par kuru visi zālē smējās. Kolhozniece, puskurla deputāte, kura neko nezina un nesaprot un balso, kā priekšniekiem vajag. Man tādas lomiņas ir vismīļākās, jo domās varu uzburt sapņu pili. Tā ir vesela dzīve, ko es izdomāju un mazajā epizodē izspēlēju.
Varu pateikties liktenim, ka tas mani lutinājis. Ar brīnišķīgiem režisoriem, lieliskiem kolēģiem, ar iespēju strādāt teātrī, par kuru labāka nav. Esmu pateicīga liktenim par «Skroderdienām» un Ieviņu. Es tajās dzīvoju un biju laimīga.»
Bilžu paraksti
- Maiga Grīnberga ar sapni par teātri.
- Janka R. Blaumaņa lugas «Ļaunais gars» iestudējumā 1953. gadā.
- Edžiņš Blaumaņa «Indrānos» 1954. gadā. Dzīvē Maiga nekad nav pīpējusi, bet, ja vajag lomai, visu darīs!
- Pirmajā «Skroderdienu» iestudējumā 1955. gadā. Ieviņa – Maiga Grīnberga, Kārlēns – Kārlis Strāders.
- Šo alus krūzi tukšo jauniešu trijotne: Kārlēns – Kārlis Strāders, Ieviņa – Maiga Grīnberga, Rūdis – Ēriks Brītiņš.
- Ar savu mīļo Klintīti – aktrisi Antu Klints – izrādē «Mašeņka».
- 1956. gada 18. decembrī aktrise Maiga Grīnberga salaulājas ar tiesu izmeklētāju Rolandu Krauzi.
- «Mazais odiņš pie resnā ozola piespiedies,» tā Kārlis Sebris uzrakstījis šī fotomirkļa otrā pusē.
- Meita Ieva un uzticamais draugs Argo.
- Dēls Indulis ir jurists, bet atpūšas viņš šādā darbā.
- Kadri no dažādu gadu «Skroderdienām Silmačos».
