«Mums abiem ir viens mīlvārdiņš – Sauļuks». Žigajevi atklāj savu sirsnīgo mīlas stāstu

Ar ko šobrīd nodarbojaties?

Svetlana: Pastāsti par abiem. Man interesē, kā izskatos tavās acīs.
Jurijs: Tu esi labākā sieva, vēl labāka mamma, influencere…
Svetlana: …un Latvijas izlases bijušā futbolista sieva.
Jurijs: Pirms septiņiem gadiem beidzu futbolista karjeru, līdz tam spēlēju arī Latvijas izlasē. Futbola dēļ ar sievu 14 gadus nodzīvojām Ventspilī un pusotra gada Polijā. Tagad jau trīs gadus esam rīdzinieki. Šobrīd gan trenēju bērnus un jauniešus futbolā, gan esmu sieviešu komandas RFS Women prezidents.

Atklāsiet, kā iepazināties?

Svetlana: Pirms 20 gadiem viņu ieraudzīju tolaik populārajā iepazīšanās portālā one.lv. Par futbolu neko nezināju, man viņš vienkārši likās smuks puisis, tādēļ uzrakstīju. Atminos, tas notika 5. augustā, un jau 8. augustā viņš atnāca pie manis uz darbu ar baltām rozēm. Šovasar apritēja 20 gadi kopš mūsu iepazīšanās brīža. Jurijs: Divas nedēļas pēc darba katru dienu biju ļoti romantisks puisis un nesu ziedus. Sveta strādāja tirdzniecības centra Olimpia veikalā Baltijas stikls. Pāris reižu gājām pāri Vanšu tiltam ar kājām.

Svetlana: Mums uzreiz bija klikšķis.

Kurš pirmais pateica: «Es tevi mīlu»?

Svetlana: Jurijs, un es pat atceros, kur tas notika. Mēs bijām devušies pastaigā.
Jurijs: Arī tagad šos vārdus viens otram un bērniem bieži sakām.

Svetai nebija svarīgi – esam precējušies vai ne. Pirmos piecus gadus tas arī mani ļoti priecēja. Mums bija noruna – precēsimies, kad gribēsim bērnus. Atceros, pēc kādas futbola nometnes sapratu, ka vēlos bērniņu. No komandas biedriem aizņēmos naudu, lidostā nopirku saderināšanās gredzenu. Kā pārbraucu mājās, tā bildināju. Tas bija februāris, bet jau novembrī svinējām kāzas.

Ko atminaties no savas kāzu dienas?

Jurijs: Bija ļoti auksts.
Svetlana: Bija sniegs, mīnus astoņi grādi, mazliet arī saulīte. Kopā ar 50 viesiem svinējām Tallink Hotel, kas tikko bija atklāta. Pēc tam devāmies ceļojumā uz Dominikānu, piestājot Parīzē.
Jurijs: Saprotu tos, kas neprecas, jo kāzas ir dārgi. Man paveicās, ka tajā laikā labi pelnīju. Neatceros precīzus ciparus, bet kopā ar medusmēnesi tas bija sālīts prieks. Tas tomēr ir viens no dzīves svarīgākajiem brīžiem, tādēļ gribas, lai būtu skaisti.

Kā 20 gadu laikā mainījies iespaids vienam par otru?

Jurijs: Sieva droši vien teiks, ka uz slikto pusi. Manās acīs ir tieši otrādi. Viņa kā cilvēks ir ļoti attīstījusies, kļuvusi tikai vēl labāka. Varbūt pateicoties man (smejas). Par sevi es to laikam nevarētu teikt, jo pēc dabas esmu paslinks.

Kas ir tās īpašības, ko tagad viens otrā novērtējat?

Svetlana: Tu laikam neesi piekasīgs?!
Jurijs: Tas tāpēc, ka pats neesmu līdz galam ideāls. Kā var piekasīties, ja pats kaut ko nedari. Laikam nevarētu dzīvot ar cilvēku, kas ir nenormāli pedantisks.
Svetlana: Tāpēc mums mājās visu laiku ir maziņš bardaks. Man ļoti patīk, ka vīrs labi gatavo.
Jurijs: Esmu iemācījies, jo no 15 gadiem sāku dzīvot viens. Man patīk pavadīt laiku virtuvē, tā ir mana miera osta. Tur arī varu ieliet sev kausu alus. Tas aizsākās, kad mūsu meitas vēl bija mazas un trakoja pa māju. Es izvēlējos viens pats darboties virtuvē.
Svetlana: Vīra firmas ēdieni ir azū, šakšuka un itāļu ābolu pīrāgs.
Jurijs: Ir arī ēdieni, ko neprotu pagatavot. Piemēram, izcept biezpiena plācenīšus vai pankūkas. Saldie mūsu mājās ir sievas pārziņā.

Jūsu attiecības ir mainījušās, kopš ģimenē ienāca bērni?

Svetlana: Mums ir meitas Marija un Amira, kurām šobrīd ir 14 un 9 gadi.
Jurijs: Man noteikti ir vēl lielāka cieņa pret sievu. Ja godīgi, kad bērni bija mazi, futbola dēļ daudz biju projām. Un, kad biju līdzās, man vajadzēja atpūsties.
Svetlana: Es arī ne pārāk atceros to laiku. Mums nebija auklīšu. Ar visu tikām galā paši.

Kurš no jums ir stingrais vecāks?

Svetlana: Kā kuro reizi, tas mainās.
Jurijs: Savulaik norunājām, ka vienmēr esam viena komanda. Pat ja viens redz, ka otram nav taisnība, bērnu priekšā darbojamies kopā. Kad paliekam divatā, izrunājam, kas vienam šķitis par traku tajā, ko darīja otrs.

Kuri ir sirsnīgākie brīži, ko esat kopā piedzīvojuši kā ģimene?

Jurijs: Man liekas, ka tas ir jebkurš ceļojums. Es gribētu pelnīt tik daudz naudas, lai ģimene varētu visu laiku ceļot. Mums visiem patīk saule, siltums, baseins…

Meitas mēģina jūs kopēt?

Jurijs: Viņas ir ļoti atšķirīgas. Vecākā no pirmās līdz septītajai klasei spēlēja basketbolu. Tagad viņai patīk k-pop, proti, korejiešu popa dejas. Tās šobrīd ir pasaulē ļoti populāras. Jaunākajai meitai savukārt intereses ir kā mammai – par izskatu, modi, apģērbu…
Svetlana: Kad ejam pa veikaliem, vecākajai meitai neko nevajag, jo viņai gandrīz nekas nepatīk, savukārt jaunākajai patīk un vajag pilnīgi visu.

Kuri ir lielākie izaicinājumi, ko attiecībās esat pārvarējuši?

Jurijs: Mēs vakar smējāmies, ka gan jau mums pajautās, kā attiecībās saglabāt dzirksteli. Es gribētu, lai kāds mums to pasaka. Skaidrs, ka tagad nemelosim un neteiksim, ka 40 gados dzirkstele ir tā pati, kas bija 20 gados. Protams, cilvēks, gadiem ejot, mainās. Es domāju, ka nevis dzirksteli vajag saglabāt attiecībās, bet cieņu. Un viss. Ar to arī pietiek. Neesmu ideāls. Ziedus sievai tagad dāvinu reizi gadā, manis bieži nav mājās. Arī sievai ir savi mīnusi, par kuriem nedrīkst publiski runāt. Tāpēc svarīgi ir saglabāt cieņu. Tad viss būs kārtībā.

Daudzi pāri izšķīrās kovida laikā, kad kopā bija jāpavada katra diena.

Jurijs: Mums tas bija ļoti labs laiks. Sieva pieņēma lēmumu pārstāt lietot grādīgos dzērienus. (Smejas). Par to es viņu ļoti cienu. 
Svetlana: Nu jau būs četri gadi, kopš alkoholu vairs nelietoju.

No alkohola atteicāties abi?

Jurijs: Nē, nē – es turpinu… No sākuma, kad Sveta atteicās, man bija grūti, jo šķita – esmu pazaudējis labu draugu.

Svetlana: Nelietojot alkoholu, es parūpējos par sevi. Tas, ko dara vīrs, ir viņa paša ziņā. Ja viņš grib iedzert, lai taču to dara – mani tas netraucē. Es arī neēdu makaronus, kurus vīrs savukārt ēd.
Jurijs: Es neēdu parastus makaronus, ēdu garšīgus makaronus (smejas).

Svetlana kā izskatīga sieviete savu augumu nekautrējas parādīt seksīgās fotosesijās sociālajos tīklos. Ko par to saka vīrs?

Jurijs: Viņa ir pieaudzis cilvēks un var darīt, ko pati vēlas. Ja es 40 gados, kas Svetai vēl tikai būs, izskatītos tikpat labi kā viņa, arī tādas bildes taisītu.

Fotosesiju dēļ patiešām nekad neesat izjutis greizsirdību?

Jurijs: Dažreiz, protams, esmu, jo īpaši, ja palasu komentārus vai redzu, ka sievai ir atsūtīts kārtējais krāns. Tajā pašā laikā cenšos ievērot principu, ka mēs katrs savā dzīvē varam darīt to, ko gribam, un vienkārši nedrāžam viens otram par to prātu.
Svetlana: Mums katram ir savas intereses, ar kurām nodarbojamies. Vīram tas ir futbols, man – fitness. Man patīk labi izskatīties. Negribu novecot, tādēļ visu laiku sportoju, izmantoju sejas masāžas, izmēģinu jaunākos krēmus. Varbūt tas tā ir, jo mums aug divas meitas. Vēlos, lai viņas redz, ka sieviete var izskatīties labi. Ka nav tā, ka 40 gados sieviete uzreiz kļūst resna un nesmuka. Agrāk gāju uz sporta klubu, bet tad sapratu, ka mājās vingrot tomēr ir ērtāk.
Jurijs: Es guļu gultā, un viņa turpat man blakus trenējas.

Tagad bieži dzird sakām, ka pāriem jāiet uz kopējiem randiņiem. Jūs ejat?

Jurijs: Mēs ejam kopā paēst. Tas ir gandrīz tas pats. Dažreiz to darām arī maķītī (smejas).

Vai jums ir rakstījuši pretējā dzimuma cilvēki ar vēlmi iepazīties?

Jurijs: Man neviena nav rakstījusi!
Svetlana: Man gan ir rakstījuši. Teksta sākums parasti ir viens un tas pats: «Čau, kā iet? Tu izskaties ļoti seksīga!» Visbiežāk tas notiek pēc fotosesijām, kurās esmu redzama skaistās bildēs.
Jurijs: Mēs dažreiz kopīgi pasmejamies par šiem iepazīties gribētājiem.

Kurš pēc strīdiem pirmais pasaka: «Piedod»?

Jurijs: Protams, es. Kad Sveta apvainojas, viņa, man šķiet, var klusēt gadiem. Es to nevaru ciest, tādēļ pat tad, kad zinu, ka man ir taisnība, tik un tā eju un atvainojos. Man ar to nav problēmu. Sievas sirds tad parasti atkūst. Mēs gan sen neesam strīdējušies.
Svetlana: Tagad gandrīz nemaz vairs nestrīdamies. Kad bērni bija mazi, to darījām biežāk, jo vienkārši bijām pārguruši.
Jurijs: Šobrīd vairs nav, par ko strīdēties. Ja nu vienīgi, kuru seriālu labāk kopā noskatīties.

Kas, jūsuprāt, ir stabilu attiecību slepenā sastāvdaļa?

Svetlana: Droši vien jau iepriekš pieminētā cieņa.
Jurijs: Strīdi attiecībās rodas arī tad, ja kaut kam pietrūkst nauda.  Lai cik tas neizklausītos skarbi, materiālās lietas spēj ietekmēt attiecību stabilitāti. Es nesaku, ka mēs esam super bagāti, bet droši vien par labu nāk, ka mūsu attiecībās nav problēmu ar naudu. Agrāk jokoja, ka Sveta ar mani kopā ir tikai naudas dēļ. Tas gan neatbilst patiesībai. Kad iepazināmies, mana alga bija 45 lati. Mums nav kopēja naudas maka, bet plus/mīnus nojaušam, cik lieli ir katra ienākumi. Atvaļinājumā dažreiz maksāju es, dažreiz to darām uz pusēm.

Svetlana augumā ir nedaudz garāka par Juriju…

Jurijs: Nav gan! Esmu metru un 68 centimetrus garš, un sieva tieši tikpat.
Svetlana: Kad iepazināmies, viņš stāstīja, ka ir tikpat garš kā es… (smaida). Es tam arī ticēju!
Jurijs: Man jautājumu par augumu uzdeva arī tad, kad spēlēju futbolu. Man prasīja, kā ir tik maziņam būt starp atlētiem. Esmu iemācījies to visu pārvērst par plusu gan sportā, gan ikdienā. Pat nezinu, kāds joks par augumu būtu jāpasaka, lai es apvainotos. Man savukārt tieši tas šķiet smieklīgi, ka cilvēkiem šādi joki ir uzjautrinoši.

Kad pirmo reizi ieraudzīji Juriju, nebiji vīlusies auguma dēļ?

Svetlana: Nē.
Jurijs: Melo! (Smejas).
Svetlana: Patiešām nē, jo tev līdzi bija ļoti skaistas puķes. Pieļauju, ja tu būtu stipri īsāks par mani, tā varētu būt problēma. Bet mēs esam vienā augumā.
Jurijs: Kur nu vēl mazāks! Metrs un 40 centimetri, tu domā? Fantazē par rūķiem…

Vai jums ir kādi mīļvārdiņi?

Svetlana: Mums ir viens un kopējs – Sauļuks. Es to izdomāju.

Ko jūs vēlētos savās attiecībās realizēt nākamajos 15 gados?
Svetlana: Labprāt pārceltos uz dzīvi siltajās zemēs.
Jurijs: Es gribētu savu dzīvokli Rīgā. Šobrīd mēs īrējam.