Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Dodoties uz kūti pēc piena, Magone kavējas atmiņās: «Uz šejieni mēs pārbraucām, ja nemaldos 30. decembrī, 2005. gads, šķiet. Nekā tāda te nebija, tukša kūts. Mammai bija jātaisa projekts, atbilstoši Eiropas standartiem: piena kubli, dzesētavas, iekārtas – viss.»
«Kaut kā sākām no ne kā. Toreiz mammai bija arī večuks, tad jau bija vieglāk, ka vīrietis mājās. Ar traktoru brauca, kaut ko paremontēja, tagad – kā māte no 2017. gada ir viena ar strādniekiem – viss ir nolaists, visur prasās roku pielikt, bet… Nezinu. Mamma ir pati tik švaka, ka es pat nezinu, cik ilgi te kāds lopiņš būs, jo, paskatoties uz mammu, apbrīnas vērts ir, kā viņa to visu var joprojām uzturēt. Kritiski. Veselība ir tik tālu, ka knapi dzīva. Suņa darbs, bet mamma savu sapni ir piepildījusi.»
Magone atceras, ka bērnībā mamma sapņojusi par to, ka kādreiz viņai būs sava saimniecība ar 20 govīm.
«Sapnis ir piepildījies, veselības vairs nav, visa ģimene izklīdusi, ko tas lielais sapnis dod? Kapa krustu, vairāk neko. Es nezinu, žēl arī gotiņu, tas ir mammas mūža darbs, to visu iznīcināt, arī stulbi. Jā, ar dzīves sapņiem jābūt uzmanīgiem, jo reizēm tas, ko mēs vēlamies, nemaz nav tev vajadzīgs. Bet esi ievēlējies, tas ir piepildījies, bet tas tev ir atņēmis dzīvi un laiku.»
