Maestro dusmojas par birokrātiju valstī un personību trūkumu Latvijas politikā. Komentējot labklājības jautājumus Latvijā, Pauls gan saglabā optimismu un norāda uz vienu labu latviešu īpašību, proti, mēs mākot izdzīvot jebkādos apstākļos. Komponistam ir rūgtums arī par nesamērīgo nodokļu slogu, kas skar tantiņas, kuras ceļmalā cenšas nopelnīt kādu eiro, tirgojot dažādus labumus.
«Vai no tās tantiņas, kas ceļmalā izved ābolīšus vai ķiršus un pārdod, ir jāņem nodokļi? Nu, lai viņa pārdod! Viņa no tā dzīvo! Nē, viņiem tur vēl jābāžas ar saviem nodokļiem,» sūrojas Maestro.
Paula kungam ir iebildumi arī pret cilvēkiem, kādi «raujas amatos».
«Agrāk mēs viņus vismaz zinājām. Kultūras ministrs bija vai nu arhitekts vai režisors, kaut vai nožēlojams komponists. Bet viņiem vismaz bija kāda saikne ar nozari. Tie vismaz kaut ko saprata. Nu, nav mums to personību.. No kurienes viņi rodas, vells viņu zina,» par varas eliti teic viņš.
























































































