Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kolosāla dāvana sievas vārdadienā
Mārtiņš Pļaviņš un Kristians Fokerots 18. augustā Hāgā triumfēja Eiropas čempionātā pludmales volejbolā. Todien Mārtiņa sieva Liene svinēja vārdadienu. «Jutu līdzi finālam mājās pie televizora. Tā bija kolosālākā dāvana vārdadienā,» žurnālam Privātā Dzīve pavēsta Liene. Kopā ar meitām Keitu, Evu un Elīzu viņa Eiropas čempionus sagaidīja lidostā Rīga.
«Tieši pirms nedēļas Mārtiņu nakts vidū atvedu uz lidostu, jo viņam bija agrais reiss uz Nīderlandi. Bija doma – ja Hāgā klāsies slikti, Mārtiņš lidos atpakaļ un piedalīsies Latvijas čempionāta pludmales volejbolā finālā Ventspilī. Bet klājās labi,» atminas Liene.
Liene ir Mārtiņa stiprais plecs un atbalsts ne tikai mājās, bet arī pludmales volejbola laukumā.
«Pati arī spēlēju, taču tad apprecējos ar Mārtiņu, mums piedzima meita, un pludmales volejbols man palika tikai hobija līmenī,» stāsta Liene, kas kopā ar Mārtiņu šogad nosvinēja kāzu 15 gadu jubileju. Viņa bijusi klāt gan veiksmēs, gan arī neveiksmēs.
«Vēl pirms diviem gadiem viņš bija uz gultas un mācījās no jauna staigāt. Es redzēju, cik pārcilvēcīgam darbam ar sevi viņš tobrīd gāja cauri… Lai staigātu. Mārtiņš ir cilvēks, kurš, ja kaut ko ir ieņēmis galvā un uzsācis, tad to arī pabeigs līdz galam. Nebūs tā, ka viņš atmetīs ar roku. Pludmales volejbola spēlēšana – tas viņam nav tikai darbs vai naudas pelnīšana. Mārtiņam tas ir kas daudz vairāk. Viņš deg par to Tagad šis smagais darbs ir atmaksājies,» atzīst Liene.
Pirms diviem gadiem par volejbolu nedomāja
«Ja sieva man to lūgtu, būtu beidzis sportista karjeru jau pirms astoņiem gadiem. Taču pagaidām viņa man nesaka, lai pārtraucu spēlēt, tādēļ es turpinu,» saka Mārtiņš. Viņš uzsver, ka sieva ir objektīvākais līdzjutējs, kurš jebkurā brīdī var pateikt – spēlē slikti vai labi. «Viņa redz un zina, ko es varu. Pateicoties sievai, es turpinu darīt to, kas man tik ļoti patīk,» atzīst Mārtiņš.
«Viss, kas nenogalina, padara stiprāku? Manā gadījumā viennozīmīgi, jo bez operācijas es nevarētu turpināt sportot vispār,» pie fotogrāfijas, kurā redzams, guļot slimnīcā ar apsaitētu labo kāju, pirms diviem gadiem sociālajos tīklos vēstīja Mārtiņš. Magnētiskā rezonanse atklāja divus kvadrātcentimetrus lielu caurumu ceļa skrimslī, kurā krājās šķidrums. Vienīgā iespēja bija operācija, Mārtiņa celī ievietoja mākslīgo skrimsli. «Toreiz tiku apstādināts uz vairāk nekā pusotru gadu. Tas bija sarežģīti,» lidostā ar zelta medaļu kaklā atminas Mārtiņš. Sportists bilst, ka lielākā motivācija atgūt spēju staigāt bijušas meitas.
«Es vienkārši gribēju kopā ar saviem bērniem uzspēlēt pludmalē bumbu,» tā Mārtiņš.
Tikai šogad viņš atgriezās starptautisku sacensību apritē. «Čempionātā iekļuvām no rezervistu saraksta, tādēļ neviens no mums neko negaidīja. Mēs nebijām favorīti. Vienkārši spēlējām un izbaudījām, ko darām. Pat brīžos, kad kaut kas neaizgāja, kā vajag, mēs ātri savācāmies, nomierinājāmies un turpinājām spēli,» uzteicot arī pārinieku Kristianu Fokerotu, stāsta Mārtiņš. Vaicāts, kā šobrīd jūtas izoperētā kāja, sportists atbild: «Tagad viss ir kārtībā. Izturēju šo nedēļu. Biju patīkami pārsteigts. Laikam pirms tam bijām labi trenējušies.»
Bez kaitīgiem ieradumiem!
Mārtiņa pārinieks Kristians ir 20 gadu jaunāks par 39 gadu vecumu sasniegušo sportistu. Viņš atklāj, ka pārāk neizjūt vecuma starpību. «Jā, varbūt jauniešiem ir citas prioritātes. Kāds izdara to, ko vajag, kāds vairāk pasēž telefonā. Es pirms katras spēles visu sakārtoju un sagatavoju, savukārt Kristians dažkārt atnāca pēdējā brīdī, bet jauniešiem tas ir normāli,» atzīst Mārtiņš. Bet sieva papildina: «Citi saka, ka Mārtiņam ir jau 39 gadi. Es uzskatu, ka tas ir tikai cipars. Ir daudz svarīgāk, kā jūties, kādā formā sevi uzturi. Mārtiņš nepīpē, nelieto alkoholu, laikus iet gulēt un piedomā, ko ēd.»
Neviens neteica: «Oi, jums paveicās!»
Vaicāts, kā pavadījis pirmo nakti pēc uzvaras čempionātā, Mārtiņš atbild: «Nesvinējām. Mēģinājām aizmigt, bet, tā kā telefons visu laiku bija karsts, tas tā arī neizdevās. Pagulēju laikam tikai kādas trīs stundas, un tad jau bija jādodas uz lidmašīnu.» Pļaviņš atzīst, ka apsveikumus saņēmis gan no sportistiem Latvijā, gan ārpus tās robežām.
«Prezidents nepiezvanīja. Līdz šim gan nav bijis iemeslu, lai viņam būtu mans telefons,» nosmej Mārtiņš.
Taujāts, vai saņēmis apsveikumu no kādreizējā pludmales volejbola pārinieka Aleksandra Samoilova, Pļaviņš atbild: «Nē, vēl nē, bet viņš arī tad, kad manis trenētie jaunieši dabūja medaļu, apsveica tikai pēc divām dienām. Viņš parasti apsveic, kad pirmais apsveikumu vilnis jau ir garām. Mēs tieši pirms Eiropas čempionāta kopā trenējāmies, tādēļ zinu, ka viņš sekoja līdzi un priecājās.»
Mārtiņš atzīst, ka iegūtā medaļa esot patīkams ķeksītis sportista CV. «Lai gan konkurenti bija patīkami pārsteigti par mūsu labo spēli, neviens neteica: «Oi, jums jau vienkārši paveicās!» No sportistiem to nedzirdējām. Sportiskā veiksme ir vajadzīga, bet mēs arī ļoti labi nospēlējām,» pārliecināts Mārtiņš. Ar sasniegto viņš neplāno pārāk ilgi dižoties. «Medaļu acu priekšā visu laiku neturēšu, jo neesmu gatavs tagad gulēt uz lauriem. Mani darbi neapstājas. Sākot ar rītdienu, došos uz sacensībām kā treneris. Šodien man bija jābūt treniņam, taču ir neplānota brīvdiena. Lai kas arī nenotiktu, ir jāturpina virzīties uz priekšu, jo, tiklīdz uz brīdi apstājies, kāds cits aizsteidzas garām,» savu filozofiju skaidro Mārtiņš Pļaviņš.
Citus interesantus rakstus lasiet jaunākajā žurnāla Privātā Dzīve numurā!
