Rīga +17°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervijā žurnālam Ieva Kristīne atklāj, ka… atkal studē! Reiz viņa studējusi sociologos, tomēr nekādi nav izdevies studijas pabeigt, taču tagad situācija ir mazliet citāda: «Tolaik, studējot socioloģiju, biju pārliecināta – es nekad nebūšu pētniecībā, bet nu esmu nonākusi psihologos, kas ir pētniecību pētniecība, statistiku statistika. Bet šoreiz gan mēģināšu pabeigt, lai gan dažreiz, kad jau nez kuru nakti sanācis gulēt tikai trīs stundas, pamostoties bijušas arī domas – viss, es šo vairs nevaru izturēt, metu mieru!
Tās gan ir nepilna laika studijas, bet es mācos katru dienu, jo neesmu gājusi pēc diploma, bet pēc zināšanām.
Plus vēl mans ārprātīgais apzinīgums, perfekcionisms un mana aizrautība, kas dzen uz priekšu. Brīžiem šķiet, ka žonglēju kā cirkā uz virves, tikai bez prasmēm skaisti uz tās vingrot un bez drošinātājiem. Bet man ir sajūta, ka manī iekšā sēž nepieciešamība būt šajā palīdzošajā profesijā, ka tā ir mana vieta. Un tas sauciens acīmredzot bija tik skaļš, ka nespēju tam vairs pretoties.»
Nenoliedzami, tas nav viegli, tāpēc rodas loģisks jautājums: kā Kristīnei izdodas tomēr uz tās virves noturēties? Viņa atklāti stāsta: «Pirmo gadu nosērfoju uz tāda rozā viļņa. Kā man viss patika!
Modos sestdienās, kad ir lekcijas, ar tādu prieku – juhū! Man patika arī tas, ka pēc 20 gadiem man atkal ir kursabiedri.
Bet tad pienāca otrais gads, un notika sastapšanās ar realitāti. Tas apjoms un uzdevumu gūzma, kas bija jāsavieno ar ģimeni, māju un darbu… Tad tiešām domāju – kurā brīdī es no tās virves kritīšu, un vai tur apakšā vispār būs kāds tīkls novilkts…»
Tomēr pavisam nesen Kristīnei izdevās izrauties un kopā ar vīru aizceļot uz Itāliju. Diviem vien. Lai arī brīžam uznākuši tādi kā pašpārmetumi, tas tomēr bijis pareizais lēmums un svētīgs laiks: «Lidojot atpakaļ, lasīju savu mācību grāmatu un klusībā šķendējos – nevajadzēja man nekur braukt… Un uzreiz domās arī sevi iepļaukāju: atjēdzies – ko tu runā! Protams, vajadzēja braukt, jo biju jau uzņēmusi tādu skrējiena tempu, ka vairs neredzēju ne bērnus, ne vīru…
Itālijā jau pirmajā vakarā apraudājos, teicu vīram: lūdzu, piedod, ka aizmirsu par tevi, par to, ka tu vispār esi…
Un viņš atbildēja: jā, es jau sāku domāt, kurš būs tas brīdis, kad man būs jāpiesakās vizītē pie tevis.
Tāpat arī mājās – ir tādi vakari, kad mazais bērns ieraušas klēpī un saka: mammīt, kāpēc tev vajadzēja studēt – man tevis pietrūkst… Un tad atkal sāc domāt – jā, kam man to vajadzēja? Mēģinu kādam kaut ko pierādīt? Bet es arī saprotu, ka tādā pārgurumā cilvēks nedrīkst pieņemt lēmumus. Samīļoju savu bērnu un stāstu, ka pašlaik ir tāds posms, mums tam jātiek cauri, ka studijas man ir ļoti liela vajadzība un vēlēšanās un es centīšos, cik nu varēšu, biežāk būt kopā. Iespējams, mani notur tas, ka saprotu – tas nevilksies mūžīgi.»
Visu sarunu lasi digitālajā žurnālā Santa+ un jaunākajā žurnāla «Ieva» numurā.
