Par īstiem cilvēkiem, nevis ideāliem 🩷 
Rīga -9°C 
«Manā atmiņā Uļa bijusi jau no agras bērnības, kad sāku skatīties sportu. Mācoties pamatskolā, mēs visi ļoti lepojāmies, ka viņa ir mūsu novadniece. Mācījos Daugavpilī Krāslavas pusē, savukārt viņa – Lietuvas pusē Medumos,» stāstīja sporta komentētājs Anatolijs Kreipāns.
«Ar Uļu pēdējo reizi sazvanījos pērn pavasarī. Man palūdza par viņu uzrakstīt, taču, zinot, ka Uļa nejutās īpaši labi, sākumā negribēju viņu traucēt. Palūdzu cilvēkam, kas pie viņas gāja, lai pajautā, vai varu piezvanīt. Telefonsarunā viņa bija dusmīga.
Uļa man teica: «No kura laika tev kādam jāprasa atļauja, lai varētu man piezvanīt? Kāpēc nevari vienkārši piezvanīt?»,»
smaidot atminējās Kreipāns. Viņam izdevies iekarot basketbolistes sirdi, tādēļ intervijās Uļa bijusi atklāta.
«Pirms pāris gadiem devos pie Uļas uz mājām, sarunājos ar viņu kā olimpisko čempioni – medaļnieci. Uzzināju daudz ko tādu, ko iepriekš nekur nebiju lasījis. Par to, kā viņa, atbraucot uz Rīgu, dažas reizes mēģinājusi aizmukt uz mājām. Viņu faktiski izcēla no vilciena. Uļa atzinās: «Ja tajā laikā būtu bijuši mobilie telefons, es mammai zvanītu simts reižu dienā.» Līdz tam viņa tikai divas reizes bijusi Daugavpilī, tādēļ nonākšana Rīgā šķita kā pārcelšanās uz Ameriku.»
Uļai bijusi ļoti laba plašu kolekcija. «Viņa stāstīja, ka Monreālā, kur kļuva par olimpisko čempioni, vismaz pusotras stundas pavadīja plašu veikalā – izvēlējās četras piecas plates, kuras var nopirkt un atvest. Tolaik tādas šeit nebija dabūjamas,» atgādināja Anatolijs.
Uļa bijusi arī daudzu svētku iniciatore. «Ja Latvijas Olimpiešu sociālajā fondā, kur viņa rūpējās par sporta veterāniem, tika rīkotas kādas ballītes, tās notika pie Uļas. Atminos, ka viņa man teica – katru gadu svinot divas dzimšanas dienas. Vienu 9. martā, kad ir dzimusi, un otru 8. martā, kad saņem apsveikumus Sieviešu dienā,» pastāstīja Kreipāns.
Uļjana tagad atdusas Rīgas 1. Meža kapos. Pēdējā ceļā viņa devās policijas eskorta sirēnu pavadībā.
