Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts 2017. gadā žurnālā Ievas Stāsti 2. numurā.
Vieniem viņš bija biedrs Brenčs, tuvākajiem – Aļiks. Vairāk kā pusgadsimts pagājis kopš Brenča filmas Kad lietus un vēji sitas logā; 45 gadus jau nosvinējusi viņa psiholoģiskā detektīva augstākā virsotne Liekam būt…
Pat šokējošais PSRS mēroga triumfs ar pirmo Rīgas Kinostudijā tapušo daudzsēriju likteņsāgu Ilgais ceļš kāpās nespēja aizēnot režisora sirdslietu un ampluā – kriminālkino.
Bija 1929. gada 6. jūnijs. Glamūrā Rīga izbaudīja pirmos dāmu skaistumkonkursus un posās Zviedrijas karaļa Gustava V uzņemšanai, bet Barona ielas divstāvu koka namā nabadzīgā audēju ģimenē pasaulē nāca pirmdzimtais Aloizs. Pēc daudziem gadiem Martas tēlā filmā Ilgais ceļš kāpās atbalsosies kaut kas no zēna mātes – viņas raksturs, izjūtas… Mīlējusi bagātu virsnieku, taču palikusi ar bērnu tēvu.
Daba Aloizu apveltījusi ar izcilu muzikalitāti, avantūrista dzirksti un fantāziju izdomāt visādas muļķības un neprātības, dažādus trikus un sižetus… Diemžēl vecākiem nebija naudas smalkām skolām, tādēļ Aloizs mācījās katoļu jezuītu ordeņa mācību iestādē. Nabadzība bijusi totāla. Brenčs mūžam ar pateicību atcerēsies, kā kāds mūks pa kluso toreiz pacienājis ar lieku šķīvīti kāpostu zupas…
Un grūtie apstākļi varbūt arī izrādījās spēcīgākais stimuls vēlāk dzīvē sasniegt virsotnes.
Sākoties karam, Brenčam bija 12 gadi, viņš pieredz gan bīstamus nesprāgušus šāviņus, gan līķu rindas peldam Daugavā. Tas iztēlē atstāj spilgtu nospiedumu un vēlāk palīdzēs radīt košus kino tēlus. Lai ir drošāk un labāka iztikšana, vecāki Aloizu un mazo māsu Leontīni nosūtīja par ganiem uz turīgu Vitrupes lauku saimniecību. Tie bija grūti gadi un skopi saimnieki. Una: «Turklāt ceļā uz mājām mežabrāļi tētim atņēma ganu gaitās nopelnīto kartupeļu maisu, arī tāpēc šo cilvēku tēls viņa darbos nav idealizēts.»
Vienīgā laime bijusi vakaros cauri priedulājam iziet kāpās un ilgi skatīties jūrā. Tieši šeit, Vitrupē, režisors atgriezīsies arī pēc 30 gadiem, lai Ilgajam ceļam meklētu vecu zvejnieku laivu skeletus…
Par senajām dienām Barona ielas miteklī Brenčam atgādinās antīks no vectētiņa mantots pulkstenis (viņa filmās iemīļots nostalģijas simbols). Uzvilks tā atsperi un domās par bērnību. Uzņemot Ilgo ceļu, viņš pulksteni aiznesīs Raimondam Paulam un lūgs radīt melodiju, līdzīgu tā zvana skaņām, kas atgādina ilgu pilnu kaijas saucienu.
Kā dārgu bērnības laika ainu Brenčs atmiņā glabās arī kaimiņos dzīvojušās Šarlotes tēlu. Kad vācieši atnāca pēc ebrejiem, viņa pat neesot raudājusi, tikai mēmi skatījusies uz netālu stāvošo Aļiku… Visu dzīvi Brenčs neaizmirsīs tā mirkļa bezspēcības izjūtu.
Jaunībā Brenčs sapņoja par operdziedātāja karjeru, pat iestājies Konservatorijā… Tomēr kaut kas nogāja greizi.
Brenča ilggadēja kolēģe, Rīgas Kinostudijas bijusī redaktore Aina Adermane zina stāstīt: «Viņš operai nederēja, jo bija maza auguma. Raženo operas dīvu vidū grūti piemeklēt partneri. Toties Kinostudijā dziedāja visās jubilejās – O, sole mio… – un balss bija brīnišķīga. Smējāmies un raudājām vienlaikus.» Montāžas režisorei Maijai Seleckai, kā jau mūzikas skolas beidzējai, vajadzējis Brenča dziedājumu pavadīt uz baltā flīģeļa. Visi klausījušies un jūsmojuši.
Una Brenča par tēva neizdzīvoto dziedātāja karjeru saka – patiesībā vainīga deguna trauma. «Tā tēva balsij radīja nevēlamu nazālo pieskaņu, sabojāja tembru. Lielākā atzinība opermākslā tētim turpmāk bija gondoljeru aplausi Venēcijā, kad viņš reiz, sēdēdams gondolā, pats atļāvās uzraut itāļu dziesmas.
Tētis aizrāvās ar neapolitāniešu dziesmām, tās mācīja arī man. Spēlēju klavieres, viņš dziedāja. Ļoti mīlēja operu – Plasido Domingo, Enriko Karūzo un Mario Lancu. Bet viņam patika arī afrikāņu ritmi.
Toties tēta draudzene bija Līvija Akurātere, kas pēc neveiksmīgās dziedoņa karjeras pielauza viņu pārslēgties uz režijas mākslu.»
Aina Adermane zina teikt, ka Līvija Akurātere Brenčā bija samīlējusies: «Viņa strādāja Kultūras ministrijā, tur bija jauki baļļuki, Brenčs arī nāca. Aloizs tolaik bija tik elegants kavalieris, ka ziemā, kad pēc darbdienas jau tumšais laiks, vienmēr gaidīja Līviju pie ministrijas, lai vadītu uz mājām. Diemžēl neapprecēja.»
Una Brenča: «Tā bija, jā, bet drīzāk – platoniska savienība. Un cauri gadiem viņi saglabājuši kolosālas attiecības. Pēc pirmā studiju semestra Konservatorijā tētis varēja no fakultātes izlidot, jo režijas eksāmenā bija izvilcis biļeti Latviešu teātris un transcendentālā filozofija, – katru terminu atsevišķi zināja, bet, vai tie krustojas, pateikt nevarēja. Tētis jutās ārkārtīgi pateicīgs, ka Līvija toreiz viņu aizvilka pie paša Smiļģa, kurš pateica, ka arī nezina, kas šiem diviem jēdzieniem kopīgs, un ar galdnieka zīmuli ieskaišu grāmatiņā divnieku pārlaboja uz trijnieku. Tu tāds neatvērts nazītis esi – dižais meistars teicis manam tētim.»
Piecdesmito gadu sākumā Brenčs pabeidza Režijas nodaļu Teātra fakultātē, trīs gadus vēlāk – Augstākos režisoru kursus Maskavā. Kopš piecdesmito gadu vidus viņa radošā darbība saistīta ar Rīgas Kinostudiju. Turp Aļiku atvilinājis režisors Leonīds Leimanis, sacīdams: «Brenč, tu esi pietiekami dulls, lai taisītu kino.»
Redaktore Adermane: «Tolaik Kinostudijā valdīja krievi. Nopriecājos – būs beidzot viens kārtīgs latvietis… Viņš prasīja: «Ko nozīmē montāža, kas tas vispār par vārdu…» – «Nu, tā ir filmas griešana un līmēšana,» es atbildēju un aizvedu Aļiku mācībā pie tobrīd spicākās montāžas režisores Čardiņinas.»
Tādu skolu apguvis, Brenčs pēc gadiem savās filmās kļūs par nepārspējamu dinamiskās montāžas meistaru.
Bet vispirms viņš bija dokumentālists, debitēja kā režisors ar reportāžu Draugu vidū, veidoja kinožurnāla Māksla pirmos numurus, Padomju Latvija, Sporta apskats… Desmit gados Brenčs radījis vairāk nekā piecpadsmit dokumentālās filmas un simts kinožurnālus.
Aktierkino Brenča dzīvē sākas 1964. gadā ar līdzrežisora darbu filmā Līdz rudenim vēl tālu. Tā ir Zigmunda Skujiņa tobrīd populārā romāna Kolumba mazdēli ne visai veiksmīga ekranizācija. Labākais, ko baudīt – laikmets ar tvistu, fokstrotu un bosanovu. Galvenās lomas spēlē meitene no Piena kombināta laboratorijas un jauns Drāmas teātra administrators. Arī Harijs Liepiņš. Modes skates ainā pie klavierēm sēž pats jaunais Pauls.
Pamazām dzīve Brenču dara arvien profesionālāku un noved pie īpašas filmas ar detektīva kodu Kad lietus un vēji sitas logā (1967). Tas ir ideoloģijas piesūcināts stāsts par cīņu ar spiegiem un mežabrāļiem padomju Latvijā četrdesmito gadu beigās. Filmas pamatā Arvīda Griguļa romāns; viņš tolaik Rīgas Kinostudijā ieņēma galvenā redaktora posteni, bija arī ideoloģiski angažētā filmas prologa teksta autors. Ārzemju specdienestu aģents nelegāli iekļūst valstī, lai pievienotos vīriem, kas slēpjas mežā… Galvenajā lomā – Harijs Liepiņš. Mežabrāļu vadoņa lomā – Eduards Pāvuls. Dinamiskie kadri par šo vīru pretošanos padomju varai uzņemti Pūres un Zemītes baznīcās.
Aizdomīgi, ka atšķirībā no Rolanda Kalniņa darba Akmens un šķembas, Brenča filmai nav čekas pretestības ne tapšanas, ne nodošanas periodā. Maskava prasa vien nelielus labojumus, būtiskākie – dziesmas Zilais lakatiņš nomaiņa ar citu, Vizmas Belševicas dzejoļa aizstāšana ar Arvīda Griguļa rakstīto un ideoloģiski pareiza prologa izveide u. c.
Septiņdesmitajos gados detektīvu veidošanai Brenčs ķērās klāt jau mērķtiecīgi – tapa pa vienai filmai gadā. 24–25 neatgriežas (1968), Šahs briljantu karalienei (1973), Gaisma tuneļa galā (1974), Paradīzes atslēgas (1975), Liekam būt (1976), Dāvanas pa telefonu (1977), Dubultslazds (1985), Duplets (1992).
Izcilākā ir filma Liekam būt, Brenča trillera paraugs latviešu kino.
To mēdz uzskatīt par viņa darbības māksliniecisko virsotni – precīzs noziedznieka portretējums un psiholoģiskā drāma.
Pēc cietumā pavadītiem septiņiem gadiem Voldis (eksistenciālā slazdā iedzīts apstākļu upuris), ko spēlē lietuviešu aktieris Vītauts Tomkus, atgriežas brīvībā. Lai sāktu jaunu dzīvi kopā ar skaisto taksometra šoferi Irēnu (Astrīda Kairiša), viņam padomā ir vēl pēdējais darbiņš… Scenārija pamatā – režisoram iepaticies Andra Kolberga garstāsts, kas publicēts Karogā.
Kinokritiķe Dita Rietuma uzsver, ka filmā velkamas paralēles ar amerikāņu film noir žanra iezīmēm un meistarīgākajiem aplaupīšanas trilleriem pasaules kino – Stenlija Kubrika The Killing (1956), Žana Pjēra Melvila Le Cercle rouge (1970). Diez vai Brenčs šīs filmas tolaik bija skatījies…
Par Liekam būt tapšanu vairāk stāstīšu nākamreiz. Pagaidām noskatieties to youtube.com. Apbur skaudri precīzā nolemtības noskaņa un ievainotas vīrišķības dramatisms.
Una Brenča uzsver – tēvu vadījis spēcīgs godkāres dzinulis. «Godkārīgs un perfekcionists. Trakākais tēta teiciens filmēšanas laukumā, kad kāds no grupas nav attaisnojis viņa cerības, – EJ MĀJĀS!
Filmu pirmizrādēs viņš vienmēr slēpās, jo bija neapmierināts ar paveikto. Pie montāžas galda un Kinostudijas mazajā zālītē licies, ka filmai nav ne ko pielikt, ne atņemt, bet, kad to ierauga kinoteātrī Rīga uz lielā ekrāna… Tāds fēleris pielaists un šitāds, to vajadzējis pārtaisīt un šito…»
Protams, visplašāko atzinību režisors ieguva ar filmas Ilgais ceļš kāpās (1981) septiņām sērijām. Pirmais, kurš skaļi ierunājies par tautas traģisko vēsturi ar izsūtīšanu uz Sibīriju, tiesa, tik mīksti, cik atļāvis ideoloģiskais spiediens. Šodien grūti iedomāties, cik sūrus ceļus nācās iziet, lai septiņdesmito gadu beigās, kad filma tapa, atklātu kaut mazu patiesības maliņu. Rezultāts bija fenomenāls, tāda precedenta latviešu kinovēsturē nav bijis – septiņi vakari pie televizora ar 100 miljoniem skatītāju.
Pēc gadiem Brenčs atzīs: ja nebūtu scenārista Oļega Rudņeva, kurš nodrošinājis Maskavas kino vadības atbalstu, pieglaimodamies katram čekas konsultantam…, tad filmu būtu aizklapējuši ciet vēl tapšanas stadijā. «Cik gan konjaka un kafijas Oļegs ar tiem VDK ģenerāļiem izdzēra, līdz panāca, ka no filmas neizņem slidenākās vietas par tēmu, ko publiski apspriest tolaik vispār nebija iespējams.»
Una saka: «Bet visu to sistēmu tēvs dziļi ienīda.
Taču, kad radās iespēja atvērt čekas maisus un viņam piedāvāja pateikt to kolēģu vārdus, kuri ir par viņu stučījuši, tētis atteicās uzzināt. Jo pēc tam nevarētu tiem kolēģiem acīs skatīties.
Pa tiešo čeka tēti nekad nebija uzrunājusi.
Arī attiecības ar tā saukto augsto mākslu tētim bija visnotaļ komplicētas. Jā, apbrīnoja Tarkovski, bet uzskatīja, ka mākslai jābūt saprotamai cilvēkiem, ka jebkurā filmā jābūt morālei un nesamākslotai tēlu psiholoģijai. PSRS cilvēciskajam aspektam uzmanību pievērsa maz, tāpēc viņam bija problēmas atrast labu scenārija autoru. Filmu beigas tēvs speciāli taisīja nedaudz aprautas – lai skatītājs pats varētu piefantazēt klāt. Tieši tādēļ viņš arī atteicās filmēt turpinājumu Ilgajam ceļam. Teica: «Par ko tad taisīsim? Kā Marta cep olas un jautā Arturam – tu atceries…?» Tolaik tēvam piedāvāja tikai Ilgā ceļa atgremojumus un visādu liriku. Viņš krasi gribēja atgriezties detektīvžanrā.»
Jā, krimiķos Brenčs jutās vislabāk. 1983. gadā uz ekrāniem iznāca viņa nākamais lieldarbs – trīs sēriju filma Mirāža, kas vēl vairāk nostiprināja režisora popularitāti tautā. Mirāžas filmēšanas laikā meitai Unai bija astoņi gadi. «Tētis ļoti aizrāvās ar amerikāņu detektīviem. Un Čeiza darbā, pēc kura tapusi šī filma, arī ir morāle, cilvēciskums un stiprā sieviete. Atceros, ka Rīga bija pilna ar amerikāņu vāģiem. Tos sagādāt nebija viegli – meklēja caur vēstniecībām… Mirdza Martinsone – tik ļoti seksīga, daudzās epizodēs bez krūštura… Brenčam viņa ir mīļa – šai aktrisei nav infantilā latviskuma. Tēvam nepatika tā saucamās kristīnes – gatavas pašuzupurēties un nest visu smagumu – un solveigas, kas gaida…»
Brenčam patika īpašas sievietes, tiešām. Un pats bija labi audzināts un galants attieksmē pret dāmām. Novērtēja skaistas sievietes, viņu interesantos tērpus – izteica komplimentus. Mācēja, izkāpjot no mašīnas, gan roku pasniegt, gan durvis atvērt… Viņa klātbūtnē sieviete tika pamanīta un cienīta.
Montāžas režisore Maija Selecka no Brenča tiešajiem komplimentiem baidījusies.
«Brenčs pienāk pie montāžas galda, skatās un saka: «Maijiņ, jums ir skaistas krūtis…» Samulsina. Es sarkstu, tas visiem ļoti patīk…»
Una: «Pamatīgs flirtētājs viņš bija gan. Sievietei teica, ka viņa ir visskaistākā, visburvīgākā, viskolosālākā, – pat manā klātbūtnē vienmēr ir flirtējis. Par bijušajām mīļākajām vai draudzenēm gan nekad netika runāts, izņemot to, ka manā bērnībā pie mums šad tad ciemojās tēta pirmās sievas dēls, jau pieaudzis. Citreiz ņēma līdzi arī savu dēlu, un tad mēs abi spēlējāmies.»
Brenča mūža visskaistākā sieviete – tumšā osetīniete Asja. Neparasta izskata plastiska būtne, kā uzsver meita – jaunībā mamma bijusi ekstra skaista. «Smalkiem sejas vaibstiem, kādus vienmēr esmu gribējusi. Bet es piedzimu kā tēva mātes pilnīga kopija – gana glīts, taču trīsdesmito gadu tipāžs. Mamma bija modele vairākiem sešdesmito gadu fotogrāfiem.»
Daiļo sporta akrobāti Asju Aloizs satika Rīgā uz ielas. Uzrunāja ar piedāvājumu filmēties un drīz arī bildināja. «Mamma Latvijā nonāca četrdesmit astotajā gadā, atbrauca līdzi savam tēvam, poļu kara lidotājam, kuram te bija bāze. Pēc izcelsmes mamma ir kņaziene. Mans vecvectēvs Staļina laikā apcietināts, viss viņam atņemts. Vecvecmāmiņa ar četrām meitām no Vladikaukāzas kājām gājusi uz Maskavu pie Staļina lūgt, lai vīru atbrīvo. Kad viņas nonākušas Maskavā, vecvectētiņš bijis jau nogalināts.»
Asja Rīgā kļuva par koriģējošās vingrošanas pasniedzēju bērniem – vispirms traumatoloģiskajā slimnīcā, tad dzelzceļnieku poliklīnikā. 1975. gadā pasaulē nāca Aloiza Brenča vienīgā meita.
«Dzīvoklī pie sienām visur mani portreti. Pirmais apzinātais vecums, kad sevi atceros – trīs gadi. Pirmās atmiņas – tētis toreiz filmēja Ralliju un no Polijas man atveda neredzēti skaistus gumijas zābakus, kādu nebija nevienam citam. Bērna prieki.
Nekad neaizmirsīšu, kā tēvs… Vīrietis, kuram ir pubertātes vecuma meita, grib, lai viņai būtu pats labākais, un ārzemēs meklē viņai labu apakšveļu. Lai atrastu pareizo izmēru, stāsta vācu pārdevējai: viņai figūra ir tāda pati kā jums. Pieļauju, viņš vispirms staigājis pa to veikalu, līdz atradis pārdevēju ar tādu pašu figūru.
Visas glītās drēbes, pat vējjakas, mums ar tēti uzšuva mamma pēc žurnāla Burda piegrieztnēm – vienīgais veids, kā padomju vidē atšķirties no pārējiem. Tētim bija frāze: «Meitiņ, kad mēs kļūsim bagāti…» Šos vārdus atcerēšos visu mūžu, jo mēs tā arī nekad nekļuvām bagāti.
Visi tēva sapņi bija saistīti ar mani. Mans oficiālais pirmais darbs bija režisora asistente viņa filmā Duplets, un viņš ļoti gribēja mani sūtīt mācīties uz Ameriku pie Borisa Frumina (Rīgā dzimis Ņujorkas kino institūta profesors, 1978. gadā emigrējis no PSRS. – I. M.) Bet – kad būsim bagāti… Viņš gribēja, lai man jau studiju gados būtu savs auto, dzīvoklis…
Sapņoju studēt filozofiju, psihiatriju, ķīniešu valodu vai aktieros, režijā… Taču tēvs dzelžaini vēlējās redzēt mani kā juristi. Tam ir dziļāks iemesls, saistīts ar viņa sievietes ideālu – viņai ir jābūt finansiāli neatkarīgai, un juristiem vienmēr ir nauda. Nāca deviņdesmitie gadi, tirgus ekonomika, un tēva nosacījums bija – vispirms dabūsi jurista diplomu, tad varēsi kaut uz galvas stāvēt. Turējos pretī, līdz padevos. Kaut mums ar tēvu ir identiski raksturi – hiperholeriski. Arī mamma teikusi – man esot brenčevskaja paroda.
No vienas puses, parādot, ka nepiederu tam aristokrātu lokam, no kura nāk viņa, no otras – norādot uz manu dabu. Protams, toreiz ar tēti spridzinājām pamatīgi.
Mamma mūsu razborkās nepiedalījās, viņa ir ārkārtīgi kulturāls cilvēks, muļķis ir viņas spēcīgākais lamuvārds.
Atšķirībā no tēva leksikas… Un manējās. (Smejas.)
Tēvs teica – kādreiz, kad manis nebūs, tu man par juristiem teiksi paldies. Toreiz – nē, tagad – jā, saku vislielāko paldies. Toreiz juristu asociēju ar pudeļstiklu brillēm un šausmīgu prieku par kādu nepareizi iztraktētu putekļainu terminu, bet ar laiku sev iegalvoju, ka pastāv taču krimināltiesību sfēra, kur ir sacīkstes princips, izmeklēšana, dinamiska komunikācija, teātra uzvedums tiesas zālē…
Daudzi uzskata, ka man dzīvē viss ļoti viegli nācis, jo esmu Brenča meita… Iespējams, tam, kurš mājās zubrījis, zobus sakodis, jo viņam dots uzdevums būt pirmajam, dzīvē vēlāk viss padodas viegli. Protams, bāzes zināšanu man vienmēr bijis vairāk, jo visu mūžu esmu bijusi teicamniece.
Tas bija tēva norādījums – tev ir tāds uzvārds, ka nedrīksti kļūdīties.
Tāpēc pati saviem spēkiem, bez privātskolotājiem visu laiku esmu gājusi uz priekšu, uz priekšu…
Pret maniem brūtgāniem tētis izturējās valdonīgi. Viņam bija divi jautājumi, pēc kuriem lielākā daļa no kandidātiem atbira. «Kādas ir jūsu attiecības ar manu meitu?» un «Kādi ir jūsu nākotnes plāni?» Smieklīgākais, ka tie, kuri plānus spēja uzskaitīt, bija tā saucamie alternatīvie. Tēvam pret viņiem nebija iebildumu.
Daudziem vīriešiem no manis bija bail, jo… Biju atskatījusies uz tēva paziņām, no kuriem daudzi nepārtraukti spēlēja lomu, bet pašiem sava mugurkaula nebija. Tāpēc sev līdzās meklēju cilvēku, kuram būtu savs viedoklis. Postpadomju teritorijā tas bija liels retums, lielākā daļa izvēlējās plūst pa straumi. Jā, vienmēr tiecos pēc ideāla – tāda kā mans tēvs. Bet tādu satikt nebija iespējams. Tagad, kad man pašai ir pāri par 40 gadiem, secinu – tādus kā mans tētis mūsdienās vairs neražo, vīriešu ar tādu morālo vērtību sistēmu diemžēl vairs nav.
Analoģisku atceros tikai savas klasesbiedrenes vectētiņu.
Tēta galvenā īpašība bija patoloģisks godīgums. Tas izpaudās arī, piemēram, demonstratīvi pagriežot muguru vai neatbildot rokas spiediena piedāvājumam pat augsta ranga amatpersonām, ja tās uzskatīja par negodīgām vai vājām ieņemamajam amatam. Cilvēkos viņš visvairāk ienīda skaudību, arī man to skaidroja kā galveno dzinuli tumšākajām cilvēka dvēseles izpausmēm.»
Par Brenču teica – mazais vīrietis ar Napoleona stāju. Jā, perfekts torss un stāja līdz pēdējam. «Tētis allaž sevi uzturēja lieliskā fiziskā formā. Trenējās Akas ielas sporta klubā kopā ar svarcēlājiem. Lauzēji un svarcēlāji bija viņa ārpusdarba čomi. Tētis uzskatīja, ka gan vīrieša, gan sievietes ķermenim jābūt fiziski veselam un trenētam. Mamma taču arī bija izcila sportiste, arī mani sūtīja dejošanā… Viņa sievietes ideāls bija mazliet citādāks nekā visi domā, nevis 90–60–90, bet gan – vesels gars veselā miesā. Atceros, kā tētis man sporta klubā ar sajūsmu rādīja kādu sievieti, nebūt ne modeli, drīzāk skarbo veceni. Viņa bija mazs atlētisks kvadrāts, sambiste. Tētis aizrautīgi teica – viņa ir unikāla, vakar uz trotuāra nolika trīs uzbāzīgus večus. Tētim patika, ka sieviete ir cieta, spēj par sevi pastāvēt. Sešpadsmit gadu dzimšanas dienā viņš man uzdāvināja atsperes nazi un Maksa Štirnera grāmatu par individuālo anarhiju.»
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Brenčs aizrāvās ar politiku, neveiksmīgi startēja Saeimas vēlēšanās, divreiz tika ievēlēts Rīgas domē. Ar pilnu krūti metās dzīvokļu komisijas darbā, sociālajās lietās.
Brenča pēdējā filma bija kas pavisam neierasts kriminālžanra meistaram – 1996. gadā veidotā Anna. Tā tapa pēc katoļu baznīcas ierosinājuma un stāsta par 16. gadsimta mūķenes dzīvi, pilnu noslēpumiem un pareģojumiem. Scenārija tapšanu iedvesmoja Astrīdas Beināres grāmata Rīgas Dievmātes klosteris. Prototips – mūķene Anna Notkena, ko filmā iemieso par brīnišķīgu dēvētā Nora Veignere. Caur šo dzīvi Brenčs vēlējās runāt par patiesajām vērtībām pretstatā konformismam. Piepildīt kaut ko tādu, ko neizdevās sasniegt politikā.
Filmas Anna māksliniece Ieva Romanova uzver, ka «Brenčā bija saglabājies kaut kas puicisks, brīžam bērnišķīgs, tas bija arī ārkārtīgi šarmanti. Viņš daudz zināja, grozījās politikā, bet te pēkšņi varēja kļūt tik sirsnīgi naivs». Filma tapa galvenokārt Austrijā, autentiskā klosterī, atsevišķas epizodes filmētas arī Rīgā un Cēsīs.
Una: «Filmas budžets bija smieklīgi mazs, bet katoļticīgie lietuviešu aktieri, ņemot vērā labās attiecības ar tēvu un darba ideju, bija gatavi filmēties kaut par velti, ja vien apmaksā ceļu un uzturēšanos. Es tur piedalījos organizatoriski, kā smejos, biju palīgstrādnieks, cilvēks na pabeguškah, vairāk tomēr massoviks – masu kadros koriģēju, lai visi iet pareizā virzienā, lai kamerā neskatās…
Mans lielākais kauns filmēšanas laukumā ir tēva vārdi: «Beidzot arī mana meita ir svētā!», ko viņš vāciski pateica klostera abata un benediktīniešu mūka klātbūtnē, kad biju pārģērbusies par mūķeni, lai startētu masu kadros. Tādi bija tēva tiešie komplimenti un humora izjūta.»
Starptautiskajā reliģisko filmu festivālā Polijā, kur piedalījās 133 filmas no 14 valstīm, Anna ieguva Grand Prix, bet Nora Veignere – speciālbalvu. 2000. gadā viņa saņēma arī Lielā Kristapa balvu kā labākā aktrise, filmas māksliniece Ieva Romanova – balvu kā labākā māksliniece. Filmas vienīgo kopiju Latvijā glabā Rīgas Kino muzejs.
Ieva Romanova: «Bet Aļika ideja par operfilmu palika nerealizēts sapnis. To viņš gribēja veidot kopā ar operatoru Dāvi Sīmani, arī lielu operas fanu.»
1998. gada 29. oktobrī, kad Aloizs aizgāja, viņam bija tikai 69 gadi. Viņa Unai – 23. «Tētis kā parasti aizgāja uz darbu. Pārtraukumā starp komisijas sēdēm viņš no Brīvības ielas atnāca uz mājām Stabu ielā un, palūdzis mammai, lai pamodina pēc stundas, devās pagulēt diendusu. Kad mamma gāja modināt, viņš jau bija miris.
Es tobrīd biju darbā. Mamma zvanīja un sākumā sameloja – tētim palicis slikti. Negribēja, lai uzreiz esmu šausmās.
Kad atskrēju mājās, ātrās palīdzības ekipāžas nebija, un sapratu, ka – viss.
Kad piezvanījām draugiem uz sporta klubu, puiši neticēja, ka tētis miris. Jo vēl vakar viņš cilājis svarus un lielījies, ka pacēlis vairāk nekā trīsdesmitgadnieks…
Nāves cēlonis? Sirds. Sevi sadedzināja. Strādāja četros darbos – viens no rīta, otrs vakarā, lasīja lekcijas modeļu skolā par aktiermākslu… Strādāja Rīgas domes sociālo lietu komitejā, un caur to gāja viņa bijušie, darbu zaudējušie kolēģi, mazturīgie cilvēki. Viņš ļoti juta līdzi un centās palīdzēt.»
Bijušie kolēģi teic – būtu Brenčam tobrīd darbs pie iedvesmojošas filmas, viņš joprojām dzīvotu, bet sociālās lietas pārlieku plosīja sirdi.
Bēru dienā pār Aļiku Miķeļa kapsētā nolīka baltas kallas – mīlestības un nāves ziedi. Una: «Cilvēki, kuriem tēvs kā deputāts bija palīdzējis, viņu ļoti cienīja un uzskatīja par goda lietu visu nakti nostāvēt līdzās kapam un sargāt. Tas bija laiks, kad ap svaigiem apbedījumiem aktīvi siroja puķu zagļi.»
Asjai šobrīd ir pāri 80, Una atklāj, ka viņa ļoti izvairās no liekas uzmanības. «Vēlas, lai viņu tādu arī atceras – skaistu.»
Una karjerā tikusi līdz jaudīgajam virsprokurores amatam – īsti pa brenčevski. «Karjeras kāpums nāca, kad nomira tētis. Šausmas un sāpes kompensēju ar to, ka vairāk laika pavadīju darbā. Un mani pamanīja…»
Bet Brenča uzvārdu tālāk turpina trīsgadīgais Heinrihs Aloizs, Unas dēls. «Gan vizuāli vectēvam līdzīgs, gan raksturiņš tāds – ar viedokli par visu.»
