Rīga +14°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ciemojos Unas dzimtas mājās Kalkūnos, tāpēc bez radu stāstiem neiztikt. Caur tiem vienkārša un vieda dzīves garo vagu ravē viņas vecmāmiņa Veronika, frontes pievārtē piedzimst māte Silvija, izsūtītā brāļa Andreja bērnus paglābj vectēvs Juris, bet katra dzīves situācija māca atpazīt labo un ļauno, veidot savas pamatvērtības – neatkarīgi no politiskās iekārtas un reliģiskās (ne)piederības.
Ģimenei jābūt loģiskai
Una ir retā latgaliete, kas uz ticības lietām raugās rezervēti un skeptiski. Tas no vecmāmiņas, viņa apgalvo. «Atmodas laikā visi pēkšņi kļuva ļoti reliģiski. Vecmamma teica: «Baznīca pie mums ir komunisma tenku dēlis, neiešu uz turieni neparko! Tur mans bērns galvu sadauzīja tā, ka visu mūžu ārstēja. Mazbērnam arī neļaušu iet tādā templī, kur Dievs manu bērnu nesargāja. Kas tā par svētnīcu?» Viņa uzskatīja, ka tur lasa tenkas un vecenes kleitas atrāda, un par ticību pat runas nav.
Viņa labāk sapratās ar kokiem. Tā kā zīlēja, tā kā pareģoja. Viņai likās, ka augi dod zīmes. Iestāda kādā datumā kādam konkrētam cilvēkam par godu un skatās līdzi, ticēja, ka cilvēka dzīve būs kā tam kokam. Kad vīra ābelei ļoti aplūza zari, viņa teica – ka tikai neaiziet mans Juris! Tiešām aizgāja.
Viņu ģimene bija stipra, kaut abi plūcās un ecējās visu mūžu. Vectēvs bija no ģimenes, kas pasūta avīzes – no inteliģentā gala, bet vecmamma bija paņemta čaklumam.
Tolaik iemīlēšanās netika respektēta.
Vecmamma līdz mūža galam purpināja: «Lasi, lasi savas avīzes! Ja es lauku neizravēšu un nebūs tev kartupeļu, par ko tad tu to avīzi nopirksi?» Visu mūžu tika risināts konflikts: kas svarīgāks – maizīte vai avīze? Vecmamma nebeidza atgādināt – jā, nu ir tev tie bagātie radi, bet ko viņi bez manām čaklajām rokām darītu?
Viņi kasījās līdz kapa malai, taču mīlas stāsts bija vienkāršs un stiprs – paņēma čaklāko meitu. Ne skaistāko, ne mīļāko, bet vienkārši strādīgāko. Visu koriģēja vectēva māte Dārta, viņai ar vīru Jāni Jersikā bija liela ģimene – septiņi bērni. Valdonīga bijusi, bet arī avīzes lasījusi.
Jocīgi, ka inteliģences mēriņš tolaik bija avīzes…
Viņa noteica, ka Jurim precoties būs tā – vienam pārī ir jābūt gudram, bet otram čaklam. Vectēva vecākajam brālim Andrejam bija cits mīlas stāsts – viss smuki, apprecējās aiz mīlestības, pats tolaik bija skolotājs un jaunu skolotāju sev nolūkoja. Piedzima divas meitas – Astrīda un Lūcija, bet sieva Anna, pavisam jauna, 32 gadu vecumā, nomira no apendicīta – medicīna netika galā. Tāpēc Jurim tika noteikts citādi – viņš vairs nedrīkstēja precēties mīlestības dēļ, viņam vajadzēja būt dzimtas stabilitātes punktam. Jāņem čaklākā, un nekādai mīlestībai tur nevar būt teikšana. Viņu ģimene tik un tā bija stipra!
«Oi, nepareizi šajos laikos viss iet, vajag, lai vīrietis tevi mīl. Nevis, ka tu viņu. Šitie padomju laiku pekstiņi, fui, nē… Tā nav pareizi. Ģimenei jābūt loģiskai,» vecmamma uzskatīja.
Gaidīt gan viņa nemācēja. Mēs ar brālēnu maziņi sēžam. Vecmamma saka: «Juri, vajag cūkām sili!» Vectēvs purpina, ka vispirms jāpamēra, naglas jānopērk… Trīs dienas pie brokastīm viņa savu Juri baksta, ceturtajā skatāmies – viņai āmurs rokā, šķībi greizi dauza, ar sarūsējušām naglām, bet sile gatava. Juris tikai mēnesi vēlāk uztaisa – skaistu, tehniski pareizu… Bet vecmamma nevar tik ilgi izturēt, bez lamāšanās pati ķeras klāt.
Pēc brīža atkal: «Juri, vajag uztaisīt lodziņu!» Viņš kā parasti: «Labi, vajag nomērīt, sagatavoties…» Tikmēr skatāmies – sienā jau parādās caurums, izlien fuksītis uz āru, un – šņik šņak – vecmamma jau zāģē. Tā arī mums ģimenē pieņemts. Ja baigi gribi – ņem un izdari pats, nevis piļī otru. Ģimenes cements bija tas, ka viņi kašķējās par sīkumiem, bet ne par dzīves pamatvērtībām.»
Labāk dzīt vagu pelēko
«Vecmāmiņa nekad nespieda mūs strādāt, bet mums vajadzēja būt redzes lokā. Tomēr cik tad ilgi vagas galā sēdēsi – pēc brīža attopies, ka ravē blakus Ecimai. Tā viņu nosauca pirmā mazmeita, kad vēl nevarēja izrunāt vārdu vecmamma, un viņa to pieņēma. Tas tik dziļi iesēdās, ka tikai apglabājot attapām, ka vecmammu sauc Veronika. Viņa nodzīvoja 88 gadus. Vectēvs nodzīvoja mazāk un pēdējos četrus gadus bija paralizēts. Bet dārza vidū auga lupstājs jeb lībestoks – mīlas zāle, un vecmāmiņa ar to baroja savu Juri.
Viņa katru nakti pieglaudās pie vīra gultas maliņā. Attiecības bija līdz beidzamajam.
Vectēvs bija noslēgts, nerunāja. Ja trīs teikumus pateica, tas jau bija brīnums. Viņa balsi varēja dzirdēt vien tad, kad viņi bārās ar vecmammu. Bet, kad viņš gulēja nekustīgs, nekur nevarēja aiziet, tad mēs ar viņu stundām dziedājām dziesmas. Sasēdāmies rindiņā, viņš mizoja ābolus, jo rokas bija veselas, un dziedājām no sirds. Vienalga ko. Skaitījās, ka tā iztīrās iekšas. Svētīgi!
Kad vectēvs nomira, vecmamma vairāk sāka skatīties televizoru, bet tur naktī rādīja tās lipīgās erotiskās filmiņas. Tad viņa tik vērās ekrānā un teica: «Nu, Jēzus Marija, Kungs, apžēlojies!» Reiz vecmamma bija iesnaudusies. Nācu izslēgt televizoru, kas tur gāja savu gaitu, bet viņa šūpuļkrēslā pamodās.
Ieraudzīja seksu pa televizoru un teica: «Oi, meitiņ, es par ilgu jau dzīvoju, jei bogu!» Viņa aizmiga, bet es ilgi smējos, tik amizanti tas bija.
Vecmāmiņa negāja uz baznīcu, taču viņa bija vieda. Dzīves nogalē atzina: «Laikam esmu kļūdījusies, Dievs tomēr ir!» Pirms nāves viņa sāka lasīt Bībeli. Lasa, lasa, tad jautā: «Kāpēc es to lasu, ja neatceros, kas bija trīs lappuses atpakaļ?» Teicu, ka tas ir smadzeņu treniņš. Bet tas bija kas vairāk – apzināta gatavošanās aiziet. Viņa lasīja Bībeli un prasījās nomirt.
Reiz atskrēju no darba mājai slēģus atvērt. Viņa guļ un pamostas: «Ai, tomēr neesmu mirusi! Es jau sapriecājos, ka tumsā un vēsumā guļu, bet nekā. Vēl jādzīvo!» Savu gatavošanos nāvei viņa uztvēra pavisam dabīgi – visi darbi padarīti, nu var aiziet! Teica, ka grib, lai visi sanāk kopā, un tad viņa nomirs. Un tā arī bija! Māsīca profesore bija ārzemju konferencē, es kaut kur ar māksliniekiem, bet visi vienā sestdienā sabraucām uz pirti. «Manās bērēs lai nebūtu nekādas asaras,» vecmāmiņa vēlēja pirms aiziešanas. Tā arī sanāca.
Pēc izvadīšanas un bēru mielasta mēs tiešām ļoti ātri sākām ne tikai dziedāt, bet arī smieties, – atcerējāmies Ecimas izdarības, jokus, reakcijas.
Viņa strādāja vienkāršus darbus, veltīja sevi ģimenei. Kad viņai pārmeta – kāpēc tu Dievu nelūdz, neej baznīcā? –, viņai bija sava atbilde. Viņa sacīja: «Mans darbs ir mana lūgšana!» (Una apraudas, nevar valdīt asaras, balss aizlūst.)
Nekad viņa nebija lepna. Nekad! Kad domāju par viņu, uzreiz saprotu – cik nepareizi ir mani mērķi keramikā, mākslā, dzīvē… Izstādes, sevi izcelt, tiekties pēc atzinības, panākumiem… Pareizāks darbs ir dzīt vagu pelēku – kā viņa to darīja.
Vecmāmiņa Veronika bija pelēkais kardināls, nevis ģimenes galva. Viņai bija pareizā sievietes daba – nekad nebūt priekšā savam vīram. Vectēvu viņa mācēja slavēt – kāds tu man smuks, kārtīgs, godīgs… Piepacēla, bet kontrolēja pilnīgi visu sadzīvi un praktiskās lietas. Govi slaukt, malku cirst – visu varēja.
Viņa visu laiku dzīvoja ar uzstādījumu – un ja nu būs karš?
Brālēnu ne, bet mani, meiteni, tā audzināja. Lai es mācētu izdzīvot ar sauju graudu. Pat kurpes no nātrēm iemācīja uzpīt. Domāju – kāds murgs, nekad taču tā nebūs! Nekāda kara! Kad sākās Krievijas iebrukums Ukrainā, man ieslēdzās šī racionālā programma – nevis šausmas un panika, bet ko darīt konkrēti. Mūsu dzimtai ir pieredze ar izdzīvošanas māku.»
Brāļu būšana
«Bija septiņdesmito gadu beigas, astoņdesmito gadu sākums, kad ar brālēnu istabaugšā bijām atraduši sarūsējušu kasti ar Ulmaņa laika bildēm. Šķirstīdami kļuvām tik droši, ka nonesām lejā un prasām vecmāmiņai – kas tie par onkuļiem ir? It kā vectēvam līdzīgs vīrs, blakus kaut kāds liels priekšnieks uzvalkā, smukas virtenes visapkārt… Bet viņa tik noburkšķēja: «Jēzus Marija!» Izrāva bildi un noslānīja mums zilus dibenus. Mums tā bildīte bija jāaizmirst, bet tagad to pa televizoru bieži rāda – vectēva brālis Andrejs Švirksts bija Daugavpils beidzamais mērs neatkarīgajā Latvijā, blakus viņam prezidents Kārlis Ulmanis un visapkārt Latgales dziesmu svētku svinīgais dekors.
Slavena bilde – vēsturiska, pēdējie nacionālie prieki, pirms ienāca padomju okupācija. Abi ar brālēnu smejamies, ka dibens vēl tagad sūrst, to redzot…
Jā, tās ir manas saknes arī, dzīvesziņa. Jura un Andreja vecāki jau trīs paaudzes avīzes lasīja, spēja izsekot, kas notiek pasaulē, un modelēt situāciju uz priekšu. Kad Andrejs izdomāja no Jersikas pārcelties uz Daugavpili, vecvecmamma Dārta uzreiz pateica – nekas pa vienam nebūs, uz Daugavpili jāpārceļas vismaz diviem brāļiem! Gudrība bija, ka viens otram var palīdzēt, stutēt, atbalstīt – vienas asinis taču.
Andrejs Švirksts vispirms bija novada pārvaldnieks, uzskatīja, ka jāattīsta reģioni, apriņķi, katrs mazākais ciems. Pats arī dzīvoja Kalkūnes pagasta Lauceses Līčupos, vadīja saimniecību. Kad kļuva par Daugavpils mēru, rītos nepazīts gāja runāties ar sētniekiem, lai saprastu, kas pilsētā notiek, un pie ebrejiem, lai izzinātu ekonomisko situāciju, – lai mūsu priekšnieki tā tagad darītu, citādi mākoņos lido…
Draiskulis arī bija – mīlēja iedzert, skaļi dziedāt, būt sabiedrībā. Magnētisks cilvēks.
Protams, viņu deportēja jau 1941. gadā, uzreiz pēc Latgales dziesmu svētkiem. Tad mans vectēvs Juris paņēma pie sevis brāļa meitas, lai arī viņām nevajadzētu mirt izsūtījumā. Andrejam vispirms piesprieda nāvessodu, pēc tam nosūtīja uz mirēju lēģeri Vjatlagu, kur no simt divdesmit cilvēkiem izdzīvoja deviņi – viņš bija starp tiem. Andrejs neatgriezās Latvijā, jo zināja – meitām būs tikai sliktāk. Ģimenē ar dokumentiem šmaucās, cik varēja, lai Andreja vārds neparādītos, bet zīmogs «izsūtītā meitas» viņām tomēr palika un bojāja dzīvi. Andrejs to visu paredzēja. Rakstīja vēstules uz Latviju, lai neuztver viņa rīcību kā nodevību, bet neatgriezās. Varbūt zināja, ka meitas tad nez vai varēs turpināt skolotāju darbu… Viņš palika Sibīrijā, atrada sievieti ar vairākiem bērniem, sagāja kopā, uzcēla māju, nodrošināja dzīvi. Nomira 1955. gadā piecdesmit astoņu gadu vecumā.
Kad tiešie pēcteči bija aizbraukuši uz to Sibīrijas ciemu, Švirkstu tur joprojām atcerējās ar labu – viņš vietējiem bija iemācījis no zariem uztaisīt grābekli un daudz ko citu, ko viņi nebija mācējuši.
No Andreja dzīves arī ģimenes gudrība izmantot svešu intelektu. Tas bija vecmāmiņas padoms – tev pašam nav jābūt gudram visā, tu vari izmantot svešu gudrību arī. Ir jāmāk izzināt, savākt informāciju, runāt ar līdzcilvēkiem un veidot savus uzskatus. Tu domā, ka es tik talantīga esmu, lai balvas saņemtu un pasaules izstādēs tiktu? Es tikai labi konsultējos. Izvēlos apkārt cilvēkus ar labu gaumi un lielu pieredzi. Izmantoju viņus kā poverbankas, bet neko sliktu jau viņiem nenodaru…
Nē, nedz es, nedz citi ģimenes locekļi ar Švirksta uzvārdu sev goda uzplečus neliek. Mēs pat neiesaistījāmies, kad viņam lika piemiņas plāksni pie Vienības nama. Uzskatu, ka katram pašam jātaisa sava personiskā vēsture. Uz mantotā var pakāpties. Visu cieņu, bet – nē, pagātnes regālijas manu dzīvi neveido. Mēra baltie cimdi un medaļas manam dēlam Jurim bija interesantas divpadsmit gadu vecumā, bet ne vairāk. Viedumu nodot – jā, tas ir būtiski. Viss pārējais – ārējā atribūtika – ir mazsvarīgs.»
Vēro cāļus, domā pats
«Veronika ir manas mammas māte. Viņa uzskatīja, ka nav nekādas latgaliešu valodas. «No poļa piecus vārdus aizņēmos, no leiša piecus – un ko tad, tagad to par valodu sauks?» Viņa prātoja, ka latviešu tāpat jau ir maz. Kad tos sāk vēl smalkāk dalīt, tad tikai tāpēc, lai pār viņiem vieglāk būtu valdīt. Viņai bija savi, neordināri uzskati, bet visus viņa pamatoja. «I tagad sadalīs latviešus i čiuļos, i latgaļos, i vīgli krievi varēs iztaisīt ar mums, ko grib. Vajadzētu mums apvienoties, bet mēs vēl kādu Latgali iztaisām!» Šodienas kontekstā arī es tā uzskatu.
Vecmāmiņa bija patriote bez īpašiem lozungiem.
Kalkūni jau ir Daugavas otrs krasts, Sēlija tātad. Netālu no mums ir Berķenele, Raiņa dzimtās mājas. Biju astoņus gadus veca, kad 1980. gadā Veronika sāka mani tur vest. Jēzus tu svētais – cik tā māja bija nolaista! Atceros veco, tagadējā jau gandrīz jauna ir uzcelta. Kopā ar citiem kaimiņiem vecmāmiņa veda mani sakopt Berķeneles apkārtni. Atceros, ka kaut kādā trīsstūra dobē stādījām samtenes. Tas nebija projekts, nekāds priekšnieks viņus tur nesūtīja. Vienkārši – tā likās pareizi, Raiņa bērnības vietas taču. Tad Ziedonis atbrauca, jumtu salaboja, atjaunoja… «Tu vari par to Eiropu i neko nezināt, bet par savu miestu jāzina viss!» tā vecmamma uzskatīja, tā mūs audzināja.
Kad sākās atmoda un vecmamma saprata, kādi cilvēki tagad tikuši pie vadības grožiem, viņa teica vienkārši: «Te būs seudi kā pīktā godā! Zagļi nāk pie varas.» Jo īpaši, kad Inkēnu Labvakar trijotnē ieraudzīja – viņa dzimta mūsu pusē ar plinti dzina kolhozā stāties. Viņai joprojām bija dusmas, ka kolhozā pienu nodevusi tieši viņiem, Inkēniem… Vecmāmiņa skaļi sarunājās ar televizoru: «Ak, tagad tu atmodu taisi? Noteikti valsti piečakarēsi!» Domāju – ko tu, oma, baries?
Bet viņai ļoti daudz taisnības izrādījās. Viņai nevarēja aizmālēt acis ar smukiem uzvalkiem un gudrām runām. «Skaties uz rīcību,» viņa iemācīja arī mums.
Nē, vecmamma padomus nedeva. Lika barot cāļus un vērot. «Skaties – kā cāļi par barību cīnās, tā arī cilvēki.» Kurš pirmais aizskrien, kurš citu samin vai noknābā. Mācīja saprast situāciju. Birdināja sakapāto oliņu un teica: «Re, re – šis noteikti pirmais pierīsies, šis līdz kumosam netiks, bet tas stūrītī ir slims, vārgs, neviens pie viņa neies un nepalīdzēs.» Daba ir labs skolotājs un parāda arī cilvēku sabiedrību.
Padomju laikus viņa lādēja, uzskatīja, ka viss tur balstīts tikai uz materiālo, neko labu tad nevar gaidīt. Ar mantiskām lietām var manipulēt. Ko tik par biezāku desas gabalu neizdarīsi?
Padomju laiks maitāja pamatvērtības, tāpat kā tagadējais. Kas nu labs no dzimtas dzīlēm varēja izlīst, tas arī glābj. Tomēr kā sabiedrība mēs nenoturējāmies – es tā domāju. Īstums un pašaizliedzība iet mazumā.»
Atdot pēdējo jēru
«Veronika manu mammu Silviju piedzemdēja kara laikā – 1944. gada 6. jūlijā. Brauca uz slimnīcu Līvānos, bet tur priekšā bija fronte. Ar ratiem kratījās, pajūgā, ne jau mašīnā. Kad tālāk netika, tad Jersikas grāvī arī dzemdības notika. Nekādu palīgu, ārstu vai vecmāšu, līdzi bija tikai Andreja pusaugu meitas. Omīte nogūlās un teica viņām, lai pieņem tāpat kā teļus, kad dzimst. Un viņas, trīspadsmit, sešpadsmit gadu vecas, arī grieza nabas saiti… Ko citu darīt? Nezināmi cilvēki, tādi paši kara pluinīti bēgļi, pamanīja ratus ar vārgu sievieti un trim bērniem, apstājās un nokāva pēdējo jēru. Iedeva omītei, lai ir spēks zīdaini pabarot, lai var atgriezties Daugavpilī. Tādas cēlas sirdis bija, tāda izpalīdzība. Saliedētība. Tagad tā nav. Vai tad viņiem pašiem bērnu nebija? Bija. Bet viņi jēru nokauj, lai citi izdzīvo. (Una apraudas, viņai ir jāsaņemas, lai turpinātu.)
Tā ir īstā ticība! Nevis uzcītīgi iet baznīcā, bet kritiskā situācijā rīkoties kā kristietim.
Kad man piedzima Juris, man kā mātei ar padomju audzināšanas mišungu galvā likās, ka dēlu vajag gan nokristīt, gan vēlāk palaist uz svētdienas skolu. Tie katoļu baušļi jau nav slikti – lai nu būtu, paiet tā apmācība… Kā tagad atceros – stāv Jurītis baltā krekliņā, baltas rozes rokās un saka: «Mammu, labāk ticēsim kaut kam citam – es četrdesmit minūtes skatījos uz krustu, kur mironis piesists. Labāk to ticību, kur es zilonīti redzēju… Vai bērzam nevar ticēt?» Tikko nostiprināts katoļu ticībā, otru vārdu saņēmis…
Smējos skaļi. Lasīju, ka pastāv reliģijas gēns. Nu, nav mums viņa, kā izskatās.
Praktiskās dzīves gudrības – lūdzu, cik tik uziet! Mans dēls jau pirmajā klasē visus augus zināja, pa mājām no visiem samācījies – kas der pret saaukstēšanos, kas miegam, kas mentālām kaitēm. Skolotāji brīnījās, bet es pretī – viņš taču jau septiņus gadus ir šajā pasaulē! Kā – jūs nezināt? Jēziņ, tik pašsaprotamas lietas!
Es uzskatu, ka dzīves gudrībai jārodas pieredzē un kļūdās. Kas labs tiek no panākumiem? Nekas. No kļūdām ir daudz vairāk labuma. Tagadējās mātes neļauj bērniem kļūdīties, un tas ir nepareizi. Bērnam ir jānokrīt, ir jāsadauzās. Nevajag divgadīga bērna drēbēm aizvilkt rāvējslēdzi, bet ļaut, lai pasalst un pats iemācās aiztaisīt. Ja grib padzerties – lai iemācās paprasīt. Kā citādi? Dzīvē neviens tāpat vien neko nedos. Pašam jāmācās. Lutināšana un aptekalēšana labu nedod.
Tāpat, ja viņu nevietā aizstāvēsi vai gluži pretēji – piebalsosi pārmetumiem.
Bija tāds gadījums. Manējais līdz ar citiem puikām paspēlēja huligānos – pamestā mājā dedzināja vecas drēbes un apsaukāja garāmejošas vecenītes rupjiem vārdiem. Tās izsauca policiju. Man zvana – jūsu dēls aizturēts! Viņam gadi vienpadsmit, es šausmās. Atnāku, šis sēž, kājas sandalītēs tirina… Man paziņo – jūsu bērnam ir kriminālas dabas noslieces. Kāpēc? «Nu, kad izsauca policiju, visi bērni normāli aizmuka, bet jūsējais droši nāca mums rokās un teica, ka viņu sauc Andrejs Švirksts un mācās viņš Vienības skolā!» Nosmējos, ka tas nav krimināls, bet ļoti ātrs, kreatīvs prāts – viņš jau nemeloja, tikai sagrozīja ģimenes vēsturi.
Vai par to man rāties? Nē, mēs vienkārši ļoti daudz runājām un izrunājām.
No šīs paaudžu tuvības sabiedrība daudz ko ir pazaudējusi. Esmu skolotāja, redzu, cik jaunatne ir pragmatiska. Romantiskas atkāpes vairs nestrādā. Kas mums palicis? Tikai Dziesmusvētki. Daudzas pamatvērtības ir zudušas. Jā, tik traki! Es vecmāmiņas vērtības noturēšu, domāju, ka mans dēls arī. Bet citādi – viss, tālāk neko labu neredzu. Nacionālā piederība arī būs interesanta tikai tad, ja nesīs naudu. Man visi prasa – kā tev tagad iet ar krievu bērniem? Atbildu, ka tas galīgi nav jautājums par krieviem. Jo patiesībā ne krievu, ne latviešu bērniem vairs nacionālā identitāte neinteresē! Internets savu ir padarījis. Pozīcija ir – nu, labi, esmu Latvijas teritorijā, runāšu latviski. Bet ne tāpēc, ka esmu patriots, bet tāpēc, ka tāds ir likums. Angliski labāk! Krievu valoda latviešiem Daugavpilī ir pluss, taču tagad par to ir nepopulāri runāt. Latvietība aizies ne jau krievu, bet globalizācijas dēļ.
Man skolā ir bērni, kas nezina, kāda nacionalitāte ir viņu vecākiem. Pilna klase ar tādiem.
Manī pašā ir tautību kokteilis. Poļi zināmi, bet it kā varētu būt arī ebreji – pēc izskata noteikti. Bet aizbraucu uz Izraēlu – nu, nē! No attāluma biju augstākās domās par ebreju kultūru. Grozies kā gribi, bet latviešu identitāte man ir visstiprākā. Un latgalietes temperaments. Tēvs man bija ļoti katoļticīgs. Polis, bet iespējams, ka slēpto ebreju bērns. Bet arī viņam galvenais bija svētdienā uzvilkt baltu kreklu un pārdomāt dzīvi. Ja tam ir vajadzīga baznīca – lūdzu! Bet var arī pie bērza. Pie tā varbūt pat godīgāk nekā pie zeltā mirdzoša krusta. Vismaz tā man šķiet šobrīd, dzīves viducī – starp vecmāmiņas netieši nodoto dzīves gudrību un pašas pieredzē rastajiem spriedumiem: kas labs un kas ļauns, kas patiesi īsts un kas liekulīgi ārišķīgs.»
