Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mēs bijām viņu mazliet piemirsuši. Ne jau pavisam. Bet tā, kā aizmirst senu jaunības mīlestību. Nāk vietā citi cilvēki, citi iespaidi, un senā jūsma liek paraustīt plecus: kas gan tur bija tik īpašs? Gadījumā ar čehu dziedātāju Karelu Gotu jau patiesībā mēs zinām gan, kas bija tas īpašais. Vienmēr tērpies elegantā uzvalkā – dažkārt atlasa vai pat brokāta –, vienmēr smaidīgs, ar saldu balsi un valdzinošu zilo acu skatienu, kas cauri televīzijas ekrānam ielūkojās, šķiet, tieši sirdī…
Tāda kā legāla narkotika, kas noņem sāpes un mazlietiņ paceļ virs zemes… Turklāt to varēja baudīt pilnīgi atklāti un nesodīti, atšķirībā no, piemēram, tagad bieži pieminētā Josifa Brodska dzejas.
Jau ne reizi vien tika rakstīts, ka dziedātājam ir slima sirds un tāpēc kardiologi viņam iesaka vairāk laika atvēlēt atpūtai. Taču 2015. gada novembrī atklājās, ka šoreiz nav vainojama sirds, bet gan limfmezglu audzējs jeb Hodžkina limfoma. Tāpēc atcelti visi tuvākajā laikā ieplānotie koncerti. Jā, septiņdesmit sešu gadu vecumā viņš vēl arvien uzstājās! Bet dziedātāja sieva Ivana viņa oficiālajā mājaslapā Facebook rakstīja: «Visa mūsu ģimene tic, ka arī ar mūsu atbalstu Karels atradīs spēku izveseļoties. Viņš liek visus sveicināt un vīrišķīgi cīnās, lai jūs nesarūgtinātu. Ar to ir tikušas galā citas ģimenes, un tiksim arī mēs.»
Citi lasa
Ivana
Gota dzīvesbiedre Ivana ir 37 gadus jaunāka par viņu. Abi apprecējās 2008. gada 7. janvārī. Dziedātājam bija jau sešdesmit astoņi gadi un trīs bērni, bet tās bija viņa pirmās laulības. Savukārt Ivana jau gaidīja otro (tātad kopsummā ceturto) Karela bērnu. Viņi salaulājās Lasvegasā un par notikumu paziņoja preses konferencē kādā Prāgas viesnīcā. Pastāstīja, ka līgava bija tērpusies krēmkrāsas kleitā, kas «piestāvēja Karela vestei un kravatei». Savukārt dziedātājs pajokoja: «Tas biju es, kurš piestāvēja viņai.» Kopā viņi izskatījās kā reklāmas foto.
Kāds slovāku žurnālists mazliet indīgi pajautāja, vai Ivana ir mērķtiecīgs cilvēks? Kā nu ne. Tikai Dievs zina, un varbūt arī pats Karels atceras, cik sieviešu viņa pietiekami garajā mūžā bijis un kā viņas visas sauca: Marena un Antonija, Helēne, Jitka, Iveta un Manuēla, Marika un Tatjana… Bet aizdabūt viņu līdz altārim vēl nevienai nebija izdevies. Karels gan viņas laipni uzņēma savā brīnumskaistajā Prāgas savrupmājā, no kuras terases pavērās fantastisks skats uz pilsētu… Bet nedod Dievs, ka kādai ienāca prātā te sajusties kā saimniecei un, piemēram, pārvietot kādu gleznu no saimnieka kolekcijas… Tad – gluži kā slavenajā dziesmā – Time to Say Goodbye jeb laiks teikt ardievas. Karels Gots gan to izpilda vācu valodā, un tur viss ir vienkāršāk: Zeit zu gehn – laiks doties projām.
Tā, lūk, iepriekšējās draudzenes galu galā vienmēr tika izliktas aiz durvīm. Bet Ivana palika. Un pārkārtoja ne tikai gleznas un mēbeles, bet var pat teikt, ka visu Karela Gota dzīvi.
Vai Ivanā bija kaut kas tik īpašs? Vai arī tā vienkārši bija sagadīšanās, ka viņa bija tuvumā brīdī, kad dziedātājam beidzot gribējās to, no kā visus iepriekšējos gadus bija vairījies, – audzināt bērnus un dzīvot puslīdz mierīgu mājas dzīvi. Cik nu tas iespējams, ja tu esi Karels Gots. Abas savas vecākās meitas – 1974. gadā dzimušo Dominiku un 1989. gadā dzimušo Lusiju – viņš, godīgi sakot, steigā bija palaidis garām.
Ir vairākas versijas, kā īsti Ivana Mahačkova un Karels Gots iepazinušies. Tas it kā esot noticis jau 1998. gadā filmu festivālā Karlovi Varos, kur Ivana pavadījusi ārzemju zvaigznes. It kā Karels Gots viņu uzrunājis, bet viņa tam iedevusi neīstu telefona numuru, jo toreiz viņai bijušas attiecības ar pašu Maiklu Duglasu – ārzemju zvaigzni, kuru viņa pavadīja. Savukārt skauģi melš, ka Ivana divus gadus staidzinājusi suni un grozījusies Gota villas tuvumā, līdz tikusi pamanīta.
Kas to lai zina, kā īsti bija. Noslēpumi mēdz būt arī pavisam parastu ļaužu mīlas dzīvē, tad kāpēc lai to nebūtu zvaigznēm. Dziedātājs beidzot bija nobriedis ģimenes dzīvei, paškritiski atzīstot, ka rakstnieks Milans Kundera viņu esot pat nosaucis par muzikālo idiotu, kam tikai mūzika vien prātā, bet tagad viņš esot gatavs mainīties.
Jogurts uz brokastu galda
Ģimenes dzīvei Karels pievērsās tikpat aizrautīgi kā pirms tam dziedāšanai. Šoreiz viņš savas meitas negribēja palaist garām. Patiesībā taču viņas vēl ir pavisam mazas – Šarlotei ir tikai deviņi, bet Nellijai – septiņi gadi. Tēvs ar lepnumu stāsta, ka mājās daudz tiek dziedāts: «Kad meitas apmeklējušas manu koncertu Prāgā, tā iespaidā viņas ilgi nespēj aizmigt. Noskatījušās, kā cilvēki zālē plosās, mājās pašas ņem mikrofonu un rāda man savu priekšnesumu. Es viņām to neliedzu, jo kā gan var norāt par sajūsmu, ko radījusi mūzika?»
Meitas ir mantojušas tēva muzikālos gēnus, viņām patīk uzstāties. Šarlote jau paguvusi piedalīties mūziklā Mata Hari, kur spēlē galvenās varones meitu. Par dziedāšanas un klavierspēles stundām gan meitenes ne vienmēr ir sajūsmā. Tad tēvs atļaujas būt stingrs: «Cenšos viņām paskaidrot, ka iespēja mācīties nebūt nav pašsaprotama. Tā ir privilēģija, ko viņas var baudīt tāpēc, ka es, viņu tēvs, esmu par to samaksājis. Es par ko tamlīdzīgu nevarēju pat sapņot.
Pats smagi strādāju fabrikā par elektromontieri, lai varētu samaksāt par dziedāšanas stundām. Pats maksāju arī par angļu valodas stundām.
Zinot valodu, es varēju pirkt angļu laikrakstus un izlasīt rakstus par jaunajām platēm. Turpretī mūsdienās daudzi bērni pārticību uztver kā pašsaprotamu lietu. Piemēram, manas meitas var izvēlēties, kuru no piecām jogurta šķirnēm ēdīs brokastīs. Viņas nespēj iztēloties manu bērnību pēckara gados. Taču es vēlētos, lai meitas saprot, ka ne tikai dziedāšanas nodarbības, bet pat jogurts uz brokastu galda nav pašsaprotama lieta.»
Dieva vārdā
Karels Gots ir dzimis 1939. gada 14. jūlijā tagadējās Čehijas rietumos, Bohēmijā, Pilzenē. Runā – bet tās nav drošas ziņas – ka par Gotu (Gott) Karels kļuvis, vienkārši atmetot pāris burtu no dzimtā uzvārda Gottar. Tā nu patiesi ir vērienīga izšķiršanās. Vācu valodā vārdam Gott ir tikai viena nozīme – Dievs. Runājot ar dziedātāju un rakstot par viņu, vācu žurnālisti vēlāk arī uzvārda un Dieva vārda sakritību dažnedažādus veidos apspēlējuši.
Pēc kara Karela tēvs devās meklēt darbu uz Prāgu, un dēls viņam līdzi. Mācījās ģimnāzijā, un kopā ar dažiem draugiem spēlēja deju mūziku kafejnīcās. Taču sapņoja kļūt nevis par mūziķi, bet gan par gleznotāju. No tā gan drīz vien nācās atteikties, jo neizdevās nokārtot iestājpārbaudījumus Mākslas akadēmijā. Tāpēc Karels izvēlējās citu – praktiskāku – nodarbošanos, un apguva elektriķa amatu.
Aizsteidzoties tālu pa priekšu notikumiem, jāteic, ka gleznošanu viņš tomēr pavisam nepameta. Turklāt pēc daudziem gadiem sava talanta apliecinājumu guva gluži anekdotiskā veidā. Kādu nakti mākslinieku pamodināja troksnis, ko sacēla divi savrupnamā ielavījušies zagļi. Neraugoties uz nelielo augumu, maigo ārieni un romantisko dabu, Gots prot arī sevi aizstāvēt.
Pistoles šāviens gan nevienu nesavainoja, un zagļi aizbēga, pametot promnešanai saritinātu gleznu – paša saimnieka, nevis kādu no holandiešu vecmeistaru darbiem, kas karājās turpat līdzās.
Arī strādājot par elektriķi, Karels nepameta dziedāšanu un pat piedalījās konkursos. Liktenīgais pavērsiens viņa biogrāfijā notika 1959. gadā, kad jauno izpildītāju konkursā viņu pamanīja tā laika Čehoslovākijas zvaigzne Karels Krautgartners un uzaicināja piedalīties savā turnejā. Viņš arī mudināja mācīties dziedāšanu Prāgas konservatorijā. Karels vingrināja balsi kopā ar topošajiem operdziedātājiem, kuri nekādi nesaprata, kāpēc cilvēks ar tādām dotībām negrib kļūt par vienu no viņiem.
«Godātie kolēgas, jums jādzied korekti,» ironizēja Gots. «Bet es vairāk mīlu džeza un popmūzikas brīvību. 1959. gadā manās rokās bija nokļuvusi itāļu tenora Mario Lancas plate. Viņam bija ārprātīgi laba balss. Un es sapratu, ka tā dziedāt ir vērts. Arī es – līdzīgi kā viņš – gribēju nojaukt robežas starp nopietno mūziku un izklaidi. Es gribēju radīt izklaides mūziku, izmatojot klasiski skolotu balsi.»
Sešdesmitie gadi bruģēja Karela Gota ceļu uz arvien augstākām virsotnēm: iznāca pirmie ieraksti, turklāt viņš nebaidījās ķerties klāt lielām lietām, piemēram, čehu valodā iedziedāja amerikāņu klasisko Moon River. Sekoja nākamie panākumi: dziedātājs uzstājās starptautiskajā mūzikas gadatirgū MIDEM, kas 1967. gadā Kannās notika pirmo reizi. Pēc tam devās sešus mēnešus ilgās viesizrādēs uz Lasvegasu, kur uzstājās paralēli, piemēram, ar Frenku Sinatru. Lasvegasa bija «redzējusi mežonīgus tīģerus, lauvas un ziloņus, bet nekad vēl nebija nevienu dziedošu objektu no ļaunuma impērijas pielaidusi tik tuvu, ka varētu tam pieskarties,» vēlāk ironizēja dziedātājs.
Vēl pēc gada viņš Eirovīzijā pārstāvēja Austriju, diemžēl netika augstāk par trīspadsmito vietu.
Kā nervu zāles tautai
Viņa septiņdesmit piektajā dzimšanas dienā 2014. gadā iznāca dziedātāja memuāri Starp divām pasaulēm. Mana dzīve. Tajos viņš stāsta par gluži vai neprātīgajiem panākumiem visā pasaulē – vairāk nekā 30 miljoniem pārdotu ierakstu, hitiem piecpadsmit valodās, ieskaitot ebreju un romu, uzstāšanos slavenajā Kārnegiholā ASV, Aizliegtās pilsētas vārtu priekšā Ķīnā un Dubajas debesskrāpjos… Par tikšanos ar Lūisu Ārmstrongu, Gorbačovu, Džonu Lenonu, Tomu Džonsu un citiem pasaules slavenākajiem cilvēkiem…
Karels Gots, šķiet, bija vienīgais mākslinieks pasaulē, kurš reizē gan atbalstīja Austrumeiropas komunistiskos režīmus, gan baudīja Rietumu labumus.
Viņu vienlīdz stipri mīlēja gan Rietumos, gan Austrumos. Kā gan tas iespējams?
Viņš vienmēr ir uzsvēris, ka grib būt tikai visa labā vēstnesis. Ka grib tikai dziedāt, iepriecināt cilvēkus un viņu dēļ – publikas dēļ – ir gatavs darīt visu. Nerēķinoties ne ar konkursu žūrijām, ne cenzūrām, ne foto un video kamerām, un pat ne ar valstu robežām, – publikas dēļ viņš ir gatavs dejot, gvelzt niekus, ar kāju piesist ritmu kā vācu un austriešu lauku muzikanti vai itin ticami pacelt rokas operdziedātājam raksturīgā žestā, kad uzstājas kopā ar Hosē Karerasu.
Krievu kosmonaute Valentīna Tereškova sava lidojuma gadadienā atzinusies, ka labprāt būtu ņēmusi lidojumā līdzi Karela Gota mūziku, ja vien tas būtu iespējams. 1987. gadā Mihails Gorbačovs viņu uzaicināja uz Maskavu kopā ar čehu izcelsmes Holivudas režisoru Milošu Formanu (Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, Amadejs u. c.)
Vai Gots uzstātos arī Ziemeļkorejā, reiz viņam jautāja vācu žurnālists. «Bet kāpēc gan ne? Tie ir tikai cilvēki.» Viņš itin visus cilvēkus ir uzskatījis un uzskata par vienlīdzīgiem. Un viņš šajā pasaulē ir tikai tādēļ, lai vairotu prieku.
Taču izvairīties no politikas nav izdevies arī viņam. Prāgas pavasari un krievu ienākšanu gan viņš tā īsti nemaz nepiedzīvo, jo tikai uz neilgu laiku atlidojis uz Prāgu, lai pabūtu kopā ar saviem vecākiem, turpina uzstāšanās maratonu ārzemēs. Dodas pasaules turnejā, kļūst par televīzijas zvaigzni. Gūst panākumus Rietumos, bet, protams, Austrumos nedrīkst darīt visu, kas ienāk prātā. 1970. gadā tiekas ar Džonu Lenonu un uzaicina viņu uz Prāgu.
Lenons ir gatavs uzstāties bez maksas, bet Kultūras ministrija, protams, šos plānus izjauc – ideju neatbalsta un Lenonu Čehoslovakijā neielaiž.
Arī paša Gota dziesmas tiek cenzētas. Pat no čehu šlāgera jāizņem vārdi par cukuru, ko ieber kafijas krūzē, – kad brālīgajās sociālistiskajās valstīs cukurs kļuvis par deficītu… Arī Rietumos viņu cenšas ievilkt un izmantot politiskajās spēlītēs. Laiku pa laikam Vācijas avīžu pirmajās lapās parādās virsraksti Prāgas zelta balss bēgšana. Taču dziedātājs tos vienmēr atspēko, atkal un atkal atgriežoties dzimtenē.
Līdz beidzot… 1971. gadā pienāk brīdis, kad arī viņš izlemj palikt Vācijā. Čehijas valsts drošības policijā (Státní bezpečnost (StB)) nekavējoties sākta Karela Gota lieta ar numuru 0138/71. Galu galā dziedātājs Vācijā palika tikai pāris mēnešu ilgāk, nekā atļāva izbraukšanas vīza. Taču lieta pabeigta tikai 1989. gadā – līdz ar komunistiskā režīma krišanu.
Vēlāk Gots atzina, ka bija par zemu novērtējis to, uz ko režīms ir spējīgs. Viņa draugu, kolēģu un vecāku telefona sarunas tika noklausītas, bankas konti iesaldēti, māja pārmeklēta. Lai pasargātu Gotu no barga soda, esot iejaucies pats Leonīds Brežņevs. Acīmredzot arī ģenerālsekretāram patika viņa dziesmas. Arī Gota vācu menedžeris esot centies taisnoties un pierādīt, ka Prāgas zelta balss nevēlas kļūt par emigrantu, kas nekad nedrīkstēs atgriezties dzimtenē.
Tā nu kopīgiem pūliņiem panākts, ka Gots drīkst atgriezties, ceļot un uzstāties, kamēr vien ārzemēs nekritizē sociālisma sistēmu un pietiekami bieži uzstājas arī Padomju Savienībā.
Lūk, kam mums jāpateicas par platēm, koncertiem un uzstāšanos Vecgada Zilajās uguntiņās… Dziedātājs atstrādāja savu nosacīto brīvlaišanu.
Taču vēl šodien visādi citādi rāmo Gotu sanikno pārmetumi, ka viņš pārdevies, kļūdams par priviliģētu mākslinieku, sociālisma reklāmas rullīti, ko rādīt pārējai pasaulei: «Bet kāda būtu jēga no mākslinieka, kurš nedrīkst uzstāties? Ko tāds varētu ietekmēt?»
Tomēr visam ir sava cena. Kad 1977. gada 1. janvārī vairāki simti Čehoslovākijas intelektuāļu paraksta Hartu 77, kurā skanēja aicinājums Čehoslovākijas valdībai ievērot 1975. gada Helsinku konferences Noslēguma akta punktus par vārda brīvību, Karela Gota parakstītāju vidū nav.
Bet viņš jau arī nav nekāds intelektuālis vai brīvdomātājs. Gluži pretēji – dziedātājs paraksta partijas radīto antihartu un pat uzstājas ar runu tās atbalstam. Mūsdienās viņam to pārmet.
Bet dziedātājs aizstāvas, ka pēc atgriešanās viņam nācās būt ļoti piesardzīgam, lai drīkstētu uzstāties. «Mākslinieks, kurš neuzstājas, drīz vien tiek aizmirsts,» viņš ar rūgtumu atkārto un citē čehu rakstnieka Milana Kunderas romāna nosaukumu: «Tāds Nepanesamais esības vieglums». Rakstnieks gan, atšķirībā no Gota, emigrēja, apmetās uz dzīvi un rakstīja Francijā.
Gots palika, un režīms viņu izmantoja – kā nervu zāles tautas nomierināšanai. Septiņdesmitos gadus, kas valstij kļuva par ļaunāko murgu – ar politiskajām tīrīšanām, tiesas prāvām un profesiju aizliegumiem, viņš savā memuāru grāmatā apraksta kā pašus labākos laikus – jo tie tiešām arī bija viņa labākie gadi.
Vēl astoņdesmitajos gados, kad visapkārt jau bija jūtamas demokrātijas vēsmas, Gots regulāri dziedāja Vācijas Komunistiskās partijas 1. maija sarīkojumos.
No bitītes Majas līdz repam
Lielāko daļu Gota šlāgeru komponējis viņa vārdabrālis komponists Karels Svoboda. Tomēr pati populārākā Gota izpildītā dziesma ir ievadmūzika septiņdesmito gadu animācijas teleseriālam Bitīte Maja, kas vēl šobaltdien sajūsmina mazuļus. Tāpēc nereti iekavās aiz viņa vārda tā arī rakstīts (Bitīte Maja), lai gan runa nav ne par multenēm, ne bitēm.
Kopumā iznākuši vairāk nekā 120 mūzikas albumi un plates, tie pārdoti – kurš gan to var precīzi aprēķināt – no 30 līdz pat 100 miljonu lielā tirāžā. Čehijā un Slovākijā vien pārdoti apmēram 15 miljoni plašu, un ievērojamākā čehu mūzikas izdevniecība Supraphon to atzīmējusi ar dimanta disku. Viņa gaitas un dziesmas apvij visu globusu – Karels Gots ir sadarbojies ne tikai ar Eiropas, bet arī ar Amerikas Savienoto Valstu un Japānas mūzikas izdevniecībām. Dziedātājam ir vairāk nekā 50 dimanta, zelta un sudraba plašu kolekcija no dažādu zemju skaņu ierakstu kompānijām. Ne tikai čehu Supraphon, bet arī padomju Melodija, Apvienotās Karalistes Polydor, vācu PolyGram, amerikāņu Universal un citas. Viņa albumi skanējuši ne tikai Centrāleiropā, bet arī citur pasaulē. Viņa platēs skanējušas dziesmas arī ebreju un romu valodā, taču vislielākie panākumi tomēr bijuši čehu un vācu mēlei.
Viņš arī novecoja kā zvaigzne, kas nedrīkst kļūt par pensionāru: zilās acis mirdz priecīgi kā bērnam – pilnīgā saskaņā ar to mūziku, ko viņš izpilda.
Tumši, acīmredzot nemanāmi ietonēti, mati un grumbas – kā Robertam Redfordam. Čehijā gan Gots bija sarīkojis atvadu turneju, taču cilvēki protestēja pret vārdu «atvadu», un viņam neatlika nekas cits kā turpināt. Kāzu gadā viņš spēris arī kādu visai ekstravagantu sānsoli no sava ierasti saldenā repertuāra, ierakstot dziesmas Immer jung (Mūžam jauns) versiju kopā ar vācu reperi Bushido. Un atkal panākumi – tā nopelnīja divas zelta plates un pakāpās līdz piektajai vietai Vācijas singlu tabulā.
Taču šobrīd ieraksts skan kaut kā pavisam citādi nekā brīdī, kad tas tapis. Neatlaidīgi saulainais Karela refrēns: Mūžam jauns. Visu dzīvi – mūžam jauns. Atceries labākos laikus, jo nekas nav mūžīgs… Un skarbā repera balss – citēšu tikai fragmentus: Tu esi vājš un vecs. /../ Tu skaties spogulī, un skatiens teic: viss, pietiek… Bet dzīve neizturama un auksta, vien katru gadu klāt nāk pāris grumbas. Teic, kā tu lidotu kā ērglis un priecātos, ja domas aizmest varētu par nāvi… Vien atmiņas ar tevi palikušas, paiet viss – ak, cik gan labi būtu mūžam jaunam būt. Tik ļoti gribas teikt – ka cerību gan nāve neaiztiks, bet mana vaina kur? Ar ko es izpelnījies Dieva sodu? Kad kļūs man skaidrs: te mūžīgs nav nekas, ka sagrūs viss, es sēdēšu pie drupām… Lai kā to gribētos, bet mūžīgs nav nekas… Tur, publikā ir Ray Ban’i un zilie džinsi – dziedi viņiem, Karel, dziedi…
Toreiz gan bīstami tuvu patiesībai bija dziedātāja melnais joks: «Ir tikai viens dokuments, kas dod tiesības atcelt koncertu, – miršanas apliecība.»
