Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
Bijušais Valsts prezidents agrā bērnībā kopā ar māti tika izsūtīts uz Sibīriju. Kad atgriezās Latvijā, Gunta mamma ar patēvu apmetās Jūrmalā, bet mazais Guntis ar omu – netālu no Ēdoles, mājās, kuras saucās Kažoki. Arī abi omas dēli, kad nedaudz vēlāk atgriezās no Sibīrijas, atnāca uz Kažokiem. «Viņi bija mana ģimene. Mamma, apprecēdamās ar Rumpīti un pieņemdama viņa uzvārdu, sarāva saites ar savu ulmanisko pagātni,» žurnālam Ievas Stāsti atklāja Guntis Ulmanis.
«Ļaunas mēles melš, ka mamma, atgriežoties no Sibīrijas, Rumpītim apsolījusi – es nekad ar viņiem kopā nedzīvošu.
Tā Rumpītis bija stāstījis, bet es negribu domāt, ka mamma tā būtu varējusi teikt, tomēr tas gan tiesa, ka tolaik ar savu māti un brāļiem viņa vienojās – es palikšu Kažokos un viņi mani audzinās,» atzīst eksprezidents.
Ar Kažokiem viņam aizvien saistās visjaukākās bērnības atmiņas.
«Manas pēdējās atmiņas par māju sajūtu un ģimeni.
Tur bija mani tuvie cilvēki. Omas vecākais dēls Alberts strādāja kolhozā par grāmatvedi un bija man tēva vietā, oma – mammas vietā. Tur bija lauku dzīve, kas man ļoti patika. Es gāju ganos, palīdzēju omai visos darbos. Kažoki bija lielas turīgu Kurzemes saimnieku mājas, no kurām visi bija izvesti. Manteļskurstenī bija iegravēts mājas celšanas gads – 1894.
Tā bija skaista lauku sēta ar lielu māju, kūti, vāgūzi, šķūni, ar kuplu liepu pagalmā un mazu dīķīti nokalnītē. Ēdolē sāku iet skolā. Nodzīvoju tur līdz 1950. gadam, kad manu omu un mātesbrāļus izsūtīja otrreiz. Viņus apsūdzēja, ka esot nelikumīgi atgriezušies no Sibīrijas,» atceras Ulmanis.
Viņu nepaņēma…
«Apjucis un vientuļš, paliku stāvam pie mājas sienas, noskatoties, kā smagās mašīnas kravas kastē aizved manu mīļo omu un onkuļus.»
«Kad manējos izveda, man vēl nebija vienpadsmit gadu. Sabruka mana ģimenes idille. Paliku viens pilnīgi tukšā mājā, jo visas mūsu mēbeles un mantas arī kaut kur aizvāca. Kādu nedēļu vai pat ilgāk klaiņoju pa Ēdoli, līdz kāds bija devis manai mammai ziņu, kas noticis. Pēc manis atbrauca Rumpītis, ārdīdamies, ka nu viņam tā Ulmaņu kliķe būs jāņem savā mājā. Pēdējo reizi izstaigāju sētu, iesēdos mašīnā, atskatījos uz Kažokiem un sapratu, ka mana bērnība ir beigusies…» atminas Guntis.
Kažoki manās atmiņās emocionāli atgriezās septiņdesmito gadu vidū, skatoties Vara Braslas un Gunāra Cilinska filmu Ezera sonāte. Tomariņu, kā filmā bija nosaukti Kažoki,
istaba, kurā notika liela filmas darbības daļa, bija tā pati, kurā es savā bērnībā dzīvoju kopā ar omu un Albertonkuli.
Laiva pie laipām filmas kadros stāvēja Kažoku mazā dīķīša malā, kur es ķēru zivis un spēlējos. Ezera, kas ir filmā, pie mājām nav, tas ir pāris kilometru tālāk, bet filmā visu samontē, kā vajag. Pēc prezidentūras aizbraucu uz Kažokiem. Tur dzīvo ļoti laba ģimene. Vēlāk daudzreiz esmu pie viņiem bijis. Mēģinājis palīdzēt, kad ģimenei grūti gāja. Viņi nodarbojas ar lauku tūrismu, sēta ir skaisti sakopta, un vienmēr, kad tur aizbraucu, manī saviļņojas aizkustinājums, atceroties tos dažus laimīgos bērnības gadus. Ja to nebūtu bijis, es droši varētu teikt, ka man bērnības vispār nav bijis.»
