Rīga +3°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Es apsēžos pie galda istabiņā, kur sienas augstu virs galvas satiekas trijstūrī, un izvelku vienu no strīpainajām zoss spalvām. Priekšā tieši aiz lielajiem logiem šūpojas egles, bet sānos gar sijām sasprausti plakāti – seni koncerti, Brīvdabas muzeja gadatirgus, Dailes teātra izrāde… Uz grīdas no Imanta tēva zvejas tīkliem austa grīdsega.
Te Imants Ziedonis rakstīja un pa brīžam ar skatienu aizklīda priedēs un eglēs. Bet Ausmiņa pat nevirināja durvis, lai neiztraucētu mūzas.
Viena egle pa logu vairs nav redzama. Kad Imants un Ausma meklēja vietu savai mājai, viņi to izvēlējās blakus diženai eglei – tādai, kā «Pūt, vējiņu» vēja izgāztā egle, pēc kuras raud Baibiņa. Rakstot scenāriju kinofilmai, Imants tajā iekļāva arī šo skujkoku, bet dažus gadus vēlāk virpuļviesulis, gluži kā izlasījis scenāriju, izrāva arī Murjāņu egli.
Jau pati māja nav nekāda standarta māja, bet izskatās pēc otrādi apmestas grāmatas vai vigvama. Imanta Ziedoņa un Aivara Berķa grāmatā «No Jāņiem līdz Murjāņiem» ar mīlestību aprakstīta tās vēsture. Ziedonis pats stāsta, ka ideja māju celt tieši te, Murjāņos, blakus Lojas upītei, radusies Jāņu nakts neprātā, kad alus skurbumā visi sākuši aurot: Imant, tev jāceļ te māja! Bet Ausma teic, ka viss ir kārtīgi pārdomāts un viens no lielākajiem plusiem bijušas lielās, elpojošās priedes Imanta slimajām plaušām.
Pirmoreiz viņi šo vietu tiešām skatīja 1969. gada Jāņos, un šurp atveda toreizējais Rakstnieku savienības priekšsēdētājs. Tad sākās idejas – Imants izdomāja, ka tai jābūt koka mājai ar divslīpju jumtu un lielu viesistabu hernhūtiešu saieta namu garā. Bet Ausmas vīzija bija liels kamīns. Pēc tam vīzijām pievienojās niedru jumts no Kaņiera ezera niedrēm, kuru kinorežisors Ivars Seleckis reiz gandrīz nosvilināja ar raķeti. Tolaik viņš uzņēma «Valmieras meitenes», un filmēšanas grupa ar visām pusplikajām jaunietēm vispirms Murjāņos mizoja būvdarbiem vajadzīgos baļķus, bet pēc tam svinēja padarīto.
Visur ap māju kā no zemes izauguši dažādu lielumu dzirnakmeņi. Tā bija Ziedoņa kaislība, un viņam tos dāvināja. Tāpēc, kad fonds «Viegli» mājas pārņēma un izlēma tajās ierīkot Ziedoņa muzeju, tam deva nosaukumu «Dzirnakmeņi».
Trīsstūrainā nama ārdurvis, reiz par lielu brīnumu kaimiņiem, veras uz mežu. Tās paverot, vispirms uz mums kā traka sāk gaudot signalizācija. Bet pēc tam atklājas liela saieta telpa ar kamīnu, gobelēniem, pūralādēm no Veidenbauma «Kalāčiem» un milzu Lielvārdes jostu, kura aizvijas uz skursteni. Tā Imants to bija iedomājies.
Žaneta mūs izvadā pa citām telpām – guļamistabā, kur tagad saimnieko 120 Ausmas lāči, tieši no gultas var lūkoties zvaigznēs.
Pašā augšā – trijstūra spicītē – ir ciemiņu istaba. Bet no guļamistabas bīstams tiltiņš kā laipa ved uz Imanta darbistabu.
Virtuvītē vēderu izgāzis Imantam un Ausmai kāzu dienā Mirdzas Ķempes dāvinātais ledusskapis. Imants un Ausma precējās 1965. gadā, un ledusskapis vairs nestrādā, bet noder nieku glabāšanai. Toties virtuves krēsliņos gan joprojām var droši sēdēt, un tie ir paša dzejnieka darināti – no vecām zvejas tīklu virvēm. Mazliet pārbūvēta tikai krāsniņa, lai varētu pabarot fonda «Viegli» nometnes dalībniekus un draugus. Tad virtuves logu izņem un bļodiņas pasniedz tieši dārzā.
Vienā no istabām kā ciemos ieradusies pilsētas krustmāte greznojas podiņu krāsns ar jūgendstila motīviem – tā reiz izmesta no kāda Rīgas dzīvokļa, bet Imants to salasījis pa podiņam vien un atvedis šurp.
Mēs nokāpjam arī gravā un pa mezglainu taciņu aizejam līdz smilšakmens atsegumam pie Lojas upes līkuma. Šī pasakainā vieta atrodoties tieši starp divām pašvaldībām – Sējas un Krimuldas. Šie, protams, vairs nav dzejnieka īpašumi, bet viena no viņa un Ausmas pastaigu takām. Te, iespējams, būs brīnišķīga vieta dabas koncertzālei.
Klētiņa «Dzirnakmeņos» atvesta no Čomjiem, kur Imants pats to noskatījis vēsturiskā vietā pie kādreizējās zirgu pasta stacijas. Tagad klētiņa ir vieta, kur notiek koncerti un prāta vētras, bet bēniņos var nakšņot uz spilveniem.
Aiz klētiņas ir aka – tai vietu, ja tic Imanta stāstiem, viņš atradis pats. Vispirms izmēģinājusies āderniece, izrakta aka, bet no ūdens tajā ne miņas. Tad Imants pats meklējis vietas, kur aug leknāki augi un turējis virs tām delnas, līdz atradis īsto vietu. Un ūdens tiešām atrasts! Kūtiņas gan vasarnīcai nav, taču 1975. gadā pagalmā mitinājies īsts ēzelis Porfīrijs Pikniks Portefilando! Pēc epifānijas par ēzeli talanta pielūdzēji to Ziemassvētkos atveda uz Dubultu sanatoriju un dzejniekam uzdāvināja. Vispirms Imants viņu taksometra bagāžniekā aizveda uz tēva mājām Ragaciemā un iemitināja kūtī pie govs. Ragaciemieši par to uzjautrinājušies, Imanta tēvam bijis kauns, un ēzelis atvests uz Murjāņiem, kur rātni staigājis līdzi kā sunītis, bet naktīs stāvējis, piesiets pie klētiņas. Un beigu beigās atdots Allažu zirgaudzētavai.
Mājas viesu grāmata pārpildīta ar ierakstiem. Laikā no 1973. līdz 2000. gadam te ciemojušies teju neskaitāmi rakstnieki, dzejnieki, zinātnieki, mākslinieki un citi lieliski cilvēki. Velta Toma, Andris Slapiņš, Miks Savisko, Zigmunds Skujiņš, Saulcerīte Viese, Pēteris Zirnītis, Juris Strenga, Ilze Strenga, Valentīna Zeile, Gunārs Janaitis, Jāzeps Pīgoznis, Jānis Peters, Andra Konste, Ojārs Kalniņš, Jānis Anmanis, Māra Zālīte, Alberts Bels, Ēriks Hānbergs… Pa kuru laiku tādā ciemiņu biežņā Ziedonis uzrakstīja visu to, kas tapa šajā mājā? Kādā reizē Murjāņos ieradies pat vesels aktieru kurss, kas iestudējis Ziedoņa pasakas.
Pašu viesu grāmatu Imantam draugi uzdāvināja, kad māja vēl nebija pat pabeigta.
Šis pavisam noteikti nav parasts muzejs, bet drīzāk muzejs kā mūzu māja. «Imants ir izjūtu cilvēks. Viņš teica, ka lielākā laime būtu, ja šurp brauktu cilvēki lasīt Ziedoņa dzeju un dzertu tēju no tiem pašiem traukiem, no kuriem dzēris viņš. Viņš gribēja: atnāciet un radiet! Labas domas, labu gaisotni!» stāsta Žaneta.
Bieži te ciemojas literatūras skolotājas. Bērni gan vēl esot jāsagatavo – viņi vēl nav pieraduši, ka muzejs nav muzejs. Bet varbūt reiz te brauks arī lasīt un pārspriest grāmatas? To dēvē par bibloterapiju.
Fonda «Viegli» uzdevums – rūpēties, lai te nonāk cilvēki, kuriem tas tiešām svarīgi. Lai nekas nav piespiests, lai gaisotne ir brīva. Pats svarīgākais – lai tiktu radīts kas jauns! Kaut vai sarunās. Arī mums ar fotogrāfu «Dzirnakmeņos» kaut kur pazudušas trīs stundas no piektdienas un negribas braukt projām.
Kas īsti ir fonds «Viegli»?
Žaneta Jaunzeme-Grende pati ir viena no fonda dibinātājām. Tas izveidojies no «Mazās kavalērijas», kurā apvienojās jauni un radoši cilvēki un, līdzīgi kā reiz Ziedoņa «Dižkoku atbrīvotāji», sāka braukāt pa Latviju un darīt labus darbus. Un kopā muzicēt. Fondā «Viegli» viņu ir ap divdesmit, tostarp Renārs Kaupers, Artūrs Irbe, Goran Gora, Māra Holšteina-Upmane, Eva Ikstena-Strapcāne, Jānis Strapcāns, Māris Saukāns… Viens no «Viegli» visgaišākajiem cilvēkiem aizgāja – Ēvalds Gaušis. Varbūt Imants pasauca Ēvaldu līdzi?
«Viegli» izdod savus un atbalsta arī citus projektus – grāmatas, mūzikas albumus, bet tikai tādus, ar kuriem jūt «zīmolu saderību»! Par to izlemj iekšējās komisijas. Piemēram, Goran Gora vada Antibanālisma komisiju. Lai paliek vieglums un smalkums!
Ar fonda starpniecību piešķir Imanta Ziedoņa prēmiju. Tam iedota nauda – 15 000 eiro no Borisa un Ināras Teterevu fonda. Šo prēmiju, kā reiz vēlējās Ziedonis, varēs iegūt jebkurš latvietis, arī tāds, kurš nedzīvo Latvijā, bet kaut kur citur – Sibīrijā, Kanādā, Argentīnā, Īrijā… Pats svarīgākais – lai viņš būtu sasniedzis izcilību kādā no mākslām. Pagaidām sarežģītākais, pie kā fonda ļaudis strādā, ir kritēriji. «Ziedonis uzskatīja, ka svarīga ir jebkura jaunrade – kad cilvēks kaut ko rada. Un svarīgi nekoncentrēties uz vienu mākslu, bet katru gadu iedomāties vienu aktuālāko. Imants uzskatīja, ka latvieši jāaicina mājās, un visi atpakaļ jāvieno kaut vai virtuāli,» piebilst Žaneta.
