Frīda sirds atkal ir brīva

Ar Aivaru Freimani jeb Frīdi esam pazīstami jau sen. Esam kopā uz motociklistu pasākumiem braukuši, karaoke dziedājuši, esam arī strīdējušies un salabuši. Reizēm šķiet, ka par Frīdi zinu visu, taču arvien atklāju ko jaunu. Tikai par vienu esmu nešaubīgi pārliecināta – Frīdis ir viens vella pulveris!

Tērauda skola

«Gadā ir četri svētki: garāžas sezonas slēgšana pavasarī, motociklistu sezonas atklāšana, kas parasti ir aprīlī, motociklistu sezonas slēgšana un garāžas sezonas atklāšana rudenī,» uzskaita Frīdis. Ziemā viņš parasti ir sastopams garāžā un vadot karaoke pasākumus. «Organizējot sarīkojumus, publika jājūt – jāzina, ko kurā kompānijā drīkstu atļauties un ko ne. Ir reizes, kad kautrīgos un klusos pavelku uz iedzeršanu, lai vieglāk atraisīties. Taču tad jābūt gatavam, ka arī pašam būs jātur līdzi. Mēdz būt ballītes, kurās cilvēki strikti noskaņoti pret alkoholu, un arī to es respektēju.»

Jā, Frīdim ar alkoholu problēmu nav. Ja pie galda sēž desmit spēcīgu vīru un visi dzer apmēram vienādi daudz, Frīdis pēdējais pieliek punktu. «Es taču esmu skolojies dzeršanas kursos.» Viņš draiski piemiedz ar aci un skaļi iesmejas, kad naivi pajautāju – kur tad tie ir? «Te!» viņš izsaucas. Ahā, tātad «Vēja brāļu ordeņa» kafejnīcā «Pieci vilki», kur notiek mūsu saruna. Frīdis piebilst, ka «kursos» esot jāiet tik ilgi, kamēr pats jūtot, ka ir gatavs. Atkal seko smieklu vētra, un es saprotu, ka viņš mani vienkārši āzē. Bet Frīdis tikmēr ir kļuvis gluži nopietns un saka: «Ar dzeršanu ir tāpat kā rūdīt tēraudu – to sakarsē un atdzesē, tad atkal sakarsē, atdzesē. Līdzīgi ir ar ķermeņa norūdīšanu. Es, piemēram, aukstā laikā cimdus nenēsāju. Pie pirmā sala rokas nosaldēju, pēc tam kārtīgi sasildu. Turpmāk rokas jau iztur daudz stiprāku salu, un tad vairs nav tik sāpīgi. Bet ko dara jaunie? Viņi taču neprot dzert! Kā ierauga alkoholu, tā sāk lakt un nepārstāj līdz brīdim, kamēr nenokrīt. Johaidī! Nu, uztaisi tak pauzīti! Galu galā, ja jūti, ka kļūst švaki, galviņa griežas, iepauzē kādu stundu vai vispār tai vakarā rimsties. Māksla ir visu vakaru dzert un nepiedzerties, uzvesties, kā cilvēkam pieklājas! Tāpēc man, piemēram, patīk korporatīvie pasākumi, jo uz tiem cilvēki nenāk dzert. Klubu sarīkojumos ir citādi – cilvēki iedzer, atraisās, dejo uz nebēdu un turpina aizrautīgi dziedāt, pat ja mikrofons nokritis. No malas izskatās superīgi un arī pārējiem ir jautri. Vesels šovs!»

Frīža bohēma

Frīdis uz motocikla uzsēdās 1973. gadā – viņam bija divpadsmit gadu, un viņš piedalījās sacensībās «Zelta mopēds». Pēc diviem gadiem viņš jau saņēma motociklista vadītāja apliecību. «Tajā laikā varēja dabūt tikai javas, ar kurām braucām tā, ka rāmis šķobījās un nemitīgi lūza, – motocikls labi ja sezonu izvilka. Man tā nepārtrauktā rāmja pastiprināšana, remontēšana reiz piegriezās, un es uz astoņiem gadiem metu braukšanai mieru. Iestājās klusais periods. Diezgan ilgs – 1986. gadā pametu motokrosu, bet nākamo motociklu nopirku tikai 1994. gadā. Laikā, kad nebraucu, biju pilnībā ieracies darbos. Man piederēja autoserviss, precīzāk sakot, garāža. Instrumentus dabūt nevarēja, toties mēs sameklējām metinātāju – dzērāju un, kad viņu mocīja paģiras, pierunājām, lai pārdod mums vajadzīgos instrumentus. Ar tačkām vedām tos uz garāžu. Vajadzēja ievērot piesardzību, lai tie, kam tas nav jāzina, to arī neuzzina. Sētā nekad nestāvēja vairāk par vienu mašīnu – kā vienu dzina laukā, tā otru iekšā. Vietējie par manu nodarbi neko nezināja. Klienti gan cits no cita uzzināja, un rinda veidojās trīs mēnešu garumā! Pamazām tas rūpals aizgāja. Kad valstī uzradās kooperatīvi, uz garāžas durvīm uzliku smuku plakātu «Autoserviss».»

Tagad Frīdis dzīvo skaistā mājā, kas vizuāli saaugusi ar garāžu. Nama vienā spārnā joprojām pilnā sparā darbojas autoserviss, tur glabājas arī karaokes aparatūra, un caur garāžu var nokļūt mājā.

«Iedomājies, astoņus gadus es negāju no mājas laukā, tikai strādāju garāžā,» Frīdis palepojas un izklausās, ka pats par šo ziņu ir pārsteigts. «Svētkus svinēju divreiz gadā – vārda dienu un dzimšanas dienu. Tad veselas piecas dienas manā mājā valdīja bohēma, parasti piedalījās vismaz pussimt cilvēku, tai skaitā grupas Monro, Opus Pro un Līvi. Bet tad vienā reizē mani parāva uz mūzikas klubu «Bimini». Aizbraucām, un es piepeši jutos kā no saites norāvies. Man riktīgi patika! Turpmāk katru vakaru gāju uz klubu un sāku dziedāt. Ja godīgi…» Frīdis mazliet saminstinās, tad nebēdnīgi iesmejas: «Sākumā man maksāja, lai klusēju. Virs «Bimini» dzīvoja angļu valodas skolotāja. Viņa visu dzirdēja – arī to, kā kurš dzied. Kluba saimnieki reizi mēnesī apjautāja mājas kaimiņus un vienojās par to, ka viņi nesūdzēsies policijai par troksni. Man traki patika Džo Kokers (joprojām patīk!). Kādā reizē angļu valodas skolotāja bija teikusi, ka viņa būtu ar mieru parakstīt da jebkādu vienošanos, tikai lai iedodot viņai to, kas dzied Džo Kokeru – viņa to nejēgu nožņaugšot! Nabaga skolotāja? Nē, mani taču jāžēlo! Iedomājies, cik tuvu es biju nāvei?! (Smejas.)»

Ar dziedāšanu vien Frīdim nebija gana. Viņam, sabiedrības dvēselei, vienmēr gribas ko vairāk, un, pateicoties šim dzinulim, motociklu fani ieguva saliedētu draugu kopu jeb organizāciju. «Kad atsāku braukt ar moci, vienam kļuva garlaicīgi. Uz ielas ieraudzīju vēl kādu ar mocīti, gāju klāt un teicu: «Ko braukā viens pats? Davai, tiekamies!» Tā mēs savācāmies un nodibinājām «Vēja brāļu ordeni». Sākumā bijām astoņpadsmit, tagad esam vairāk, bet ne jau skaits svarīgs – nepieciešama kvalitāte. Bija laiks, kad vēja brāļiem gribēja pievienoties vismaz pieci cilvēki dienā. Norunājām, ka tie, kas nav no Rīgas, mazpilsētās lai veido savus klubus, un plūsma mazinājās. Tagad «Vēja brāļu ordenim» ir filiāle Lietuvā un atbalsta klubs Latvijā. Cik daudz mēs esam? Ha! Gribētu gan uzzināt?» Frīdis atkal šķelmīgi piemiedz ar aci un strikti paziņo: «Neviens klubs šādu informāciju neizpauž! Arī interneta mājaslapa ir formāla, kur tikai šad tad parādās minimāla informācija par tusiņiem.»

Par savu lielo aizraušanos – motocikliem – Frīdis gatavs stāstīt stundām. «Ar motociklu braukšu, kamēr vien spēšu!» viņš kategoriski pavēsta un atzīstas, ka ne visi braucieni ir viegla izklaide. «Dažkārt gadās tā salīt, ka nav neviena sausa apģērba gabala. Vasarā viesnīcā drēbes izžāvēt nevar, un no rīta slapjā apģērbā jādodas tālāk. Kad vizinājāmies pa Balkāniem, bija ļoti karsts, braucām šortos un vestēs. Bet pēc tam iebraucām Polijā, kur termometra stabiņš noslīdēja līdz plus septiņiem grādiem… Trūka drēbju, ko savilkt mugurā. Vakarā viesnīcā sēdējām un drebējām. Ierāvām drusku šņabi, bet neatlaida. Gājām gulēt ar visām drēbēm…»

Vēl Frīdis, šķelmīgi smaidīdams, piebilst: «Uz astes gan reti kādu sēdinu. Šad tad tuvākos braucienos, piemēram, uz Zviedriju, kādu paņemu līdzi, jo nekad jau nezini, ko satiksi galapunktā. Tad labāk paņemt līdzi ko pārbaudītu.»

Vējš bārdā

Frīdis stāsta, ka vasara ir par īsu, lai apciemotu visus draugus un piedalītos visos saietos, kur viņš tiek aicināts, tāpēc viesošanos parasti atliek uz ziemu. Protams, bez motocikla. «Vasarā mans grafiks ir ļoti piesātināts: trīs tālie braucieni, katrs uz trim nedēļām, un strīpa nelielu reisu nedēļas nogalēs. Iedomājies, kādreiz braucienam uz Igauniju gatavojāmies divus mēnešus, sīki pierakstījām, ko kurš ņems līdzi, pat sāli un piparus. Tagad par to var pasmieties, bet tolaik jau veikalos vispār nekā nebija. Un katrs brauciens šķita kaut kas sevišķs. Bet tagad dažādu pasākumu ir ļoti daudz, uz visiem nemaz nevar pagūt. Piemēram, maijā brauksim uz Ukrainu, pēc tam tepat piedalīsimies dzimšanas dienas pasākumā, tad dosimies uz Somiju, kur notiks Super Rally – rokeru salidojumu, kas katru gadu norisinās citā valstī –, un nedēļu pavizināsimies ar somu draugiem. Viņi katru gadu brauc pie mums, bet mēs pie viņiem vēl neesam bijuši. Pēc tam atgriezīsimies mājās un pēc pāris nedēļām brauksim uz Zviedriju. Septembrī paredzēts reids uz Ameriku, kā dēļ, iespējams, izpaliks Eiropas lielais brauciens.»

Katru gadu Frīdis dodas uz Austriju, kur risinās iespaidīgs rokeru pasākums, sabrauc ap simt tūkstošiem moču. «Pie viena pieķeram klāt Horvātiju. Pērn no Latvijas braucām četri cilvēki, tur pievienojās seši, pēc tam divi aizbrauca citur, bet citi divi nāca klāt. Tā nav nekāda sīkā kolonna, ja brauc desmit cilvēku! Jo lielāka kolonna, jo grūtāk braukt un mazāks vidējais ātrums. Katras ēšanas un tankošanās reizē zaudējam laiku – ir taču atšķirība, vai tankojas un ēd četri vai desmit cilvēki! Turklāt ne visi, kuri dodas tālajos braucienos, ir «Vēja brāļu ordeņa» biedri. Klubs ir klubs – tajā ir savas finanses, krāsas, identitāte, gada pasākumi. Gatavojoties tālākiem braucieniem, sanākam kopā tie, kam nav pusgadu iepriekš jāprasa darbā atvaļinājums un kas var izrauties no ikdienas dzīves. Amerikā gan es vīlos…» Frīdis nosmīn. «Tur cilvēki ir citādi nekā Eiropā. Ar viņiem nav, par ko runāt! Labi, ja zina, kur ir Eiropa, kur nu vēl Latvija! Visa pasaule ir dzirdējusi, piemēram, par Orleānā notikušajiem plūdiem, bet amerikānis, dzīvodams blakus štatā, par to neko nezina, viņu tas vienkārši neinteresē. Vislabākais tusiņš, kas spontāni izvērtās pie kāda bāra Amerikā, bija ar zviedriem – izrunājāmies par visu ko. Bet amerikāni neinteresē, ne kas tu esi, ne ko tu dari. Turklāt runā tādā dialektā, ka ārprāts! Ņujorkā vēl visu varu saprast, bet, piemēram, Floridā… šitādu valodu neesmu mācījies. (Smejas.) Bet vispār esmu Latvijas patriots, šī zeme man patīk vislabāk! Pabraukājot pāris dienu pa citu valsti, jau sāku ilgoties pēc mājām.»

Silikona krūtis un sintētiskās tehnoloģijas

«Vai Floridā Pamelu Andersoni sastapi?» jautāju Frīdim. Viņš smejas un piekrītoši māj ar galvu: «Jā, jā, redzēju. Pa televizoru. Teikšu tā: ja mēs sēdētu pie viena galdiņa, es viņu varbūt sazīmētu; ja nāktu pretī pa ielu – nepazītu. Pat nezinu, kā viņa īsti izskatās. Zinu tikai, ka viņai ir lieli pupi. Bet pēc tiem es varu kādas astoņas Pamelas sazīmēt, jo latviešu meitenēm ar to arī viss ir kārtībā.»

Frīža acu skatienam garām nepaslīd neviena sieviete, taču reizēm viņš par tām izsakās diezgan primitīvi. Rokeris netērē papildu enerģiju, lai skaistos vārdos ietērptu to, ko var pateikt vienkārši. Arī par silikona krūtīm viņam ir viedoklis. «Diemžēl arī līdz mums atnākusi šī sērga. Pilnīgs ārprāts! Sievietes taču ar tādām krūtīm ir nedabiskas. Sajūta, ka čamdi tenisa bumbiņas. Labāk, lai krūtis ir mazas, bet foršas, dabiskas, mīkstas. Labi, ja vēl ievietotu mazu silikonu, bet nē – liek tādus, ka, apguļoties uz muguras, krūtis stāv kā divas bumbas! Johaidī, man uzreiz apetīte pāriet, pieskaroties kaut kam tādam!» Frīdis noskurinās.

Arī runājot par jaunajām tehnoloģijām mūzikas industrijā, viņš ir skarbs: «Nākotnes tehnoloģiju attīstību ierobežo fantāzijas trūkums. Jau tagad tehnoloģijas ir sasniegušas tādu līmeni, ka cilvēkam vairs nav jāmāk dziedāt. Kaut ko šķībi iedziedi, un pēc tam ar tehnoloģiju palīdzību ieraksta vajadzīgo balsi, skaņu, un gatavs! Pašam nav jānopūlas, arī sacerot mūziku, – tavā vietā komponē profesionāls mūziķis vai paņem vecu, populāru dziesmu un uztaisi kaverversiju. Mūzikas instrumenta spēle nav jāapgūst, jo jebkuru meldiņu var nospēlēt ar sintezatoru. Pat koncertos, kad jādzied dzīvajā, liela daļa tā saucamo dziedātāju, kuru balsis uzlabotas ar datoru palīdzību, dzied fonogrammas pavadījumā. Kur mēs ejam?! Kāpēc mums tās sintētiskās tehnoloģijas ir vajadzīgas! Septiņdesmitajos gados džeki no sirds pūlējās, viņiem vajadzēja ierakstīt vismaz pāris disku, lai viņus vispār pamanītu. Un pēc tam bija krietni jādarbojas, lai noturētos uz viļņa. Bet tagad, ja tevi nepamana pēc otrās dziesmas, tad nekavējoties izmet miskastē, jo par tādu nejēgu nav vērts naudu tērēt. Bet, mīļie, jebkurš briljants ir jānoslīpē. Astoņdesmito gadu sākumā, kad spēlēju bungas grupā «Krams», mēs – es, Gustava Terzena tēvs Arnis un vēl pāris čomu – «Kramā» faktiski arī dzīvojām. Mēģinājām, atkal un atkal visu sākām no jauna… Protams, arī koncertējām un festivālā «Durvis» divdesmit astoņu grupu konkurencē ieguvām pirmo vietu. Atšķirībā no mūsdienu jaunajiem mūziķiem, kam tagad viss tiek iedots, mēs cīnījāmies paši. Uz pusgadu vajadzēja pārtraukt grupas darbību, lai savāktu naudu mūzikas instrumentiem. Naudas vākšana gan joprojām nav beigusies…» Frīdis mazliet ironiski piebilst un paskaidro: «Ne tādēļ, ka nebūtu līdzekļu, – vienkārši nevaram vairs savākties kopā. Iespējams, ap pensijas vecumu atsāksim. Tad jaunu apģērbu ar’ vairs nevajadzēs, pietiks ar to, kas jau ir. Uz tusiņiem pa pasauli ar’ vairs nebūs jābraukā, alkoholu vairs nepadzersim, jo aknas šo prieciņu liegs, un kas zina, kā būs ar potenci… Skaidrs, ka tad gan nekas cits neatliks kā sanākt kopā un uzspēlēt!»

Pieci puikas

«Divi mani vecākie bērni mācās skolā, bet mazāko, kuram ir trīs gadi, šorīt aizvedu uz dārziņu. Visi dēli dzīvo pie manis. Arī manas māsas bērni dzīvo pie manis. Mums ir jautri – četri lieli puikas un viens mazs. Un nevienas sievietes! Arī ar mazākā bērna māti vairs neesam kopā. Pārāk skaudra kompaška laikam bijām. (Smejas.) Kopdzīve ar jaunākā bērna mammu patiesībā ir rekords manā dzīvē – ne ar vienu citu sievieti tik ilgi neesmu bijis kopā. Paiet kāds laiks, un gribas, lai ir tā, kā bija agrāk, bet tas vairs nav iespējams, jo laiks ir pagājis… Eh, ko tur vairs!» Frīdis atmet ar roku un vaļsirdīgi atzīstas: «Pēdējā pusgada laikā jutu, ka jābeidz tā štellīte. Attiecības mūsu starpā joprojām ir ļoti labas. Kad viņa kaut kur iet, bērns paliek pie manis, bet, ja man ir kāds pasākums, mazais uzturas pie mammas. Vecākie dēli ir patstāvīgi. Mārtiņš novembrī nosvinēja astoņpadsmit gadu jubileju, Tomam ir divdesmit. Dēlus esmu izaudzinājis par krietniem cilvēkiem – pagaidām nav bijis neviena kriminālpārkāpuma, sodīti nav. Tagad lai paši domā par sevi. Viņiem katram ir savas aizraušanās. Viens spēlē sintezatoru un ģitāru. Nesen jautāju – kādēļ pārzāģējis galdu uz pusēm? «Citādi nav, kur bungas nolikt,» viņš atbildēja… Reizēm domāju par viņu nākotni. Kas to lai zina, kā būs. Āgenskalna Valsts ģimnāzijas trīssimt divdesmit gadu jubilejā skolotāji man teica: «Nu, kā tu šitā! Biji kluss puisītis gaišiem matiņiem, labi mācījies, un sanāca šitā!» (Smejas.) Uzskatu, ka neko nedrīkst sasteigt. Jo labāka izglītība un lielāka dzīves pieredze, jo labāk saproti, ko īsti gribi un kas jādara, lai to sasniegtu. Es dzīvoju savu dzīvu, un tāda man tā patīk.»

Kad tincinu par sievietēm, Frīdis kļūst domīgs, tad savā tiešumā paziņo: «Viņas ir jābauda, nevis par viņām jārunā. Lai sievietes, ja grib, stāsta par mani! Cita lieta, ja tu man jautātu – kādas man patīk labāk? Tad es teiktu – visas! Gan sportiskas, gan Rubensa tipa, arī tievās. Taču vienas man patīk retāk, piemēram, tieviņās un apaļīgās, bet citas – biežāk. Vispār ir tā – ja sieviete man patīk, tad patīk, ja ne, tad ne. Man nav svarīgi, vai es kādai patīku. Ir džeki, kam patīk lenkt, viņos ir mednieka gars, grib pierādīt, ka var dabūt sievieti, taču es esmu slinks. Man daudzas ir pārmetušas, ka sievietes mani esot izlaidušas.»

Bija laiks, kad Frīdis kādā no Vecrīgas krogiem dzēra līdz vēlai naktij, bet pēc tam piezvanīja savai sievietei, lai tā viņu savāc un ved mājās. Kad par to ieminos, brokeris norūc: «Neko nenožēloju. Protams, ja kādu no savām sievietēm nebūtu palaidis vaļā, dzīve būtu citāda, bet – vai labāka? Nezinu. Lai saprastu, vai konkrētā situācijā esmu kļūdījies vai ne, vajadzētu izdarīt abus variantus vienlaikus, bet tas diemžēl nav iespējams. Bet nekad nav arī tik slikti, ka nevarētu būt vēl sliktāk, un… nav arī tik labi, ka nevarētu būt vēl labāk! Patlaban es jūtos ļoti labi. Reizēm gremdējos atmiņās par meitenēm, kuras man ir bijušas. Dažkārt gadās kuriozi, jo ne visas atceros. Reiz satiku meiteni, un viņa man jautāja: «Vai tu mani atceries?» Mana standartfrāze šādos gadījumos ir: «Neesmu kniebis, neatceros.» Viņa pagriezās un nopietni sacīja: «Esi, Aivar, esi gan.» (Smejas.) Mjā, diezgan nežēlīgi… Bet lai es to baigi nožēlotu? Nē! Pēc kāda laika varbūt ir arī žēl, ja kādas attiecības beigušās, tomēr tā īsti man neviena šķiršanās nav sāpējusi. Ja nākamās padsmit ir stipri s…, tad gan varbūt rodas jautājums, vai man tās visas vajadzēja, jo iepriekšējā taču bija gana laba. Bet pēc kāda laika tomēr izrādās, ka cita ir vēl labāka!»

Uz ko Frīdis būtu gatavs sievietes dēļ? Viņš smaida bārdā un ilgi neatbild. «Varu nopirkt kurpes, ja vajag,» pēc brīža saka un blēdīgi smejas. Tad kļūst nopietns un strikti paziņo: «Diez vai es būtu gatavs no kaut kā atteikties. Mans dzīvesveids nav vienkāršs – ziemā strādāju vakaros, piektdienās, sestdienās, kad normāli cilvēki atpūšas mājās, bet vasarā braukāju apkārt. Sezonas laikā varbūt vienu sestdienu esmu mājās. Nezinu, vai normālai sievietei varētu būt pieņemama mana fanātiskā aizraušanās ar moci. Iespējams, tikai tad, ja viņa pati ar to brauktu. Bet arī tad droši vien ātri apniktu. Meitene uzliek pienākumu, ierobežo. Labi, ja kopā kaut kur aizbraucam reizi mēnesī, bet, ja viņa grib katru nedēļas nogali… Lai gan viss atkarīgs no sievietes. Reizēm ir tā, ka man negribas viņu pat laist no acīm laukā, visu laiku gribas turēt savās rokās, kā tas bija ar beidzamo draudzeni. Nostaigāt divus gadus ar rozā brillēm – tas nudien nav maz! Visu laiku ir tik forši, ka pēc pāris gadiem atjēdzies un domā – bāc, kur tu atrodies?! Tā nemaz nav tava vieta! Lēnām, lēnām esi pierīvējies otram, un viss ir tā iegrozījies, ka pat nepamani, ka pats esi mainījies. Tā notiek… Tomēr man šķiet, ka es neesmu daudz mainījies. Ja nu tikai stulbāks kļūstu. Retāk sēžu mājās un tālāk braucu. Vienā no pēdējiem braucieniem somā saliku tīrus kreklus, zeķes – visu, ko vajag –, taču somu pat neatvēru, jo bija tik jautri, ka neatlika laika domāt par sīkumiem. Otrajā dienā pēc dzeršanas vācieši bija pamodušies jau pusseptiņos no rīta un tā-ā-ā deva vaļā! Zviedrs, saķēris galvu, iesaucās: «Tagad saprotu, kāpēc vācieši pad… Otro pasaules karu – viņi jau no paša rīta ir pilnīgā vafelē!» (Smejas.)

Bet, pārbraucis mājās, es atkal uzvedos smuki. Piemēram, divas trīs reizes nedēļā eju uzspēlēt skvošu.»