Ko nākamais gads tev nesīs? Tava astrologa prognoze pateiks! 
Rīga -9°C 
Kā tu svini savas jubilejas?
Ja savā dzimšanas dienā esmu Latvijā, visbiežāk tās ir spontānas ballītes nepiespiestā gaisotnē ar draugiem. Viņi zina, ka uz galda noteikti būs rasols, ikru maizes un lašmaizes. Tāda mājīga un vienkārša kopā sanākšana bez smalkām padarīšanām. Decembrī esmu sniegusi tik daudz koncertu, ka man nav enerģijas rīkot lielu balli. Tāpēc šogad dzimšanas dienā būšu Tallinā – atpūtīšos ar ģimeni un dažiem draugiem.
Kura ir bijusi tava atmiņā paliekošākā dzimšanas diena?
Pagājušajā gadā biju Ugandā ar savējiem, un jubileju nosvinēju, kāpjot kalnos. Bija skaisti, jo kolēģi un ceļabiedri tik sirsnīgi mani apsveica, tā tiešām bija īpaša diena. Tomēr ne vienmēr vajag tālu ceļojumu, arī būt mājās un ēst rasolu ar tuvākajiem draugiem un radiem ir forši. Katra dzimšanas diena ir īpaša. Vienkārši jāļaujas dzīvei. Visbrīnišķīgākā ir apziņa, ka esi ar savējiem.
Ar kādām dāvanām tevi var iepriecināt?
Vienmēr priecājos par ziediem, bet visvairāk tomēr par cilvēkiem. To šogad no sirds sajutu. Man ir viss, ko var vēlēties, – veselība, jumts virs galvas, ēdiens, brīnišķīgi fani, koncerti, kuros tiekos ar klausītājiem. Īstā laime ir tā, ka man blakus ir cilvēki, kuri atbalsta un pieņem mani tādu, kāda esmu. Viņi ir man, bet es viņiem.
Kā jūties, pārkāpjot 40 gadu slieksnim?
Nesen par to runāju ar kolēģi, kuram šogad arī paliks 40.
Smējāmies, ka tikko taču mums bija 25 un tie 40 šķita tik tālu.
Vienojāmies, ka, neņemot vērā gadus, ir jābauda un jāsvin dzīve. Arī Olgai Rajeckai tikko bija dzimšanas diena, mēs sazvanījāmies, un viņa teica: «Aija, dzīvojam vienkārši nost bez sliktām domām!»
Mēdz teikt, ka 40 gadi esot nopietns pagrieziens cilvēka mūžā, daudzus piemeklējot slavenā četrdesmitgadnieku krīze. Tā tevi nebiedē?
Kad man bija 30 gadi, es tiešām izjutu lielas iekšējas pārmaiņas. Pašlaik mana iekšējā izjūta ir gana stabila, jūtos pašpietiekama, bet labā nozīmē, bez jebkādas augstprātības. Esmu laimīga, ka esmu tur, kur tagad atrodos, un par to, kā šobrīd jūtos un izskatos. Brīžiem pat šķiet, ka izskatos labāk nekā 20 gados. Vēl kādam laiciņam jāpaiet, lai redzētu, ko šis skaitlis 40 man nesīs.
2004. gadā triumfēji muzikālajā šovā Talantu fabrikas Muzikālais teātris, un šī uzvara tev nesa atpazīstamību. Kā mainījusies Aija, kuru iepazinām šovā?
Aija ir izaugusi. Kad sāku darboties uz skatuves, es biju tikai pusaudze, faktiski vēl bērns. Tas, kas nav mainījies nemaz, – manī joprojām ir tas rokenrols, dumpnieciskums un dzīvesprieks. Forši, ka to izdevies saglabāt. Manā dzīvē bijuši dažādi posmi – arī ne tik priecīgi.
Tāpēc varu sevi uzslavēt par to, ka dzīvesprieku neesmu zaudējusi.
Arī mīlestība pret to, ko daru, kļuvusi tikai stiprāka. Esmu ārkārtīgi pateicīga par savu klausītāju. Nekad neesmu uztvērusi kā pašsaprotamu to, ka cilvēki pērk biļetes un nāk uz maniem koncertiem. Tieši pretēji – uztveru to kā lielu pagodinājumu, joprojām cienu un novērtēju to, ka esam cits citam iepatikušies.
Ko tu šodien teiktu tai Aijai, kura pirms vairāk nekā 20 gadiem sāka savu ceļu mūzikā?
Nebaidies! No malas izskatās, ka es nekad nebaidos. Bet es baidos. Patiesībā ļoti priecājos par to divdesmitgadīgo Aiju – kā viņa sitās pa dzīvi un realizēja savus sapņus. Godīgi sakot, man viņai nav, ko pārmest, jo tā ir mana pieredze. Iespējams, šodien jūtos labi, pateicoties tām izvēlēm, kura savulaik izdarīja divdesmitgadīgā Aija.
Pērn tu daudzus pārsteidzi, uzstājoties Siguldas Opermūzikas svētkos. Kā tas bija – dziedāt operas ārijas?
Es tam cītīgi gatavojos. Protams, līdz operdziedātājai man būtu vēl jāaug un nezinu, vai vispār būtu iespējams par tādu kļūt. Taču šī pieredze man parādīja to, cik daudz var izdarīt ar lielu darbu un gribu. Tas bija skaists piedzīvojums. Nemetu plinti krūmos un turpinu apgūt vokālo mākslu akadēmiskajā žanrā. Man pašai šķiet ļoti interesenti, ko cilvēks un viņa ķermenis spēj izdarīt. Paveras pavisam cita pasaule, kur darboties. Un, ja vēl ir iespēja kaut kur dziedāt šajā žanrā, tad tā jau ir liela laime. Nezinu, vai spētu dziedāt operu, bet man ir konkrētas dziesmas un ārijas, kuras ļoti vēlētos izpildīt.
Kāda ir galvenā atziņa, ko esi guvusi pa šiem gadiem?
Tas, ko varu, iesaku arī jaunajiem censoņiem, kuri pie manis ir nākuši pēc padoma – vajag turēties pie tā, kas esi. Nemēģināt būt par kādu citu un pie pirmajām grūtībām neapstāties. Saglabāt azartu un darīt ar prieku un mīlestību, tad arī rezultāts neizpaliks. Galvenais – būt godīgam pret sevi un citiem.
Ko tu pati sev vēlētu apaļajā jubilejā?
Es sev novēlu ar tādu pašu enerģiju un azartu turpināt darīt to, kas man patīk.
Un vēl – es pati sev uzdāvināju iespēju noskriet pusmaratonu.
Pavasarī piedalīšos Rimi Rīgas maratonā, un esmu apņēmusies cītīgi tam gatavoties. Un varbūt došos ceļojumā un uzkāpšu vēl kādā virsotnē. To es novēlu visiem –sasniegt lielas virsotnes, jo par mazām nav vērts sapņot un tērēt tām savu laiku. Kāpiet augstās virsotnēs – gan iekšējās, gan ārējās!
Vairāk lasi žurnālā Privātā Dzīve!
