SPIED ŠEIT un aplūko svētku piedāvājumu! 🎁 
Rīga -11°C 
Trimdas latvietis mūziķis un valodnieks Austris Grasis ar sievu Ievu savu ģimenes ligzdiņu bija iekārtojuši Ģendertos, kas atrodas gandrīz pašā Skaņākalna virsotnē netālu no Salacas upes.
Te pie lielā galda godos allaž sabrauca arī Austra un Ievas tuvākie radi un draugi.
Latvisko tradīciju garā tika svinētas gan Lieldienas, gan Jāņi, godināts arī veļu vakars ar mielastu, rotaļām, veļu dziesmām un sveču dedzināšanu, pieminot aizsaulē aizgājušos tuviniekus. Februārī arī mājas saimnieks Austris Grasis devās mūžībā, bet viņa dvēseles siltums aizvien ir tur viņa mīļajos Ģendertos.
Austris dzimis Kurzemē, uzaudzis Vācijā, dzīvojis Zviedrijā un Francijā. Godos viņš valkāja Alsungas tautastērpu, kas pašūts pēc Helsinku muzejā atrasta parauga. Tieši šo vietu – Ziemeļvidzemē celto Ģendertu māju – viņš sajuta kā savējo. Austrim ļoti patika uz dzīvas uguns gatavots ēdiens, malkas apkures radītais siltums un sprakšķi, tāpēc mājās ir divas plītis, kas regulāri tiek kurinātas.
Māju Austrim 1997. gadā parādīja mazsalaciešu Meijeru ģimene – paskaties, Austri, te uz Skaņākalna mājas stāv pavisam tukšas. Austris atrada to saimnieku, mežcirtēju Jelgavā, pusotra gada diņģējās, kamēr 2000. gadā ieguva Ģendertus savā īpašumā.
«Nopirku galīgu graustu,» viņš atcerējās.
Šī vieta Austrim iepatikās uzreiz – īpatnējās auras dēļ. Lai arī ēkas bija sliktā stāvoklī un apkārtējā aizaugusī ainava izskatījās drūma, Austris ātri vien sapratis, cik svētīgā vietā mājas atrodas
Pašu pirmo Austris atjaunoja kūts jumtu, kas draudēja iebrukt. Izņēma starpsienu, ielika grīdu. Mājas pamati bija tā izpuvuši, ka tos vajadzēja celt ar domkratu un tad labot. Logs bija aizklāts ar padomju Latvijas karogu. Atrada gan arī dažas labas mantas. Austris paturēja vienu spieķi, vienu kāpostu stampu, bet līnijdrošku, kamanas un dažādos darbarīkus atdevis Mazsalacas muzejam – tur tie ir īstajā vietā.
Mājas jumta korē remonta laikā atrasts iekalts gadskaitlis – 1895. Cauri istabām ejot, pa māju var apiet kuplu riņķi. Ēkas centrā joprojām stāv akmens grīdā, un tā nav nejaušība: te ir āderu krustpunkts, un ap to arī būvēta māja.
Cauri mājas pagalmam vijas ozolu rinda – tā liecinot, ka cauri pagalmam iet ādere. Mājas priekštelpā āderu krustpunktu Austris neitralizējis, iemūrējot laukakmeni. Zem aptuveni trīssimt gadu vecā ozola notiek kāzu līdzināšanas rituāli. Tos šeit izbaudījuši arī Austris un Ieva. Žurnāla Privātā Dzīve viesošanās laikā abi mēģināja atsaukt atmiņā, kā tas bija – labās rokas sasietas ar tautisko jostu, vedējtēvs teicis runu, kurā paudis, ka sievai un vīram jāpieņem vienam otra plusi un mīnusi, jābūt līdzvērtīgiem. Līgavu uz līdzināšanas rituālu ved aizsietām acīm, lai neredz atpakaļceļu uz savām mājām. Ar sasietām rokām jaunlaulātajiem jāaizdedzina pirmais pavards.
Ievu un Austri 2011. gada maijā līdzināja Helmī un Dainis Stalti.
Aiz dzīvojamās mājas uzcelta svinību ēka. Iekštelpās reizēm notiek lekcijas, citreiz arī kāzu svinības. Bet ēkā, kas celta uz veciem kūts pamatiem, iekārtota rotu darbnīca, kur rotu kalšanu mācās bērni, kas atbraukuši vasaras nometnēs. Šeit rotas sev un draugiem darinājuši arī Austris un Ieva. Autsra roku darbs ir arī abu laulības gredzeni.
Savukārt klētiņā ir istaba viesiem, kur tagad glabājas dažādas ikdienā nelietojamas lietas. Īpaša relikvija tajā ir baltais skapis, kas Austrim atmiņā atsauc latviešu ģimeņu bēgļu gaitas. «Tas bija 40. gados, kad netālu no Minhenes bija bēgļu nometne, tur ar šādiem skapīšiem un aizkariņiem bija atdalītas ģimeņu guļvietas, kas atradās vienā milzīgā telpā,» stāstīja viņš.
«Mēs joprojām neapzināmies, kāda bagātība ir mūsu lauki,» saka Ieva. Atbrauc Austra draugi no Vācijas un nespēj vien nobrīnīties, kas te pieejams. Trīsdesmit grādu karstumā – pašu gatavota ābolu sula? Sēnes tepat mežā – ej un lasi? Salāti dobēs? Fantastiski! Austris smēja: «Noēda ābolu biezeni, ka nebija, ko redzēt!»
