Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Galva joprojām strādā
Lai ar Juris Dobelis sasniedzis cienījamu vecumu, galva, kā viņš pats atzīst, strādā vēl ļoti labi. Viņa enciklopēdiskās zināšanas par Latvijas vēstures notikumiem, precizitāte gada skaitļos un dažādu dzīves notikumu atminēšanās vissīkākajās detaļās ir apbrīnojama.
«Joprojām aktīvi sekoju līdzi aktuālajiem notikumiem Latvijā un pasaulē. Risinu krustvārdu mīklas, lai trenētu smadzenes, uzlabotu atmiņu un loģisko domāšanu.
Tas, ka esmu pensijā, nenozīmē, ka augām dienām tikai sēžu uz terases un vēroju putniņus,» saka Juris.
Gaļina ar lepnumu piebilst: «Nereti pašķirstu viņa izrisinātās mīklas, un lielākā daļa ir paveiktas pilnībā.»
Ciemos pie Jura Dobeļa Babītē
Juris dzimis 8. jūlijā, taču jubilejas svinības Dobeļu ģimene šogad pārcēla dažas dienas agrāk. «Dzimšanas diena sakrita ar Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, kur piedalījās mūsu mazmeitiņas. Bija skaidrs, ka šajās dienās nevarējām nekādas svinības organizēt,» stāsta jubilārs.
«Šā iemesla dēļ mēs Jura dzimšanas dienu pārcēlām uz 6. jūliju un nosvinējām to Apšuciemā pie jūras. Savukārt īstajā dienā klusi un mierīgi pasvinējām tuvāko lokā tepat pie mums, mājās Babītē,» piebilst Gaļina.
«Skumji, ka mums nebija iespēja apmeklēt Dziesmusvētkus, jo nevarējām nopirkt biļetes. Bija sāpīgi konstatēt, kāda ir rīkotāju izturēšanās pret šo procesu. Liela daļa biļešu aiziet pa kreisi vajadzīgajiem cilvēkiem. Diemžēl tā tas ir, un tas ir nožēlojami…» nopūšas Juris.
Liels kolekcionārs
Dienā, kad Privātā Dzīve viesojas pie Jura Babītes mājā, ārā valda 32 grādu svelme. Viņš gan nosmej, ka tas jau neesot nekāds karstums. Kad savulaik darba dēļ viņš viesojies Apvienotajos Arābu Emirātos, ne tāds vien pieredzēts, daudziem par pārsteigumu, viņš braši turējies ar visu uzvalka žaketi mugurā.
Dobelis vispār ir liels ceļotājs – apbraukājis teju visu pasauli.
Par ceļojumiem uz dažādām zemēm viņa mājās liecina šķīvīši, kas sakarināti pie sienas, karotītes, kas izkārtotas speciālā vitrīnā, un suvenīri, kas ir plauktos pa visu māju.
«Juris ir Vēzis, un kolekcionēšana šai horoskopa zīmei ir raksturīga. Pirmo šķīvīti no kaut kādas valsts, pat neatceros kuras, atveda Juris. Pēc tam es sāku vest, jo arī bieži braucu komandējumos, tad arī bērni pārņēma šo tradīciju. Tā šķīvīši gadu laikā sakrājušies prāvs skaits,» teic Gaļina.
«Lielāko daļu atvedu laikā, kad biju Saeimas deputāts. Nezinu, kāpēc, bet partijas kolēģi, ja vajadzēja kādu, kas pārzina valodas vai vēsturi, uz komandējumiem mūžīgi sūtīja mani. Savulaik padomju gados izmantoju iespēju arī apbraukāt visu plašo Padomju Savienību. Esmu bijis Vidusāzijā, Kaukāzā, Krievijā, Sibīrijā un citur,» stāsta Juris.
Viņš kolekcionē arī markas. «Šobrīd no šī sava hobija pamazām esmu sācis atvadīties. Nevar jau visu pasauli sakrāt! Turklāt ne bērniem, ne mazbērniem pastmarku kolekcionēšana neinteresē. Es krāju markas, veidojot savu katalogu, atzīmējot izdošanas gadu un mēnesi. Izvēlējos kādu valsti un meklēju markas tieši par to. Biju patiešām iedziļinājies šajā procesā un no tiesas aizrāvies,» skaidro Juris.
Kopā jau 60 gadus
Jura lielākais atbalsts un labākais draugs visas dzīves garumā ir Gaļina, kuras saknes nāk no Ukrainas. Juris ar viņu iepazinās Rīgas porcelāna un fajansa fabrikā. Gaļina kā pirmā kursa studente turp tika nosūtīta praksē, bet Juris, kurš ir piecus gadus vecāks, tolaik jau bija absolvējis Politehnisko institūtu un tur strādāja par meistaru.
«Viņa bija 19 gadus jauns skuķītis, bet es – vīrietis labākajos gados.
Gaļina un citas studentes bija manas mācekles. Tolaik bija diennakts maiņas, tā saucamais slīdošais grafiks. Nakts maiņās sāku amzierēties ar vienu, ar otru. Mums bija ļoti interesants kolektīvs. Taču visvairāk man iepatikās Gaļina. Sapazināmies, sākās romantiskais cikls. Staigājām uz randiņiem, kamēr apprecējāmies,» atminas Dobelis.
«Vienu gadu Juris dienēja armijā Baltkrievijā. Viņš man katru dienu rakstīja vēstules – tās nebija garas, bet ļoti romantiskas. Joprojām tās esmu saglabājusi. Kad Juris atgriezās, teica: «Tikko dabūšu pasi, tā uzreiz iesim reģistrēt laulību.» Tā arī izdarījām, Lai gan ārā bija 12. janvāris,» teic Gaļina.
Nākamā gada sākumā Dobeļi svinēs dimanta kāzas – laulībā pavadītus 60 gadus. Piedzīvot ko tādu izdodas ne katram pārim. Jautāts, kāds ir ilgas un laimīgas laulības dzīves noslēpums, Juris saka: «Tas man vienmēr licies savādi, ka cilvēki nespēj vai negrib izprast savu laulāto draugu. Ja tā – nevajag nekādas kāzas vispār rīkot. Katram ir jādod iespēja reizēm justies kā varonim, reizēm kā līdzskrējējam. Bet jāļauj izvēlēties. Ir, protams, cilvēki, kuri ir ar mieru pieciest otra trūkumus un sagaida zelta kāzas un visu pārējo, bet tādu kļūst arvien mazāk.»
Vienmēr jābūt trim ēdieniem
Runājot par savu dienas kārtību, Dobelis teic, ka ceļas ap pulksten sešiem no rīta. «Kundze mīl ilgāk pagulēt, es viņai to ļauju un netraucēju ar ziņojumiem, ka esmu pamodies. Gaidu vismaz stundu, lai nebūtu galīgi uz manis dusmīga,» atklāts ir Juris. Bet Gaļina smejot papildina: «Katru vakaru viņš man prasa, cikos rīt ceļamies? Un es atbildu: «Kā vienmēr astoņos.» Taču zinu, ka septiņos no rīta viņš mani sauks.»
Vienmēr viņi brokasto kopā. «Dzeru stipru kafiju – man tie spiedieni ir pie vienas vietas. Diētas nekādas neievērojam, vadāmies pēc izjūtām,» norāda Juris, bet Gaļina turpina: «Pusdienās obligāti jābūt gan pirmajam, gan otrajam, gan saldajam. Zupai – obligāti! Vīrs ēd ļoti mazas porcija, kā tāds putniņš.»
Ir paveikts, kas paliekošs
Bijušais Saeimas deputāts ar skumjām secina, ka draugu viņam ar katru gadu kļūst arvien mazāk. «Bija vairāki draugi no Saeimas laikiem, ar kuriem uzturēju kontaktus daudzus gadus. Diemžēl viņi vairs nav starp dzīvajiem. Visa mūsu partijas vadība aizgājusi mūžībā. Man kaut kā tomēr izdevies novilkt tos 85 gadus. Tāpēc tagad savu laiku, kas man vēl atlicis, cenšos pavadīt iespējami jēgpilni,» teic Dobelis.
Atskatoties uz pagātni, viņš spriež, ka būtībā bijis īstajā laikā un īstajā vietā. «Gandrīz vai jāsaka, ka Dieviņš man bija lēmis kaut ko labu dzīvē izdarīt. Par Latvijas neatkarību sapņoju jau no agras jaunības. Aptuveni 15 gados man bija skaidrs, ka latviešiem ir jāiet kopā un jācīnās par savu neatkarību. Varbūt sanāks. Un sanāca arī,» gandarīts ir Dobelis, kurš 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.
«Tas ir pārsteidzoši, kā viens tāds čalītis kā es pakāpeniski izauga līdz cīņai par brīvu Latviju. Esmu gandarīts, ka savā dzīvē tomēr esmu paveicis kaut ko paliekošu, ir sajūta, ka neesmu to nodzīvojis velti… Neatkarīga Latvija man ir mūža lielākā dāvana, un ļoti ceru, ka bērni un bērnubērni darīs visu, lai to nosargātu.»
Citus interesantus rakstus lasiet jaunākajā žurnāla Privātā Dzīve numurā!
